Dievi un karotāji

39

Sākumā Hīlass domāja, ka tur kāds pūš ragu taču skaņa bija dobjāka, tā atbalsojās un dunēja, ceļoties un krītot kā Jūras šalkas.

Viņš apstājās. Arī Krātoss apstājās. Vārnas krastā sastinga.

Piepeši duna norima. Atbalsis izgaisa.

It kā būtu lauzta kāda burvestība, Vārnas savēcināja šķēpus un metās uz priekšu. Krātoss tuvojās. Hīlasam nebija, kur iet. Duna nebija viņu paglābusi; tā bija tikai aizkavējusi nenovēršamo.

Pēkšņi viņam apnika baidīties. Viņš sajuta neprātīgu vēlēšanos izplestām rokām mesties nekurienē un kliegt: Uz priekšu, nodarām to lietu līdz galam!

Tajā brīdī uz zemesraga kaut kas apdullinoši no­krakšķēja. Hīlass redzēja, kā milzīgs klintsbluķis sašū­pojas un triecas lejā pret klintīm. Zeme sāka rūkt. Tas nodrebēja. Viņš ar grūtībām varēja nostāvēt. Pat Krātoss sasprindzināja kājas.

Rūcieni pārvērtās rēcienā, un zemesraga pakājē pavē­rās plaisa, it kā kāds ar neredzamu cirvi skaldītu klinti. Plaisa izpletās melnā zibens šautrā, kas līkumojot tuvo­jās vrakam. Vraks drebēja un mētājās uz vienu un otru pusi līdz ar Zemjūras Buļļa plosīšanos. Hīlass pūlējās

noturēties kājās, dēļiem šķiebjoties, svaidoties un krītot lejā ar tādu spēku, ka viņu iemeta tilpnē.

Viņš sprauslādams iznira un atradās līdz vidum melnā ūdenī. Kur palicis Krātoss?

Masts virs galvas šūpojās, visapkārt krita airi un take­lāža. Tilpnes sienas šķobījās: vraks slīdēja nost no klintīm Jūrā. Iekšā ieplūda viļņi un nogāza zēnu no kājām.

Hīlass sasita galvu pret siju, kas rēgojās ārā no tilp­nes. Zēns izmisīgi tai pieķērās, kad Jūra rāva Hīlasu atpa­kaļ un atkal uzplūda, triecot viņu pret tilpnes malu.

Krātoss pēkšņi iznira Hīlasam aiz muguras. Zēns pagriezās sāņus. Viņš nepaspēja gana ātri. Hīlass ieklie­dzās, kad duncis noslīdēja gar roku. Krātoss saķēra viņu aiz matiem. Zēns cīnījās, taču pirksti atsitās pret bronzu. Krātoss parāva pretinieka galvu atpakaļ un pacēla dunci, lai pārgrieztu viņam rīkli.

Uzbrucējs ar iztrūcinātu rūcienu uzkrita Hīlasam virsū. Hīlass izķepurojās ārā un pamanīja tumšajā ūdenī pazūdam sudrabainu apveidu. Tas bija Gars: viņš laikam bija ietriecies Krātosā no aizmugures un nu aizpeldēja, lai uzņemtu ātrumu nākamajam uzbrukumam.

Iznirstot Hīlass ieraudzīja delfīna spuru traucamies virsū Krātosam taču šoreiz karotājs bija gatavs. Gars pašāvās sāņus, lai izvairītos no dunča. Hīlass redzēja, kā ūdens iekrāsojas sarkans. Kura asinis tās bija Gara vai Krātosa? Kur palika Gars?

Hīlass izmantoja izdevību. Kamēr Krātosa uzmanība bija novērsta, zēns uzrāpās augšā pa tilpnes malu, ar abām rokām saķēra masta galu un iekārās tajā ar visu svaru. Kādu brīdi masīvā sija pat nepakustējās, bet tad noliecās. Zēns dzirdēja, kā tā ievaidas un beidzot pārlūst.

Viņš palēca malā tajā pašā brīdī, kad baļķis dārdēdams uzgāzās Krātosam.

Zemes Drebinātāja rēcieni pierima rūcienos, ņurdos, un visbeidzot iestājās klusums. Hīlass izdzirda viļņu šļakstus un paša smago elpu. Viņš redzēja no zemesraga noripojam vēl dažus pēdējos oļus. Krātosu nekur nema­nīja. Masts viņu laikam bija uzreiz nogalinājis.

Ari no Gara nebija ne vēsts. Vai viņš bija aizpeldējis prom Jūrā?

Vraks turpināja grimt: nu jau viļņi skalojās Hīlasam pie krūtīm. Viņš bija pārguris. Šķita, ka nebūs spēka izkāpt ārā no tilpnes vai peldēt apkārt gar krastu; un, ja Gars neatpeldēs viņam pakaļ ja Gars bija…

Izbeidz, Hīlass sevi norāja. Tagad tu nevari padoties.

Apkārt slējās tilpnes sienas. Zēns, smagi vilkdams elpu, saķēra takelāžu un mēģināja izkāpt ārā.

Granītcieta roka saķēra viņa potīti un novilka lejā.

