Tenočtitlanas bojā eja

IŠTAPALAPANAS APPLUDINAŠANA

Lēni, ar vislielāko piesardzību Kortesa armija virzījās uz priekšu. Viņš baidījās no slēpņiem un negaidītiem triecieniem no flanga. Taču pirmajās dienās nekas sevišķs nenotika. Aiz- sprostojumus uz ceļiem ātri novāca, bet īsās sadursmes pie ūdens šķēršļiem un izpostītajiem tiltiem beidzās ar acteku atkāpšanos. Šīm kaujām bija izlūkošanas raksturs. Visi saprata, ka galvenās cīņas vēl priekšā.

Nokāpjot Meksikas ielejā, kur atradās desmitiem glez­nainu pilsētu un ciemu, spānieši ievēroja signāluguņu dūmu stabus, kas pacēlās pret «debesīm. Tur Kuautemoks ziņoja tau­tai par ienaidnieka parādīšanos un aicināja to ķerties pie ieročiem.

Par savu bazi kara darbībai pret Tenočtitlānu Kortess no­lēma padarīt Teskoko. Šī pilsēta atradās apmēram pusceļā starp Tlaškalu un Meksikas galvaspilsētu.

Pilsētas valdītāji apliecināja padevību Kortesam, tomēr teskokiešu izturēšanās viņam šķita aizdomīga. Pilsētā nebija ne sieviešu, ne bērnu. Tie visi bija savlaicīgi aizgādāti pro­jām. Tas lika izturēties ļoti uzmanīgi pret vietējo iedzīvotāju viesmīlību. Spānieši un viņu sabiedrotie pasteidzās aizņemt un nocietināt templi, pili un citas aizsardzībai visvairāk pie­mērotās celtnes.

Izmantodams nesaskaņas Teskoko augstmaņu vidū, Kortess iecēla par pilsētas pārvaldnieku savu ielikteni, kas bija gatavs pieņemt kristīgo ticību un visās lietās paklausīt spāniešiem.

Ar viņa palīdzību sadzina kopā astoņus tūkstošus iedzīvotāju kanāla būvei. Seklo strautiņu, kas caur Teskoko tecēja uz tāda paša nosaukuma ezeru, Kortess nolēma izmantot Tlaškalā uzbūvēto brigantīnu nolaišanai ūdenī (līdz šejienei tās vaja­dzēja nogādāt izjauktā veidā). Bet, lai šo plānu realizētu, strau­tiņu pārvērst dziļā kanālā.

Dienu un nakti strādāja zemes racēji. Tuvojās nobeigumam arī trīspadsmit brigantīnu būve. Kad tās bija gatavas, tūksto­šiem nesēju stipras apsardzes pavadībā nogādāja kuģus no Tlaškalas uz Teskoko. Grūtais ceļš pār kalniem un aizām, pa šaurām un bīstamām tekām tika veikts četrās dienās.

Tagad Kortess varēja ķerties pie savu plānu īstenošanas.

Lai kļūtu par ezera saimnieku, vispirms bija jāiekaro pil­sētas tā krastos.

Pirmais trieciens tika dots Ištapalapānai — vienam no vis­lielākajiem kultūras centriem Meksikas ielejā. Šī ziedošā, ar savu tempļu un citu sabiedrisko celtņu īpatnējo arhitektūru izslavētā pilsēta atradās pa pusei sauszemē, pa pusei uz pā­ļiem. Dambis aizsargāja zemo krastu no ezera sāļajiem ūdeņiem.

Kauja sākās jau ārpus pilsētas. Neskatoties uz aizstāvju izmisīgo pretestību, tlaškaliešiem un spāniešiem izdevās ielauz­ties Ištapalapānas ielās. Sākās vispārēja laupīšana un iedzīvo­tāju slepkavošana. Uzvarētāji nesaudzēja ne sievietes, ne bērnus, ne sirmgalvjus. No sešiem tūkstošiem nogalināto vai­rāk nekā puse bija mierīgie iedzīvotāji, kas paši nespēja aiz­sargāties.

