Tenočtitlanas bojā eja

IZRĒĶINĀŠANAS AR NEAPMIERINĀTAJIEM

Bet tieši pirms uzbrukuma nejauši atklāja spāniešu kareivju sazvērestību pret Kortesu un viņa tuvākajiem palīgiem. To vadīja Antonio Viljafana — kāds Narvaesa kareivis.

Atcerēsimies, ka pēc briesmīgās «Bēdu nakts» iesniegtā petīcija, ko bija parakstījuši simtiem spāniešu, kuri vēlējās atgriezties dzimtenē, neko nedeva. Kortess neievēroja kareivju prasības un piespieda viņus palikt. Bet pat visstingrākā discip­līna nevarēja iznīcināt neapmierinātību, tikai apslāpēja to.

Kad nobeidzās sagatavošanās ģenerāluzbrukumam galvaspil­sētai, daudzi kareivji ar drebuļiem un šausmām domāja par gaidāmajām kaujām. Viņi zināja, ka jaunais acteku valdnieks — Montezumas brāļadēls, jaunais un uzņēmīgais

Kuautemoks nepavisam nelīdzinās savam tēvocim un nebūt nav noskaņots uz samierināšanos ar spāniešiem. Viņš nebija pat atbildējis uz Kortesa piedāvājumu sākt sarunas par miera no­slēgšanu.

Narvaesa kareivjiem acu priekšā stāvēja viņu tautieši, kas nožēlojamā veidā gāja bojā, ejot pār dambi, vai arī tika zie­doti kara dievam Uicilopočtli. . . Viņi nevēlējās ilgāk būt kaujamo aunu lomā. Viņi zināja: kamēr Kortess būs dzīvs, viņš neatteiksies no saviem godkārīgajiem plāniem. Un neap­mierinātie nolēma: Kortesam jāmirst. Un šai liktenī ar Kortesu jādalās arī viņa tuvākajiem palīgiem.

Tā nobrieda sazvērestība. Lomas tika sadalītas jau laikus. Kad Kortess pēc kārtējā karagājiena atgriezīsies Teskoko un sāks pa paradumam uzdzīvot ar draugiem, viņiem jāuzbrūk un jānodur ar dunčiem.

Avansa veidā jau bija sadalīti visi vadošie posteņi, kas atbrīvosies sazvērniekiem pēc tam, kad Kortess un viņa pa­līgi būs novākti pie malas. Bija izstrādāts arī sīks tālākās rīcības plāns. Tas paredzēja atgriešanos Verakrusā, bet no turienes — Kubā.

Bet sazvērnieku vidū atradās mazdūšīgais, kas izpauda Kortesam visu Viljafanas plānu īsi pirms tā īstenošanas.

Nezaudēdams ne minūti laika, Kortess pasauca kādus div­desmit uzticamus kareivjus un virsniekus, arestēja Viljafanu un tiesāja viņu lauku kara tiesā, kurā pats bija par priekš­sēdētāju.

Viljafanu pakāra tās mājas logā, kurā viņš bija dzīvojis.

Pie viņa atrada sazvērestības dalībnieku sarakstu. Bet Kor­tess vairāk nevienu neaiztika. Iepazinies ar sarakstu, viņš pārliecinājās, ka viņa pretinieku skaitā bija daudz drošsirdīgu kareivju un virsnieku, kas viņam vēl varēja ļoti noderēt kau­jās par Tenočtitlānu. Sodīt viņus ar nāvi nozīmēja zaudēt labus cīnītājus un nostādīt pret sevi lielāko daļu karaspēka. Tādēļ Kortess paziņoja, ka pārējos sazvērestības dalībniekus «neesot izdevies atklāt».

Uzstādamies ar runu karaspēkam, Kortess liekulīgi pazi­ņoja, ka neatceroties gadījuma, kad viņš kādu būtu apvainojis vai kādam pāri nodarījis.

— Ja kādam no jums ir pretenzijas pret mani, — viņš tur­pināja, — tad katrs var tūlīt tās izsacīt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai izpildītu visas taisnīgās prasības.

Saprotams, ka tādu, kas vēlētos «izsacīt pretenzijas», neat­radās. Neviens nevēlējās piedzīvot Viljafanas bēdīgo lik­teni . ..

Pēc Viljafanas pienāca kārta Hikotenkatlam Jaunākajam. Viņš aktīvi piedalījās visās spāniešu uzbrukuma operācijās un vadīja lielu tlaškaliešu nodaļu. Šis izcili drošsirdīgais kara­vadonis bija izdarījis Kortesam vērtīgus pakalpojumus. Hiko­tenkatls vienmēr parādījās visbīstamākajās vietās, ar personīgo piemēru iedvesmodams tlaškaliešus.

Bet dienā, kad bija norunāts uzsākt ģenerāluzbrukumu, Hikotenkatls bija nozudis. Bez prasīšanas un atļaujas viņš bija atstājis nometni un devies uz dzimto Tlaškalu. Viņam pakaļ nosūtītie Kortesa vēstneši nespēja viņu pārliecināt griezties atpakaļ.

Hikotenkatls Jaunākais bija līdz galam izpratis Kortesa neģēlīgo plānu — ar indiāņu rokām iznīcināt un nospiest verdzībā indiāņus, lai pats pēc tam varētu lemt visu Centrālās Amerikas zemju likteņus, — un kategoriski atteicās turpināt karu pret actekiem. Viņš pārliecinājās, ka viņam bijusi tais­nība, kad viņš prasīja, lai Tlaškalas vadītāji noslēgtu savie­nību ar Tenočtitlānu. Ja viņu būtu paklausījuši, Kortess ne- komandētu tādu armiju, nesaimniekotu tik milzīgā teritorijā, nevarētu pakļaut tlaškaliešus un actekus.

Stipra jātnieku nodaļa, ko nosūtīja pa Hikotenkatla pē­dām, sagūstīja viņu pie pašas Tlaškalas. Viņu atveda uz Tes­koko un pakāra pilsētas laukumā.