Tenočtitlanas bojā eja

TRUSIS UZ MENESS

Acteki radījuši daudz interesantu mītu. Tie cēlušies tālajā pagātnē, kad pirmatnējais cilvēks ar savas fantāzijas palīdzību centās noskaidrot apkārtējās pasaules likumus.

Lūk, ko, piemēram, stāstīja acteki par Saules un Mēness izcelšanos.

Kad ceturtā ēra bija beigusies, tas ir, pēc plūdiem, visi dievi sapulcējušies Teotiuakānā un sprieduši, kā būtu iespē­jams pasaulei dot gaismu. Noskaidrojies, ka šai nolūkā nepie­ciešams, lai kāds no dieviem ziedotu sevi.

Divi dievi — bagātais Tekukistekatls un nabadzīgais Ra- nauancīns — nolēmuši ziedoties, lai dotu cilvēkiem gaismu. Pēc četru dienu gavēņa viņi sagatavojās upurēšanās ceremo­nijai. Tika aizdedzināts milzīgs sārts, kurā viņiem bija jāmetas iekšā.

Bet bagātais dievs Tekukistekatls trīs reizes piegāja pie sārta un nekādi nevarēja saņemties lēkt ugunī. Tad Ranauan- cīns droši metās liesmās un mirkli vēlāk parādījās kā mirdzošā Saule. To redzēdams, apkaunotais Tekukistekatls arī metās sārtā, bet uguns jau bija vājāka, un viņš kļuva par Mēnesi.

Sadusmoti par Tekukistekatla gļēvulību, dievi svieda viņam pakaļ trusi. No tā laika šis zvēriņš tā arī dzīvo uz Mēness. Acteki saskatīja Mēness plankumos truša figūru. Kādā acteku rokrakstā mēs redzam šī spīdekļa attēlu ar trusi (sk. zīmējumu šajā lappusē.)

Pēc acteku ticējumiem pasaule sastāvēja no zemes, trīs­padsmit debesīm un deviņām pazemēm. Bet priekšstats par paradīzi taisnīgajiem un elli grēciniekiem, kas tik raksturīgs kristīgajai reliģijai, actekiem bija pilnīgi svešs.

Visus trīspadsmit debesu stāvus apdzīvoja dievības. Jo no­zīmīgāks un varenāks bija kāds dievs, jo augstāk viņš dzīvoja.

Vienas debesis piederēja Tlalo- kam. Tur nokļuva visi zibens no­spertie un noslīkušie.

Debesīm bija arī horizontāls sa­dalījums. Austrumu daļā dzīvoja kaujās kritušie vai dieviem upurētie karavīri, rietumu daļā — dzemdībās mirušās sievietes, tas ir, tās sievie­tes, kas gājušas bojā brīdī, kad dā­vinājušas dzīvību nākošajiem kara­vīriem.

Visi pārējie mirušie nonāca pazemē. Bet to sasniegt nebija ne­maz tik viegli. Mirušajiem ceļā uz­

glūnēja tūkstošiem briesmu: kalni, kas draudēja nospiest ceļo­tāju, čūskas un milzu krokodili, sausi tuksneši, viesuļvētras, kas mētāja obsidiāna nažus … Grūtā ceļa pēdējais posms pār platu upi bija jāveic uz maza, sarkana sunīša muguras. Paze­mes valdnieks saņēma no mirušā dāvanas un atkarībā no to vērtības noteica, kurā pazemē tam jāmitinās.

… Tagad, kad esam tuvāk iepazinušies ar acteku vēsturi, kultūru un ticējumiem, atgriezīsimies Tenočtitlānā un izseko­sim dramatiskajiem notikumiem, kas norisinājās galvaspilsētā dažus mēnešus pēc spāniešu ierašanās.