Dievi un karotāji

11

Jūrasputns sekoja laivai jau visu ritu un meta skatie­nus uz Hīlasu, it kā vaicājot: ko, tu vēl dzīvs? Zēns jau bija atmetis ar roku mēģinājumiem trāpīt putnam ar airi. Viņam nekad nelaimējās.

Viņš airējās uz ziemeļiem, bet Jūra vilka uz dienvi­diem. Un zeme joprojām nebija redzama. Saule apsvili­nāja plecus un izraisīja pulsējošas galvassāpes. No sāls sūrstēja ievainotā roka. Zēns bija tik izslāpis, ka nespēja norīt siekalas, un izsalcis. Viņš ar ilgošanos atcerējās krastā pamesto maisu ar ēdienu.

Hīlass lūkojās uz apvārsni, meklējot kuģus, līdz sāka sāpēt acis, bet pagaidām neko neredzēja; viņš visu laiku domājās saskatām buras, bet beigās tās izrādījās tikai viļņi. Tomēr viņš zināja, ka Vārnas dzīsies viņam pakaļ. Tie nerimsies. Vārnas bija gluži kā Niknie cilvēku veidolā.

Kad slāpes kļuva neciešamas, zēns pasmēla saujā jūras ūdeni un iedzēra. No tā bija jāsāk rīstīties. Viņš pačurāja laivā un mēģināja dzert, bet garša bija tik nejauka, ka viņš šķidrumu izspļāva.

Pie stilba joprojām bija piesiets bronzas duncis, bet Hīlass nebija redzējis nevienu pašu zivi, tikai kaut kādus jocīgus, caurspīdīgus radījumus, kas peldēja ūdenī kā pulsējoši šķidrauti. Vienu viņš noķēra, bet tas dzēla ļau­nāk par nātrēm, tāpēc viņš iemeta to atpakaļ.

Tad zēnam iešāvās prātā kāda doma. Vītola mizas saite ap stilbu gan bija izžuvusi un cieši savilkusies, bet viņam tomēr izdevās atraisīt mezglus un atbrīvot nazi. Nogriezis tunikas apakšmalu, Hīlass iemērca to Jūrā un aptina ap galvu. Mitrā drāna bija brīnišķīgi vēsa. Daudz labāk. Zēns apšļakstījās viscaur, izmērcējot visu tuniku. Kāpēc viņš par to neiedomājās jau agrāk?

Bronzas nazis saulē neganti zvīļoja, un zēns pirmo reizi pamanīja, ka tam uz spala ir iegravēta kāda zīme četrās daļās sadalīts aplis. Viņš prātoja, ko gan tas nozīmē.

Asmenī Hīlass pamanīja savu atspīdumu. Tajā viņš izskatījās kaulains un apņēmīgs. To redzot, zēns sajutās stiprāks. Bija daudz kas, ko viņš spēja, un nazis tur varēja palīdzēt.

Nogriezis tunikai vēl strēmeli, zēns izgrieza divus caurumus un apsēja to ap acīm. Zvērojošā saules gaisma uzreiz kļuva paciešama.

Tad viņš paņēma vītola mizu un piesēja nazi aiz spala pie aira šaurākā gala. Tā. Lielisks, izturīgs šķēps. Tas bija daudz smagāks par īstu šķēpu, bet pacilājot asmens uzmirdzēja, un zēna sirdi piepildīja lepnums.

Viņš nebija viens. Tik ilgi, kamēr vien viņam bija nazis.

Hīlass bija domājis, ka šķēps nesīs viņam veiksmi, tomēr līdz pēcpusdienai joprojām nebija pamanījis nevienu pašu zivi; arī jūrasputns bija aizlaidies. Acu priekšā peldēja melni punkti. Zēns bija izsalcis līdz sāpēm.

Viņš nemūžam nebija iztēlojies, ka Jūra būs tik plaša un tik svešāda. Te nebija ne smaržu, ne slēptuvju, ne dzīvu radību atstātu pēdu. Viņš aplūkoja sarkanos

putekļus panadzēs: pēdējās paliekas no kalniem. Dūša saskrēja papēžos. Škics bija pagalam. Telamons un Izi bija tālu prom. Viņš pats bija apmaldījies ūdens plašumos.

Pārliecies pāri malai, zēns pavērās dziļumā. Pie krasta Jūra bija bijusi zila un saules pielieta, bet šeit tā bija satumsusi gandrīz melna. Viņš neredzēja dibenu. Vai Jūrai vispār ir dibens?

Tālu lejā tumsā kaut kas ātri aizpeldēja.

Hīlass cieši satvēra laivas sānu. Viņš zināja, ka Jūrā mīt visādas šaušalīgas radības. Pārija stāstīja par bries­moņiem ar daudziem locekļiem, kas sagrābjot kuģus un ievelkot tos dzelmē: par milzīgām cilvēkēdājām zivīm ar zobiem kā naži…

Piepeši viņš skaudri apzinājās to, kā noteikti izskatās no lejas it kā būtu sakņupis savā trauslajā čaumaliņā un tā vien gaidītu, kad viņu apēdīs.