Hīlass drudžaini spārdījās, taču Krātosa tvēriens bija nesalaužams un vilka viņu atpakaļ. Zēns locījās un plosījās kā zutis, ik mirkli baidīdamies sajust dunča dzē­lienu.

Tas kavējās. Krātoss vilka viņu zem ūdens, un Hīlass mutuļojošajā tumsā pamanīja, kāpēc viņš nedur. Karotājs cīnījās ar vienu roku: masts bija sadragājis to, kurā bija duncis, iespiežat gan viņu pašu, gan ari dunci.

Vraks noraustījās un iegrima dziļāk. Nu jau ūdens sniedzās Hīlasam pāri krūtīm. Krātosa melnie mati pel­dēja ūdenī kā čūskas; vīrietis vienlaikus pūlējās noturēt galvu virs ūdens un centās izraut iespiesto roku.

Viņš to nespēja. Hīlasa skatiens sastapās ar preti­nieka acīm, un zēns redzēja, kā karotājs atskārst viņš

noslīks. Krātoss bezbailīgi glūnēja pretī Jā, es miršu bet tevi paņemšu līdzi!

Hīlass ar brīvo kāju spēra no visa spēka. Tvēriens ap viņa potīti uz mirkli kļuva vaļīgāks… un viņš izrāvās.

Ķepurodamies uz otru tilpnes galu, zēns dzirdēja Krā­tosu kaut ko skandējam savādā, skarbā mēlē. Atskanēja apdullinošs pērkona dārds. Debesis pavērās, un sāka gāzt lietus.

Krātoss briesmīgi, guldzoši iesmējās. Dievi ir mani sadzirdējuši! viņš gārdza. Tagad tev nemūžam neiz­dosies!

Hīlass pēdējiem spēkiem saķēra takelāžu un izkāpa no tilpnes. Pār plecu viņš redzēja, kā karotājs lieliem mal­kiem tver gaisu. Melnajās acīs zvīļoja mežonīgs triumfs: Krātoss slīka, tomēr viņš bija atguvis Koronosa dunci.

Zēns atkal izdzirda tos pašus drausmīgos, gārdzošos smieklus. Tad Jūra sakļāvās virs Krātosa galvas un apklu­sināja viņu uz visiem laikiem.

Zemjūras Bullis bija pārstājis spārdīties, lietusgāze bija mitējusies, un Pirra nedroši piecēlās kājās. Daļa no zemesraga bija nogruvusi, un plata, robota plaisa bija pāršķēlusi krastu uz pusēm. Telamons apmulsis sēdēja oļos un berzēja deniņus. Zemestrīcē viņš bija nokritis no klintīm un sasitis galvu.

Pirra kā sapnī noskatījās, ka karotāji pabrāžas viņai garām un līdzīgi kukaiņu baram apsēž klintis, bet citi tik­mēr, šļakatām šķīstot, iebrien ūdenī. Viņi nedzinās pakaļ Pirrai, viņiem vajadzēja Hīlasu. Zēns tupēja uz pēdējā virs ūdens palikušā vraka gabala; viņu apskaloja viļņi. Iekams Pirra paguva iekliegties, lai brīdinātu, Hīlass ieraudzīja Vārnas nomērķējam un metās Jūrā.

Tas viņu neglābs. Vajātāji bija pārāk tuvu. Zēna gaišie mati mirdzēja saulē, kļūdami par vieglu mērķi tumšajā ūdenī.

Pirra iebrida ūdenī un uzklupa tuvākajam kareivim, bet tas viņu aizvainojošā nevērībā pastūma nost. Viņa redzēja Telamonu lēkājam un kliedzam, lai karotāji neuz­brūkot. Tikpat labi viņš būtu varējis kliegt uz vēju. Vār­nas bakstīja viļņus un svieda Jūrā šķēpus. Viņi uzdurs Hīlasu kā zvejnieki, kas ar žebērkli uzdur līdaku.

Piepeši viņi saminstinājās un ar izbiedētiem kliedzie­niem atkāpās. Viņi nolaida šķēpus.

Telamons lūkojās Jūrā, pielicis acīm plaukstu.

Delfīni iznira no Saules. Tie lēca un nira, un izliecās no viļņiem, traukdamies tuvāk Hīlasam.

Tik daudz delfīnu, Pirra nodomāja, vērojot vizuļojo­šos ķermeņus traucamies pa ūdeni un savērpjot sudra­bainu gredzenu visapkārt Hīlasam. Zemes Drebinātājs bija atbrīvojis Gara ģimeni no līča un nu viņi steidzās palīgā zēnam.

Pirra, triumfējoši aurodama, noskatījās, kā kareivji neuzkrītoši lavās prom no Jūras. Neviens neuzdrošinājās riskēt ar Dievietes dusmām, nodarot pāri Viņas radībām.

Meitene redzēja, kā no viļņiem izlec Gars un pārlec taisni pāri Hīlasam. Delfīns iznira un piepeldēja zēnam blakus, un tas ar abām rokām satvēra dzīvnieka spuru.

Bijības pārņemto kareivju acu priekšā Gars vēlreiz slaidā lokā izlēca no ūdens, Hīlasam lidojot nopakaļ.

Zēns un delfīns ar šļakstu iekrita atpakaļ ūdenī un nozuda dzelmē.