Dievi un karotāji

17

Pirra spārdījās un skrāpēja, bet zēns bija šaušalīgi stiprs un nelaida viņu vaļā. Meitene ar brīvo roku plēsa zēnam matus. Viņš izgrieza tai roku, nospiežot zemē uz akmeņiem. Viņa skrāpēja zēna seju. Viņš ar dūri sāpīgi iebelza pa meitenes ievainoto vaigu. Pirra iekliedzās, izbiedējot pretinieku un liekot tam atlaist tvērienu vaļī­gāk. Viņa izlocījās un metās bēgt pāri oļiem.

Svešinieks klupa pakaļ žigli kā čūska.

Meitene apcirtās. Atkāpies! viņa akejiski šņāca.

- Vai ari es tevi noburšu!

Tas viņu apstādināja.

- Es runāju nopietni! viņa draudēja, rādīdama ar trīcošu pirkstu. Likšu tev izklepot iekšas un… spļaut asinis, un mirti

- To tu nevarētu, viņš elsa.

- Varētu gan, viņa meloja. Vai gribi pārbaudīt?

Zēns nikni paglūnēja, noslaucīdams muti ar plaukstas

virspusi. Bet tuvāk nenāca.

Tuvumā viņš neizskatījās necik vecāks par Pirru, kaut arī bija briesmīgi stiprs un šķita spējīgs uz visu. Viņš samiegtām acīm vērās meitenē caur pinkainajiem, dzel­tenajiem matiem. Stāvēt viņam pretī bija gluži kā atras­ties aci pret aci ar kādu savvaļas zvēru.

Pirra sev sacīja: kamēr viņa neizrādīs bailes, viņam būs jāklausa. Svešais taču nezināja, ka viņa nepieprot nekādas burvestības.

Sasprindzinājusi kājas, lai tās netrīcētu, meitene sacīja: Vai tad tu nezini, kur atrodies, kazu puika? Šī ir Dievietes sala un es esmu virspriesterienes meita. Tas nozīmē, ka tev jādara tas, ko es saku.

Zēns uzmeta skatienu zelta cirvjiem uz viņas tuni­kas. Mani nesauc par kazu puiku. Es esmu Hīlass. Un es esmu karotājs.

Viņa nošņaukājās. Tu esi melis tāpat kā visi akejieši.

Zēns ielīda savā būdā un, izvilcis nazi, pavēcināja to viņai gar seju. Vai redzi šito? Tas ir karotāja nazis.

Ierocis bija no bronzas un ļoti smalki apstrādāts. Mei­tene izlikās, ka viņu tas nebiedē. Tu to nozagi, viņa nicīgi izmeta.

- Nenozagu vis! Tas ir mans.

Pirra vilcinājās. Zēns paspēra soli uz priekšu. Viņa spēra soli atpakaļ.

- Kur pārējie? viņš noprasīja.

- Kas tad?

- Tavējie! Vārnas!

- Esmu viena pati un Vārnas nav manējie.

- Nu, bet tu nevari noliegt, ka biji ar viņiem vienā nometnē. Kur kuģis?

- Es taču teicu, ka esmu viena! Samaksāju zvejnie­kam, lai palīdz man aizbēgt. Viņš mani nodeva un atstāja šeit.

- Kāpēc lai es tam ticētu? Tu esi ķerta. Un tu mani nodevi Vārnām.

- Es neesmu ķerta!

Zēns pameta ar galvu. Viņu kuģi šobrīd ir otrā zemesraga pusē, vai ne?

- Ja tā būtu vai tu domā, ka viņi mani sūtītu zagt zivi?

Uz to viņam nebija, ko atbildēt.

- Es tev teicu, meitene atkārtoja, ka šī ir Dievietes sala. Te neviena nav! Brīdi zēns viņu pētīja. Tad viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ pie sava ugunskura.

Pirra apskaitās. Keftiu neviens viņai negrieza muguru. Tā skaitījās vislielākā necieņa.

Kad svešais viņu joprojām ignorēja, Pirra sacīja:

- Tas zvejnieks izstāstīs manējiem, kur es esmu, un viņi atbrauks man pakaļ. Viņi atvedīs Vārnas. Tev no šīs salas vajag tikt prom tikpat ļoti kā man.

Zēns turpināja kasīt pelnus no ceptās zivs. Tā smar­žoja neticami gardi.

