Dievi un karotāji

18

Hīlass bija gandrīz pārliecināts, ka meitene melo par burvestībām bet vai viņa meloja arī par to, ka uz salas neesot Vārnu? Viņš lika tai iet pa priekšu, turot pie mugu­ras nazi gadījumā ja nu tā mēģinātu ievest viņu slazdā.

- Au, au! viņa visu laiku kunkstēja, lēnītēm iedama pa oļiem. Vai viņa nekad agrāk nebija staigājusi basām kājām?

Viņš neticēja meitenes stāstam par bēgšanu. Kāpēc lai viņa bēgtu? Kaut arī noplukusi un netīra, viņa acīmre­dzami bija kāda vadoņa meita. Tik daudz zelta uz rokām un kakla un uz tās purpura tunikas. Ja nu vienīgi viņa tiešām bija traka un atstāta te, lai tiktu no viņas vaļā. Kvēlojošā sirpja formas brūce vaigā šķita to apliecinām.

Lai kāds arī būtu iemesls, skuķis maisījās pa kājām. Bija skaidrs, ka viņa pilnīgi nemaz nespēja gādāt par sevi, bet Hīlasam jau tā bija darba pilnas rokas, lai pats izvilktu dzīvību kur tad nu vēl barot viņu. Zēns izlēma samierināties ar svešinieci tikai tik ilgi, lai uzbūvētu plostu, un tad viņu pamest.

Meitene sāpīgi gausi veda viņu uz līča tālāko galu un pāri klinšainajam zemesragam. Hīlass uzelpoja. Otrā pusē nebija nedz Vārnu karotāju, nedz arī krastā izvilktu kuģu. Krasta tur nemaz nebija. Tikai vraks kā jau mei­tene bija sacījusi.

Kuģis kādreiz bija bijis pamatīgi būvēts, ar lielu, vēde­rainu korpusu, bet Jūra to bija sadragājusi tik viegli, it kā tas būtu taisīts no koka mizas. Hīlass nolūkojās krāco­šajos viļņos, kuri plūda iekšā un ārā šaurumā, kas atra­dās starp vraku un zemesragu. Gabals bija par lielu, lai tam pārlēktu, bet, ja mēģinās to pārpeldēt, viņu saplosīs gabalos vai noslīcinās droši vien notiks gan viens, gan otrs.

Un pat tad, ja viņš sasniegtu vraku, ko tad? Ik koka gabals un virves gals būtu jāstiepj pāri tam pašam šauru­mam, tad būtu jāuzbūvē plosts, tad jāatrod ceļš atpakaļ uz Likoniju pāri Jūrai, kas ņudz no haizivīm…

- Varētu paņemt to dēli no tavas būdas, meitene ierosināja, un uztaisīt tiltu.

- Mhm, Hīlass domīgi novilka, kaut arī pašam nupat bija iešāvusies prātā tāda pati doma.

- Kad būsi tur, varēsi pārsviest mantas man.

Viņš nošņaukājās. Tu rausties mēģināt pati?

- Es neraustos. Es neprotu peldēt.

- Domāju, ka keftieši pielūdz Jūru.

- Tā ir. Bet es nekad nedrīkstēju iet laukā.

Hīlass piepūta vaigus. Tas skuķis bija vēl nederīgāks, nekā viņš bija domājis.

Viņi paņēma dēli, bet meitenei viņas gals visu laiku krita ārā no rokām, tāpēc Hīlass uzmeta to plecā viens pats. Viņam izdevās to pārlikt spraugai un iespiest vrakā, otru galu nostiprinot ar akmeņiem; tad viņš, baisu nojautu pārņemts, uzrāpās uz improvizētā tilta. Dēlis bija slidens un zem zēna svara izliecās. Jūra mutuļoja zem viņa, izmērcējot ar šļakatām. Bet dēlis turējās stin­gri, un Hīlasam izdevās tikt pāri.

Zēns piesardzīgi kāpēlēja pa drūmajām pusnogrimošo baļķu atliekām, kas zem kājām nodevīgi šūpojās. Viņš atrada izmirkuša buraudekla kaudzes un sapiņķe­rējušos jēlādas takelāžu, taču, par lielu atvieglojumu, nevienu līķi, tikai appelējušu cepuri un sandali ar pārplī­sušu siksniņu. Viņš iedomājās par vīriem, kas nu gulēja Jūras dzelmē, neko neredzošām acīm lūkodamies zivīs, kas peldēja viņiem matos.

