Tenočtitlanas bojā eja

SPĀNIEŠU IEBRUKUMA PRIEKŠVAKARS

Ašajakatlam sekojošie Tenočtitlānas valdnieki — viņa brāļi Tisoks (valdīja no 1479. līdz 1486. gadam) un Auicotls [9] turpi­nāja savu priekšgājēju iekarošanas politiku. Viņu valdīšanas laikā acteku valsts robežas vēl vairāk pavirzījās uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem.

Daudzie Tenočtitlānas ar­mijas karagājieni vienmēr beidzās ar uzvarām un jaunu vergu baru iegūšanu. Tā kādā karagājienā uz Ziemeļ- oahaku, kas notika ar Tes­koko palīdzību, tenočki ie­guva vairāk nekā divdesmit tūkstošus gūstekņu.

Interesanti atzīmēt, ka par izlūkiem šajos karos bieži bija ceļojošie tirgotāji, kas klejoja pa visu Meksiku

un iekļuva pat kaimiņu zemēs. Izmantodami neaizskaramības tiesības, viņi ne tikai mainīja vietējos ražojumus pret sveš­zemju izstrādājumiem, bet arī vāca ziņas par nākošā preti­nieka spēkiem un ziņoja, cik lielas nodevas būs iespējams no viņa ņemt.

Bet Auicotlam nācās rīkot karagājienus arī ar citu mērķi: viņam pastāvīgi bija jāapspiež sacelšanās pakļautajos apgaba­los. Tlaškalieši un Čolulas iedzīvotāji nekādi nevēlējās pa­kļauties tenočkiem.

Auicotla valdīšanas laikā pabeidza lielā tempļa būvi, ko bija iesākuši jau viņa priekšteči. Uzcēla arī otru akveduktu, jo pirmais vairs nespēja apmierināt stipri izaugušās Tenoč­titlānas iedzīvotāju vajadzības pēc ūdens.

1503. gadā acteku galvaspilsētu piemeklēja stihiska ne­laime. Plūdi izpostīja daļu dambju un daudzas ēkas. Pilsētai draudēja nāves briesmas. Visi Tenočtitlānas iedzīvotāji devās aiztaisīt pārrāvumus dambjos. Nācās pat lūgt palīdzību no teskokiešiem. Kad glābšanas darbi ritēja pilnā sparā, Auicotlu smagi ievainoja galvā. Brūce izrādījās nāvīga. Drīz vien viņš nomira.

Pēc viņa nāves pie varas nāca Ašajakatla dēls Montezuma II, saukts Jaunākais. Viņa mēģinājumi pakļaut Tlaškalu, kā mēs jau zinām, bija neveiksmīgi. Bet Montezumas II galvenās rūpes vairs nebija jauni iekarošanas karagājieni. Viņš centās noturēt paklausībā actekiem pakļautās ciltis un tautas. Šai nolūkā ne vienu reizi vien sarīkoja soda ekspedīcijas un kara­gājienus.

Kad 1516. gadā nomira Teskoko valdnieks, Montezuma II pats noteica, kam jākļūst par tā pēcteci. Viņš nevēlējās rēķi­

nāties ar teskokiešu domām. Rezultātā uzliesmoja sacelšanās, un savienība, kas jau sen bija zaudējusi spēku, izjuka galīgi.

Nākošajā — 1517. gadā devās ceļā de Kordovas ekspedīcija. Par tālākajiem notikumiem lasītājam jau labi zināms — tie izklāstīti grāmatas iepriekšējās nodaļās.