Tenočtitlanas bojā eja

KORTESS — «IZBĒDZIS NODEVĒJS»

Neievērojot visstingrāko Kortesa pavēli — nekādā gadī­jumā nepiestāt Kubā, kuģis izmeta enkuru kādā salas ziemeļ­daļas līcī. Tuvumā atradās Monteho plantācija, un viņš nespēja atsacīties no izdevības to apmeklēt.

Tādā veidā šī brauciena slepenība, kurai Kortess piešķīra tik lielu nozīmi, tika pārkāpta. Turklāt vēl kāds matrozis no­kāpa krastā, nokļuva līdz Santjāgo un tur lielījās uz visiem ielu stūriem ar Kortesa brīnišķīgajiem atklājumiem un ne­parastajām bagātībām, ko viņi vedot uzdāvināt karalim.

Saprotams, ka par visu to tūlīt paziņoja Velaskesam. Viņš nekavējoties nosūtīja divus ātrgaitas kuģus, lai notvertu Kor­tesa sūtņus un aizturētu karavelu ar tās bagātībām. Bet arī šoreiz Velaskess nokavējās. Laba ceļa vēja dzīta, karavela pilnās burās traucās pa Atlantijas viļņiem un nebija vairs sa­sniedzama .. .

Arī šīs neveiksmes dēļ gubernators nezaudēja dūšu. Mant­kārības mocīts, viņš vaļējām acīm sapņoja par Meksikas pa­sakainajām bagātībām. Velaskess nolēma sarīkot uz turieni jaunu ekspedīciju. Tās vadību viņš uzticēja savam draugam — ģenerālim Narvaesam.

Viņa rīcībā nodotie spēki tālu pārsniedza Kortesa spēkus. Jaunā ekspedīcija devās ceļā deviņpadsmit lielās karavelās. Tās sastāvā bija deviņi simti spāniešu, to skaitā astoņdesmit jātnieku, deviņdesmit arbaletistu, astoņdesmit strēlnieku. Tiem jāpieskaita apkalpojošais personāls un izpalīgi — pavisam tūkstotis Kubas indiāņu.

Velaskess bija ieguldījis visu savu mantu, lai noorganizētu šo ekspedīciju, kuras galvenais mērķis bija sagūstīt Kortesu, viņa piekritējus un pie reizes sagrābt arī visu viņu iegūto zeltu.

Pēc Kubas gubernatora dziļākās pārliecības, visām acteku zemes bagātībām vajadzēja piederēt ti­kai viņam vienam.

Tūlīt pēc ierašanās Meksikā Narvaesam izdevās visos sīkumos uzzināt, kāds ir Kortesa stāvoklis. Armādu bija pamanījuši trīs spā­niešu kareivji, kas bija nosūtīti piekrastē skalot zelta smiltis. Vi­ņus nogādāja uz flagmaņa kuģi. Pēc glāzītes laba vīna un bagātīga cienasta kareivji, cits citu pār­traukdami, sāka stāstīt par Kor­tesa nodarītajām pārestībām.

Viņi žēlojās, ka Kortess, lau­pījumu dalot, esot viņus visus apkrāpis, un sūrojās par viņa despotisko raksturu un stingro disciplīnu. Kareivji stāstīja, ka Kortess esot viņus galīgi nomo­cījis ar nepārtraukto sardzes dienestu un prasību ne uz mirkli nešķirties no ieročiem. Viņi sīki izstāstīja arī par acteku galvaspilsētu Tenočtitlānu, par Montezumu, ko Kortess saņē­mis gūstā, par netālo spāniešu cietoksni Verakrusu, kuras gar-, nizons sastāvot tikai no septiņdesmit invalīdiem.

Kortess pat nenojauda lielās spāniešu flotes ierašanos un jaunās viņam draudošās briesmas, bet Montezumam jau viss bija zināms. Saņemtajā ziņojumā ar zīmējumu palīdzību bija attēlota jaunās ekspedīcijas izcelšanās krastā. Montezuma zi­nāja arī par atbraucēju nodomu arestēt Kortesu, jo Narvaess publiski bija nosaucis viņu par izbēgušu nodevēju, bet Kor­tesa nodaļu — par laupītāju bandu, kas aizbēgusi no Spānijas.

Būdams pārliecināts, ka Verakrusas cietokšņa garnizons pa­dosies bez neviena šāviena, Narvaess nosūtīja turp sūtniecību, kurā ietilpa paters, notārs un četri virsnieki.

Bet notikumi norisinājās savādāk, nekā to domāja pašpār­liecinātais Narvaess.

Verakrusas garnizonu komandēja Kortesam ļoti uzticīgs virsnieks. Noklausījies svētā tēva nolasito Narvaesa uzpūtīgo vēstījumu, kurā bija izteikta prasība atzīt Kubas gubernatora varu, bet Kortess izsludināts par nodevēju, garnizona koman­dieris paziņoja, ka vissaprātīgāk būtu šo vēstījumu nolasīt pašam Kortesam. Narvaesa sūtņus turpat pēc viņa signāla sagrāba un cieši sasēja. Kā miltu maisus viņus uzvēla mugurā spēcī­giem acteku nesējiem. Divdesmit apbruņotu spāniešu karavīru pavadībā viņus nosūtīja uz Tenočtitlānu.

Dienu un nakti virzījās šī karavāna, jo katrā pieturas vietā

viņus gaidīja svaigi nesēji, un ceturtajā dienā viņi nonāca Meksikas galvaspilsētā.

Bet jau dienu agrāk Kortess bija uzzinājis par viņam uz- brukušo jauno nelaimi. Ievērojis, ka mūžīgi drūmais Monte­zuma pēkšņi kļuvis jautrs, viņš centās pamudināt acteku vald­nieku uz vaļsirdīgu sarunu, lai uzzinātu viņa prieka cēloni. Montezuma nesteidzās ar atbildi, bet galu galā parādīja Kor­tesam saņemto ziņojumu. Paskatījies uz zīmējumiem, Kortess acumirklī saprata, kas noticis. Un, kaut gan Montezuma ne­teica ne vārda par Narvaesa runām, par kurām viņam bija ziņots, Kortess uzreiz uzminēja, ka atbraukušie spānieši ir nevis viņa sabiedrotie, bet ienaidnieki. Uz nesēju mugurām atstieptie seši sasietie parlamentāri apstiprināja šo minējumu, pārvērz- dami to par neapstrīdamu patiesību.