Dievi un karotāji

1

Bultas kāts bija melns, un tā galu rotāja vārnas spal­vas; uzgali Hīlass neredzēja, jo tas bija ieurbies viņam delmā.

Zēns saķēra bultu, lai tā nešūpotos, un klupšus krišus rāpās lejā pa nogāzi. Bultu izvilkt nebija laika. Melnie karotāji varēja būt jebkur.

Viņš bija drausmīgi izslāpis un tā pārguris, ka nespēja skaidri domāt. Saule kveldēja, un ērkšķainajos krūmeļos nebija nekāda patvēruma; zēns jutās biedējoši neaizsar­gāts. Taču vēl mokošākas bija raizes par Izi un smeldzīgā neticība par Škicu.

Hīlass atrada taku lejā no kalna un apstājās, aizel­sies tverdams pēc elpas. Ausīs skaļi zvanīja circeņu sisināšana. Aizā atbalsojās vanaga kliedziens. Sekotājus nedzirdēja. Vai tiešām būtu izdevies no tiem atkratīties?

Viņš joprojām nespēja aptvert notikušo. Vakar vakarā viņi ar Izi bija ierīkojuši apmetni netālu no rietumu virsotnes. Tagad māsa bija pazudusi, suns pagalam, bet viņš pats kaulains puisēns bez apģērba un bez naža bēga, mēģinot glābt savu dzīvību. Viss, kas viņam piede­rēja, bija neliels, nosmulēts amulets siksniņā ap kaklu.

Delms skaudri sāpēja. Zēns grīļīgiem soļiem tuvojās takai, turēdams bultas kātu nekustīgi. Oļi noskrapstēja,

un daži aizripoja lejā uz upi, kas zvīļoja galvu reibinošā dziļumā. Aiza bija tik krauja, ka gājēja kāju pirksti atra­dās vienā līmenī ar priežu galotnēm. Priekšā tālumā ple­tās Likonijas kalni, un aiz muguras slējās pats varenākais no tiem sniegota spožuma klātais Līkasa kalns.

Hīlass iedomājās par zemāk aizā dusošo ciemu un savu draugu Telamonu vadoņa cietoksnī kalna otrā pusē. Vai melnie karotāji būtu nodedzinājuši ciemu un uzbru­kuši Lapitosai? Bet kāpēc tad neredz dūmus un nedzird raga skaņas, kas brīdinātu par briesmām? Kāpēc vadonis ar saviem vīriem necīnās pretī?

Sāpes delmā pārmāca visas citas sajūtas. Vilcināties vairs nevarēja. Zēns noplūca sauju timiāna un norāva pūkaini pelēku deviņvīruspēka lapu apsējam. Lapa bija tik bieza un mīksta kā suņa auss. Hīlass sarauca uzacis. Nedrīkstēja domāt par Škicu.

Vēl tieši pirms uzbrukuma viņi bija kopā. Suns bija piespiedies Hīlasam ar savu plušķaino, dadžiem pārpilno sānu. Zēns izņēma pāris durstīgo bumbuļu un pastūma dzīvnieka purnu sāņus, piekodinādams tam pieskatīt kazas. Škics aizcilpoja, asti luncinādams, un vēl pameta skatienu atpakaļ, kā sakot: zinu, kas darāms. Es esmu ganu suns, esmu tam radīts.

Nedomā par viņu, Hīlass sev spīvi pavēlēja.

Zēns saķēra bultas kātu un sakoda zobus. Ievilka elpu. Parāva.

Sāpes iecirtās tik spēcīgi, ka Hīlass gandrīz zaudēja samaņu. Viņš kodīja lūpas un šūpojās šurpu turpu, cīno­ties ar šķebinošajiem, sarkanajiem viļņiem acu priekšā. Skic, kur tu esi? Kāpēc tu nevari atnākt un aplaizīt brūci, lai kļūst labāk?

Hīlass viebdamies samīcīja timiānu un piespieda to pie vāts. Ar vienu roku piesiet gan timiānu, gan deviņvīruspēka lapu bija tīrās mocības, taču beigās izdevās apsēju nostiprināt ar zāles vīkšķi, ko viņš pievilka ar zobiem.

Bultas uzgalis mētājās turpat zemē, kur viņš bija to nometis. Tas bija papeles lapas formā ar nejauku, smailu galu. Tāds vēl nekad nebija redzēts. Kalnos ļaudis bultu uzgaļus taisīja no krama vai no bronzas, ja bija bagāti. Šis bija citāds. Tas bija no spīdīga, melna obsidiāna. Hīlass obsidiānu pazina tikai tāpēc, ka ciema burvei piederēja viena lauska šī paša akmens. Viņa apgalvoja, ka tās esot Mātes asinis izspļautas no zemes ugunīgajām miesām un pārvērtušās akmenī. Viņa apgalvoja, ka obsidiāns esot no tālām salām viņpus Jūras.

