Dievi un karotāji

10

Telamons pielika soli; piekūns turpināja mest lokus virs galvas. Tas bija atlidojis no dienvidiem. Zēns cerēja, ka tas nozīmē Hīlass ir ticis līdz Jūrai.

Mugura smeldza pēc vakar vakarā saņemtā kāviena, un maiss ar ēdamo berza svaigās brūces. Zēnam reiba galva. Pēc pēriena viņš ar tēvu runāja līdz vēlai naktij. “Tev ir pienācis laiks uzņemties savu lomu,” tēvs bija drūmi sacījis. Izrādījās, ka tas nozīmē precības ar kaut kādu keftiešu meiteni no aizjūras un uzņemšanos nest to nastu, ko nosaka viņa sabiedriskais stāvoklis. Tēvs bija stāstījis par valdījumiem un par to, kāpēc viņš mēģina turēt Likoniju pa gabalu no Akejā notiekošā. Pēc tam Tela­mons gulēja nomodā, juzdamies tā, it kā murgotu, bet nespētu pamosties. Kad zēns vairs nevarēja izturēt, viņš izlavījās no cietokšņa un aizbēga. Viņš mēģināja nedo­māt par tēva seju brīdī, kad tas uzzinās, ka dēls ir prom.

Telamons bija devies kalnā pa īsāko ceļu un ap pus­dienlaiku sasniedza pāreju. Viņš aizskrēja līdz klintsbluķim, kur viņi ar Hīlasu un Izi reizēm atstāja ziņas. Sle­penajā iedobē gulēja olis, uz kura ar ogli bija uzšņāpta zīme: lecoša varde. Telamons košļāja lūpu. Vai Izi bija to atstājusi Hīlasam, lai pateiktu, ka vēl ir dzīva? Vai arī Hīlass to bija atstājis māsai? Vai arī viens no viņiem to bija atstājis Telamonam, lai pateiktu… Ko tad?

Zēns steigšus nopētīja zemi, meklējot pēdas, vien­laikus apzinādamies, ka to būtu vajadzējis darīt uzreiz, tās neizmīdot. Hīlass nebūtu tā kļūdījies. Hīlass par pēdu dzīšanu zināja visu: viņš spētu izsekot pat rēgu, kas pār­slīdējis pār gludu akmeni.

Telamons bija gribējis draudzēties ar Hīlasu jau kopš pirmās reizes, kad zēnu ieraudzīja. Tas bija pirms čet­rām ziemām; Telamons toreiz bija devies medībās kopā ar tēvu. Ceļā gar ciemu viņi satika bariņu puiku. Tie apmētāja ar akmeņiem mazu meiteni savazātā āpšādas apmetnī, kura vicināja rokā nūju, kaut arī pretinieki bija divreiz lielāki par viņu. Tad no meža iznira vēl viens zēns netīrs radījums sušķainā zaķādas apmetnī ar kapuci un dubļiem aplipušos jēlādas zābakos. Saķēris skuķēnu aiz jostas, viņš pagriezās tieši pret tās mocītājiem un sacīja:

- Jūs tikai vēlreiz pieskarieties viņai, un es jums salau­zīšu kājas. Zeņķi sāka ņirgāties, bet svešais skatījās tiem pretī. Vienkārši skatījās. Un viņi saprata, ka draudi ir domāti nopietni, un aizlavījās prom.

Vairāk par visu Telamons svešo zēnu apskauda. Tie ciema puikas uzreiz saprata, ka viņš izdarīs tieši tā, kā sacīja. Telamons baidījās: ja tas būtu bijis viņš, viņu izai­cinātu un tad viņš izgāztos.

Netālu no akmens, kur trijotne mēdza satikties, Tela­mons atrada vairākus Izi pēdu nospiedumus un vienu Hīlasa. Naktī bija plosījies negaiss, un pēc nospiedumiem bija redzams, ka Hīlass te bijis pirms tā, bet Izi pēc.

Meitenes pēdas veda uz rietumiem, lejup uz Mesēnijas purvājiem. No vietas, kur stāvēja Telamons, pur­vājus tālumā varēja tik tikko saskatīt; aiz tiem neskaidri zilgoja Jūra. Varbūt varētu Izi panākt, un tad viņi kopā

uzmeklētu Hīlasu, kurš meklētu viņus. Kas tā būtu par atkalredzēšanos…

Zēns jau grasījās doties uz rietumiem, kad ieraudzīja zem kādas priedes notupušos veceni.

