Dievi un karotāji

25

- Pirra! Hīlass mitējās darboties un ieklausījās.

No klints otras puses atkal atskanēja tie paši klauvē­jieni; tiem sekoja vesels runas ūdenskritums it kā vanagu valodā. Viņš atvieglojumā saguma. Pirra, tas esmu es! Runā akejiski, es keftiski neprotu!

Izbrīnīts klusums. Hīlas?

- Vai esi ievainota?

- Dabūju tikai punu galvā. Un tu?

Viņš papurināja galvu, bet tad atcerējās, ka viņa taču to neredz. Nē.

Zēns sāka aizvākt akmeņus. Spriežot pēc skaņas, arī Pirra darīja to pašu.

Meitene pajautāja, kā tas viņu atradis, un Hīlass izstāstīja, kā bija attīrījis ceļu pēc pirmā akmeņu nogru­vuma un tad apmaldījies alu labirintā. Viņš uzsvilpis Garam un sadzirdējis delfīna atbildes pīkstienu; tad izdzirdis Pirras balsi. Izklausījās tā, it kā tu ar kādu sarunātos.

- Tā arī bija.

- Ar ko tad?

- Ar sevi.

Hīlass novēla vēl vienu klintsbluķi un sataustīja Pir­ras roku, kas izspraucās pa spraugu. Viņš to satvēra. Mei­tenes pirksti bija tik auksti kā zvēra nagi. Mēs dabūsim

tevi laukā, viņš solīja. Bet sprauga bija par mazu, un, abiem to paplašinot, apkārt tā vien grabēja oļi un krikstēja akmeņi.

- Te viss sabruks, Pirra saspringti sacīja. Man jāmēģina tagad.

Viņai bija taisnība. Klintis vairs necik ilgāk neturēsies.

Hīlass ar abām rokām saņēma Pirras plaukstas locī­tavu. Turi otru roku aiz muguras, viņš pamācīja.

- Plecus pagriez sāniski un zodu piespied pie krūtīm. Es izvilkšu tevi laukā.

-Ja nu es iesprūstu?

- Neiesprūdīsi.

- Tu to nezini.

- Izelpo, viņš nomurmināja un parāva no visa spēka.

Meitene nepakustējās. Hīlass atspērās ar papēžiem

un vēlreiz pavilka. Klintis novaidējās. No griestiem sijā­jās smiltis. Pirra iekunkstējās. Tad viņa bija laukā, un abi klupšus metās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad klintis nogruva.

Abi noputējuši klepoja un klausījās, kā izgaist dārdu atbalsis. Bija tik tumšs, ka Hīlass neredzēja Pirras seju, bet dzirdēja meitenes elpu. Vai viss kārtībā? viņš izdvesa.

- Mhm. Bet zēns zināja, ka viņa noteikti ir nejauki saskrāpēta un ka viņš tās roku gandrīz izrāva no locīta­vas.

- Hīlas? viņa klusi bilda.

-Jā?

- Paldies.

Hīlass sarauca uzacis. Nāc! Es pirms brīža redzēju gaismas atspīdumu. Tur varētu būt izeja.

Viņš gāja pa priekšu, ar rokām un kājām taustīdams ceļu. Sienas bija glumas, un gaiss šķita pievildzis mit­ruma. Zēns juta, ka viņi dodas tālāk prom no Jūras salas nezināmajā sirdi. Aiz muguras viņš dzirdēja šļūcam Pir­ras sandales un dvašojam viņas elpu. Viņš iedomājās nebūt vienam tomēr ir pavisam citādi.

Hīlass apvaicājās, kā viņa pārdzīvojusi zemestrīci, un Pirra izstāstīja šaušalīgu stāstu par ļaudīm, ko dēvē­jot par Pazudušajiem, un to, kā viņai nācies rāpot pār akmenī sastingušiem līķiem. Zēns prātoja, kā gan Pirra nav sajukusi prātā. Varbūt meitene, kas bija Keftiu virspriesterienes meita, no spokiem nebaidījās. Bet varbūt Pirra vienkārši bija drosmīga.

Abi nonāca vietā, kur ala sazarojās divās. Viena eja bija tumša un klusa, bet no otras nāca ūdens čala un bija redzams gaismas atspīdums.

- Man par to tur nav īsti laba sajūta, Pirra bažījās.

- Bet tā ir gaišāka tur būs lielākas iespējas tikt ārā.

- Zinu, bet tā šķiet… savāda.

