Dievi un karotāji

13

Bezvējš. Nekādu viļņu. Hīlass peldēja zem zvaigznēm klusā, melnā, elpojošā Jūrā.

Bija auksti. Zēns atradās ūdenī jau tik ilgi, ka āda bija sačervelējusies un lobījās. Viņš īsti nespēja noticēt, ka vēl aizvien ir dzīvs.

Viņu bija izglābis nazis. Vētrā tā saite bija aptinusies ap vienu no sadragātās laivas dēļiem, un, tā kā otrs gals bija piesiets pie zēna plaukstas locītavas, dēlis viņu notu­rēja virs ūdens. Dēlis bija tikai tik garš, lai uz tā apgultos, un dažreiz Hīlass tā arī darīja, vienlaikus airēdamies ar rokām, kājām un dunci; bet viņš necieta, ka nevar redzēt neko sev aiz muguras, tāpēc zēns atkal cēlās sēdus bet tad kājas šķita šausminoši neaizsargātas, tāpēc viņš atkal gūlās uz vēdera.

Gan vienā, gan otrā pozā viņš airējās jau veselu mūžību, tomēr pie apvāršņa redzamā zeme nemaz nešķita tuvāk.

Bronzas nazis zvīļoja dilstošā mēness gaismā. Tas bija Hīlasam gluži kā ceļabiedrs, taču nespēja viņu pasargāt. Kopš vētras viņš haizivi gan nebija redzējis, bet zināja, ka tā turpat vien ir.

Zēns bija pārguris, bet neuzdrošinājās pārstāt irties, jo tad viņš aizmigtu un viņu sagrābtu haizivs…

Kaut kas pieskārās kājai. Hīlass spēji atmodās. Ūdens visapkārt čumēja un mudžēja no zivīm: kā zvaigžņu šaut­ras tās iznira pie virsmas, lai barotos, un lielākās medīja mazākās.

Zēns atsāka airēties, un zivis turējās viņam blakus. Tad tās nozuda tikpat ātri kā uzradušās.

Hīlass mitējās irties. Kāda jēga? Viņš nemūžam nesa­sniegs zemi. Viņš, tāpat kā tās zivis, bija domāts tam, lai viņu apēstu.

Mirstošais keftietis bija sacījis, ka Jūra sniegšot atbil­des, bet tagad Hīlass zināja, ka tas nebija tiesa. Jūra ar viņu spēlējās tāpat, kā lūsis rotaļājas ar peli.

Sacēlās vējiņš un kaut ko žūžoja viņam ausī. Piepeši zēns atminējās keftietim doto solījumu. Viņš bija apsolī­jis, ka atdos tā matus Jūrai, lai atbrīvotu viņa garu.

Mati apbrīnojamā kārtā vēl bija turpat, izmirkušā mezglā piesieti pie jostas. Zēns gurdi tos atraisīja un aiz­meta prom viļņos. Ņem viņa garu, Hīlass neskaidri nomurmināja. Ļauj viņam dusēt mierā.

Klusums.

Kāda viņa būtības daļa bija cerējusi, ka Jūra dos kādu zīmi, lai parādītu, ka ir Hīlasu sadzirdējusi; varbūt Spuru ļaudis, lai kas viņi tādi būtu, atnāks pakaļ mirušā garam, kā keftietis bija teicis. Bet matu cirta skumīgi šūpojās ūdenī, un nakts vējš ar gurdu nopūtu pierima.

Hīlass nogūlās uz vēdera un aizvēra acis. Viņš nespēja turpināt. Tas bija par grūtu. Viņš nomirs šeit viens un tumsā.

Kaut tas būtu nesāpīgi, viņš lūdzās. Ļauj man ieslīdēt Jūras skavās un nekad nepamosties.

Domās viņš sāka atvadīties. Ardievu, Telamon. Piedod, ka nevarēju ar tevi satikties, kā bijām plānojuši, man būtu

bijis daudz, ko tev pastāstīt. Ardievu, kazas. Tās, kuras noga­lināja Vārnas, piedodiet, ka nevarēju jūs izglābt. Tās, kuras aizbēga, palieciet savvaļā, neļaujiet Neleosam jūs notvert.

- Piedod, Škic, viņš nomurmināja balsī. Rīkle aizžņaudzās. Acīs sūrstēja asaras. Piedod, ka nevarēju tevi atriebt… Viņš dziļi ievilka elpu. Izi… Izi, es…

Māsas vārds bija kā auksta ūdens šalts taisni sejā. Viņš neatdos tikai savu dzīvību. Tā piederēja Izi. Viņš bija Izi lielais brālis. Viņam vajadzēja māsu pieskatīt.

Hīlasa vienīgās atmiņas par māti bija brīdis, kad viņa piekodina tā darīt. Viņš gulēja zem zvaigznēm, ietīts lāčādā, un Izi bija pieglaudušies viņam klāt. Bija pārāk tumšs, lai redzētu mātes seju, bet zēns juta uz vaiga viņas silto roku un garos matus, kas kutināja degunu, kad viņa pieliecās un čukstēja: Pieskati savu māsu…

Ja viņš tagad padosies, tad nodos Izi un apkaunos mātes piemiņu. Kaut kas viņā kāds ciets, spīvs, spēka pilns kodols nespēja to pieļaut.