Sieviete tupēja, balstīdamās uz papēžiem, un šūpo­jās, masīvajām miesām noļumot pie katras kustības. Tela­mons tupētāju pazina. Viņu pazina ikviens. Zēns uzreiz kļuva piesardzīgs.

Viņam būtu vajadzējis iedomāties, ka nekas neat­turēs Pāriju no klaiņošanas pa Kalnu. Kāda viņai daļa gar karotājiem? Viņa bija Neleosa dzīvesbiedre un ciema burve; viņa mācēja uguns pelnos vai lapu čalā izlasīt dievu gribu un pieprata lāstus un burvestības. Neviens negribēja saķerties ar šamani pat Koronosa dzimtas karotāji ne.

- Tu esi tālu no mājām, jaunekli, viņa sacīja, atžņiebdama melnus, apdrupušus zobus.

- Tu tāpat, vecā, Telamons piesardzīgi atsaucās. Pie­nācis tuvāk, viņš saoda sastāvējušos mīzalu dvaku un ieraudzīja vecenes tunikas krokās rāpojam utis.

- Kur tad tu tā iesi? viņa apjautājās, padevīgi pakla­nīdamās.

Zēns nosarka. Viņi abi zināja, ka burves verdziskā izturēšanās ir tikai izlikšanās un veids, kā paņirgāties. Vecene zināja, ka Telamons no viņas baidās.

Sieviete sēcoši iesmējās un uzplāja pa priedes stum­bru. Pārija atnāca paklausīties, kas sakāms orākulam. Bet tu, jauno saimniek, ej uz nepareizo pusi. Vadonis grib, lai tu esi Lapitosā.

Telamons sabozās. Tu nevari zināt, ko mans tēvs grib.

- A, bet Pārija daudz ko zina ari tad, ja viņai nesaka. Lapitosā briest kaut kas nelāgs. Testors grib, lai dēls ir tuvumā.

Telamons vilcinājās. Vai vajadzētu sekot Izi uz rietu­miem vai ari jāgriežas atpakaļ mājup? Nolasi lapas, viņš lūdza burvei. Pasaki man, pa kuru ceļu iet.

Sieviete izvilka starp nokarenajām krūtīm paslēptu putna ādas maciņu. Izpurinājusi saujā gružus, viņa tos uzkaisīja kokam uz saknēm. Kauli, viņa iegrudzinādamās sacīja zēnam. Smalki samalti kauli lai barotu manu koku. Bagātie maksā, lai pajautātu pareģim, naba­gie maksā, lai Pārija ieklausās kokā, bet abos runā tas pats dievs.

- Ja tu gribi samaksu, Telamons nepacietīgi sacīja,

- tev būs jāpagaida.

Burve paglūnēja uz viņu. Pārija ir pacietīga. Viņa zina, ka jaunais saimnieks samaksās.

Gluži kā no nekurienes sacēlās vējš, priede sāka šalkt, un burve piešķieba galvu, lai ieklausītos, vienlai­kus ieurbdamās Telamonā ar savām mazajām, melna­jām vaboles ačelēm. Zēnam gribējās novērsties, bet viņš nespēja. Sviedri tecēja starp lāpstiņām un koda vātīs uz muguras. Viņš juta, kā burve iztausta viņa gara tumšākos nostūrus.

Beidzot vecene ierunājās. Cilvēku ceļi ir savijušies kā saknes. Tāpat arī tava sirds, jauno saimniek. Tā saka mans koks.

- T-tā nav nekāda atbilde, Telamons izstomīja.

Vēl viens izpuvis smaids. Bet tas ir tiesa.

- Es neprasīju mīklu! zēns dusmīgi iesaucās.

Pārija iesmējās un atsāka barot savu koku.

Telamons soļoja šurpu turpu, ar nūju šķaidīdams dadžus. Viņam bij a j āatrod Izi un kalnu otrā pusē j āsatiekas ar Hīlasu bet tēvam viņu vajadzēja Lapitosā. Briest kaut kas nelāgs…

Viņš aizmeta nūju. Draugiem viņš bija vajadzīgs vai­rāk.

Telamons strupi pamāja burvei ar galvu, uzmeta plecā savu aizsaini un devās ceļā uz rietumiem, uz Jūru.