Dievi un karotāji

14

Naktij ritot, uguns Jūrā apdzisa, un delfīni no vizu­ļojoši ziliem vērtās gludi sudrabotos; tomēr tie jopro­jām vērpa mirdzošu loku apkārt Hīlasam. Dzīvnieku acis atstaroja mēness gaismu gluži kā vilku redzokļi, un tie peldēja tik tuvu, ka zēns būtu varējis tiem pieskarties, ja vien uzdrošinātos.

Delfīni bija citpasaules būtnes. Bieži tie kustējās vien­laikus, griežoties un virpuļojot kā viens vesels, un, kaut arī pārsvarā tie bija klusi, dažreiz izdvesa naktī svešā­dus, spalgus saucienus. Elpoja tie, šķiet, pa atveri gal­vas vidū, izliecot muguru no ūdens tikai tik ilgi, lai ar klusu šņācienu izpūstu gaisu, un tad atkal ienira. Un, kaut ari dzīvnieki peldēja tepat rokas stiepiena attālumā, tie ignorēja zēnu, pievērsušies kāda noslēpumaina mērķa īstenošanai.

Delfīni bija izglābuši Hīlasu no haizivs. Bet kāpēc? Tie piederēja Dabas pavēlniecei bet Viņa, tāpat kā visi nemirstīgie, spēja ne vien radīt, bet arī iznīcināt. Ko tā gribēja no Hīlasa?

Piepeši loks izpletās, un delfīni sāka rotaļāties. Bija atgriezies dzīvnieks ar rētaino degunu vai tas nozī­mētu, ka haizivs ir pagalam? Hīlass ievēroja, ka tas bieži peld kopā ar mazāku, tumšpelēku delfīnu tam bija tādi kā apbružāti sāni un no vienas astes spuras izkosts

gabaliņš. Tumšpelēkais izskatījās vecāks Hīlass sprieda, ka tā laikam ir māte. Viņai cieši blakus peldēja delfīnu mazulis. Tam bija strupāks deguns nekā pieaugušajiem, un tas vēl nebija iemācījies kārtīgi elpot atvere pastā­vīgi sprauslāja. Kad māte šķēla ūdens virsmu, mazulim bija jāizlec ārā, lai varētu turēties līdzi, un tas kulstīja gaisā asti.

Delfīns ar rētaino degunu vai mazuļa lielais brālis? pašāvās garām, pacēla uz deguna jūraszāļu kumšķi un pameta to mātei. Tā uzķēra jūraszāles uz peldspuras un aizmeta atpakaļ taisni pāri mazuļa galvai. Brīdi viņi tur­pināja tādā pašā garā, bet tad delfīns ar rētaino degunu ļāva mazajam noķert kumšķi. Tagad Hīlass bija pārlieci­nāts: tas noteikti bija lielais brālis. Kad Izi bija maziņa, viņš māšelei spēlējoties dažreiz ļāva uzvarēt līdz brī­dim, kad viņa to uzminēja un apskaitās.

Rotaļa kļuva nevaldāmāka, un Hīlass no jauna sajuta nemieru. Spalgajos saucienos un nemainīgajos smaidos bija kaut kas nežēlīgs. Zēns saņēma drosmi un mēģināja izlauzties no loka, airējot savu dēli uz priekšu. Reakcija bija briesmīga. Delfīni savilka loku ciešāk un sāka sist pa viļņiem ar savām astēm bum, bum, bum tik skaļi, ka likās kāds ar āmuru dauza Hīlasam sirdī. Kāpēc tie dusmojās? Ko tie gribēja?

Pēc nebeidzami ilga laika sitieni ar astēm mitējās, tomēr delfīni joprojām riņķoja turpat un nu sāka šņak­stināt žokļus un nirt tik tuvu, ka zēnam bija jāsavelk kājas uz augšu. Delfīni bija izglābuši viņu no haizivs, bet nelaida prom.

Zēnam, vērojot dzīvniekus, sāka reibt galva. Viņš apgūlās uz dēļa, pievilcis kājas sev klāt. Delfīni ne mirkli nepalēnināja gaitu, ne mirkli nerimās kustēties…

* * *

Hīlass atmodās, kad apkārt bija jaušams pelēks gais­mas svīdums pirms ausmas. Delfīni bija prom.

Hīlasam to pietrūka. Dzīvnieki bija viņu nobiedējuši, taču bez tiem zēns jutās šausminoši vientuļš.

Zeme šķita mazliet tuvāk, nu jau varēja saskatīt klintis un baltas bangas bet joprojām palika bezcerīgi neaizsniedzama. Hīlasam nemūžam nepietiks spēka aizairēties tik tālu.

Piepeši lejā parādījās gaišzaļš apveids; tas uzšāvās gaisā un ar varenu šļakstu atkrita atpakaļ viļņos uz vēdera. Delfīns pabāza rētaino degunu virs ūdens un paskatījās uz zēnu.

