Tenočtitlanas bojā eja

«DEDZINĀT, POSTĪT, IZNĪCINĀT!»

Kaut gan Kortesam neizdevās noturēt sagrābtās pozicijas, drosmīgā iebrukuma morālā nozīme bija ļoti liela. Kuautemoka sabiedrotie, kas viņam palīdzējā ar ļaudīm un pārtiku, sāka svārstīties. Acīm redzot, pasaulē patiešām nav tāda spēka, kas varētu turēties pretī baltajiem . .. Acīm redzot, Tenočtitlānas dienas ir skaitītas un tās krišana neizbēgama . . . Lai glābtos un paliktu sveikā, jāatsakās no savienības ar Kuautemoku un jāpāriet Kortesa pusē . ..

Tā arī darīja Šočimilko valdnieki. Drīz viņu piemēram se­koja otomici, kas dzīvoja Meksikas ielejas rietumu daļā.

Teskoko valdnieks, vēlēdamies iegūt Kortesa labvēlību, no­deva viņa rīcībā savu piecdesmit tūkstošu vīru lielo armiju.

Saņēmis tik ievērojamu atbalstu, Kortess izdarīja jaunu iebrukumu pilsētā. Bet viņš veltīgi bija cerējis, ka šoreiz būs vieglāk. Visi vecie aizsprosti un barikādes izrādījās atjaunoti, bet visas tlaškaliešu uzceltās pārejas pār dambi — no jauna izpostītas. Atkal vajadzēja ar kombinētu armijas un flotiles rīcību atkarot katru metru dambja.

Un, lūk, Kortesa karaspēks atkal galvenajā laukumā. Un atkal Kortess ar sarūgtinājumu domā par neizbēgamo atkāp­šanos, par neiespējamību nostiprināties šajā bangojošajā naida okeānā. Kā piespiest actekus nolikt ieročus? Ar kādiem līdzek­ļiem salauzt viņu pretošanās gribu? Ar ko viņus iebiedēt?

Acumirklī viņa galvā nobrieda jauns plāns. Un viņš tūlīt ķērās pie tā realizēšanas .. .

— Nodedzināt Ašajakatla pili! Nopostīt līdz pamatiem! Iznīcināt!

Šī pavēle radīja izbrīnu pat viņa vecajos, daudz pieredzē­jušos karavīros. Pili pamatoti uzskatīja par vienu no visskaistā­kajām galvaspilsētas celtnēm. Tās nopostīšana ne par vienu soli netuvinātu spāniešus viņu mērķim. Bet Kortesa veterāni nebija pieraduši daudz gudrot. Tādas pavēles kā «nodedzināt», «nopostīt», «iznīcināt» vienmēr bija viņiem pa prātam.

Uz pili sāka lidot degošas pagales. Tās torņi, griesti un iekšējās sienas bija koka. Pēc brīža pili apņēma liesmas. Uz visiem laikiem aizgāja bojā viens no visbrīnišķīgākajiem ac­teku arhitektūras pieminekļiem.

Otrs objekts, ko Kortess izraudzīja iznīcināšanai, bija sla­venais valdnieku putnu dārzs. Šai apbrīnojami vieglajai un skaistajai koka celtnei ar bambusa kolonām nebija nekādas militāras nozīmes. Bet ar putnu dārzu acteki ļoti lepojās. Kor­tess to zināja un centās iznīcināt tieši to, kas viņiem bija se­višķi dārgs. Bez tam putnu dārzu bija vieglāk nodedzināt nekā

blakus esošās, akmeņiem apšūtās mājas. Tas uzliesmoja jau no pirmās pagales. Sausais koks un bambuss dega kā sērkociņi.. .

Liesmās bezjēdzīgi aizgāja bojā tūkstošiem Centrālās Ame­rikas putnu valsts pārstāvju. Aizgāja bojā prasmīgo acteku putnu audzētāju vairāku paaudžu darba augļi. Tā «civilizētie» spānieši «ieviesa kultūru» «neizglītoto» indiāņu vidū . . .

Bet Kortess pārrēķinājās, domādams, ka ar tādu rīcību va­rēs iebiedēt Tenočtitlānas iedzīvotājus, salauzt viņu cīņas gribu. Rezultāts bija pilnīgi pretējs. Sašutums pārņēma visus, kas uz­zināja par balto iebrucēju mežonīgo un bezjēdzīgi barbarisko rīcību. Acteku uzbrukumi atjaunojās ar vēl lielāku sparu. Daudzi devās drošā nāvē, mezdamies zem zirgu pakaviem un mēģinādami noraut zemē jātniekus.

Kortesa nodaļas glāba tikai tas, ka lielākā daļa acteku ka­raspēka tajā pašā laikā cīnījās citās pilsētas daļās ar Sandovala un Alvarado uzbrucēju kolonām.