Dievi un karotāji

36

- Bet tās ir lamatas! Pirra aizsmakušā čukstā brī­dināja.

- Ja tās būtu lamatas, tas jau būtu redzams. Turklāt viņš neko tādu nedarītu.

- Ak nē? Es Dievietes Namā esmu satikusi tādus puikas kā viņš. Viņi runā par godu, bet tie ir tikai vārdi.

- Tu nepazīsti Telamonu.

- Un tu pazīsti?

Hīlass neatbildēja.

Bija nakts vidus, un nometnē valdīja piķa melna tumsa. Pirra saniknota aiztaustījās līdz avotam, kur nomazgāja izdegušās ielejas sodrējus un ar pirkstiem izķemmēja matus. Viņa bija apskaitusies uz Hīlasu un saīgusi pati uz sevi par to, ka jutusies tik satriekta, kad bija pamodusies un atklājusi, ka viņa nav.

Aukstais ūdens dzēla vaigā, bet lika justies labāk; kad Hīlass atnāca nomazgāties, meitene pavirzījās, atbrīvo­jot vietu. Viņš acīmredzot vēl nekad mūžā nebija ķem­mējis matus, tāpēc Pirra parādīja, kā atšķetināt mezglus; vairums gan bija tā savēlušies, ka zēns tos vienkārši nogrieza.

Pirra sajuta nemiera dūrienu, redzot, ka Hīlass sasien atlikušos matus ar zāles grīsti. Karotāji pirms kaujas šķīs­tās. Viņš gaidīja cīņu.

Un viņš gribēja doties ceļā. Hīlass sacīja, ka vēlas nonākt pie vraka pirms Telamona, ja tas nebūtu viens.

- Ā, tad tu tomēr domā, ka tas varētu būt slazds, Pirra iedzēla.

Zēns neatbildēja.

Viņi turējās ar mežu noaugušajā nogāzē: Pirra visu laiku uzgrūdās kokiem, bet Hīlass kustējās klusi kā ēna. Pēc krietna brīža viņš apstājās pie klintsbluķu loka, kas stāvēja, salīkuši kopā, it kā pārrunātu kādu noslēpumu.

- Kāpēc tu apstājies? Pirra elsa.

Zēns pajautāja, vai viņa varētu nogriezt strēmeli no savas tunikas. Pirra jautāja, kāpēc, bet viņš tikai nomur­mināja, ka tad jau redzēšot. Dabūjis auduma gabalu, viņš sameklēja nūjiņu dunča izmērā un ietina to. Tad viņš iedeva Pirrai īsto dunci un pats paturēja ietīto žagaru.

- Te ir laba paslēptuve, viņš tai sacīja. Nerādies acīs, iekams nebūšu atpakaļ.

Meitene samirkšķināja plakstus. Bet… es nākšu tev līdzi.

- Nē. Šoreiz tu nevari man palīdzēt. Un man vajag, lai tu pieskati dunci.

Pirra jau grasījās atbildēt, bet zēns viņu pārtrauca:

- Ja es neatgriežos, slēpies, līdz būsi droša, ka viņi ir atstājuši salu. Un, lai notiktu kas notikdams, neļauj viņiem dabūt dunci.

Viņš jau devās prom mežā. Pirra paskrēja viņam pakaļ. Nemuļķojies, Hīlas. Es nākšu tev līdzi! Hīlas?

Bet viņš jau bija nozudis tumsā. Viņa zināja, ka būtu bezcerīgi mēģināt atrast zēnu.

Bija neērti tā kluknēt aiz klintsbluķiem un gaidīt rīt­ausmu. Kokos čaloja sveši putni, un kaut kāds liels zvērs

ošņādamies pienāca tik tuvu, ka Pirra sajuta tā vircoto smārdu. Cieši satvērusi dunci, meitene ieņurdējās, lai tas iet prom, un, viņai par izbrīnu, dzīvnieks tiešām aiz­slāja prom pa nogāzi. Viņa prātoja, vai tikai nupat nav sastapusies ar savu pirmo mežakuili…

Pirra pamodās, juzdamās stīva un krampju nomocīta; pa kājām rāpoja skudras. Debesis tik tikko sāka mesties pelēkas.

Palūkojoties lejup cauri kokiem, viņa saskatīja viļņotu Jūru un oļiem klātu krasta strēmeli. Pa to gāja kāds zēns. Viņa atpazina vadoņa dēlu Telamonu. Viņš bija atnācis viens kā solījis.