Kas viņi tādi bija bijuši? Keftieši ne. Meitene kaitinošā pārliecībā bija paziņojusi, ka kuģa deguns esot nepareizā formā; viņa apgalvoja, ka kuģis esot maķedoniešu lai kas tie maķedonieši arī būtu. Hīlass nebija pārliecināts, vai vajadzētu meitenei ticēt. Viņš vēlējās, kaut kuģis būtu bijis pilns ar Vārnām. Viņš vēlējās, kaut viņi būtu tie, kas tagad guļ Jūras dzelmē un ko ēd haizivis.

Nometies ceļos pie applūdušās tilpnes, viņš redzēja mazas zivtiņas šaudāmies iekšā un ārā milzīgās, saplīsu­šās krūkās. Kādā spraugā iemuka kaut kas garš un tievs. Zēns spēji parāvās atpakaļ.

- Kas ir? no zemesraga uzsauca meitene.

Viņš pavērās iekšā.

No spraugas kaut kas glūnēja pretī. Tā nebija čūska. Hīlass nezināja, kas tas bija. Kaut kāds… briesmonis! viņš atsaucās, pūlēdamies neizklausīties nobijies.

- Pēc kā tas izskatās?

Radījums izlīda ārā, pamanīja vērotāju un ierāvās atpakaļ. Ķermenis kā maiss. Lielas acis. Daudzas kājas, kas izskatās pēc čūskām, bet nav čūskas.

- Ā, tu domā astoņkāji. Tie ir svēti bet ļoti gardi. Paraugi, vai nevari to nodurt. Nebaidies, tas tev pāri nedarīs.

- Es nebaidos! viņš atkliedza. Bet zēns nebija tāds muļķis, lai darītu to, ko viņa teica. Tā noteikti bija kāda viltība.

Izpētot vraku, Hīlass uzgāja kazādas skrandu, kas noderēs, lai uztaisītu lingu, un pītu ādas maksti, kura bija tikai mazliet iepuvusi un nevainojami derēja viņa nazim; vēl turpat bija neliels ādas zutnis, aizsiets ar visādiem sarežģītiem mezgliem, un tas izskatījās kā tāds odžu midzenis. Maišelis šķita tukšs, bet, kad viņš to aprakstīja meitenei, tā pateica ar to pašu kaitinošo pārliecību -, ka tas esot vēja zutnis: jūrnieki tādus pērkot no gaišreģiem un atraisot dažādos mezglus atkarībā no tā, kāds vējš viņiem tobrīd vajadzīgs; vai tad Hīlass par tādiem neesot dzirdējis?

Zēns sakoda zobus un turpināja pētīt. Viņš atrada nelielu māla trauku, kas bija palicis vesels pat vaska spunde bija neskarta. Ņem! viņš uzsauca skuķim. -Ķer!

Viņa nenoķēra. Podiņš sašķīda uz klintīm, un olīvas iebira Jūrā. Vai tu vispār kaut ko vari? viņš ārdījās.

- Tu mani nebrīdināji!

- Ai, aizveries un aizej pakaļ ūdenim! Manu aku taču, jādomā, varēsi atrast? Tā ir pie klintīm aiz manas apmetnes. Paga tev taču vajadzēs kaut ko, ar ko ūdeni atnest, vai ne? Paņem lielāko lausku no tā poda, ko nupat saplēsi. Un žigli, es degu kā ugunīs!

Meitene aizslāja, dziļi ierāvusi galvu plecos. Kad viņa atgriezās, Hīlass piedzīvoja pārsteigumu skuķis nometa zemē pilnu ūdens maisu. Te būs! viņa uzbrēca.

- Kur tu to dabūji?

- Neteikšu.

- Kāpēc tu neteici, ka tev ir ūdens? Man slāpst!

- Vai, cik žēl!

Hīlass saltā klusumā pārrāpās pāri dēlim un padzē­rās, tad aizrāpās atpakaļ. Pēc tam abi vairs nesarunājās.

