Dievi un karotāji

9

- Tu to dari nepareizi, Jūzerrefs nomurmināja un, paķēris bļodiņu, samērcēja ziedē linu strēmeli, pašķieba meitenes galvu sāņus un uzlika slapjo kompresi uz vāts. Pirra sakoda zobus tik cieši, ka iesāpējās.

Grumbas puiša pierē kļuva dziļākas. Tur paliks rēta.

- Tā tas ari bija domāts, viņa atcirta.

- Kāpēc? Kāpēc kaut kas tāds jādara?

- Man šķita, ka neviens negribēs meiteni ar sabojātu seju. Domāju, ka mani aizsūtīs atpakaļ un es pa ceļam varēšu aizbēgt.

- Phe! Cik reižu esmu tev teicis? Tu nevari cīnīties ar savu māti! Tu nekad neuzvarēsi!

Pirra neatbildēja.

Viņas māte meitas nodarījuma dēļ nebija izrādījusi nekādas emocijas. Virspriesteriene rimti, vērtējoši aplū­koja meitenes seju. Tad viņa sacīja: Tu zini, ka tas neko nemainīs.

- Es par to nebūtu tik pārliecināta, Pirra bija atcir­tusi. Likonieši uzmetīs man vienu skatienu un atteik­sies.

- Neatteiksies vis. Viņi to nevar. Keftiu ir pārāk spē­cīga. Tu dosies uz Lapitosu, kā norunāts. Tu esi panākusi tikai to, ka uz tevi vairs neviens negribēs skatīties.

Jūzerrefs nostiprināja kompresi ar tīra linaudekla apsēju, ko sasaitēja meitenei zem zoda. Tā. Neko vairāk es nevaru līdzēt.

Vēlēdamās turpināt sarunu, Pirra apvaicājās, no kā sastāv ziede, un vergs pastāstīja, ka tur esot magoņu pie­niņš un henna, un nedaudz wadju.

Tas meiteni mazliet uzmundrināja. Ja jau ēģiptietis bija pielicis arī savu wadju, tad nevarēja būt ļoti noskaities

uz viņu. Wadju bija īpašs, smalki samalts akmens, un Jūzerrefa acīs tas bija ļoti vērtīgs, jo bija tādā pašā koši zaļā krāsā kā viņa dieva seja. Puisis akmeni izmantoja kā stipras zāles, un, kad viņu nomāca ilgas pēc mājām, viņš to mazliet uzsmērēja sev uz plakstiem, lai sapņotu par Ēģipti.

Miglā kļuva dzirdamas vīru balsis, un meitene pajau­tāja Jūzerrefam, kas tur notiek. Tur atgriežas Vārnas, vergs pastāstīja. Viņi pazaudēja to puiku miglā.

- Kas viņš tāds vispār bija, un kāpēc Vārnas viņu vajāja?

- Runā, ka tas esot tikai kāds kazu gans. Esot mēģi­nājis nogalināt vadoņa dēlu.

- Runā?

Jūzerrefs uzmeta lūpu. Tu zini, ka es nekad neticu svešinieku teiktajam tikai ēģiptiešu.

Tas viņiem bija vecs joks. Meitene būtu pasmaidījusi, ja viņai tik ļoti nesāpētu.

- Ir piebraukušas arī divas zvejas laivas, puisis pie­bilda. Viņi baidījās no Vārnām, bet, kad nopirkām viņu lomu, bailes aizmirsās. Jūzerrefs jau grasījās doties prom, bet Pirra viņu atturēja.

- Jūzerref? Tu taču vienalga būsi ar mani, vai ne? Tas ir vadoņa cietoksnī?

Vergs saminstinājās; Pirrai kļuva salti. Bija domāts, ka es došos turp kopā ar tevi, viņš saudzīgi teica. Bet tad tu šādi izrīkojies ar savu seju, un nu tava māte saka, ka man tevi jāpamet un jāatgriežas Keftiu.

Pirras priekšā pavērās melns bezdibenis. Bet… es nevaru dzīvot bez tevis!

- Tas nav atkarīgs no manis, Pirra. Un tu to zini.

- Bet… kāpēc?

- Es jau tev teicu. Viņa ir nolēmusi tevi sodīt par to, ka sabojāji savu seju. Viņa zina, ka tas būs vissāpīgākais trieciens.

- Nē! Pirra saķēra puiša roku. Nē, viņa nevar tā darīt!

- Piedod, mazā. Es… es teicu, ka tevi pieskatīšu. Bet es nevaru.

- Jūzerref!

Bet viņš jau bija prom.

Pirra sakņupa tumsā, apskāvusi ceļgalus. Meitene jutās iztukšota, un viņai metās šķebena dūša. Jūzerrefs bija viņu pieskatījis, kopš viņa spēja atcerēties sevi. Pir­ras pirmās atmiņas bija viņa grīļīgiem mazuļa soļiem iet pa augstu mūri, un Jūzerrefs meitenīti pēdējā brīdī noceļ. Viņš bija ķēris ķirzakas, lai Pirra ar tām varētu spēlēties, un stāstījis stāstus par dieviem ar dzīvnieku galvām. Viņš nebija vienkāršs vergs. Viņš bija kā vecākais brālis, kāda Pirrai nekad nebija bijis.

Šķita, ka telts sienas spiežas viņai virsū. Pirra nespēja paelpot. Pat neapstājusies uzvilkt sandales, viņa izskrēja ārā tumsā.

Migla iezagās meitenei rīklē, un pēdās asi dūrās akmeņi. Viņa aizsteberēja garām stāviem garos, mel­nos apmetņos. Tie viņu ignorēja un devās tālāk uz savu apmetni priežu silā.

Pirrai derdzās Vārnas. Karotāji bija izlīduši no meža tajā pašā brīdī, kad kuģis nolaida enkuru, gluži kā īstās vārnas, kas uzklūp maitai. Viņi sacīja, ka viņus esot sūtī­jis Likonijas vadonis, bet Pirra tam neticēja. Kareivjus ar skarbajiem vaibstiem un nejaukajām obsidiāna bultām

nebija sūtījis neviens. Pirra visu mūžu bija atradusies varenu spēku tuvumā un pazina ļaunuma dvaku. Vār­nās viņa sajuta tādu tumsu, no kuras pār ādu pārskrēja drebuļi.

Tumsā bija saskatāma oļainajā krastā izvilkta noplu­kusi airu laiva. Pirra atskārta, ka ir nonākusi līča galā.

Laivai blakus sēdēja vecs virs un dūmojošas zivju eļļas lampas gaismā lāpīja tiklu. Vecis oda kā mēslu čupa, un viņam bija visnetīrākā tunika, kādu Pirrai jebkad gadījies redzēt. Pinkainajā bārdā bija iekaltuši puņķi.

Meitene vērās svešiniekā, un tas paraudzījās viņā ar savām apsarkušajām, asarojošajām acīm. Tad viņa ska­tiens aizslīdēja pie zelta rokassprādzēm viņai ap plaukstu locītavām.

Pakalnos iekliedzās putns. Kī-jau, kī-jau.

Pirra to pazina. Jūzerrefam labi padevās putnu sau­cienu atdarināšana, un šo viņš bija ierādījis, jo meitene gribēja dzirdēt, kā sasaucas piekūni.

Pēkšņi viņa zināja. Piekūns sauca viņu. Tas sacīja, ka šī ir viņas izdevība.

Nomaukusi vienu no rokassprādzēm, viņa pasniedza to zvejniekam un norādīja uz Jūru.