Nu un tad? Pirra īgni nodomāja. Hīlass ir gudrs, bet nav uzaudzis, vērojot vareno intrigas tā kā viņa. Vai tie­šām viņš domāja, ka Telamons viņam izstāstīs, kur atrast viņa māsu vienalga, ar dunci vai bez tā?

Vēja pūsma pāršalca Jūru, nogludinot viļņus lielos, tumšos laukumos, kas līdzinājās milzīgas, neredzamas būtnes pēdām. Pirrai iekņudējās mugura. Tās bija Die­vietes pēdas, tai ejot pāri Jūrai modināt Sauli. Meitenei bija nelāga nojauta, ka Mirdzošā pamet salu lai jau mirstīgie izkaujas paši savā starpā.

Pirra iedomājās par Hīlasu, kurš gaidīja pie vraka. Vai Dieviete vispār zināja, ka viņš ir? Vai Viņai tas rūpēja?

Zemāk nogāzē kaut kas sakustējās.

Meitene sastinga.

Karotājs bija divdesmit soļu attālumā. Tās gāja lēnām, noliecis bruņucepures klāto galvu. Viņš dzina pēdas.

Vienā šķebinošā mirklī Pirra ieraudzīja bronzas bru­ņas, pie guma piekārto zobenu un smago šķēpu gājējam rokā. Roka bija nosmērēta ar pelniem, un nagi iekrāso­jušies melni.

Krātoss.

Viņš aizgāja tālāk pa taku, lūkodamies zemē.

Pirras domas joņoja kā neprātīgas. Ja tas karotājs nonāks pie vraka, ar Hīlasu būs cauri. Bet, ja viņa tam sekos, būs jāatstāj duncis, citādi viņš to dabūs; un kāds Hīlasam no viņas labums bez dunča?

Krātoss pameta skatienu pār plecu… un mitējās kus­tēties. Pirra neredzēja vīrieša seju, taču juta, ka viņš ir kaut ko pamanījis.

Neuzdrošinādamās elpot, meitene skatījās, kā viņš pagriežas un nāk atpakaļ pa to pašu ceļu, kā aizgājis. Tuvāk viņai.

Tagad viņš atradās tieši zem viņas.

Karotājs pieliecās un kaut ko pacēla no takas. Viņš iztaisnojās. Pirra redzēja, kā viņš pārvēršas: viņš saspringa kā mednieks, kas sajutis medījumu.

Pacēlis galvu, vīrietis nopētīja nogāzi.

Viņš mani neredz, Pirra sev sacīja. Viņš nevar zināt, ka esmu te.

Tad viņa pamanīja, kas mirguļo karotāja plaukstā, un viņai vēderā viss sagriezās.

Tas bija mazītiņš zelta cirvītis.

Saule bija sarkana kā briesmu zīme, un, parādījusies virs pasaules malas, tā aizdedzināja debesis.

Hīlass stāvēja viļņos, staipīja kaklu un skatījās uz vraku.

Tas neizskatījās tā, kā vajadzētu. Pirms tam viņš bija bijis pārāk tālu, bet, pienākot tuvāk, aptvēra, ka ir kļū­dījies. Tas vraks, no kura abi ar Pirru bija vākuši man­tas, nebija uzskrējis augstā melnu klinšu krāvumā un

neatradās zem zemesraga, kas slējās tam pāri kā vilnis, kurš teju taisās plīst.

Tas nebija viņu vraks.

Prātodams, ko gan tas nozīmē, zēns nopētīja klintis, meklēdams ceļu augšup. Vai nu Telamons nāks viens, vai ne, bet Hīlass gribēja ieņemt labu vietu, no kurienes būtu iespējams viegli aizbēgt.

Palēcies, cik augstu varēdams, zēns saķēra pusceļā augošu kadiķi un pēc krietnas nopūlēšanās tika augšā. Tikai tur viņš apķērās: ja būtu gājis pa nogāzi, būtu varē­jis nokāpt taisni pa zemesragu un uzreiz uz vraka.

