Dievi un karotāji

12

Hīlass izdzirda vieglus ūdens šļakstus. Viņš redzēja sīkus vilnīšus noņirbam vietā, kur vēl nupat bija bries­monis.

Nezvēra žokļi bija lielāki par laivu. Zobi bija tik asi kā mežakuiļa ilkņi. Ja viņš būtu atrāvis roku mirkli vēlāk, briesmonis būtu to nokodis.

Un tas atradās kaut kur zem viņa.

Zēns pārliecās pār laivas malu, neuzdrīkstēdamies tai pat pieskarties.

Žilbinoša saules ņirba un ēnas. Nezvērs varēja būt jebkur. Hīlass iztēlojās to slīdam zaļajā ūdenī tajā pašā ūdenī, kur viņš pats vēl nupat bija peldējis.

Zēns saķēra savu šķēpu; bet tas vairs nebija šķēps, tas izrādījās tikai airis: viņš bija atraisījis nazi, lai sagrieztu bruņurupuci. Hīlass paķēra nazi, bet tas grabēdams nokrita. Neveikliem pirkstiem zēns sēja to klāt pie aira. Ātrāk, ātrāk.

Beidzot tas bija paveikts. Turēdams šķēpu rokā, viņš nopētīja Jūru.

Ik vilnis, ik ūdens klajs, ko ieēnoja vējš, kļuva par briesmoni. Viņš pamanīja slīdam tuvāk strauju ēnu…

Kaija ieķērcās, un tās ēna pagaisa no Jūras, putnam paceļoties augstāk gaisā.

Hīlass atvieglojumā saguma. Viņš drebošām rokām noņēma savu bruņurupuča čaulas cepuri un noslaucīja no sejas sviedrus.

Tā bija tikai kaija, viņš sev sacīja, uzlikdams čaulu ciešāk galvā.

Zēns sastinga.

Briesmonis atradās pie pašas ūdens virsmas otrā lai­vas pusē.

Hīlass vienā šķebinošā acumirklī ieraudzīja smailo spuru un sirpjiem līdzīgos zobus. Neizdibināmi melno aci.

Reiz Pārija bija viņam izstāstījusi, ka Jūrā esot divas milzu zivju sugas delfīni un haizivis. Ja tu kādu kādreiz satiksi, burve sacīja, lūdz dievus, lai tas būtu delfīns. Del­fīni ir svēti, un viņi neēd cilvēkus. Haizivis ēd. Hīlass bija jautājis, kā tos atšķirt, un Pārija iekladzinājās smieklos. Haizivs nekad nesmaida, un tās āda ir tik raupja kā granīts. Bet, ja esi ticis tik tuvu, ir jau pārvēlu.

Hīlasam nebija jāpieskaras kramam līdzīgajai ādai, lai iegūtu pārliecību, ka šī ir haizivs. Nevienam mednie­kam, ko viņam bija gadījies redzēt kalnos, nevienam lauvam vai lācim, vai vilkam nebija tāda skatiena. Tajā vispār nebija gaismas. Tas bija bezdibenis, kas pavēra skatu uz Haosu: bezdibenīgajām dzīlēm, kur pat dievi baidījās spert kāju.

Haizivs nicīgi novēcināja milzīgo asti un ieslīdēja zem laivas.

Hīlass nogaidīja.

Haizivs vairs nerādījās. Tā varēja būt jebkur.

Vējš pierima. Svelme kļuva smacējoša. Debesis bija nīgri dzeltenā krāsā un tur, kur tās saskārās ar Jūru, satumsa pelēkas.

Kaut kas atsitās pret laivu; vien tik stipri, lai to sašū­potu. Hīlass žņaudzīja nosvīdušajās plaukstās šķēpu.

Haizivs laiski novēcināja asti un aizpeldēja. Zēns redzēja, kā noviļņo nezvēra žaunas un pelēkā muguras spura pāršķeļ viļņus kā sirpis.

Biedējošā ātrumā spura pagriezās un atkal tuvojās laivai.

Stingri nostājies, Hīlass turēja gatavībā šķēpu.

Haizivs piepeldēja tuvāk. Hīlass atvēzēja šķēpu un dūra tai galvā. Haizivs noraustījās, gandrīz izraujot ieroci viņam no rokām. Zēns to atbrīvoja ar rāvienu, no kura gandrīz izvēlās ārā no laivas; viņa bruņurupuča čaulas galvassega aizlidoja pa gaisu. Haizivs papeldēja zem laivas un sagrāba čaulu zobos. Kratīdama lielo galvu šurpu turpu, plēsoņa saplosīja čaulu tik viegli, it kā tā būtu tāss skranda. Tad tā ienira, atstājot putās peldam lauskas.

