Dievi un karotāji

33

Bija milzīgs atvieglojums atkal būt atklātā Jūrā, bet delfīns ļoti uztraucās par savu baru un arī par zēnu un meiteni. Bija sajūta, it kā viņš būtu sabijis alās veselu mūžību, kaut arī tur notikušais jau sāka izplūst zilā miglā.

Viņš atcerējās, kā bija iesprūdis kanālā un drudžaini locījies, lai atbrīvotos. Viņš atcerējās, kā pār muguru slī­dēja rēgainas spuras un kā tuvojās guldzoši smiekli. Tad smiekli aprāvās, un delfīns pārstāja cīnīties. Viņu pār­ņēma bijība. Bija atnākusi Mirdzošā.

Viņa peldēja arvien tuvāk un tuvāk, līdz delfīnu apņēma viņas saltā, zilā uguns. Viņa bija tik liela un nevainojama kā pati Jūra. Uz spurām nebija ne robiņa, ne skrambiņas, uz sāniem nemanīja ne zobu atstātas pēdas, ne rētas. Aste bija stiprāka par vētru, un acis dziļākas par Melndzelmi.

Ar vienu sānspuras vēzienu tā atbrīvoja delfīnu no klintīm. Viņa sadziedēja skrāpējumus un brīnumaini aiz­skaloja visas sāpes. Viņa uzrunāja to delfīnu valodā, kam nevajag balss, un viņš saprata.

Pakļaudamies Viņas gribai, delfīns aizpeldēja līdz Dziedošo Atbalšu Vietai, un Viņa tam parādīja gliemež­vāku, kas nebija nekāds gliemežvāks, bet akmens. Delfīns saudzīgi uzmauca to uz deguna, un Mirdzošā aizsūtīja

viņu atpakaļ pa līkumotajiem kanāliem; un tad, kad del­fīns atkal bija ticis laukā, viņš atstāja neīsto gliemežvāku tur, kur tam bija īstā vieta.

Tagad tas viss šķita noticis pavisam sen un kaut kur ļoti tālu. Viņš bija izpildījis Mirdzošās gribu, un tā bija viņu atbrīvojusi.

Bet kur bija visi pārējie?

Delfīnam pār sāniem pārskrēja raižpilnas trīsas; viņš sauca un klikšķināja, un atkal sauca.

Nekā.

Viņš aizsteidzās turp, kur bija sadzirdējis dīvainās, slāpētās bara balsis, kas nāca it kā cauri zemei. Viņš sita ar asti un sauca pārējos vārdos. Kas ar tiem bija noticis?

Delfīns aiztraucās gar krastu meklēt zēnu. Viņu nekur nevarēja atrast. Delfīns izpeldēja pašā seklumā, nelik­damies ne zinis par oļiem, kas noskrāpēja vēderu. Viņš sauca un sita ar asti, bet zēns nenāca.

Aizpeldējis atpakaļ dziļāk, delfīns uztraukti ieklausī­jās Jūras balsī. Tā nemierīgi vaidēja, bet viņš nesaprata, ko tā saka, un, peldot viļņa mugurā, straumes izrādījās tik spēcīgas, ka bija jāpeld no visa spēka, lai neaiznestu prom.

Delfīns izbāza purnu no ūdens, un Augšā bija karsti; viņš uzreiz juta, kā savelkas āda. Un debesis bija nevis zilas, bet dzeltenas.

Delfīns ienira, cerēdams sadzirdēt pazīstamu sardīnes apveidu kaut vai haizivi. Bet zivis bija pazudušas. Tās bija pametušas seklumu un patvērušās dzelmē. Kas bija tās nobiedējis?

Delfīnam dūša saskrēja astē. Pirmo reizi mūžā viņam šķita, ka Jūra ir pārlieku plaša, pārlieku varena. Viņš

ilgojās pēc draudzīgas spuras pieskāriena vai delfīna sāna, kas paberzētos pret viņējo.

Viņš aizpeldēja tālāk gar krastu, ātri un sparīgi klik­šķinādams, meklējot kādas dzīvas būtnes apveidu. Viņš dzirdēja dziļāk pazīstamos pakalnus un ielejas, un lielos jūraszāļu mežus, bet nevienu zivi un nevienu delfīnu.

Tad viņš izdzirda kaut ko citu: vienu no tām lielajām, grabošajām koku kaudzēm, ko cilvēki izmanto Jūras šķēr­sošanai. Kaudze bija iepeldējusi līcī un nu dusēja, šūpo­damās seklumā kā miegains valis.

Delfīns piepeldēja tuvāk. Viņš redzēja cilvēkus rosā­mies liedagā kā tādus krabjus un pulcējamies ap viņu mazajām, sarkanajām uguntiņām. Visi bija vīrieši. Delfī­nam viņi nepatika. Viņš tajos jauta vardarbīgumu.

Tad viņš pamanīja uz klintīm, kas ietiecās līcī, tupam nelielu, tumšu stāvu. Ja krastā nebūtu to vīru, delfīns aiz priekiem būtu sācis mest kūleņus. Viņš bija atradis zēnu!

Delfīns iegrima viļņos un steidzās pie klintīs redzētā.