Dievi un karotāji

15

Nekas neveicās, kā iecerēts. Bars bija devies medī­bās, bet delfins nebija peldējis tiem līdzi, jo bija jāpalīdz zēnam tikai zēns neļāva sev palīdzēt. Kāpēc?

Delfins redzēja viņu Malā tur viņš peldēja uz savas koka skaidiņas un turēja spurā to briesmīgo nūju. Delfī­nam bija bail no tās; viņš saklausīja, ka tā ir vēl asāka par koraļļiem. Bet bija žēl zēna.

Viņš, tāpat kā visi pārējie cilvēki, nebija radīts Jūrai. Zēna ķermenis bija plakans kā plekstei, un uz galvas auga jūraszāles. Astes vietā viņam bija tādas kājeles kā krabim, bet to bija tikai divas, un atšķirībā no krabja kājām šīs bija mīkstas, un tās būtu pavisam viegli nokost. Peldspuras bija vēl nejēdzīgākas, jo galos sadalījās kaut kādos kustīgos tausteklīšos, tāpēc galīgi nederēja peldē­šanai, toties bija īsti gardi kumosiņi haizivīm.

Iedomājoties par haizivi, delfīns sajuta pārskrienam tirpas. Viņi ar baru bija to aizdzinuši līdz Melndzelmei un sabadījuši tik pamatīgi, ka tā vairs neatgriezīsies; bet Jūrā bija vēl citas haizivis, un zēns bija viegls medījums.

Diemžēl delfins nekādi nespēja likt zēnam saprast, ka negrib nodarīt neko ļaunu. Viņš mēģināja, bet zēns tikai sadusmojās un iebelza delfīnam pa degunu; no tā saniknojās arī delfīns, un tad abi slānīja viļņus un izbrēca visādus apvainojumus.

Delfins aizkaitinājumā pameta Malu, iepeldēja dziļāk, Zildzelmē, un pārmeklēja samudžināto ūdeni, lūkojoties pēc haizivīm. Nekā. Labi.

Kad viņš atgriezās Malā, zēns nekustējās.

Sākumā delfins domāja, ka viņš ir miris. Tad pama­nīja, ka tam noraustās kāja, un aptvēra, ka zēns dara to jocīgo lietu, ko cilvēki mēdz darīt, kad viņi vienkārši apstājas. Tas bija biedējoši, bet delfins bija noskaidrojis, ka tā viņi guļ.

Delfins iznira, un zēns iztrūcies pamodās, kaut ko iesaukdamies savā dīvainajā, neizteiksmīgajā cilvēka valodā. Delfins juta ūdenī uzsprakstam zēna šausmas. Dzirdēja, kā izbailēs trīs mazā, vārgā cilvēka sirsniņa.

Nekas neveicās, kā iecerēts. Delfins nezināja, kā pie­spiest zēnu no viņa nebaidīties; un viņš baidījās no tā, kas varētu notikt ar to nūju.

Hīlasam pietrūka delfīna. Kāpēc tas atkal pazuda? Ko viņš darīja nepareizi?

Zēns bija vārgs no izsalkuma un slāpēm un tik nogu­ris, ka tikko spēja noturēties uz dēļa, kur nu vēl airēties. Lūpas bija sasprēgājušas, miesa uzburbusi un bāla no ilgas mirkšanas ūdeni. No ievainojuma rokā bija nolo­bījusies krevele, un nu roka sūrstēja un smeldza. Kļuva arvien grūtāk palikt nomodā.

Galvā te ieskanējās, te apklusa Izi balss: Nāc, Hīlas, pasteidzies un atrodi mani. Esmu izsalkusU

Turpat bija Telamons; draugs nepacietīgi klakšķināja ar mēli. Tu taču netaisies padoties? Pēc visām tām nepatikšanām, kas man izcēlās pēc ratu nozagšanas!

Vilnis uzpļaukāja viņu no miega.

Bet tas nebija vilnis; tas bija jūraszāļu kušķis.

Delfins bija atgriezies.

Hīlass bija vienlaikus priecīgs un nobijies. Sirds sāka strauji sisties; zēns ar vienu roku saķēra dēli, otrā sažņau­dza dunci. Vai dzīvnieks atkal metīsies virsū?

Šoreiz delfins nesmējās un neklakstināja zobus. Tas klusi peldēja, iznirstot virs ūdens tikai tik ilgi, lai ieel­potu, un tad atkal ienirstot. Varbūt tas vairs nedusmojās?

Hīlass piesardzīgi paņēma jūraszāles un pakustināja tās ūdenī.

Delfins papeldēja garām, uz viņu pat nepaskatīda­mies, tomēr bija skaidrs, ka dzīvnieks apzinās, ko zēns dara. Kad tas peldēja garām otrreiz, Hīlass redzēja, ka delfins aplūko nazi viņam dūrē. Zēns apmainīja rokas, nolikdams nazi uz dēļa un vilinoši kustinādams jūras­zāles ar brīvo roku. Viņš bija sasprindzis. Delfins arī bija sasprindzis.

Hīlass aizmeta jūraszāles tālāk viļņos un gaidīja.

Delfins peldēja garām un vieglītēm uztvēra zāles uz peldspuras priekšējās malas, pameta gaisā, veikli noķēra uz deguna, brīdi papeldēja uz sāniem un atkal papeldēja garām Hīlasam ar visām jūraszālēm.

Hīlass pasniedzās pēc kušķa. Viņš nespēja to saķert.

Bridi delfins spēlējās pats, pamezdams kušķi un atkal to notverdams. Tad tas aizmirsa par jūraszālēm un ienira. Hīlass uztraukti lūkojās dzelmē tam pakaļ. Vai delfins vēl atgriezīsies?

