Dievi un karotāji

3

Līķa āda bija vaskaini bāla kā nesen mirušajam un acis mēnesnīcā zalgoja.

Hīlass piespiedās pie kapa sienas. Viņš redzēja, kā pelēkās lūpas paveras. Viņš dzirdēja mironi ierunājamies.

Balss bija tik tāla kā pati nāve. Valoda kā vanagu saucieni tālās, saltās debesīs kādā mēlē, ko zēns nesa­prata.

Nē, viņš domāja. Tas nevar būt.

Līķis gari, drebelīgi nopūtās. Āa… Paliec…

Hīlass noelsās. Viņš redzēja, kā, mironim runājot, mēnesnīcā sakustas putekļi. Elpa. Līķis elpoja. Tu… tu esi dzīvs, zēns čukstēja.

Mironis atieza zobus drausmā smaidā. Ne… ilgi vairs ne…

Iekšēji drebēdams, Hīlass pavirzījās tuvāk. Zeme zem plaukstām kļuva lipīga. Viņš saoda svaigas asinis.

Mirstošais bija jauns viņam neauga bārda. Viņš nebija vergs, kā Hīlass bija nodomājis; tumšie mati nebija apcirpti, bet gari un sapinkājušies pletās zemē zem jau­nekļa. Un viņš nebija zemnieks pēdas bija pārāk gludas. Svešinieks bija ģērbies smalka linu auduma svārkos līdz ceļiem un ar spirālēm izšūtu malu. Ap slaido vidukli bija cieši savilkta plata ādas josta. No jostas bagātīgi greznotā makstī karājās duncis, un svešajam ap kaklu skaisti

izgrebts sīks amulets no balta kaula: lēcienā attēlota zivs ar noslēpumainu smaidu. Zivs peldēja viņam uz krūtīm melnā asins lāmā.

- Paslēp mani… mirstošais izdvesa.

Hīlass mēģināja parauties atpakaļ, bet jaunekļa ledai­nie pirksti saķēra viņējos.

- Es esmu no Keftiu. Svešinieks sev svešajā valodā runāja stomīgi. Liela sala… tālu aiz Jūras… Seja sa­springa. Ausma. Nāks noslēgt kapu. Mani atradīs manas miesas pametīs maitasputniem. Izmocītais skatiens meklēja Hīlasa acis. Palīdzi manam garam rast mieru.

- Nevaru, Hīlass vairījās. Man jātiek prom; ja mani notvers…

- Tev vajag nazi, keftietis dvesa. Ņem manējo. Es to nozagu. Tas ir vērtīgs. Turi to paslēptu.

Hīlasam mati pakausī sacēlās stāvus. Kā tu zināji, ka man vajag nazi?

Atkal tas pats drausmais smaids. Vīrs ielien kapā nomirt. Zēns ielien turpat, lai dzīvotu. Domā, ka tā ir sagadīšanās?

Hīlass nezināja, ko darīt. Mēness rietēja, un cikāžu dziesma mainījās. Bija jātiek laukā, iekams nav atnākuši cieminieki.

- Paslēp mani… keftietis lūdzās.

Pēdējai vēlmei piemita liels spēks. Hīlass nespēja sevi piespiest to ignorēt.

Zēns uz ātru roku meklēja, kur vīrieti paslēpt. Kaps bija lielāks, nekā viņam bija šķitis, un tumsā viņš uzskrēja kaudzēs sakrautiem māla zārkiem. Daži bija paredzēti bērniem tik mazi kā viras podi, citi bija lielāki. Viņš uzmeklēja kādu tumšākajā stūri un atstūma vaļā vāku, izlaižot laukā appelējušu kaulu dvaku.

Nekas nespētu viņu piespiest ar kailām rokām pie­skarties zārka saturam. Zēns paķēra vienu no salauzta­jām bultām un pabīdīja malā galvaskausu un lielākos kaulus, lai atbrīvotu vietu. Es nevaru tevi panest, viņš sacīja keftietim. Tev būs jāiekāpj pašam.

Tas bija šaušalīgi vilkt mirstošo jaunekli pa grīdu un gandrīz vai grūstin iegrūst viņu augsti apmalotajā zārkā, tad salocīt locekļus tā, ka viņš palika guļam kā mazulis māla klēpī. Tas noteikti bija mokoši, taču keftietis tikai mazliet iekunkstējās.

- Kā tu te tiki? Hīlass pabeidzis elsa. Un kas tevi nogalināja?

Keftietis aizvēra acis. Viņi ieradās no austrumiem no Mikēnām. Viņi ir… nemāku to pateikt tavā mēlē. Putni, kas taisa tādu skaņu… Viņš vārgi ieķērcās.

- Vārnas?

