Dievi un karotāji

19

Delfins tikai gribēja piespiest cilvēkus sevi uzklausīt. Viņš bija domājis: ja izdotos tikt uz zemes, viņiem būs vien jāpievērš uzmanība un tad abi palīdzēs atrast baru. Bet Jūra sadusmojās par to, ka delfins mēģina to pamest. Tā grūda viņu tālāk un tālāk ārā no līča, un nu viņš bija iestrēdzis.

Bridi viļņi vēl atvēsināja asti, bet tad tie bēgumā apslka un atstāja viņu, izmestu smiltis. Delfins locījās un ķepurojās, bet atpakaļ netika. Viņš nobijās. Viļņu šalkas bija dzirdamas, taču neaizsniedzamas.

Augšā viņš savā mūžā bija bijis vien uz dažiem klik­šķiem, lēcienā, un tad allaž, šļakatām šķīstot, iekritis atpakaļ vēsajos, zilajos viļņos. Bet nu viņš bija iespros­tots šajās briesmīgajā vietā, kur viss bija ass un brūns, un sauss, un karsts.

Delfīnam nekad mūžā nebija bijis karsti. Āda šķita nostiepta, un spuras sāpēja. Elpošanas atverē visu laiku bira smiltis, un viņš pats sev likās tik drausmīgi smags, ka tik tikko pietika spēka izklepot tās laukā. Vēl ļaunāk bija tas, ka skaistā, zaļā saule, kas izgaismo Jūru, lai palīdzētu delfīniem medīt, tā pati saule tagad glūnēja debesīs žilbinoši balta.

Gaisma bija tik spilgta, ka delfins nespēja atvērt acis, tāpēc viņš pamēģināja klikšķināt, lai paklausītos

apveidos sev apkārt. Nekas neatsaucās. Šķiet, ka Augšā klikšķināšana nedarbojās.

Pat parastās skaņas izklausījās trulas, bet tajā pašā laikā sāpīgi skaļas. Viļņi bija nevis mierinoša čala kā Jūrā, bet gan brākšķoša kakofonija, un no kaiju ķērcieniem viņam sāpēja zobi.

Tomēr visļaunākais bija smagums. Jūrā viņš bija tik viegls un žigls, cik vien delfins var būt, bet te bija tāda sajūta, it kā kaut kāds šaušalīgs svars spiestu viņu iekšā smiltīs. Bija milzīgi jāpiepūlas, lai kaut vai tikai ieelpotu, kur nu vēl kustētos, un, kad uz galvas uztupās kaija un ieknāba viņam purnā, delfins tik tikko spēja nokratīt putnu nost.

Tālumā bija sadzirdama balsu murdoņa. Delfins sajuta cerības dzirksti. Vai beidzot bija atnākuši cilvēki? Viņš mēģināja saukt palīgā, taču jutās pārāk vārgs. Ik elpas vilciens sagādāja mokas.

Viņš neredzēja bērnus, jo plaksti bija sažuvuši un aizlipuši, taču dzirdēja nograbam oļus, tiem steidzoties tuvāk. Viņš juta meitenes uztraukumu un zēna šausmas, domājot, ka viņi ir atnākuši par vēlu.

Mugurai piepeši uzšļakstījās auksta ūdens šalts, vel­dzējot sakarsušo, sūrstošo ādu. Delfins neskaidri dzirdēja, kā cilvēki ieskrien ūdenī. Pāri nolija vēl vairāk ūdens, un mazas, maigas spuras plikšķināja viņa sānus un uzma­nīgi nelaida ūdeni elpojamajā atverē. Delfins mēģināja pateikt, kā priecājas, ka viņi ir atnākuši, bet nebija spēka pat pakustināt spuru.

Brīdi viņš no ūdens sajutās labāk; bet tik un tā bija karsti, un Augša joprojām spieda viņu iekšā smiltīs.

Delfīnu mirklīgi pārņēma apjausma, ka ar to ūdeni, ko bērni lej viņam virsū, nebūs gana. Tā nebija Jūra un bez

Jūras viņš nomirs. Cilvēku radītās skaņas sāka izplūst. Delfins juta, ka tie vēl ir ar viņu kopā, bet balsis šķita attālināmies arvien tālāk un tālāk.

Cerības izgaisa. Viņš nomirs te, šajās šausmīgajās, dedzinošajās smiltīs.

Viņš vairs nekad neredzēs savu baru.