Hīlass vēl nekad mūžā nebija tā priecājies ieraudzīt kādu radību. Viņš čerkstošā balsī sveicināja.

Delfīns spalgi nosvilpās un iegrima ūdenī, pazūdot skatienam.

-Atgriezies! Lūdzu! Neaizej!

Dzīvnieks uznira otrā dēļa pusē, tad atkal ienira, parā­doties virs ūdens pārsteidzoši tālu un peldot augšup un lejup. Mugura tam bija tumši pelēka, bet uz vēdera krāsa pārgāja pelēcīgi baltā; rētas uz deguna bija trīs bālas līni­jas, kas izskatījās tā, it kā tās būtu atstājuši zobi. Kāpēc delfīns bija atgriezies? Kur palikuši pārējie?

Pēkšņi delfīns nolieca galvu un metās virsū dēlim, iebadot tam ar degunu tik stipri, ka Hīlass ar galvu pa priekšu ielidoja tā zilzaļajā pasaulē.

Zēns vēlās lejup, un ūdens atdzīvojās savādos svil­pienos un ātros, spalgos klikšķos. No zilgmes iznira del­fīns, dvešot pa elpojamo atveri sudrabainus burbuļus. Tas peldēja apbrīnojami ātri, lai arī tik tikko kustināja

asti uz augšu un uz leju, un, strauji peldot tuvāk, klik­šķināja arvien ātrāk un skaļāk. Hīlass pārbīlī spārdījās, mēģinot iznirt, bet delfins neļāva viņam aizbēgt. Tas neticami veikli riņķoja apkārt, klikšķinot tik skaļi, ka ska­ņas saplūda spalgās, dūcošās gaudās, no kurām Hīlasam skrēja tirpas. Viņš atvēzējās ar kāju un iespēra pa del­fīna stingro sānu. Delfins nozuda. Hīlass iznira, tverdams gaisu.

Turpat rokas stiepiena attālumā delfīns māja zēnam ar galvu un izdvesa žēlas skaņas, kas ļoti izklausījās pēc smiekliem.

Hīlass galīgi satricināts aizpeldēja pie dēļa un uzrau­sās atpakaļ. Kāpēc tu tā darīji? viņš uzkliedza. Es neko sliktu neizdarīju!

Delfins atkal iesmējās.

- Es neko sliktu neizdarīju!

Delfins iesvilpās. Skaņa dīvainā kārtā nāca nevis no mutes, bet no elpojamās atveres. Kā lai saprot radījumu, kas nerunā ar muti?

Delfins ienira un atkal metās Hīlasam virsū.

Zēns ar nazi plakaniski iesita tam pa degunu.

Dzīvnieks pagriezās un iepļaukāja viņu ar asti tā, ka zēns atkal aizlidoja pa gaisu.

Viņš sprauslādams iznira.

Delfins māja un šņakstināja zobus.

Hīlass sadusmots un nobijies aizpeldēja atpakaļ pie dēļa. Tas nav smieklīgi!

Delfins tikai turpināja smaidīt savu kaitinošo, nemai­nīgo smaidu.

Tas bija smaidījis arī haizivij. Visi delfīni tai smaidīja. Patiesībā viņi nekad nebeidza smaidīt.

Hīlasam iešāvās prātā, ka varbūt tas nemaz nav nekāds smaids. Varbūt tas nemaz nebija atkarīgs no paša dzīvnieka tam vienkārši bija tā veidota mute.

Un tie smiekli… Varbūt tie nebija smiekli. Varbūt del­fins bija dusmīgs.

Lai paraudzītu, vai tā ir, zēns atdarināja delfīnu. Viņš ar plaukstu plakaniski uzsita pa ūdeni, iespiedzās un noklabināja zobus.

Delfins papeldēja garām, izskatīdamies iztrūcināts, un uzsita ar asti pa Jūru.

Hīlass pirmo reizi paskatījās, pa īstam paskatījās uz dzīvnieku. Tam bija tumšbrūnas, gudras acis, un, kaut arī zēns nevarēja būt par to pārliecināts, viņam šķita, ka delfins izskatās izbrīnīts.

- Piedod, viņš atvainojās.

Delfins tikai peldēja augšup lejup.

- Piedod, ka tev iesitu. Bet tu mani nobiedēji. Ko tu gribi?

Delfins piepeldēja tuvāk. Hīlasam piepeši iegribējās pasniegties un pieskarties tā degunam, bet viņš to neuz­drošinājās. Dzīvnieka mute bija vaļā; zēns redzēja platu, sārtu mēli ar dīvaini krokotām malām un baltus konus­veida zobus, kas izskatījās tik asi, ka varētu nokost viņam roku vienā cirtienā.

- Ko tu gribi? viņš jautāja vēlreiz.

Delfins ienira viļņos un nozuda.