Tenočtitlanas bojā eja

NELŪGTIE VIESI IEKĀRTOJĀS KA MAJAS

Tajā dienā Montezuma vēl divas reizes pagodināja nelūgtos viesus ar savu klātbūtni.

Spāniešu un viņu pavadoņu tlaškaliešu rīcībā bija nodota Montezumas nelaiķa tēva Ašajakatla milzīgā pils. Tā sastāvēja no daudzām vienstāvu mūra celtnēm (tikai centrā stāvēja divstāvu ēka), kas bija tik plašas, ka tajās viegli novietojās visi septiņi tūkstoši ekspedīcijas dalībnieku.

Kad Kortess un viņa ceļabiedri piegāja pie pils, viņus tur jau gaidīja pats Montezuma. Paņēmis Kortesu pie rokas, viņš ieveda to lielā, dārgiem paklājiem izgreznotā istabā. Te bija jādzīvo spāniešu vadonim.

Kareivjiem paredzētās telpas bija vienkāršākas, bet arī tās bija īsts komforta paraugs. Katrs ierindnieks saņēma mīkstu matraci, dūnu spilvenu, vieglu, bet siltu segu — lietas, kuras viņi sen bija aizmirsuši.

Aplicis Kortesam ap kaklu dārgu zelta ķēdi, kuras katrs posms attēloja vēzi, Montezuma sacīja:

— Šī pils pieder jums, Malincin un jūsu brāļiem, Jūtie­ties te kā mājās. Novēlu jums labi atpūsties, bet pēc tam es jūs atkal apciemošu.

Un viņš devās projām.

Kortesu un viņa karavīrus gaidīja garšīgiem ēdieniem klāti galdi. Bet viņš neļāva sākt dzīres, iekams nebija veikti nepie­ciešamie piesardzības pasākumi. Uzmanīgi aplūkojis pili, Kor­tess ļoti nopriecājās, kad pārliecinājās, ka to no visām pusēm apņem biezs mūris ar masīviem, zināmā attālumā izvietotiem torņiem. Uzstādījis falkonetus tā, ka ar tiem varēja apšaudīt visas ieejas un izvietojis sargposteņus, viņš paziņoja, ka par patvaļīgu aiziešanu sodīs ar nāvi. Tikai pēc tam sākās dzīres.

Pēc nedaudzām stundām, kad visi bija paguvuši labi at­pūsties, atkal ieradās Montezuma. Viņa pils, kā izrādījās, atradās gandrīz blakus, un viņš dega nepacietībā tuvāk iepazīt ienācējus ar baltajām sejām.

Speciāli atnestos zeltītos, lieliskiem kokgriezumiem rotātos krēslos apsēdās Montezuma un Kortess, kam blakus nostājās Marina. Viņus ielenca spāniešu virsnieki un acteku augstmaņi,

Montezuma vēlreiz apliecināja savu prieku par to, ka Ma- lincins un viņa biedri laimīgi veikuši tik grūtu ceļu (šī prieka neliekuļotībai, protams, neviens neticēja). Bet pēc šī neizbē­gamā un obligātā apsveikuma sākās lietišķa saruna, kas Kor­tesam sniedza daudz derīgu ziņu.

Viņš noskaidroja, ka Montezuma zina ne tikai visu viņa ekspedīcijas gaitu, bet arī par iepriekšējām divām — de Kor- dovas un Grihalvas — ekspedīcijām. Tālāk viņš pārliecinājās, ka viņus, spāniešus, uzskata nevis par vienkāršiem mirstī­gajiem, bet par «cilvēkiem no Austrumiem» — dieva Kecal- koatla sūtņiem.

«Malincins» nozīmē «Marinas pavēlnieks». Tā indiāņi nosauca Kortesu, ievērodami, ka viņu vienmēr pavada Marina.

Kortess nebūt nebija ieinteresēts pierādīt Montezumam, ka tas maldās. Gluži otrādi! Viņš ar labpatiku apstiprināja, ka viņi patiešām ieradušies no Austrumiem un ka viņu valdnieks Kārlis V ir visvarenākais monarhs zemes virsū, bet viņi ir valdniekam tuvu stāvošas personas. Spāniešu ticība, Kortess piemetināja, esot vienīgā pareizā ticība, par ko viņš vēlāk sīkāk parunāšot ar Montezumu.

— Vai jus patiešam visi sava starpa esat brāļi? — jauta ja Montezuma.

— Jā, mēs visi esam brāļi, — apstiprināja Kortess, aci ne­pamirkšķinājis.

Atbildēdams uz jautājumu par savu karavīru, īpaši jāt­nieku, dienesta pakāpēm, Kortess neskopojās ar vārdiem. Lai­kam gan viņa sarunu biedram radās iespaids, ka viņam darī­šana ar Spānijas visaugstāk stāvošajām personām. Kortess prata laist miglu acīs.

Šī saruna noslēdzās ar bagātīgu dāvanu pasniegšanu. Katrs karavīrs, ieskaitot arī tlaškaliešus, saņēma pilnu kokvilnas ap­ģērbu komplektu. Spānieši bez tam vēl dabūja zelta ķēdes un citas rotas lietas.