Mantu vākšana bija smags darbs. Hīlass joprojām jutās noguris no Jūrā pārciestā, un viņa muskuļi brēktin brēca pēc atpūtas. Pat lai atraisītu vienu airi, bija ilgi jāpūlas un jāsvīst.

Ieradās Gars un peldēja šurpu turpu, mēģinādams pievērst sev uzmanību. Hīlass viņu mazliet apšļakstīja, zinot, ka delfīnam tas patīk, bet tad atkal ķērās pie darba. Tas Garu, šķiet, saērcināja viņš visu laiku māja ar galvu un klakstināja zobus. Šķita, ka tas kaut ko grib. Hīlass nezināja, kā lai paskaidro, ka ir aizņemts, un beigās Gars padevās un aizpeldēja prom.

Beidzot airis bija atbrīvots, un Hīlass uznesa to augs­tāk vrakā, kur nesniedzās viļņi.

Viņam iešāvās prātā, ka tas viss būtu jautri, ja te būtu Telamons. Telamons būtu labi izplānojis, kā savākt man­tas no vraka, un viņi būtu pārtraukuši darbu, lai pacīk­stētos un viens otru apšļakstītu. Un Izi būtu ļoti patikusi Jūra un visas jaunās radības. Un Škics tekalētu šurpu turpu, luncinātu asti un medītu kaijas…

- Kāpēc tu mitējies? meitene uzsauca.

- Varbūt labāk aizej sameklē mums kaut ko ēdamu? viņš sauca pretī. Te ir daudz zāles, no kā nopīt zvejas tīklu, un tu varētu izlikt pāris cilpu.

Neizskatījās, ka viņa būtu sapratusi. Kas ir cilpa?

Hīlass bezspēcīgi noplātīja rokas. Tas skuķis bija kaut kas neiedomājams. Tīrais brīnums, ka viņa vispār bija tik ilgi izdzīvojusi.

Viņš ilgi nocīnījās, lai atbrīvotu vēl vienu airi, un, kad zēns atkal pacēla galvu, saule jau slīga zemāk un meiteni nekur nemanīja. Dēli ari ne.

Hīlass neticībā pamanīja to dreifējam Jūrā. Viņa to noteikti bija aizmetusi speciāli.

Zēns sāka prātot, kā lai nokļūst uz zemes, kad ierau­dzīja meiteni kāpjam pāri zemesragam ar ūdens maisu, kas piepildīts no jauna.

Viņa ieraudzīja dēli, un meitenei palika vaļā mute. Es negribēju, lai tā notiek, viņa taisnojās. Es tikai to ievilku un atstāju uz akmeņiem. Domāju, ka tas paliks turpat, kamēr būšu prom.

- Kāpēc tu vispār tā darīji? Hīlass nikni kliedza.

- Kā tu tiksi atpakaļ?

Ignorēdams jautājumu, viņš sasēja airus kopā, aiz­vilka tos līdz vraka malai un grūda uz viņas pusi. Ķer ciet! viņš uzsauca. Un noķer!

Kad Hīlass beidzot tika krastā, viņam jau gribējās skuķi nožņaugt. Tu tiešām esi ķerta, vai ne? Vai tad tu nesaproti: ja es būtu aizskalots un noslīktu, tu nomirtu badā?

- Bet, ja tu būtu mani izsekojis un redzējis, kur es atradu ūdeni, viņa atcirta, tad tev manis vairs neva­jadzētu un tad tu mani te pamestu nomirt badā!

Hīlasu māca kārdinājums atcirst, ka viņš jebkurā laikā, kad vien iegribētos, varētu atrast, kur viņa tiek pie ūdens, sadzenot viņai pēdas, bet negribējās, lai viņa kļūtu vēl piesardzīgāka. Ja tu vēl mēģināsi izstrādāt šitādus jokus, viņš draudēja, mans delfīns tevi apēdīs.

- Delfīni neēd cilvēkus.

- Kā tu zini, ka manējais neēd?

Tas viņu apklusināja.

Beigu beigās viss, ko viņi tajā dienā sadabūja, bija virve, vēja zutnis un buraudekla gabals, ko viņi izklāja uz oļiem izžūt.

Nometnē Hīlass uztaisīja lingu un ar veiksmīgu metienu nomedīja kādu jūrasputnu. To viņš izcepa oglēs un visu apēda.

