Tenočtitlanas bojā eja

ASIŅAINAIS SLAKTIŅŠ ČOLULA

Ceļš uz Tenočtitlānu veda caur Čolulu — svarīgu acteku atbalsta punktu visos karos ar Tlaškalu. Turp tad arī nolēma doties Kortess; jo vairāk tādēļ, ka jaunā Montezumas sūtītā delegācija lūdza viņu ilgāk neaizkavēties «nabadzīgajā un rup­jajā Tlaškalā». Bija skaidrs, ka Montezuma ļoti baidījās no Kortesa draudzības ar saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem.

Tlaškaliešiem nebija nekas pretī, ja Kortess pakļautu ac­tekus savai varai. Tomēr viņi ieteica iet uz Tenočtitlānu pa citu ceļu — garāku, bet ne tik bīstamu. Čolulā atrodoties stiprs acteku garnizons. — Iet uz Colulu būtu tas pats, kas līst zvē­ram rīklē, — viņi apgalvoja.

Bet gājiens uz Čoiulu bija nolemts. Taisnība, šīs pilsētas iedzīvotāji neizteica sevišķu vēlēšanos iepazīties ar spānie­šiem. Viņu sūtniecība sastāvēja no četriem nenozīmīgiem in­diāņiem, kas pie tam ieradās bez jebkādām dāvanām. Kortess uzskatīja to par savas personas apvainošanu. Viņš lika sūtņiem griezties atpakaļ un paziņoja: ja triju dienu laikā pie viņa neieradīšoties paši pilsētas pārvaldītāji, tad viņš tos uzskatīšot par . . . dumpiniekiem.

Draudi līdzēja. Čolulas pārvaldītāji ieradās ar bagātīgām dāvanām un atvainojās. — Naids ar tlaškaliešiem, — viņi tais­nojās, — aizkavējis viņus ierasties agrāk.

Tas skanēja visai ticami, un Kortess izlikās, it kā viņiem ticētu.

Gājienā uz Čoiulu Kortesu pavadīja seši tūkstoši tlaška­liešu. Zinādams par Tlaškalas un Čolulas mūžseno naidu, Kor­tess pilnīgi paļāvās uz saviem jaunajiem sabiedrotajiem — nesenajiem niknajiem ienaidniekiem.

Ekspedīcijas ceļš veda pa stipri šķēršļotu, kalnainu apvidu. Pēc tam Kortesa armija nonāca plašā ielejā, kurā nebija ne pēdas neapstrādātas zemes. Kukurūzas lauki mainījās ar sulīgo aloji; čilli jeb acteku pipars atradās blakus kaktusu plantā­cijām.

Laukus apūdeņoja daudzi kanāli. Tajā laikā tur bija arī biezi meži, kurus spāņu iekarotāji vēlāk izcirta.

Čolulā Kortesam un viņa pavadoņiem parādīja pienācīgo uzmanību. Spānieši un totonaki apmetās lielā templī, bet tlaš­kalieši pēc Čolulas pārvaldītāju lūguma uzcēla savu nometni ārpus pilsētas.

Čolula bija pazīstama kāviens no lielākajiem Meksikas reliģis­kajiem centriem. Te atradās sim­tiem tempļu, kuros ik dienas pul­cējās tūkstošiem svētceļnieku. Visslavenākais bija gaisa dieva templis, kas pacēlās milzīga pira- mīdveidīga uzbēruma galā. Pēc saviem apmēriem šis māksljgais kalns atgādināja grandiozās Ēģip­tes piramīdas. Tā augstums bija ap 60 metru, kvadrātveidīgā pa­mata garums 442 metri, bet pama­ta laukums gandrīz 200 000 kvad­rātmetru!

Čolulas ielas bija ievērojami platākas un labāk iekārtotas nekā Tlaškalas ielas. Tajās valdīja

priekšzīmīga tīrība. Kortess sa­skaitīja pilsētā ap 20 000 namu. Vietējā aristokrātija bija neap­šaubāmi bagātāka nekā Tlaškalā. Par to liecināja tās greznie tērpi, daudzie apkalpotāji, izsmalcinātie ēdieni.

