Dievi un karotāji

31

Hīlass ķepurojās kā neprātīgs. Auklas turēja ciet. Viņš mēģināja noberzt Akastosa uzvilktās zīmes, bet rokas bija piesietas cieši pie sāniem; tās nevarēja aizsniegt.

Pār debesīm pārlaidās par tumsu tumšāks apveids.

Zēns rakājās atmiņā. Viņš sāka nedroši skaitīt bur­vestību.

Tumsa aizplīvoja garām, un spārnu vēdas izgaisa naktī. Zēns sasprindzināja dzirdi. Viņš zināja, ka tie atgriezīsies.

Niknie vajā tos, kas ir nogalinājuši savu asini; Hīlass nevienu nebija nogalinājis, taču zināja, ka tas viņu neglābs. Niknajiem bija vienalga, kas stājas tiem ceļā. Ja pagadies par tuvu midzenim vai arī esi apzīmēts ar vajātā zīmi tad viņi vajās arī tevi.

Akastoss zināja, ko dara. Viņš bija piesējis Hīlasu pie koka ar mezgliem, ko nevarēja atraisīt, un uzvilcis savu zīmi divas reizes, lai gari nevarētu kļūdīties. Hīlass bija bezpalīdzīgs kā kaza, kas piesieta pie mieta par ēsmu lauvam.

Debesis aizsedza milzīgs, ēnains apveids. Tas no­sēdās uz grāvja malas un ar ādainu plaukšķi sakļāva spārnus.

Hīlasa drosme saruka.

Atkal atskanēja spārnu vēdas. Uz malas uztupa vēl viena ēna. Zēns dzirdēja, kā uz nodeguļiem noklakst nagi. Viņš saoda svilušas miesas smārdu. Redzēja, kā tumsa sakustas.

Valdīja briesmīgs, visu dzirdošs klusums.

Šķita, ka viņš pamana, kā tumsa grāvja malā sastingst un sāk līst lejup, gāzelēdamās no vienas puses uz otru. Meklējot viņu.

Domās viņš tos juta. Viņu miesa Haosa ugunīs bija pārogļojusies melna. Jēli sarkanās mutes bija kā vaļējas brūces.

Vai tie redzēja tumsā? Vai dzirdēja Hīlasa smagos elpas vilcienus un sviedru ritēšanu pa viņa sāniem? Vai tie saoda viņa bailes?

Hīlasam nebija krūkļa, ar ko tos atvairīt. Varēja tikai murmināt burvestību bet tikai pie sevis, izmisīgi cerot, ka nenodos sevi.

Zēns ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko sakustamies uz zemes.

Tur. Pie ieejas grāvī. Viņš sasprindzināja redzi, lai kaut ko saskatītu tumsā, bet tā bija pārāk bieza.

Augstāk, grāvja malā, kluknēja tumsa, gariem taus­tekļiem lienot lejup, lai viņu atrastu.

Atkal tā pati kustība uz zemes bet nu jau tuvāk; šurp zagās kāda ēna. Burvestība iestrēga Hīlasam kaklā. Sirdi sagrāba šaušalas…

- Hīlas! ēna uz zemes iečukstējās. Tā esmu es! Pirra!

Bija tik tumšs, ka meitenei bija jātaustās, lai tiktu pie Hīlasa. Ja ne viņa gaišie mati, Pirra zēnu nemūžam nebūtu atradusi.

- Vai viss kārtībā? viņa čukstus jautāja, raustīdama mezglus tam aiz muguras. Tie bija cieti kā granīts; mei­tene nespēja tos atraisīt.

- Vai tev ir duncis? Hīlass izdvesa. Ātri! Pārgriez saites!

Pirra sāka kapāt jēlādu, bet tā bija pārāk sīksta.

- Pasteidzies! Viņi ir tieši virs mums!

Meitene pacēla galvu. Viņu pārņēma šausmas.

Tumšs veidols novēlās zemē un ievilkās cipresēs

grāvja galā. Pirra izdzirda nagu skrapstus un spārnu ādaino krakšķēšanu.

