Dievi un karotāji

37

Krātoss kustējās viegli, kaut ari valkāja bruņas. Viņam nebija jāsteidzas. Hīlass nekur neaizbēgs. Viņš bija slazdā: aiz muguras vraks un krācošā Jūra, zemāk Telamons ar šķēpu rokā.

Hīlass paspēra soli atpakaļ. Kur ir Pirra? viņš uzsauca, pārkliedzot viļņu šalku.

Krātoss pavēra brīvo plaukstu un ļāva kaut kam nokrist zemē. Tas atsitās pret akmeņiem. Sīks zelta cir­vītis.

Zēnam ausīs dunēja asinis. Ko tu viņai nodarīji?

Krātoss sasniedza zemesraga pakāji. Viņš noņēma bruņucepuri un nolika to zemē. To pašu viņš izdarīja ari ar kaklasargu. Atžņiebtā lūpa izteica visu: pret nieka zēnu nav vajadzības pēc pilna bruņojuma. Telamon, viņš uzsauca savam brāļadēlam, pamet man šķēpu!

Telamons lejā krastā vilcinājās. Bet tev taču to neva­jag! viņš atsaucās. Tev ir duncis! Viņš mums nevar nodarīt neko ļaunu!

- Viņš ir ārpusnieks. Kamēr viņš ir dzīvs, tas ir drauds.

- Kas gan es jums varu būt par draudu? Hīlass iekliedzās. Kas par draudu bija mans suns? Kas par draudu bija mana māsa?

- Telamon! Krātoss sauca. Šķēpu!

- Nevarul Telamons atcirta, bet balsī izskanēja lūdzošs tonis. Es neļaušu tev to darīt!

Krātoss zēnu ignorēja. Viņam nevajadzēja šķēpu. Viņam pie gurna karājās zobens un dūrē bija sažņaugts Koronosa duncis.

Vīrietis uzkāpa uz vraka; koks viņam zem kājām iečīk­stējās. Krātosa bronzas vairogs iemirdzējās saulē. Viņš bija neuzveicams.

Hīlass paķēra visasāko poda lausku, kādu varēja atrast. Tā nekam nederēs. Viņš aizmeta to prom. Viņš bija zēns ar virvi pret pieredzējušu karotāju, turklāt trīs­reiz lielāku par pašu. Ja nonāks līdz tuvcīņai, viņš būs pagalam vienā acumirklī.

Lūkodamies apkārt, lai atrastu paslēptuvi, zēns domāja: tāda bēguļošana un slēpšanās, tādas pūles izdzī­vot un nu tas viss beigsies šādi?

Krātoss nāca aizvien tuvāk. Hīlass dzirdēja šķindam karotāja bruņas. Degunā iecirtās rūgts pelnu smārds. Uzlecošās saules gaismā ienaidnieka seja šķita kā iz­cirsta bronzā. Tumšās acis spīguļoja. Viņš izbaudīja notie­košo. Viņš ar baudu bija nogalinājis Škicu un piespiedis Izi bēgt, ko kājas nes. Viņš ar baudu bija nodarījis pāri Pirrai.

- Kur viņa ir? Hīlasam izspruka, pašam īsti neapzi­noties, vai jautā par Pirru vai Izi; viņam tikai vajadzēja kliegt, kaut ko darīt, lai nestāvētu dīkā un nepakļautos liktenim. Kur viņa ir? Ko tu ar viņu izdarīji?

Pirra ar pūlēm pieslējās kājās, bet ievaidējusies noslīga atpakaļ. Acu priekšā viss peldēja. Viņai sametās nelabi.

Meitene nespēja noticēt, ka tik ražens vīrs spēja tik strauji kustēties. Zariem brīkšķot, viņš traucās augšup pa nogāzi kā murgā, un gluži kā murgā Pirras

sandales paslīdēja un tunika aizķērās kokos, nelaižot bēgli tālāk. Tad viņa sajuta kādu roku sāpīgi sagrābjam plecu. Viņa iekliedzās un koda. Karotājs ierēcās un iebelza Pirrai tā, ka viņa aizlidoja pa gaisu. Tas arī bija viss. Viņš laikam nodomāja, ka meitene ir pagalam, jo tad, kad viņa atžilba, bruņās tērptais vīrs un arī duncis bija prom.

Pirra mitējās rīstīties un noslaucīja muti ar plaukstas virspusi. Vaigs dega kā ugunī, un plecs sāpēja. Nāsīs vēl kavējās vīrieša sviedru pelnainā smirdoņa, un mutē līdz ar vēmekļu garšu jautās viņa asinis.

Saķērusi kādu atvasi, meitene piecēlās kājās un devās viņam pakaļ.

Mežā bija vēl grūtāk sadzīt pēdas, un meitene jau pavisam drīz pazaudēja karotāja iemīto taku. Tam nebija nozīmes. Ja Jūra visu laiku paliks kreisajā pusē, tad taču viņa noteikti atradīs vraku?