Piepeši viņš ieraudzīja dzīvnieku tālu lejā apbrīno­jami ātri nirstam uz augšu. Zēns neveikli mēģināja tikt nostāk. Delfins iznira tieši blakus, novicināja asti un kaut ko izmeta no Jūras taisni pāri Hīlasa galvai.

Priekšmets ar šļakstu iekrita ūdenī. Delfins peldēja pakaļ un vēlreiz izdarīja to pašu. Zivs. Delfins izmeta no ūdens zivi. Vai tas… vai tas mēģināja viņam palīdzēt7

Trešo reizi delfins uzmeta zivi pavisam augstu, un šoreiz Hīlasam izdevās to noķert. Viņš to ar triumfējošu kliedzienu piebeidza, sitot pret dēli, un iecirta zobus zivs vēderā. Asinis gardi izplūda uz izkaltušās mēles. Spļau­dams zvīņas, zēns aprija saldās, slidenās iekšas.

Izņēmis un apēdis acis, viņš nogrieza galvu un iemeta Jūrā kā ziedojumu; tad viņš, piepešas domas vadīts, iesvilpās un viegli papliķēja viļņus ar plaukstu.

Parādījās delfins. Hīlass vēlreiz izdarīja tāpat. Ņem, viņš sēca, tas tev. Viņš pameta asti; delfins to veikli noķēra un aprija veselu.

- Paldies, Hīlass pateicās.

Delfins papeldēja viņam garām un tad atkal atpakaļ, mazliet tuvāk.

Hīlass pastiepa roku.

Delfins viegli noglaudās gar pirkstiem. Tā āda bija vēsa un neticami gluda, visgludākā virsma, kādu zēnam jebkad bija gadījies sajust. Dzīvnieks vēlreiz peldēja garām, maigi paberzēdams sānu zēnam pret plaukstu, un šoreiz tas ielūkojās viņam acīs. Delfīna acs bija brūna un gudra, un draudzīga; tā, šķiet, redzēja viņam cauri un juta visu, ko viņš bija pārdzīvojis: bailes no Vārnām, skumjas par Škicu, kaunu par nespēju aizstāvēt Izi, viņa vientulību. Tomēr zēns nojauta, ka dzīvnieks nepieder pie viņa pasaules. Delfīna skatiens bija dziļš kā Jūra, un, kaut ari tas bija dzīva radība ar miesu, spurām un kau­liem, dzīvnieks bija arī Jūras gars, kas piederēja Savvaļas pavēlniecei.

- Paldies, Gars, Hīlass klusītēm pateicās.

Gars peldēja viņam apkārt un tad uzlika degunu uz dēļa un viegli pagrūda.

Beidzot Hīlass saprata. Delfīns nemaz nemēģināja nomest viņu no dēļa. Tas mēģināja viņu stumt uz zemes pusi.

Pēc tam viss veicās daudz labāk. Hīlass zināja, ka nav jābaidās, un Gars zināja, ka nedrīkst grūst pārāk stipri. Šķita, ka viņš zināja pat to, kad Hīlasam jāatpūšas, un, klusi šņākuļodams, meta lokus, līdz zēns bija gatavs doties tālāk.

Taču beidzot Hīlass bija pārāk nokausēts, lai noturē­tos uz dēļa. Viņš juta, kā ieslīd Jūrā, un zināja, ka vairs nebūs spēka uzkāpt atpakaļ. Likās, ka to zina arī Gars, jo viņš peldēja zem zēna, it kā piedāvājot nest viņu uz muguras. Hīlass pat nedomājot satvēra delfīna muguras spuru abās rokās, uzmanīdamies, lai duncis nepieskartos maigi pelēkajai ādai, un Gars sāka viņu vienmērīgā gaitā vilkt uz zemes pusi.

Zeme tuvojās pārsteidzošā ātrumā. Hīlass pārgurumā neskaidri saskatīja augstu kalnāju mežacūkas kupra formā un tumšsarkanas, putnu izkārnījumiem noķēzītas klintis. Viņam šķita, ka dzird jūras kraukļu dobjos ķēr­cienus un vēl kaut ko pilnīgi nesaprotamu: neskaidru, neparastu, čalojošu dziesmu.

Vējiņš pārskrēja pāri Jūrai, nogludinot viļņus lielos, tumšos laukumos it kā tur būtu kādas milzīgas, nere­dzamas būtnes pēdu nospiedumi. Gars papeldēja garām zemesragam, un Hīlass pamanīja tur alas ēnaino muti. No alas iekšienes viņš sadzirdēja atbalsojamies to pašu savādo dziesmu. Kas šī bija par vietu?

Prātā atausa mirstošā keftieša vārdi. Spuru ļaudis tevi aizvedīs uz savu salu… zivis, kas lido, un alas, kas dzied… pakalni, kas iet, un bronzas koki…

Tad viss aizmirsās, un Gars. viņu iznesa platā, rāmā līcī, kur mazi vilnīši apskaloja baltu oļu pludmali un ūdens bija koši zils.

Zēna kāja atdūrās smiltīs. Smiltis. Viņš atvieglojumā iekunkstējās, palaida vaļā Garu un atslīga slidenu, vio­letu jūraszāļu audzē. Izrāpies krastā, kur viņu nevarēja aizsniegt viļņi, zēns sabruka.

Pēdējais, ko viņš dzirdēja, pirms iekrita nemaņas miegā, bija Gara klusā šņākuļošana, tam klusi peldot seklumā.