Viņa no jauna metās virsū virvei. Rokas drebēja. Asmens noslīdēja.

- Viņš mani iezīmēja, Hīlass šņāca. Viņi to jūt. Es nevaru to vietu aizsniegt vai tu vari?

-Kur?

- Uz pieres un uz krūšu kaula. Un viņš apsēja savus matus man ap kaklu.

Pirra drudžaini sataustīja zēna seju un ar pirkstiem noberza ar ogli uzvilkto zīmi, tad notīrīja arī krūtis. Mati zēnam ap kaklu bija tik slideni, ka tos nevarēja atsiet. Meitene mēģināja tos pārgriezt. Viņai nekad nebija ienā­cis prātā, ka mati varētu būt tik izturīgi. Beidzot izdevās, un viņa aizmeta cirtu prom. Atsākusi darboties ap virvi, Pirra atcerējās aiz jostas aizbāztās krūkļa lapas.

- Kāpēc tu pārtrauci? Hīlass klusi jautāja.

- Man ir krūklis…

- Tas nelīdzēs, viņi ir par tuvu!

Trīsdesmit soļus tālāk ēnains apveids nokrita no cip­reses un ar šaušalīgu būkšķi piezemējās.

Bērni sastinga.

Pirra atsāka apstrādāt virvi. Es nevaru, viņa klusi murmināja. Tas būs par ilgu.

- Sameklē akmeni, Hīlass izdvesa, un ogles gabalu. Uzvelc uz tā viņa zīmi un apsien apkārt matus.

Meitene aptvēra, ko viņš ir nodomājis. Māneklis?

- Izdari to tūlīt pēc tam atsiesi mani!

- Bet…

- Pirra, ja mēs tūlīt pat neuztaisīsim mānekli, tad nebūs svarīgi, cik ātri mēs skriesim!

Meitene paķēra akmeni un nolauza papeles zaru.

- 1ās zīmes, viņa klusītēm prasīja. Kādas tās izskatījās?

- Es… es tās neredzēju.

Pirras domas šaudījās. Vai viņš tev pateica savu vārdu?

- Akastoss.

- Un kā tev šķita, kā tās zīmes izskatās?

Ēna grāvja galā sašūpojās. Pirra izdzirda šaušalīgu ošņāšanos. Bailes aptumšoja viņai prātu.

- Tās likās kā… kā lejupvērsts duncis… un man šķiet, ka abos spala galos bija svītras…

- To es pazīstu, tā ir viņa vārda pirmā skaņa. Pirra akli uzvilka uz akmens zīmi, cerēdama, ka tā būs īstā. Bet kur palika mati? Viņa grābstījās pa zemi. Nevarēja tos atrast. Bailes auga augumā.

Dabūju. Meitene drebošām rokām apsēja matus akmenim.

- Pasteidzies, Hīlass mudināja.

Ošņāšanās mitējās. Ēna palika nekustīga. Tā bija saju­tusi smārdu.

It kā pēc kāda signāla no klintīm nolēca vēl viena ēna, saceļot nelabi dvakojoša vēja pūsmu; tā iekārtojās cipresēs. Tai sekoja vēl viena.

Beidzot mati bija sasieti. Pirra atvēzējās un aizmeta akmeni uz grāvja galu, cik vien tālu spēja.

- Pārgriez saites! Hīlass elsa.

Ēna uz zemes apstājās sašūpojās un metās pakaļ akmenim.

Pirra drudžaini cirta pa virvi.

- Nekapā, Hīlass pamācīja, zāģē tā kā koku!

Meitene vēl nekad mūžā nebija zāģējusi koku, bet

saprata, ko viņš domā. Zēns grozījās un sasprindzināja muskuļus. Virve pārtrūka.

Hīlass pielēca kājās, paķēra dunci vienā rokā un Pirras roku otrā. Abi metās bēgt pa vienīgo iespējamo ceļu augšup pa grāvi nezināmajā.

Skrienot Pirra pameta skatienu atpakaļ un pamanīja ainu, kas mitīs viņas murgos visu mūžu, spārnotus apveidus, kas nolaidās no kokiem un sapulcējās vietā, kur viņa bija aizmetusi akmeni.