Hīlass saprata, ko viņa ar to grib sacīt, bet šķita, ka nekādas lielas izvēles nav. Pēc īsas apspriešanās viņi devās tālāk pa to.

Gaismas atspīdums vērtās ūdeņaini zilzaļā mirdzā. Klintis visapkārt izskatījās viļņainas un izliektas it kā tur reiz būtu bijuši viļņi, bet kāds nemirstīgais tos būtu pārvērtis akmenī. Bērni samirka alā visu laiku pilēja, tecēja, čaloja. Atbalsis savijās noslēpumainā dziesmā it kā saprotamas, tomēr svešas.

Zēnam pār muguru noskrēja skudriņas. To dziesmu viņš bija dzirdējis jau agrāk. Tā bija viņu saukusi pāri viļņiem tajā dienā, kad Gars viņu bija atvedis uz salu. Pakalni, kas iet, un alas, kas dzied…

Piepeši vairs nevienā pusē nebija klinšu un atbalsis kļuva skaļākas; Pirra viņam blakus skaļi ierāva elpu.

Abu priekšā pletās plaša ala, kurā viļņoja brīnumaini zils ezers. No griestiem nokarājās bālas, vizuļojošas akmens lāstekas. No ūdens rāmās virsmas pacēlās baltu klinšu šķēpi, un pašā vidū bija sala, ko apvija izliekti pīlāri kā akmenī pārvērsti cilvēki. Virs salas no sprau­gas griestos lija spoži zilas gaismas kūlis.

Hīlass norija siekalas. Tā plaisa, viņš klusītēm sacīja. Tā varētu būt gana liela, lai mēs abi izrāptos laukā.

Pirra neatbildēja, bet zēns nojauta, ko viņa domā. Lai sasniegtu salu, būs jālaižas peldus un tad jākāpj augšā pa drūmajiem pīlāriem.

- Mēs nevaram to darīt, meitene liedzās.

- Šķiet, ka mums tomēr nāksies.

Ezers bija salts. Akmeņi zem kājām ļodzījās. Kaut kas aizslīdēja gar potīti. Ausīs zvanīja tā pati dīvainā, bur­buļojošā dziesma, ko caurauda tekoša ūdens skaņa tās avots nebija redzams; ezers bija biedējoši rāms.

Iebrienot dziļāk, zilā krāsa kļuva intensīvāka, līdz bērni nonāca gaismā: tajā pašā pārpasaulīgajā gaismā, ko delfīni atnesa sev līdzi toreiz, kad izglāba Hīlasu no haizivs. Gaisma apskaloja Hīlasu, iekrāsojot viņa miesu zilu. Dievietes ēna.

- Mēs nevaram turpināt ceļu uz salu no šejienes, Pirra čukstēja. Tur ir par stāvu.

- Mēs iesim no otras puses, viņš tāpat atsaucās.

Kad Pirra neko neatbildēja, Hīlass pagriezās un palū­kojās uz viņu. Viņa neizskatījās pēc meitenes, bet pēc ūdens gara: zila seja un melnas lūpas, un gari, sprogaini, melni mati.

Zeme pēkšņi krita dziļāk, un zēns ieklupa ūdeni līdz krūtīm. Es peldēšu, viņš klabošiem zobiem sacīja. -Ja tu neatceries, kā tas darāms, turies man pie pleciem.

Tuvumā kolonnas, kas sargāja salu, izrādījās milzīgas: dažas bija druknas un zemas, citas garas un slaidas. Visas stāvēja nolaistām galvām un cieši pie sāniem pie­spiestām rokām.

Hīlass juta, kā Pirras rokas viņam uz pleciem saspringst. Ja viņi pakustēsies… meitene izdvesa.

Virs galvas sprauga izskatījās lielāka, nekā bija rādī­jies no krasta. Ja bērni spēs to sasniegt, tad varbūt varēs izkāpt laukā.

Tik tikko uzdrošinādamies saviļņot ūdeni, Hīlass lēni peldēja apkārt, līdz atrada vietu, kur pamats nekrita lejup tik strauji, it kā aicinot viņus izkāpt krastā. Viņa kāja skāra akmeni.

Pēkšņi Pirra iecirta viņa miesā nagus. Hīlas! viņa šņāca. Paskaties! Viņa ir te!'

Zēns pacēla galvu.

Ceļš bija nosprostots.

Tur nestāvēja akmens sargi.

Tur bija pati Dieviete.