Aiz muguras nošļakstēja. Zēns strauji pagriezās.

Jūra bija mierīga; uz ūdens šūpojās putu strēle.

Vēl viens šļaksts šoreiz priekšā.

Tad viņš to ieraudzīja no viļņiem izlēca zivs. Vismaz tā izskatījās pēc zivs bet tai bija spārni.

Hīlass vaļēju muti noraudzījās, kā zivs aizplanē gaisā un iekrīt atpakaļ ūdenī, uzsit ar asti un atkal palecas, izplešot dīvainos, kaulainos spārnus vēl vienā augstā lokā.

Zivis, kas lido… Galvā atbalsojās keftieša balss. Tas viņam atgādināja… par ko? Neatstājās sajūta, ka viņš kaut ko ir piemirsis izdarīt.

Par to nebija laika domāt, viļņi atdzīvojās no lidojošu zivju bariem: tās lēca un, krītot, lidojot un atkal krītot, sakūla ūdeni baltās putās.

Ar abām rokām saķēris šķēpu, Hīlass klupa uz priekšu, netrāpīja un gandrīz iekrita ūdenī.

Tad viņš pamanīja kaut ko pazīstamu tā nebija zivs, bet bruņurupucis, kas lēni peldēja laivas ēnā. Viņš dūra. Jā! Duncis ķēra mīksto pavēderi. Zēns noliecās, lai iedurtu dziļāk…

Viņš iekrita.

Iekšā aukstajā, zaļajā Jūrā. Tā rēca ausīs un ietina viņu burbuļu tīklā, līdz zēns vairs nezināja, kur ir augša un kur leja. Turi šķēpu, nelaid vaļā!

Hīlass spārdīdamies peldēja turp, kur vīdēja gaisma, un sprauslādams iznira.

Laiva bija pazudusi. Apkārt nebija redzams nekas, tikai viļņi.

Vilnis viņu pacēla un atkal iegrūda dzelmē. Klepo­dams un tverdams gaisu, zēns lūdzās Dabas pavēlnieci un Zemes Drebinātāju, un lielo dievu, kas valda pār Jūru.

Jūra atkal nesa peldētēju, un viņš uz mirkli pamanīja laivu biedējoši tālu prom.

Saķēris vienā rokā šķēpu, zēns cīnījās ar viļņiem. Viņš savā mūžā bija peldējis tikai seklos ezeros un upēs; te bija daudz grūtāk. Tad ūdens atkal iegrūda viņu dzelmē… un trieca pret laivu.

Spļaudams jūras ūdeni, Hīlass ierāpās laivā. Šķēpu viņš iecēla līdz: un elsodams palika guļam un lūkojamies saulē; zēns drebelīgi iesmējās.

Bruņurupucis vēl kusli raustījās naža galā. Hīlass ātri pateicās dzīvniekam par to, ka tas atdevis savu miesu viņam, un izbeidza bruņurupuča ciešanas, apgriežot sprandu. Tad viņš atsēja dunci no aira, pārgrieza dzīv­nieka rīkli un dzēra asinis.

Visu mūžu viņš vairs neaizmirsīs sāļo saldmi, kas ieplūda viņa rīklē; acābolu slapjo aukstumu, kas izšķīda uz mēles kā vīnogas; brīnišķīgo, vēso miesu.

Nu viņš jutās daudz stiprāks. Būs Vārnas vai ne viņš izdzīvos.

Izgriezis atlikušo gaļu, Hīlass izklāja to žāvēties un izkasīja čaulu, apēdot gaļu līdz pēdējam krislītim. Gal­vas apsegus viņš bija pazaudējis Jūrā, bet to vietā varēs izmantot čaulu; un to varēs lietot, arī lai izsmeltu ūdeni, kas visu laiku sakrājās laivas dibenā.

Pabeidzis zēns notīrīja nazi un pateicās tam. Mēs ar tevi labi pastrādājām, viņš sacīja. Bronza kā atbildot iemirdzējās. Hīlass sajuta lepnumu par to, ka nazis nonā­cis pie viņa un neviena cita.

Bronza. Viņš nekad nebija par to daudz domājis, bet nu atskārta, cik tā maģiska: akmens, kas nav akmens, dzimis no zemes un uguns, iemiesojis abu spēku; tas nekad nenovecoja…

Viņš bija aizmirsis ziedojumu.

Pārmetis bruņurupuča galvu pār bortu, lai tā gars varētu aizpeldēt un atrast jaunu ķermeni, viņš sasēja divas kājas kopā ar zarnas gabalu. Tad, no sirds nomurmi­nājis pateicību Zemes Drebinātājam un Dabas pavēlniecei, viņš pastiepa ziedojumu pār malu un iemeta ūdenī.

No dzelmes iznira milzīgi žokļi un aprija iemesto.