Tenočtitlanas bojā eja

KORTESS UZVAR NARVAESU

Narvaess ar savu armiju apmetās Sempoalā. Tur viņš sāka saimniekot kā pakļautā zemē. Atņēma vietējam valdniekam un tam tuvu stāvošajām personām visas dārglietas un audu­mus, sagrāba vairākus desmitus visskaistāko meiteņu.

Narvaess atmeta jebkādu kauna sajūtu. Savai rīcībai viņš necentās piešķirt kaut ārēji likumīgu izskatu. Kubas guberna­tora sūtnis'uzvedās kā lielceļa laupītājs. Kad sašutušie iedzīvo­tāji teica, ka sūdzēšoties Kortesam, Narvaess piedraudēja vi­ņiem ar karātavām.

Kortess zināja visu, kas notiek ienaidnieka nometnē. Nolēmis, ka pienācis izdevīgs brīdis, viņš devās pretī Narva­esam ar septiņdesmit vīru nodaļu. Šie kareivji bija izraudzīti no Kortesa visuzticīgāko cilvēku vidus.

Salīdzinājumā ar Narvaesa spēkiem šī nodaļa bija niecīga. Bet vēl vairāk novājināt galvaspilsētas garnizonu bija riskanti.

Visa artilērija palika Tenočtitlānā. Spāniešu apdzīvotās pils sienās bija ierīkotas jaunas šaujamlūkas. Montezumam pazi­ņoja: ja Kortesa prombūtnē notiks uzbrukums spāniešiem, tad pirmais upuris būšot viņš pats.

Savu aiziešanu no galvaspilsētas Kortess .noorganizēja ļoti svinīgi. Viņu pavadīja visi acteku augstmaņi ar Montezumu priekšgalā. Pēc doņas Marinas padoma acteku valdnieks ap­skāva un noskūpstīja Kortesu, pie tam skumji nopūzdamies, lai visi redzētu, kā viņu apbēdina šķiršanās . . .

Kortesa nodaļa devās Čolulas virzienā. Pa ceļam izlūki sa­tika un aizturēja dažus spāniešus. Tie izrādījās Narvaesa virs­nieki, kas bija sūtīti pie Kortesa ar uzaicinājumu nekavējoties padoties. Atteikšanās gadījumā Narvaess draudēja «nodevē­jiem» ar nāves sodu.

Kortess uzņēma sūtņus diezgan laipni, bet viņu pilnvaras neatzina.

— Kubas gubernators Velaskess un ģenerālis Narvaess ne­var man pavēlēt, — viņš teica. — Es pakļaujos tikai Spānijas karalim. Bet, lai izvairītos no asins izliešanas, esmu gatavs sākt sarunas. Nedrīkst pieļaut, ka spānieši paceltu zobenu pret spāniešiem, kad mēs atrodamies svešā zemē starp indiāņiem, kas mūs ienīst…

Cenzdamies pārmānīt savā pusē pēc iespējas vairāk ļaužu 110 Narvaesa nometnes, Kortess bagātīgi apdāvināja sūtņus ar zeltu. Viņš neskopojās, kad gribēja iegūt kāda cilvēka labvē­lību. Un sūtņi atgriezās, Kortesa laipnības un devīguma ap­burti.

Drīz vien viņa nodaļa papildinājās ar kaujasspējīgiem cil­vēkiem no Verakrusas cietokšņa. Bet arī pēc tam Kortesa

spēkus nekādi nevarēja salīdzināt ar Narvaesa spēkiem. Tikai vienai trešajai daļai Kortesa kareivju bija šaujamie ieroči. Ne­vienam nebija metala bruņu un ķiveru — tas viss bija atstāts Tenočtitlānā. Narvaesa astoņdesmit jātniekiem Kortess varēja stādīt pretī tikai piecus kavalēristus. Lielgabalu viņa nodaļai nebija nemaz.

Spēku nevienlīdzību Kortess nolēma aizstāt ar viltību, kara mākslu, pēkšņu rīcību. Šai nolūkā uz Narvaesa nometni atkal nosūtīja pateru Olmedo. Tomēr loma, kas viņam bija jāspēlē šoreiz, nedaudz atšķīrās no agrāk izpildītās. Olmedo bija uz­dots iegūt Narvaesa uzticību, izlikties par viņa piekritēju un panākt, lai viņš notic, ka Kortesa ļaudis ir neapmierināti un ti­kai gaida izdevīgu gadījumu, lai pārietu Narvaesa pusē.