- Es atradu kuģa vraku, viņa piebilda. Ja es tev parādītu, kur tas ir, tu varētu no paliekām uzbūvēt laivu, un tad mēs tiktu prom.

Viņš ātri ēda, stūķēdams mutē drupano, balto gaļu un kraukšķinādams ādu.

- Iedod man arī, Pirra pavēlēja.

- Noķer pati! Hīlass pilnu muti uzbrēca.

- Kā tu uzdrošinies! Dod man arī!

- Ķer pati vai mirsti badu. Man vienalga.

Meitene norāva no tunikas vienu no zelta kniedēm.

- Ņem.

Zēns sarauktām uzacīm pablenza uz meiteni. Kas tas ir?

- Tas ir zelts. Tas ir vērtīgs. To izmanto, lai pirktu visu ko.

- Tad jau šeit no tā nav nekādas jēgas, ko?

- Vai tad tu nezini, ko tas ir vērts? Tu varētu nopirkt visu, ko vēlies.

Zēns palūkojās apkārt. No kā tad?

Pirra sakoda zobus. Ja tu man neiedosi gabalu tās zivs, es tev nerādīšu, kur ir vraks.

Viņš nejauki iesmējās. To es varu atrast bez tevis. Pretīgi noslaucījis pirkstus tunikā, viņš paspraucās mei­tenei garām un aizslāja uz Jūru.

Pirra smagiem soļiem gāja pakaļ. Viņa bija tā noskai­tusies, ka bija jāmirkšķina acis, lai nesāktu raudāt, un vaigs pēc sitiena dega kā ugunī.

Meitenei iešāvās prātā: ja nozagtu puiša nazi, tad varētu piespiest viņu pakļauties taču to pašu bija iedo­mājies arī zēns un iebāzis ieroci aiz jostas. Vēl Pirra bija atradusi ūdeni, bet viņš ne. Vai to varētu izmantot? Bet, ja pateiktu viņam par alu, viņš darītu viņai pāri tik ilgi, līdz nāktos pateikt, kur tā ir.

Līcī kaut kas iemirdzējās. No Jūras izlēca liela, spīdīga radība un iekrita atpakaļ, uzšļācot augstas šļakatas.

Zēns atplauka smaidā un ieskrēja ūdenī. Viņš spalgi iesvilpās.

Radījums līcī pagriezās un peldēja viņam pretī.

Pirrai pārsteigumā atvērās mute.

Delfins bija daudz lielāks, nekā viņa bija iztēlojusies, un daudz skaistāks par jebkuru gleznojumu Dievietes Namā. Meitene apbrīnā vēroja, kā tas izliec muguru ārā no ūdens un atkal pazūd viļņos: iekšā, ārā, iekšā, ārā gra­ciozā, līganā ritmā. Tam tuvojoties, viņa izdzirda klusu, šņākuļojošu elpu. Viņa redzēja tā svēto smaidu. Viņa pie­lika dūri pie pieres un palocījās.

Zēns iebrida līdz vidum ūdenī un gaidīja. Delfins pie­peldēja tuvāk. Tas aizskāra viņu ar savu sānu.

Pirra jutās apstulbusi. Viņa neticīgi vēroja, kā del­fins met lokus ap zēnu, kurš viegli šļakstināja tam virsū ūdeni; šķita, ka delfīnam tas patīk. Zēns iebrida dziļāk un laidās peldus. Delfins atkal tuvojās un palēnināja gaitu. Zēns ar abām rokām saņēma tā spuru, un delfins vilka viņu līdzi. Tas peldēja ātrāk, un peldētājs izstiepās, trau­coties pāri viļņiem kā lidojot.

Pirra stāvēja, palikusi bez valodas, un noskatījās, kā zēns un delfins aizpeld prom līcī. Kas tas bija par zēnu, ka pie viņa nāca Dievietes radība?

Izmetuši platu loku, abi atgriezās pie krasta. Zēns palaida delfīnu vaļā, izbrida seklumā, un stāvēja tur, noskatoties, kā tas aizpeld. Viņš smaidīja; kaulainā seja bija pilnīgi pārvērtusies.

Viņš ieraudzīja Pirru, un smaids izdzisa. Nu, viņš strupi noteica, tagad būs tā. Tu darīsi to, ko teikšu es. Tagad parādi man to vraku.