-Jā. Mēs viņus saucam par Vārnām. Jo viņi ir tik alka­tīgi un barojas no nāves.

Hīlass atcerējās melnos karotājus. Viņš acu priekšā ieraudzīja, kā to tumšie apmetņi plivinās kā spārni.

Keftietis atkal atieza zobus. Bija nakts… Es, lai nomaskētos, apģērbu nabaga apmetni no raupjas zaķādas. Mani noturēja par… par ārpus-nieku. Ko tas no­zīmē ārpus-nieks?

- Tas nozīmē cilvēku, kas nav piedzimis ciemā, Hīlass strupi paskaidroja. Tas nozīmē, ka nav Senču, kas pasargātu, un ir jādzīvo ārpus ciema. Upurēšanā nav atļauts piedalīties, tāpēc gaļu dabūt nevar, ja vien neiz­dodas atlicināt laiku medīšanai vai nokaut Kalnā aitu un izlikties, ka tā gājusi bojā nogruvumā. Visi uz tādiem skatās no augšas. To nozīmē ārpusnieks.

- Tu esi ārpus-nieks, keftietis secināja, uzlūkodams zēnu. Jā, tu izskaties citāds, tavi mati… tu piederi pie savvaļas cilts. Vai Likonijā ir daudz ārpus-nieku?

Hīlass papurināja galvu. Cik man zināms, tikai saujiņa.

- Un vai tev ir radi?

Hīlass neatbildēja. Kad Neleoss viņus ar Izi atrada Kalnā, bērniem nebija nekā, izņemot lāčādu, uz kuras abi gulēja, un Neleoss viņiem pateica, ka māte esot tos pametusi. Hīlass tam nenoticēja daļēji tāpēc, ka nekad neticēja nekam no Neleosa teiktā, un daļēji tāpēc, ka tas nesaskanēja ar viņa vienīgajām atmiņām par māti. Māte bija viņu un Izi mīlējusi par to zēns bija pārliecināts. Viņa nekad nebūtu viņus pametusi.

- Manā salā, keftietis murmināja, mēs tādus kā tu saucam par savvaļas cilti. Viņi uz ādas zīmē ornamentus. Tu ne… Kā viņi var pateikt, kas tu tāds esi?

Hīlass pieskārās kreisās auss ļipiņai. Mums šeit ir izgriezts viens gabaliņš. Neleoss to izdarīja, kad mūs atrada. Zēns norija siekalas. Viņš nespēja aizmirst Izi kliedzienus, kad pienāca viņas kārta.

- Vai jūs pielūdzat Dievieti? keftietis dvesa.

- Ko? Hīlass iztrūkās. Mēs… mēs pielūdzam Kalna dievu un Dabas pavēlnieci. Bet kāds tam sakars ar…

- Ā, tas ir labi…

- Pastāsti inan par vārnām, Hīlass nepacietīgi pār­trauca. Kas viņi tādi ir? Kāpēc viņi vajā ārpusniekus?

- Dieviete… viņai ir daudz vārdu daudzās zemēs… bet viņa vienmēr ir tā pati Dieviete…

Hīlass atvēra muti, lai atbildētu, bet tajā pašā brīdī piekalnē iesaucās pupuķis ūupu-pu-pu-pu. Drīz svīdīs gaisma. Man jātiek no šejienes prom, viņš sacīja.

- Nē! Paliec! Es negribu nomirt viens!

- Es nevaru.

- Man ir bail! keftietis lūdzās. Mājās mēs aprokam mirušos tur, kur var redzēt jūru, bet man nav nekā no Jūras, es nekad netikšu mājās!

- Tev ir tā zivs uz krūtīm…

- Tā nav zivs tas ir delfīns -, bet tas ir no ziloņkaula, tas nav no Jūras! Lūdzu…

Hīlass nocietināja sirdi un savāca savas mantas. Tad viņš ieņurdējās un pierāpās atpakaļ pie zārka.

- Ņem, viņš nomurmināja, noraudams savu amu­letu un iespiezdams nelielo maciņu jauneklim plaukstā.

- Man tas nekādu lielo labumu nav devis, bet tu jau vien­alga mirsti. Tajā ir mazliet kalnu kristāla, ko es atradu virsotnē, spēkam un dažas lauvas astes spalvas drosmei; to lauvu es atradu beigtu vienā alā. Un gliemež­vāks. Nezinu, kam tas varētu derēt, bet tas ir no Jūras.

- No Jūrasl keftietis sāka starot. Tu tātad esi tur bijis!