- Viss labi? Pirra klusiņām pajautāja.

Hīlass pamāja.

- Tu diez ko labi neizskaties.

- Paldies.

- Es tikai gribēju teikt…

- Nē, es biju domājis paldies. Par to, ka nāci mani meklēt.

- A. Pirra ar papēdi paspārdīja zemi. Nūja. Ja es nebūtu tā darījusi, tad neko ilgi neizdzīvotu.

Hīlass apskāva ceļus un iedomājās: nez kad viņš pār­stās drebēt? Tas bija drausmīgi tumsā klupšus krišus skriet pa grāvi, ik mirkli baidoties izdzirdēt pakaļ dze­namies Niknos. Bērni bija nonākuši strupceļā; tad laiks

noskaidrojās, un zvaigžņu gaismā Hīlass uzgāja aizu, kas vijās uz rietumiem. Pēc bezgalīgi ilgas rāpšanās lejup aiza pavērās, un viņi ieraudzīja Jūru pirmsausmas mierā slīgstošu nespodri sudrabainu klajumu.

Kad atmodās saule, abi patvērās zem ērkšķu krūma un sadalīja to, kas bija atlicis ūdens maisā to Pirra apbrīnojamā kārtā bija pamanījusies paturēt.

- Ejam, meitene skubināja, atsaucot Hīlasu atpakaļ realitātē.

- Tu ej, es tevi panākšu, zēns nomurmināja.

Pirra, šķiet, saprata, ka viņam vajag pabūt vienatnē,

un devās lejup pa nogāzi.

Hīlass truli nolūkojās bitēs, kas lidinājās starp timiāna ceru purpura ziediem, un ziedmušām, kas sanēja ap dzel­teniem dadžiem. Šķita, ka tas viss nav īsts. Kā tas varēja pastāvēt, ja bija arī Viņi? Kurp aizgāja tumsa tad, kad uzlēca Saule? Kur Niknie bija tagad?

Viņš tos joprojām juta kā tādu traipu dvēselē. Zēns iedomājās Akastosu un vajāto skatienu vīrieša acīs. Es bēguļoju ilgāk, nekā tu esi šai pasaulē…

Zēns ilgojās pēc Gara. Viņam gribējās kopā ar del­fīnu nirt vizošā Jūrā un just, kā tā aizskalo viņā iemitušo tumsu. Gars to saprastu, viņam nebūtu jāstāsta.

Pirra nāca atpakaļ. Hīlass skatījās, kā viņa steigšus rāpjas augšā pa nogāzi. Kaut kas nebija, kā nākas. Viņš piecēlās kājās.

- Sēdies, meitene čukstēja.

- Kas ir?

- Kuģis! Tas tagad brauc krastā. Es neapstājos, lai apskatītos, bet man šķiet, ka tie ir Vārnas!

Hīlass žigli domāja. Kur tas ir?

- Es taču teicu pludmalē!

-Jā, bet kur tieši?

Meitene norādīja uz dienvidiem.

- Vismaz kaut kas. Man šķiet, ka mūsu apmetne ir uz ziemeļiem, tā ka mums vismaz nebūs jātiek viņiem garām.

Abi kopā rausās lejā no kalna.

Pēkšņi Pirra ierāva Hīlasu aiz klintsbluķa. Tur, viņa izdvesa.

Kuģis bija izvilkts oļainajā krastā apmēram simts soļus uz dienvidiem. Hīlass aplūkoja nolaisto buru sakal­tušu asiņu krāsā un vīrus, kas izlēca pāri malām, tērptus garos, melnos apmetņos un mežakuiļu ilkņu bruņucepu­rēs. Viņš redzēja, kā saulē zvīļo vadoņa bronzas bruņas. Viņš redzēja to sejas.

Viņš redzēja to sejas.

Hīlass sagrīļojās. Ausīs sāka šalkt. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš kristu no liela augstuma.

Viens no atbraucējiem bija Telamons.