Kas bija tie melnie karotāji? Kāpēc viņi uzbruka? Hīlass neko sliktu nebija izdalījis.

Un vai tie bija atraduši Izi?

Aiz muguras, spārniem plīšķot, gaisā pacēlās klinšu baložu bars.

Zēns apcirtās otrādi.

No vietas, kur viņš stāvēja, taka strauji laidās lejup un tad nozuda aiz līkuma. No turienes pacēlās sarkanu putekļu mākonis. Hīlass izdzirda daudzu kāju dipoņu un bultu graboņu makos. Viņam sametās šķērmi.

Uzbrucēji bija atgriezušies.

Zēns žigli pārrāpās pār takas malu, pieķērās pie kādas atvases un palika karājamies kā sikspārnis.

Soļu dipoņa tuvojās.

Hīlass ar pirkstgaliem uztaustīja nelielu klintsradzi un sāniski palīda zem pārkares. Seja palika piespiesta pie koka saknes. Bēglis pameta skatienu lejup un uzreiz

vēlējās, kaut nebūtu tā darījis. Redzēja tikai koku galot­nes; no skata vien sareiba galva.

Karotāji skriešus tuvojās. Hīlass dzirdēja čīkstam ādas bruņutērpus un sajuta uzvēdījam skāņu sviedru smārdu līdz ar kaut kādu rūgtu, drausmi pazīstamu dvaku. To pašu viņš bija saodis pagājušajā naktī. Karotāju āda bija noziesta ar pelniem.

Pagaidām pārkare paslēpa zēnu no vajātājiem, taču kreisajā pusē taka meta cilpu un virzījās sāņus, paverot skatienu pāri aizai. Zēns dzirdēja kareivjus aizskrienam garām. Tad viņi sasniedza ceļa līkumu, un cauri sarkanu putekļu miglai viņš tos ieraudzīja: šausminošus cīnītājus stīvās, melnās jēlādas bruņās ar zibošiem šķēpiem, dun­čiem un lokiem. Garie, melnie apmetņi plandījās vīriem aiz muguras kā melni spārni, un sejas zem bruņucepu­rēm bija pelēkas no pelniem.

Biedējoši tuvu atskanēja sauciens.

Hīlass pārstāja elpot. Kliedzējs atradās viņam tieši virs galvas.

Pārējie tālāk uz takas pagriezās un panācās atpakaļ lejā. Tuvāk Hīlasam.

Zēns izdzirda noskrapstam akmentiņus; tuvojās viens no kareivjiem. Soļi bija nesteidzīgi Hīlass nosprieda, ka tas noteikti ir vadonis, un nācēja bruņas dīvaini, cieti šķindēja.

- Skatieties, pirmais rādīja, asinis.

Hīlasam kļuva auksti. Asinis. Tu uz takas atstāji asinis.

Viņš gaidīja.

Vadonis neatbildēja.

Tas, šķiet, lika pirmajam vīram apjukt. Droši vien tās ir tikai tā kazu gana, viņš steigšus sacīja. Atvai­nojiet. Jūs viņu gribējāt notvert dzīvu.

Atbildes joprojām nebija.

Hīlasam pāri sāniem lija sviedri. Viņš izbīlī atcerējās turpat zemē nosviesto bultas uzgali un klusībā lūdzās, kaut to neviens nepamanītu.

Izstiepis kaklu, zēns ieraudzīja vīrieša roku saķeram takas malā kluknošu klintsbluķi.

Roka bija spēcīga, taču izskatījās kā nedzīva. Miesa bija nosmērēta ar pelniem, un nagi samelnējuši. Rokusargi, kas klāja apakšdelmus, kvēloja saulrieta sarka­numā un bija tik spoži, ka skatoties sāpēja acis. Hīlass zināja, kas tas par materiālu, kaut arī vēl nekad to nebija redzējis tik tuvu. Bronza.

Acīs bira smiltis. Zēns tik tikko uzdrošinājās mirkšķi­nāt plakstus. Abi vajātāji bija tik tuvu, ka varēja dzirdēt to elpu.

- Tiec no viņa vaļā, vadonis pavēlēja. Balss izklausī­jās stindzinoša. Tā lika Hīlasam domāt par saltiem nostū­riem, kuros nekad neiesniedzas saules stari.