Ar šo manevru Kortess vēlējās vājināt pretinieka modrību, padarīt to bezrūpīgu, precīzāk izpētīt tā rīcības plānu un spēku izvietojumu. Vienlaicīgi svētajam tēvam bija jāturpina virs­nieku, artilēristu un jātnieku uzpirkšana.

Narvaess noticēja Olmedo un līksmoja. Pēc viltīgā garīdz­nieka ieteikuma viņš nosūtīja delegāciju it kā sarunām ar Kor­tesu, bet faktiski izlūkot viņa spēkus un nodrošināt neapmie- pināto atbalstu. Vai tad viņš varēja zināt, ka Kortess sen jau uzpircis šīs delegācijas vadītāju un ka par Narvaesa galvu tam apsolīta pieklājīga summa .. .

Jo vairāk ievilkās sarunas un parlamentāru apmaiņa, jo straujāk auga Kortesa piekritēju skaits Narvaesa nometnē. Tai pašā laikā činanteku ieroču kalēji — šī cilts bija slavena ar saviem garajiem, asajiem divzobainajiem šķēpiem — pēc Kor­tesa pasūtījuma izgatavoja spāniešiem trīssimt šādu šķēpu. Pēc tam cilts visveiklākie karotāji apmācīja spāniešu kareivjus šī ieroča lietošanā.

Sevišķi rūpīgi tika studēti paņēmieni, kā uzbrukt preti­niekam, kas atrodas paaugstinātā vietā. Kortess zināja, ka Nar­vaess pielāgojis Sempoalas tempļus aizsardzības vajadzībām, tādēļ savlaicīgi gatavoja savus kareivjus to sturmēšanai.

Kortesa nodaļas kauja ar Narvaesa armiju norisinājās tumšā un lietainā naktī, kad Narvaess vismazāk varēja gaidīt uzbrukumu. Pilnīgā klusumā, tumsas aizsegā pārbriduši pār upi, Kortesa karavīri uzmanīgi virzījās pa ceļu uz pilsētu. Ne­gaidīti viņi uzdūrās sargpostenim. Divus kareivjus sagūstīja, bet trešajam izdevās tumsā aizbēgt. Kad viņš, atskrējis no­metnē, sacēla trauksmi, uzmodinātie kareivji un virsnieki ne­steigdamies ieņēma kaujas pozicijas.

— Tev, redzams, rādījušies spoki… — viņi ņurdēja. — Tu izbijies un lapu šalkoņu noturēji par cilvēku soļiem. Vai tad tādā draņķa laikā kāds celsies pāri upei.. .

Bet sargkareivis izrādījās neatlaidīgs. Izpildot viņa prasību, pamodināja pašu Narvaesu, par ko varonīgais ģenerālis bija ārkārtīgi neapmierināts. Pusmiegā nolamājis sargkareivi, viņš pavēlēja visiem vākties prom . ..

Kortesa nodaļa jau bija iegājusi pilsētā un paspējusi, nesa- stapdama pretestību, sasniegt pilsētas laukumu. Un tikai tad, kad nodaļas ierašanās bija uzmodinājusi visu pilsētu, atskanēja signāla taures arī Narvaesa nometnē. Artilēristi metās pie liel­gabaliem un atklāja uguni, bet tā uzbrucējiem nekādu sevišķu postu nenodarīja. Uz labu laimi raidītie šāviņi gāja garām, un tikai trīs kareivji tika nogalināti.

Kortesa ļaudis darbojās precīzi un saskaņoti, pēc iepriekš izstrādāta plāna. Vieni sagrāba lielgabalus jau pēc pirmajiem šāvieniem un pavērsa pret Narvaesa nodaļām. Citi tajā laikā metās augšā pa kāpnēm, kas veda uz templi, kur bija nostip­rinājušies galvenie spēki. Pirmajam, kas izlauzīsies līdz Nar­vaesam, Kortess bija apsolījis par balvu 3000 peso, otrajam — 2000 un trešajam — 1000.