Pēc dažām dienām no Monte­zumas ieradās vēl viena delegā­cija, bet jau bez kādām dāvanām. «Montezuma nevēlas spāniešu ie- Indiāņu karotāji pilnā apbruņo- rašanos galvaspilsētā tādēļ, ka jumā.

Tenočtitlānā patlaban maz pārti­kas,» paziņoja sūtņi.

Viņi bija pilnīgi pārvērtušies. Kur palikusi agrākā iztapība? Viņi izturējās lepni un neatkarīgi.

Stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Parādījās arī citas pazīmes, kas liecināja par draudīgu notikumu tuvošanos. Samazinājās kukurūzas piegāde spāniešiem ar to ieganstu, ka izsīkuši tās krājumi.

Pilsētas pārvaldītāji izrādīja daudz mazāk laipnības un uz­manības. Viņi acīm redzami izvairījās no tikšanās ar Kortesu.

Drīz vien totonaki viņam ziņoja, ka daudzās Čolulas ielās ierīkoti aizsprosto jumi un nomaskētas bedres ar uzasinātiem mietiem dibenā. Kas tajās iekritīs, varēs atvadīties no dzīves.

Citi ziņojumi vēstīja, ka sievietes un bērni steigšus atstājot pilsētu, vīriešiem izdalot, ieročus un uz namu jumtiem sagata­voti akmeņu krājumi .. .

Bija skaidrs, ka gatavojas uzbrukums ekspedīcijai. Bet kad un kādos apstākļos pretinieks gatavojas sākt rīkoties? Kādi viņa stratēģiskie nodomi,?

Visu to veikli izdibināja Marina. Viņa sadraudzējās ar pa­vecu indiānieti, kāda Čolulas pārvaldītāja sievu. Apburošā Marina nemitīgi stāstīja viņai par savu naidu pret baltajiem. Viņa ieguva tik lielu indiānietes uzticību, ka tā reiz diezgan atklāti izteicās par gaidāmajiem notikumiem.

— Pārvācies pie manis, un tu paliksi dzīva. Es tev došu par vīru savu dēlu, — lika priekšā indiāniete.

Marina izlikās, ka ļoti priecātos par šo priekšlikumu, un pat sāka kravāt savas lietas. Tai pašā laikā viņa izdibināja no runīgās vecenes visu, ko vēlējās zināt.

Izrādījās, ka netālu no Čolulas kaujas gatavībā stāvot div­desmit tūkstošu vīru liela armija, ko atsūtījis Montezuma. Uzbrukumam jānotiekot tai brīdī, kad ekspedīcija atstās pil­sētu. Viss izdomāts un sagatavots līdz pēdējam sīkumam. Nami tajās ielās, pa kurām virzīsies spānieši, pārvērsti nepieejamos

cietokšņos. Uz jumtiem un citās piemērotās vietās ierīkoti slēpņi. Nomaskētajām bedrēm jāizvedot no ierindas zirgi. Ielu kaujās arī lielgabali neesot tik bīstami. . . Tikko sākšoties kauja ielās, tūlīt palīgā steigšoties divdesmit tūkstošu vīru lielā acteku armija.

Šo jauno plānu Montezumam bija ieteikuši priesteri. Viņi pareģoja spāniešu bojā eju Čolulā. Un laikam gan šis plāns būtu pilnīgi izdevies, ja vien Čolulas pārvaldītāji nebūtu iz­pauduši savām sievām kara noslēpumu.

Marina nekavējoties nodeva visas iegūtās ziņas Kortesam. Ar bagātīgu dāvanu palīdzību viņam izdevās no diviem vie­tējiem priesteriem vēl šo to uzzināt par sazvērestību. Pēc tam Kortess sapulcināja savus virsniekus. Kara padomē viņi iz­strādāja plānu asiņainai atriebībai, kurai vajadzēja likt šausmās nodrebēt visai Meksikai un uz visiem laikiem atņemt patiku sacelties pret spāniešiem.

Ataicinājis vietējos kasikus, Kortess tiem paziņoja, ka rīt atstāšot pilsētu, bet viņam vajagot divi tūkstoši nesēju. Tos viņam apsolīja ar lielu prieku. Čolulas pārvaldītāji nosprieda, ka šis lūgums atvieglos viņu plānu izpildi: par nesējiem spā­niešu nometnē var iesūtīt karavīrus, kas tūlīt pievienosies uzbrucējiem.