Hīlasam aumaļām plūda sviedri; viņš nolaida šķēpu. Zēns vēl aizvien juta apbrīnojamo spēku, ar kādu haizivs bija norāvusies no šķēpa, bet ūdens nevienā vietā nekrā­sojās sarkans. Viņš pat nebija to ievainojis līdz asinīm. Nekāds nazis pat bronzas duncis nespētu nogalināt tādu briesmoni.

Un haizivs atgriezīsies.

Saule slīdēja lejup pretī viļņiem, bet haizivs joprojām tikai meta lokus. Hīlass baidījās no tumsas iestāšanās.

Tad viņš tālu dienvidos ieraudzīja kaut ko, kas iededza viņā cerību: tur no Jūras rēgojās robots, melns apveids. Viņš pielika plaukstu pie acīm. Tas nebija kuģis. Tur bija zeme.

Zēns sāka airēt neveikli, jo pie viena aira joprojām bija piestiprināts nazis. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka pelēkā spura seko. No tās aizbēgt viņš nespēs, bet, ja turpinātu airēt, kamēr tiks līdz sauszemei…

Vējš pieņēmās spēkā, dzenot laivu uz priekšu. Jūra viņam palīdzēja, nesot uz zemes pusi.

Haizivs peldēja vienā ātrumā ar laivu, dažreiz atpa­liekot, dažreiz piepeldot tuvāk, bet uzbrukt neuzbruka, gandrīz Hīlass nemierpilni nodomāja it kā kaut ko gaidītu.

Viņš pamanīja, ka viļņi kļūst lielāki un tiem parādās baltas putu cepures. Laiva šūpojās stiprāk, un pār malām iekšā šļakstījās ūdens. Pastāvīgi nācās mest nost airus un ar saujām smelt ārā ūdeni.

Zēnu pārņēma saltas bailes; viņš atskārta, ko haizivs gaida. Ziemeļos debesis tumsa gluži melnas. Haizivij nebija nekādas vajadzības uzbrukt laivai. Brieda negaiss. Mazā laiviņa tam nebūs nekāda pretiniece. Vētra iemetīs Hīlasu Jūrā.

Vējš ātri pieņēmās spēkā. Drīz vien tas neredzamiem nagiem plosīja zēna tuniku un meta sejā matus. Laiva svaidījās kā saniknots bullis. Hīlass visiem spēkiem pūlē­jās palikt laivā un vienlaikus noturēt airus.

Zēnam iešāvās prātā, ka to viņš nevarēs. Ja atstās nazi, piesietu pie aira, tas noteikti pazudīs aiz borta; bet, ja to atraisīs, tad samazinās savas izredzes atgaiņāt haizivi. Nazis bija jāpatur. Turklāt kāds vētrā labums no šķēpa?

Stingri atspiedies ar kājām pret laivas sāniem, zēns nopūlējās, lai atraisītu mezglus, tad drudžaini pie­sēja vienu auklas galu pie naža spala un otru sev pie plaukstas locītavas. Tikko viņš bija to pabeidzis, Jūra

pacēla laivas priekšgalu ārā no ūdens un trieca atkal lejā ar varenu dārdu un sitienu, no kura airi aizlidoja pa gaisu. Hīlass izmisīgi turējās.

Apdullinošs pērkona dārds padebeši pavērās, un sāka gāzt lietus. Hīlass vienā mirklī bija caurcau­rēm slapjš. Debesu tēvs cīnījās ar Zemes Drebinātāju, un Hīlass bija iestrēdzis pa vidu. Viļņi koku augstumā tvarstīja mākoņus, vējš, niknumā gaudodams, plosīja Jūru, plēšot lielus, kodīgus šļakatu palagus un metot tos debesīs.

Jūra atkal izmeta laivu no ūdens un trieca atpakaļ, bet šoreiz debesis vairs nebija redzamas. Hīlass atradās tumsā viņš bija iekšā vilnī, kas bija tik liels kā kalns. Tas neatlaidīgi stūma laivu uz virsotni, paturēja tur; Hīlass lūkojās bezdibenī… tad laivu meta lejā un viņš krita arvien ātrāk un ātrāk, traucoties pretī melnai ūdens sie­nai…

Laiva ietriecās sienā un sašķīda kā olas čaumala.