Tūkstošiem cilvēku meklēja glābiņu pāļu celtnēs, slēpās niedru biezokņos, laivās. Bet arī tur viņus atrada spānieši un to sabiedrotie. Pēc dažām stundām, kad pilsēta jau bija ieņemta, kauja pārvietojās no ielām uz ezeru, kas pilsētas tuvumā nebija dziļš. Stāvēdami līdz jostas vietai ūdenī, Kor­tesa karavīri šāva, kapāja zobeniem, dūra pīķiem ikvienu, kas gadījās priekšā — vienalga, vai tā māte ar zīdaini, vai sirma māmuļa. «Pilsoņus un karavīrus piemeklēja viens un tas pats liktenis,» raksta pazīstamais vēsturnieks V. Preskots savā darbā par Meksikas iekarošanu, «viņus visus nokāva bez dzi­muma un vecuma izšķirības.»

Pabeiguši iedzīvotāju slepkavošanu un paņēmuši līdz visu, ko vien varēja panest, spānieši no vairākām pusēm aizdedzi­nāja pilsētu. Tieši tajā laikā pār zemi strauji un negaidīti no­laidās dienvidu nakts.

Tumsā arvien skaidrāk kļuva dzirdama spēcīgu uzplūdu radīto viļņu krākšana. No kurienes nāk ūdens? Spānieši klausī­jās un nesaprata, kas notiek. Pēkšņi nakts klusumu pāršķēla biedinošs sauciens:

— Dambis pārrauts!

Ūdens strauji kāpa. Jā, nebija šaubu, indiāņi bija ķērušies pie galējiem līdzekļiem. Izmisumā iedzītie Ištapalapānas iedzī­votāji bija izpostījuši dambi, lai applūdinātu savu dzimto pilsētu.

— Taurēt pulcēšanos! Nekavējoties atstāt pilsētu! — pa­vēlēja Kortess.

Lūk, patiesa spāniešu atkāpšanās aina, kā to attēlojis Preskots:

«Grīļodamies zem laupījuma svara, cilvēki ar pūlēm bri- šus kūlās uz priekšu pa ūdeni, kas ar katru stundu kāpa aug­stāk. Viņu ceļu sākumā apgaismoja degošo māju blāzmojums. Bet, jo vairāk viņi attālinājās no ugunsgrēka vietas, jo vairāk gaisma bālēja, un viņi nedrošiem soļiem virzījās uz priekšu, brizdami līdz ceļiem, bet brīžiem arī līdz jostas vietai pa ūdeni. Ar neticamām pūlēm viņi sasniedza vietu, kur indiāņi bija izpostījuši dambi; te ūdens bija vēl dziļāks un straume tik stipra, ka cilvēki tik tikko spēja noturēties kājās. Spānieši pārkļuva pāri sveikā, bet daudzus tlaškaliešus, kas neprata eldēt, straume aizrāva sev līdz. Laupījums viss aizgāja bojā. aujampulveris bija galīgi sabojāts. Karavīru apģērbs un ieroči bija izmirkuši sāļajā ūdenī. ..

Rītausmā viņi ieraudzīja ezeru, ko klāja laivu bari. Indiāņi bija paredzējuši viņu nelaimi un tagad sagaidīja viņus ar akmeņu, bultu un citu nāvi nesošu metamo ieroču krusu. Veiklas nodaļas, turēdamās patālu no viņiem, traucēja armijas flangus ar tādu pašu uzbrukumu. Spānieši nevēlējās uzsākt kauju ar ieaidnieku. Viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt līdz saviem ērtajiem dzīvokļiem Teskoko, kur viņi arī ieradās tajā pašā dienā — nospiesti un noguruma nomākti, tik nožēlojamā morālā un fiziskā stāvoklī, kādu vēl nebija piedzīvojuši pēc visgrūtākā pārgājiena un vissīvākās kaujas.»

Tāds bija iznākums šai cīņai, kurā uzvarētājiem negāja nemaz labāk kā zaudētājiem.