Jūra bija izmetusi kuģi klintīs sāniski. Tas gulēja, sagu­mis kā skurbulī; sānu dauzīja viļņi. Hīlass uzmanīgi kāpa pa glumajiem dēļiem. Uz viena no tiem viņš paslīdēja un gandrīz iegāzās tilpnē, kur masta ēnā krājās melna ūdens lāma. Masts bija gandrīz pārlūzis uz pusēm. Tas asā leņķī karājās virs galvas, čīkstēdams un vaidēdams, kad Jūra triecās pret kuģa korpusu.

Hīlass neredzēja neko, kas varētu noderēt par ieroci, tikai gabalu virves. Paķēris to vienā rokā un otrā turēdams savu vīstokli, zēns sameklēja paslēptuvi aiz saplēstu krūku kaudzes un iekārtojās uz gaidīšanu.

Ilgi nebija jāgaida.

Telamons bija turējis vārdu un atnācis viens. Viņš apstājās klinšu pakājē. Hīlas, vai tu tur esi? viņš uzsauca, pūlēdamies pārkliegt viļņu šalku.

Hīlass neatbildēja.

- Es esmu viens. Neapbruņots. Es… es pie mūsu apmetnes paslēpu šādas tādas mantas pie lielās platā­nas ar nolauzto zaru.

- Kāpēc tu tā darīji? Hīlass pajautāja, iznākdams laukā.

Telamons samiegtām acīm palūkojās augšup uz draugu. Viņš ieraudzīja Hīlasa dūrē sažņaugto virvi, bet neko neteica. Tiklīdz man būs duncis, mēs atstāsim salu. Kad būsim prom, varēsi mantas paņemt. Viņš pētīja klintis, meklējot ceļu augšā.

- Paliec, kur esi, Hīlass brīdināja.

Telamons sarauca uzacis. Ja tu tā vēlies. Vai tev ir duncis?

Hīlass pacēla vīstokli.

Telamons strupi pamāja.

Keftiešu purpurs bija veikls gājiens, Hīlass nodomāja. Bet viņš jutās briesmīgi, ka tā māna draugu.

- Parādi! Telamons uzsauca.

- Vispirms Izi. Pasaki man, kur viņa ir.

- Neteikšu, kamēr man nebūs dunča.

Hīlass pakratīja galvu. Nedošu, kamēr nezināšu, kur viņa ir.

Saule cēlās augstāk klusā izvirdumā, aizdedzot sar­kanu uguni zem tumšajiem mākoņiem, kas milza debe­sīs. Jūra nepagurusi plosīja vraku.

Telamons vienmēr bija bijis slikts melis.

- Tu nezini, kur viņa ir, Hīlass secināja.

Draugs vilcinājās. Es atradu viņas pēdas pie tikša­nās akmens. Izi bija atstājusi oli ar uzzīmētu vardi. Viņas pēdas veda lejā uz Mesēniju. Kādu brīdi tām sekoju, bet tad mani panāca tēva vīri.

- Tātad tu meloji, teikdams, ka zini, kur viņa ir.

Telamons izaicinoši izslēja zodu. Tagad tu zini vai­rāk, nekā zināji, pirms biju tev izstāstījis.

- Tu meloji. Še. Ņem. Hīlass meta vīstokli.

Telamons noķēra to vienā rokā un norāva audumu. Zars nokrita viņam pie kājām. Tu arī meloji, viņš noteica.

Abi pārmija ciešus skatienus; tajā brīdī Hīlass saprata, ka viņu draudzībai ir pienācis gals. Vai tu domāji, ka ļaušu tev paņemt dunci? viņš pajautāja.

- Domāju, ka turēsi savu vārdu.

- Tā kā tu?

Telamons atvēra muti, lai atbildētu, bet tad viņa acis piepeši iepletās šausmās. Hīlas, uzmanies!

Hīlass apcirtās un ieraudzīja sev virsū lidojam šķēpu. Viņš palēca sāņus. Šķēps šņākdams aizšāvās viņam gar ausi un grabēdams nokrita krastā.

Telamons aizskrēja tam pakaļ. Es nezināju, ka tā notiks! viņš sauca.

Hīlass neatbildēja. Pa zemesragu viņam tuvojās karotājs. Tā bruņas austošās saules gaismā tumšsarkani spīguļoja, un seju slēpa augsts bronzas kaklasargs un bezdibenīgi melni nokrāsota mežakuiļa ilkņu bruņuce­pure.

Tas bija Krātoss. Sažņaugtā dūrē viņš turēja Koronosa dzimtas dunci.