Pār kraujas malu kaut kas pārvēlās, gandrīz aizķe­rot tur stāvošo zēnu. Šis “kaut kas” iekrita dzeloņkrūmā turpat rokas stiepiena attālumā un, brīdi pašūpojies, sastinga mierā. Hīlass pamanīja, kas tas ir, un gandrīz izvēmās.

Reiz tas bija bijis zēns, bet nu pāri bija palicis vien bezveidīgs kunkulis no melni sakaltušām asinīm un izšķaidītām iekšām, kas līdzinājās tārpu ņudzeklim. Hīlass pazina mirušo. Tas bija Skīross. Viņi nebija gluži draugi, bet Skīross bija kazu gans tāpat kā Hīlass dažus gadus vecāks par viņu un negants kauslis.

Līķis bija pārāk tuvu; Hīlass gandrīz varēja tam pie­skarties. Viņš juta, kā miroņa saniknotais gars plosās,

lai izrautos laukā. Ja tas viņu atradīs, ja ieslīdēs viņam rīklē…

- Tas bija pēdējais no viņiem, pirmais vīrs sacīja.

- Kas notika ar skuķi?

Hīlasam sažņaudzās iekšas.

- Meitene nav svarīga, vai ne? kāds cits jautāja.

- Viņa ir tikai…

- Un tas otrs puika? Tas, kurš aizmuka?

- Es viņam trāpīju. Tālu viņš netiks…

- Tādā gadījumā šis nav pēdējais no viņiem, vadonis salti pārtrauca. Kamēr vien tas otrs zeņķis vēl ir dzīvs.

- Nūjā, otrs vīrietis piekrita. Viņš izklausījās nobi­jies.

Oļi noskraukstēja, un karotāji sāka soļot prom pa taku. Hīlass domās mudināja viņus doties tālāk.

Takas līkumā, kur tā izvirzījās virs pārkares, vadonis apstājās. Viņš atbalstīja kāju uz klints un pieliecās paska­tīties vēlreiz.

Vīrs, ko Hīlass ieraudzīja, izskatījās nevis pēc cilvēka, bet gan pēc briesmoņa, kas veidots no tumsas un bron­zas. Spēcīgos lielus sargāja bronzas bruņas, un īsos mel­nos karavīra jēlādas svārkus klāja bronzas plāksnītes. Krūtis sedza vienā gabalā kalta bronzas plāts, un tai pāri slējās biedējoši plati plecusargi. Sejas svešajam nebija starp augstu bronzas kaklasargu, kas aizsedza degunu un muti, un melni krāsotu mežakuiļa ilkņu plāksnīšu ķiveri ar bronzas vaigusargiem un melnu zirga astru rotāju­miem augšpusē redzēja vien šauru spraudziņu acīm. Tikai mati liecināja, ka kareivis tomēr ir cilvēks. Tie nokarājās viņam pār pleciem, sapīti čūskām līdzīgās karotāju pīnēs, no kurām ikviena bija tik resna, ka spētu atvairīt asmeni.

Hīlass zināja, ka vadonis varētu sajust viņa skatienu, tomēr nespēja novērsties. Zēna skatiens palika kā pie­kalts spraugai bruņotajā galvā, apzinoties, ka neredza­mās acis pēta nogāzes, meklējot viņu.

Mirkli galva pagriezās izpētīt upes augšteci.

Dari kaut ko, Hīlass sev sacīja. Novērs viņa uzmanību. Ja vadonis paskatīsies atpakaļ un tevi ieraudzīs…

Stabili nostājies uz klintsradzes, Hīlass klusītēm atlaida vienu roku no atvases un pasniedzās pie ērk­šķainā krūma, kurā karājās Skīrosa līķis. Viņš pagrūda. Mironis notrīsēja, it kā tam nepatiktu pieskārieni.

Bruņotā galva griezās atpakaļ.

Izstiepies, cik vien tālu varēdams, Hīlass vēlreiz pagrūda. Skīross nokrita un velteniski, atsizdamies pret akmeņiem, nozuda lejāk aizā.

- Paskat, viens no kareivjiem pasmējās, šis mūk prom!

Pārējiem pāršalca smiekli; vadonis neizdvesa ne ska­ņas. Bruņotā galva noskatījās, kā zēna mirstīgās atliekas atsitas pret aizas dibenu, un tad nozuda.

Hīlasam acīs lija sviedri; viņš mirkšķināja plakstus un klausījās, kā soļi attālinās prom pa taku.

Atvase zem viņa svara sāka padoties. Viņš tvēra koka sakni.

Neizdevās.