Pasteidzies, Pirra bārās uz sevi, ķepurodamās pa nogāzi. Viņai iešāvās prātā: ja nokāptu lejā krastā, iešana būtu vieglāka; tomēr tad viņu varētu ieraudzīt Krātoss, un negribējās pat domāt par to, kā tas beigtos.

Piepeši koki beidzās un Pirra iznāca vēju plosītā kalnu korē, no kuras gluži kā no piekūna skatpunkta varēja redzēt visu, kas notika tālu lejā.

Pirra redzēja, ka Jūra ir sadragājusi nevis vienu, bet divus kuģus. Tas, no kura viņi ar Hīlasu bija vākuši man­tas, atradās uz ziemeļiem, bet otrs rēgojās uz dienvi­diem tieši lejā pa kalnu. Starp tiem viņa ieraudzīja šauru, tirkīzzilu līci, taču tā izeju bija aizsprostojušas Jūrā iegāzušās klintis. Līcī viņa pamanīja zibam lielus, sudrabainus ķermeņus.

Vienā mirklī meitene aptvēra, ka lūkojas uz Gara pazudušo baru. Delfīni laikam bija iepeldējuši līcī pirms

vairākām dienām, iespējams, lai pakasītu vēderus uz smilšainās līča gultnes; tad zemestrīce bija viņus iespros­tojusi droši vien tā pati, ko Pirra bija jutusi pirmajā uz salas pavadītajā naktī. Kopš tā laika viņi bija tur: ieslo­dzīti, izbadējušies un nespējot tikt laukā.

Tas viss vienā mirklī pazibēja Pirrai prātā.

Tad viņa ieraudzīja Hīlasu.

Zēns stāvēja uz vraka ar muguru pret Jūru. Krātoss viņam tuvojās. Telamons bija krastā klinšu pakājē, vēci­nāja šķēpu un nogrieza Hīlasam bēgšanas ceļu. Hīlass grozīja galvu gan uz vienu, gan otru pusi, bet viņam nebija, kur iet. Viņš bija neaizsargāts. Un Krātoss vien­mērīgiem soļiem tuvojās zēnam.

Pirra sakoda zobus un sāka rausties lejup pa piekalni, spraukdamās cauri ērkšķainu krūmu biežņai.

Viņa apmaldījās. Skaizdamās pati uz sevi, Pirra izšķieda dārgo laiku, mēģinot atrast ceļu, pa kuru tikt cauri biežņai. Kad tas beidzot izdevās, viņa šausmās ieraudzīja, ka ir nevis palikusi uz zemesraga, bet iznākusi ārā zem tā krastā.

- Muļķe, muļķe, meitene rājās, steberēdama pa akmeņiem. Elpa krūtīs sēca, un sandales visu laiku slī­dēja. Pirra norāva tās un skrēja tālāk.

Telamons viņu vēl nebija ieraudzījis. Viņš klaigāja un mēģināja atrast ceļu augšā klintīs, lai tiktu uz vraka. Ja Pirra spētu pielavīties un iesist viņam ar akmeni tā, ka viņš zaudētu samaņu, tad varētu pagrābt to šķēpu un sameklēt ceļu uz vraku un…

Zēns palēcies pieķērās kadiķim pusceļā uz virsotni un sāka kāpt.

- Ei, tu! Pirra uzsauca.

Telamons paskatījās apkārt un no brīnumiem gandrīz nokrita zemē.

- Vai tu vēl neesi izdarījis gana, viņa auroja, tu sīkā, glumā zebiekste?

Viņa seja saviebās dusmās. Nebāz te savu degunu! Tu neko nezini!

Meitene iekrekstējās un metās uz klintīm, bet tās bija slidenas, un viņa nevarēja aizsniegt kadiķi un nevarēja atrast ceļu augšup.

Hīlass kaut kur augšā izgrūda neprātīgu kliedzienu. Kas notika?

Telamons turpināja kāpt gan neveikli, jo vienā rokā bija šķēps, un bija jau gandrīz sasniedzis virsotni. Pirra paķēra sauju oļu un sāka viņu apmētāt. Nodevējs! viņa bļāva.

- Es mēģinu viņam palīdzēt! zēns uzbrēca.

- Melis!

Viņa pakāpās atpakaļ, lai nomērķētu, uzkāpa uz akmens, kas pavēlās sāņus, un paklupa. Viņa smagi no­krita uz oļiem, un Jūra uzsita vilni un apšļakstīja viņai seju.

Meitene sastinga, piecēlusies uz ceļiem. Viņa stingi uzlūkoja akmeni, kura dēļ bija zaudējusi līdzsvaru. Viņa vairs nedzirdēja Telamona kliedzienus, nedzirdēja vēja un Jūras aurus. Tas nebija akmens.

Tas nevar būt, Pirra nodomāja.

Un tomēr tur tas bija Jūras putu apskalots, un vēlās te uz Jūru, te atpakaļ pie viņas.

Pirras priekšā gulēja smails gliemežvāks no vistīrākā baltā marmora.

Tas bija tas pats gliemežvāks, ko viņa bija atradusi alās.