Narvaesa kareivji nekārtīgi atšaudījās — tumsa kavēja tē­mēšanu. Un, kad sākās tuvcīņa, parādījās visas uzbrucēju garo pīķu priekšrocības salīdzinājumā ar aizstāvju īsajiem zobeniem. Jau pirmajā sadursmē smagi ievainoja pašu Narvaesu — ar pīķa smaili viņam izdūra kreiso aci. «Svētā Marija, esmu no­galināts!» viņš sāpēs iekliedzās. Šo bļāvienu dzirdēja daudzi, un tas demoralizēja tos, kas vēl mēģināja aizstāvēties.

Kādā svētnīcā, kas atradās lielā tempļa teritorijā, Narvaesa karavīri joprojām sīksti pretojās. Tad kāds Kortesa kareivis uzsvieda uz salmu jumta degošu pagali. Salmi aizdegās, un pēc dažiem mirkļiem svētnīcas aizstāvji nolika ieročus.

Narvaesa galvenie spēki jau bija kapitulējuši, viņš pats bija iekalts važās, bet divos tempļos vēl aizvien aizstāvējās. Tad Kortess pavēlēja atvest sagrābtos lielgabalus un notēmēja tos uz ienaidniekiem. Jau pēc pirmās zalves aplenktie padevās uzvarētāja žēlastībai. Viņš taču bija apsolījis nevienu nesodīt un dot zelta kalnus ikvienam, kas viņam piesliesies. Patlaban Kortesam nebija izdevīgi nogalināt Narvaesa kareivjus — sa­vus tautiešus. Vēl bija gaidāmas kaujas ar indiāņiem, un viņš skatījās uz šīsdienas pretiniekiem kā uz saviem rītdienas ka­reivjiem.

Uzvara bija pilnīga, bet Kortess neļāva ļaudīm atpūsties. Kaujas laikā viņam bija izdevies iegūt tikai ap divdesmit zirgu un sagūstīt tikpat daudz jātnieku. Kavalērijas galvenos spēkus Narvaess iepriekšējās dienas vakarā bija izsūtījis pretī Kor­tesam uz kādu ceļu, kas veda uz Sempoalu. Kuru katru brīdi varēja gaidīt kavalērijas atgriešanos, un Kortess nezināja, kā pusē tā nostāsies. Tādēļ viņš nosūtīja tai pretī solīdu delegā­ciju, kuras sastāvā bija arī jau agrāk uzpirktie Narvaesa virs­nieki.

Uzzinājuši par sava ģenerāļa sagūstīšanu un viņa armijas sakāvi, jātnieki pēc īsas apspriedes nolēma pievienoties Kor­tesam.

Tagad atlika vēl sagrābt karavelas. Arī to izdevās veikt ātri un bez asinsizliešanas. Pēc Kortesa pavēles visas buras, takelāžu, kompasus un stūres nogādāja uz sauszemes, lai ne­vienam neienāktu prātā atgriezties Kubā un paziņot Velaske- sam par notikušo. Karavelu kapteiņi ieradās Sempoalā un no­deva Kortesam uzticības zvērestu.

Šajā kaujā Kortess zaudēja sešus cilvēkus (arī viņa preti­nieka zaudējumi nebija lieli — divpadsmit kritušo un apmēram divdesmit ievainoto), toties viņš ieguva tādus papildspēkus — cilvēkus, artilēriju, kavalēriju, floti, par ko nebūtu varējis pat sapņot. Un domās viņš kvēli pateicās neveiksmīgajam Kubas gubernatoram, kas iztērējis visu savu bagātību šīs ekspedīci­jas organizēšanai.

Lai galīgi iegūtu savu neseno pretinieku simpātijas, Kor­tess deva rīkojumu atdot viņiem kaujās atņemtos zirgus un ieročus. Tas izraisīja neapmierinātību veterānos, kas uzskatīja visas trofejas par savu likumīgo laupījumu. Bet neko nevarēja darīt — Kortess tādās lietās bija ļoti stingrs. Nācās pakļauties un atdot mirdzošos zobenus, dunčus, vairogus, kurus jaunie īpašnieki jau bija uzskatījuši par saviem.