. . . Agri no rīta Kortesa nometnē viss bija sagatavots asi­ņainam slaktiņam. Pie trim vārtiem, kas veda no tempļa pa­galmā, stāvēja spāniešu karavīri. Nomaskētie lielgabali bija nostādīti tā, ka to uguns pārvaldīja lielu daļu pagalma terito­rijas. Pats Kortess vadīja nelielu jātnieku grupu.

Kad pagalmu piepildīja karavīri nesēji (viņu sanāca ap­mēram trīs tūkstoši), ieradās priesteri un Čolulas pārvaldītāji. Kortess noveda viņus sānis un teica īsu runu. Tajā viņi dzir­dēja savu nāves spriedumu. Tieši, bez aplinkiem Kortess iz­klāstīja aiz pārsteiguma apstulbušajiem cilvēkiem visus sazvē­restības sīkumus. Un kasikiem neatlika nekas cits kā atzīties.

— Pie visa vainīgs Montezuma un viņa sūtņi, — tie pa­skaidroja. — Mēs tikai izpildījām viņa gribu.

— Par vēlu taisnoties, — sacīja Kortess un deva zīmi ar- tilēristiem. Norībēja zalve, pēc tās otra, trešā… Artilēristi tiešā tēmējumā apšaudīja trīs tūkstoši cilvēku lielo pūli, kas bija sapulcējies augstu mūru ielenktajā tempļa pagalmā.

Nekur nebija glābiņa no uguns, jo visas izejas spānieši bija aizsprostojuši. Tie, kurus pasaudzēja lādiņi, krita no spā­niešu kareivju tērauda zobeniem. «Iedzimto puskailie ķermeņi bija pilnīgi neaizsargāti, un spānieši tos kapāja tikpat viegli, kā pļāvēji ražas novākšanas laikā pļauj nobriedušo labību,» raksta kāds Meksikas vēsturnieks.

Kad pilsētā uzzināja par asiņaino slaktiņu, sākās tempļa sienu sturmēšana no ārpuses. Bet ari to Kortess bija paredzējis. Viņa lielgabali, pabeiguši savu nāvesnesēju darbu tempļa pa­galmā, tagad nesaudzīgi pļāva tūkstošgalvaino pūli, kas uzmā­cās no ārpuses. Un tad atsteidzās jau agrāk brīdināto tlaška­liešu nodaļas. Lai netīšām nenogalinātu sabiedrotos, viņiem visiem pēc Kortesa pavēles galvas bija apsietas ar grīšļu sai­tēm. Tlaškalieši deva triecienu no aizmugures, no kurienes neviens negaidīja uzbrukumu. Viņi raudzījās uz Čolulas iedzī­votājiem kā uz saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un cīnījās ar niknumu, priecādamies, ka radusies iespēja atriebties par sensenajām pārestībām.

Spānieši un viņu sabiedrotie nesaudzēja nevienu. Daži des­miti iedzīvotāju noslēpās kāda tempļa augstajos koka torņos. Šos torņus spānieši aizdedzināja, un tur sabēgušie cilvēki sa­dega dzīvi. Drīz liesmoja arī citas celtnes. Pēc tam sākās vis­pārēja laupīšana .. .

Vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku gāja bojā Čolulā asi­ņainā slaktiņa dienā. Kortess to pārtrauca tikai tad, kad spānieši bija noguruši slepkavojot. ..

Bet ko tajā laikā, kad spānieši nogalināja čoluliešus, darīja Montezumas atsūtītā divdesmit tūkstošu vīru lielā armija, kas atradās tikai trīs četru stundu pārgājiena attālumā no asi­ņainā slaktiņā vietas? Tā nedarīja nekā . .. Negaidītā notikumu norise apmulsināja kasikus, kas komandēja acteku armiju. Un viņi ne tikai negāja ar saviem karavīriem čoluliešiem pa­līgā, bet gļēvi devās atpakaļ uz Tenočtitlānu.