Meitene apskaitās. Tas nav godīgi!

- Ir gan. Pirmais izdzīvošanas likums: palīdzi tikai tiem, kas palīdz tev. Bet tu nepalīdzēji.

- Ko tad tas nozīmē? Es atradu vraku un ūdeni!

Zēns paraustīja plecus. Tos es būtu atradis tik un tā.

Viņa pārskaitusies aizslāja. Pēc brīža atgriezās ar trim

svārkos saņemtiem ūdensežiem. Tos viņa apēda jēlus, izbakstot glumās iekšas ar kociņu.

Tas Hīlasā radīja aizdomas. Kā tas var būt, ka tu nezini, kas ir cilpa, bet zini par ūdensežiem?

- Esmu redzējusi, kā vergi tos virtuvē gatavo, viņa attrauca. Un tos sauc par jūrasežiem.

- Kas ir virtuve?

Meitene palūkojās uz viņu.

Pēc brīža viņa jautāja: Kas ir ezis?

- Eži ir tik lieli kā mežakuiļi, Hīlass meloja. Viņiem ir milzīgi ilkņi, un viņi uzglūn no krūmiem un naktī izlec laukā.

Meitene izbijusies pameta skatienu aiz muguras. Tā viņai ari vajag par to, ka pazaudēja dēli.

Hīlass neļāva viņai līst savā būdā, tāpēc meitenei bija jābūvē pašai savs miteklis. Tas bija bezcerīgi, un, tā kā viņa nebija iedomājusies savākt sausas jūraszāles gulē­šanai, nācās gulēt uz akmeņiem. Zēnam gandrīz sametās

meitenes žēl. Tad Hīlass sev atgādināja, ka viņējie ir uz vienu roku ar Vārnām.

Pār plecu viņš saskatīja meiteni sarāvušos zem viņas nožēlojamās žagaru kaudzes otrā pusē ugunskuram. Viņa bija nomodā. Droši vien modri vēroja, vai nenāks kāds ezis.

Nakts sabiezēja, un Hīlass gulēja, klausīdamies viļņu čukstoņā uz oļiem. Viņam pietrūka Izi. Viņam pietrūka māšeles pļāpu un nebeidzamo jautājumu. Ar Izi ir tā, Telamons reiz bija teicis, ka viņa vienmēr taisa kaut kādu troksni. Viņa vai nu runā, vai dzied, vai dungo, vai ari vienkārši mētājas ar akmentiņiem. Man šķiet, ka viņai pa īstam sāpētu, ja būtu jāklusē.

Hīlass neomulīgi grozījās savā jūraszāļu guļvietā. Zēnam viņu abu pietrūka. Šķita, ka aizritējuši jau vairāki mēneši, kopš viņš tos pēdējo reizi redzēja. Bija biedējoši iedomāties, ka ir pagājušas tikai dažas dienas.

Slīgstot miegā, zēns dzirdēja līcī klusi šņākuļojam Garu. Pirmīt delfins viņam centās kaut ko pateikt. Vai viņš bija atgriezies, lai mēģinātu vēlreiz? Hīlass bija pārāk noguris, lai to noskaidrotu.

Rīt, viņš sev sacīja. Rīt viņš būs turpat.

Delfins sāka patiesi uztraukties. Viņa bars bija pazu­dis. Tā vēl nekad agrāk nebija gadījies.

Sākumā, kamēr viņš palīdzēja zēnam, viss bija kār­tībā. Delfins dzirdēja tos sasaucamies, medījot kefaļu baru; tad tie bija devušies norīvēt vēderus vienā no salas smilšainajiem līčiem. Pēc tam viņš bija pārāk tālu, lai tos sadzirdētu, taču neuztraucās. Dzīvnieks zināja, ka varēs tos atrast, kad vien gribēs.

Bet šoreiz ne.

Atgriezies viņš uzreiz pārmeklēja Zildzelmi, bet neko tur neatrada tikai mazliet kefaļu palieku. Viņš apmeta loku salai. Pārmeklēja Melndzelmi, uztraukti klikšķi­nādams, mēģinot kaut kur samanīt pazīstamos, mīļos apveidus.

Nekā. Vienā spuras vēzienā visi bija prom, pametot viņu vienu.

