Tenočtitlanas bojā eja

NORAIDĪTA SAVIENĪBA

Kortess tikko kā bija nokārtojis šo jautājumu, kad radās jaunas, vēl lielākas briesmas.

Kortess nevarēja nepamanīt, ka vienkāršo tlaškaliešu iz­turēšanās pret spāniešiem nebūt nav tikpat draudzīga kā augst­maņu izturēšanās. Tūkstošiem ģimeņu apraudāja savus piede­rīgos, kas bija krituši Tenočtitlānā. Viņi bija gājuši bojā, aizstāvēdami savus jaunizceptos «draugus», aizstāvēdami vi­ņiem pilnīgi svešās balto iekarotāju intereses. Nebija aizmirsti arī upuri, ar kuriem iezīmējās spāniešu ierašanās Tlaškalā. Bet tagad vēl nācās ēdināt un uzturēt pie visa gatava šos sveš­zemniekus, kas bija atnesuši šurp tik daudz bēdu. — Vai ne­būtu labāk, ja viņus padzītu? — sprieda galvaspilsētas vien­kāršie iedzīvotāji.

Atradās ievērojams un ietekmīgs karavadonis, kas piekrita viņu domām. Tas bija Hikotenkatls Jaunākais, kas savā laikā vairāk par visiem uzstāja, lai cīņa ar spāniešiem tiktu turpi­nāta, un visilgāk tiem pretojās.

Tajā laikā Tlaškalā ieradās sūtniecība no Tenočtitlānas. Sūtņi atnesa zemes valdniekam kā dāvanu kokvilnas audumus un sāli, kas Tlaškalas iedzīvotājiem bija ļoti vajadzīga. Jaunais acteku valdnieks Kuitlauaks ierosināja aizmirst mūžseno naidu un apvienot spēkus pret spāniešiem.

— Neļaujiet baltajiem aiziet dzīviem no jūsu zemes! •— sacīja sūtņi. — Par viesmīlību un draudzību viņi maksā ar ļaunu nepateicību. Atcerieties asiņaino slaktiņu Lielajā Teo­kalli. Tā viņi pateicās Montezumam par visu, ko tas darījis viņu labā. Viņu spēks ir mūsu sašķeltībā. Tikai cilšu un tautu savstarpējais naids atļāva atnācējiem saimniekot Meksikā kā savās mājās. Mūsu draudzība darīs galu indiāņu iznīcināšanai un mūsu zemju nospiešanai verdzībā.

Kara padomē, kur sūtņus uzklausīja, viņus dedzīgi atbal­stīja Hikotenkatls un daži citi jaunie karavadoņi. Bet virsroku guva sirmgalvji, kuri nespēja pārvarēt savās sirdīs neuzticību un naidu pret actekiem, ko viņi bija uzņēmuši sevī reizē ar mātes pienu.

— Acteku vārdiem nav nekādas vērtības, — viņi sacīja.

— Uz lūpām viņiem medus, bet sirdīs ļaunums.

— Acteki ir mūsu brāļi, — iebilda viņiem Hikotenkatls.

— Viņi runā tajā pašā valodā kā mēs un godā tos pašus die­vus. Kādēļ mums jāatraida viņu draudzība un jātic mantkārī­gajiem spāniešiem, kas runā par savu žēlsirdīgo un mīlestības pārpilno dievu, bet īstenībā pielūdz tikai zeltu?

— Acteki baidās no spāniešiem un tādēļ izliekas par mūsu draugiem. Bet, tiklīdz briesmas būs pāri, viņi mums atriebsies par visām pārestībām un sakāvēm.

Tā runāja Hikotenkatls Vecākais, slavenā karavadoņa tēvs. Un savienība ar actekiem tika noraidīta.

Milzīgās briesmas, kas draudēja Kortesam, laimīgi pagāja garām. Tagad viņš varēja paļauties uz Tlaškalas draudzību vairāk nekā jebkad agrāk.