- Nē, nekad. Man to kāds iedeva, bet es nekad…

- Jūra sniegs atbildes, ko tu meklē! Jā, un tevi atradīs Spuru ļaudis… Jauneklis piepeši saķēra Hīlasa plaukstas locītavu un pievilka zēnu tuvāk, tumšajām acīm ieurb­joties viņā biedējoši modri. Viņi zina, ka tu nāksi, jauneklis izdvesa. Viņi tevi meklē savā dziļajā, zilajā pasaulē… viņi tevi atradīs…

Hīlass iekliedzās un izrāvās no tvēriena.

- Spuru ļaudis tevi aizvedīs uz savu salu… zivis, kas lido, un alas, kas dzied… pakalni, kas staigā… bronzas koki…

Viņš murgoja. Kapā zagās pelēcīga gaisma. Hīlass pārmeta pār plecu savu ūdens maisu un pasniedzās pēc ēdamā kules.

- Un, kad tu nonāksi piejūras… keftietis turpināja.

- Es neiešu uz Jūru…

- …tev tai jāiedod mana matu cirta.

- Es jau nupat teicu, ka to nevaru!

- Ņem, paņem to tūlīt…

Hīlass sakoda zobus, paķēra bultas uzgali un nogrieza šķipsnu melno, sprogaino matu, ko iebāza savā jostā.

- Tā! Redzi! Tas bija pēdējais, ko es izdarīju!

Keftietis pasmaidīja, vērdamies augšup uz zēnu tas vairs nebija rēgains smīns, bet īsts smaids, kas pārvērta visu seju. Un, kad tu nonāksi līdz Jūrai, palūdz Spuru ļaudīm atnākt pakaļ manam garam… tu redzēsi viņus nākam… reizē lecam pāri viļņiem tik spēcīgus, tik skais­tus… un viņi mani aizvedīs pie Starojošās… un pie Viņas es iepazīšu mieru kā ūdens lāse, kas saplūst ar Jūru…

- Saku pēdējo reizi es neiešu uz Jūru!

Keftietis neatbildēja.

Viņa klusēšanā bija kaut kas tāds, kas lika Hīlasam pagriezties atpakaļ un ielūkoties zārkā.

Keftietis lūkojās pretī ar acīm, kas vairs nekad nere­dzēs.

Pats nezinādams, kāpēc tā rīkojas, Hīlass pasniedzās un ar pirkstu pieskārās liesajam vaigam. Viņš sajuta, kā siltums pamet miesu tik strauji kā ūdens, kas iesūcas sausā zemē. Vēl pirms mirkļa tas bija cilvēks. Tagad bija palikusi vien tukša čaula.

Piekalnē atkal aizkliedzās pupuķis.

Hīlass, cik vien ātri spēdams, atbīdīja smago zārka vāku atpakaļ vietā un ātri nomurmināja lūgsnu.

Gaismai pieņemoties, viņš saskatīja pie sienām sakrautus zārkus, kas bija apgleznoti ar sarkaniem un dzelteniem cilvēciņiem tie dejoja un darbojās ap

ziedokļiem. Kaktā zēns pamanīja mētājamies keftieša zaķādas apmetni un paslēpa to aiz kāda zārka. Tur, kur mironis bija gulējis, pletās tumšs traips. Zēns paspēra virsū smiltis. Neko vairāk viņš nevarēja līdzēt.

Ārpusē atskanēja tāla stabulēšana. Tuvojās cieminieki. Tiem, par spīti bailēm no melnajiem karotājiem, bija jāatnes veltes vīns un medus savam radiniekam, kas bija kļuvis par Senci.

Nedrīkstēja zaudēt laiku. Hīlass devās uz durvīm.

Duncis. Keftietis bija sacījis, ka Hīlass varot ņemt viņa dunci, bet viņš bija to atstājis pie līķa iekšā zārkā. Zēns pameta skatienu atpakaļ… un iztrūkās, ieraudzījis dunci guļam turpat zemē blakus zārkam.

Viņš sev iegalvoja, ka keftietis to noteikti izņēma no maksts un nometa pirms iekāpšanas zārkā. Tā noteikti bija. Jo tur tas gulēja.

Ņem to… turi to paslēptu…

Duncis bija no bronzas, pavisam vienkāršs un bez rotājumiem. Tam bija plata, stūraina atdure un uz spala bija trīs gludas iedobes; asmens bija smails un divtik garš nekā Hīlasa plauksta masīvā asmens mugura beidzās nāvējošā smailē. Malas rīta gaismā mirdzēja ar sarka­nīgu spīdumu. Hīlass vēl nekad nebija redzējis neko tik skaistu.

Viņš pacēla nazi. Tas bija smags, un, kaut arī spals pieskaroties šķita auksts, tas jau pēc mirkļa bija pieņēmis viņa rokas siltumu.

Stabuļu skaņas tuvojās.

Hīlass satvēra dunci un metās bēgt.