Izbāzis degunu virs Malas, viņš izsvilpa savējo vār­dus Augšā. Šoreiz viņš uztvēra tikko dzirdamu atbildi. Balsis izklausījās savādi slāpētas it kā tās skanētu caur zemi. Kā tas varēja būt? Viņš dzirdēja, ka pārējie ir tepat netālu, taču nespēja tos atrast. Ko tas nozī­mēja?

Zēns varētu palīdzēt. Kaut ari cilvēks, viņš bija gudrs, daudz gudrāks, nekā delfīns sākumā domāja. Viņš maz­liet prata peldēt un pat uz dažiem klikšķiem aizturēt elpu, un, kaut arī nemācēja saprasties ātri plūstošajā delfīnu valodā, viņa runā bija kaut kāds raupjš siltums un viņš runāja ļoti izjusti, tāpēc parasti delfīns varēja saprast, ko puika domā. Delfīns jutās drošs: ja zēns zinātu, ka bars ir pazudis, viņš palīdzētu tos atrast.

Diemžēl viņš neklausījās. Kopš bija uzradusies tā mei­tene, viņš bija pārāk aizņemts strīdoties.

Delfīns īsti nezināja, ko lai domā par meiteni. Vienreiz viņa, būdama viena mazajā līcī, bija ar savām tievajām krabja kājām iebridusi ūdenī, it kā gribētu sadraudzēties. Delfīns bija piepeldējis tuvāk un viegli piebikstījis, bet viņa bija apkritusi un sākusi šļakstīties, un tvērusi pēc gaisa, tāpēc viņš nepatikā aizpeldēja atkal prom. Kārtē­jais cilvēks, kas neprot peldēt.

Uz zemes valdīja tumsa un klusums. Abi cilvēki gulēja tajā nekustīgajā nāves miegā, kas delfīnu tā satrauca. Viņam nepatika, ja zēns pārstāja kustēties. Delfīns nekad nemitējās kustēties. Viņš nespēja iztēloties, kā tas būtu. Bija bail pat iedomāties par to.

Dzīvnieks nepacietīgi peldēja augšup un lejup. Cil­vēki modīsies tikai tad, kad kļūs gaišs. Ko tikmēr iesākt? Delfīns jutās pārāk noraizējies, lai medītu. Turklāt bija jāpaliek Malas tuvumā, kur viņš pēdējo reizi bija sadzir­dējis baru.

Būt vientuļam bija sāpīgi. Delfīnam pietrūka mātes maigo nopūtu un viņas skaistā, slaidā ķermeņa skaņas, tam traucoties Zildzelmē. Viņam pietrūka pat mazās māsas un tās smieklīgo mēģinājumu spēlēt jūraszāļu ķeršanu.

Augšā vēl bija tumšs, kad delfīns izlēma. Viņam bija jāatrod savs bars, bet viens viņš to nevarēja. Viņam bija apnicis, ka viņu ignorē. Bija jāpiespiež zēns uzklausīt.

Un, lai to panāktu, viņam bija jādodas turp, kur vēl nebija bijis neviens delfīns.

Hīlass iztrūkās no kaitinoša sapņa, kurā ķertā kef­tiešu meitene bija nozagusi viņa nazi.

Saule vēl nebija uzlēkusi, un debesis tik tikko kļuva pelēkas. Nazis bija turpat pie sāna, bet ūdens maiss bija pazudis. Meitenes nebija viņas būdā, un arī krastā viņa nebija saskatāma. Droši vien aizlavījusies piepildīt maisu, kamēr viņš gulēja. Vai ari iekritusi Jūrā un noslīkusi; tas būtu slikti, jo viņam skuķis bija vajadzīgs, lai palīdzētu uzbūvēt plostu.

Domādams par to, viņš pamanīja meiteni iznirstam no ērkšķu krūmiem zemesraga pakājē.

- Labi, ka tas nu ir noskaidrojies, viņš sausi sacīja.

- Tagad es zinu, kur tu dabū ūdeni. Kas tur ir avots?

Meitene, šķiet, viņu nedzirdēja. Viņa bija aizelsusies un bāla, un apdegums uz vaiga izskatījās kā koši sarkans sirpis.

- Es atradu tavu delfīnu, viņa izdvesa. Ir ļauni.