Zēns gurdi piecēlās sēdus. Viņš iesita pa dēli ar dūri un sāka airēties.

Zvaigznes iemirdzējās spožāk. Bronzas nazis zvīļoja, mudinot doties uz priekšu.

Tad viņš to ieraudzīja. Spuru, kas sekoja mazu gaba­liņu atstatu. Tieši tajā brīdī, kad viņš bija nolēmis dzīvot, viņam būs jāmirst.

Hīlass izcēla kājas no ūdens. Viņš dzirdēja vilnīšus klusītēm skalojamies pret dēli. Zēns noskatījās, kā spura aizpeld garām un tad apmet plašu, laisku loku apkārt.

Haizivs galva pacēlās virs ūdens un iegrima atpakaļ. Spura pagriezās. Tā tuvojās.

Neeksistēja nekas, izņemot haizivi. Tā vēlreiz pacēla galvu, un nu Hīlass ieraudzīja nezvēra dziļo rīkli un

robotos, uz iekšu ieliektos zobus. Melnā acs ieurbās viņā. Hīlass novēcināja nazi. Haizivs izvairījās. Zēna dūre pie­skārās granītam, zivij aizpeldot prom.

Hīlass noskatījās, kā spura lēni šķeļ ūdeni vēl vienā lokā. Tā pazuda. Viņš sakņupa uz dēļa, pētīgi lūkodamies visapkārt.

Haizivs iznira viņam aiz muguras. Viņš dūra, netrā­pīja un gandrīz novēlās no dēļa. Plēsoņa atkal aizpeldēja. Atkal meta lokus.

Zēns zināja, kas haizivij padomā: kalnos viņš bija redzējis vilkus darām tieši tāpat. Tā pārbaudīja medījuma spēkus. Tā tuvosies vēl un vēlreiz, līdz viņš būs pārāk nokausēts, lai cīnītos, un tad metīsies nogalināt. Viņam šķita, ka nezvēram nāksies gaidīt ne īpaši ilgi.

Kaut kas noslīdēja gar stilbu. Hīlass iekliedzās.

Tie bija tikai keftieša mati, kas peldēja viļņos. Zēns ar naža galu pameta tos tālāk, un tie palika guļam melnajā ūdenī kā čūska.

Hīlass strauji grozījās un skatījās apkārt, bet haizivi nekur neredzēja. Mēness taka veidoja kalta sudraba ceļu pāri Jūrai.

To pāršķēla melna spura. Tā pagriezās un tuvojās. Hīlass iekunkstējās un pievilka kājas pie ķermeņa.

Tālumā viņš pamanīja savādu, zilu spīdumu.

Haizivs nepielūdzami tuvojās.

Spīdums pieauga. Kļuva gaišāks. Tas brāzās šurp. Zēns uzmeta skatienu haizivij un tad atkal parādībai.

Jūra visapkārt sāka savādi vizēt, it kā būtu pārvērtu­sies saltā, zilā ugunī. Nepazīstamā parādība šāvās tuvāk pa mēness taku, un, kad tā pietuvojās, Hīlass ieraudzīja spīdīgu, izliektu muguru un vēl vienu, un vēl; visas

radības peldēja pie viņa, izliecot muguras un nirstot vienā ritmā.

Viena no radībām izlēca no ūdens un izrādījās esam milzīga, no dzidras, zilas gaismas veidota zivs. Tā pagrie­zās, lai paskatītos uz zēnu, un ar mirdzošu šļakstu ienira Jūrā.

Haizivs viņu sasniegs pirmā. Hīlass satvēra dēli ar brīvo roku un atvēzēja nazi. Viņš dūra plēsoņai. Asmens noslīdēja gar sānu. Haizivs ienira, bet tad iznira un pagriezās, lai uzbruktu vēlreiz.

Tajā brīdī Jūra eksplodēja. Zilas uguns šaltī no viļņiem izlēca milzīga zivs tikai tā nebija zivs; tas bija delfins. Hīlass redzēja lielo, spīdīgo ķermeni un noslēpumaino smaidu, radībai metoties degošajā Jūrā un atkal lecot pāri viņa galvai tik tuvu, ka viņš ieraudzīja bālo, gludo vēderu un smalkas, baltas rētiņas uz radības deguna.

Mirkli delfīna skatiens sastapās ar zēna skatienu un dzīvnieka gars sasaucās ar viņu, bet tad radījums pazuda spožajos viļņos. Tas uzreiz iznira un pārsteidzoši veikli uztvēra uz spuras keftieša matus. Ar vieglu kustību del­fīns pameta satverto citam delfīnam, kas peldēja aiz muguras. Tas satvēra matus zobos un ienira dzelmē, bet pirmais lielais, rētainais tikmēr ietriecās haizivī un ar briesmīgu spēku tai iebadīja. Haizivs apcirtās kost, bet delfīns bija izveicīgs. Plēsoņas zobi nošņakstēja tukšā gaisā.

Nu uzbrukumā iesaistījās vēl citi delfīni; tie ielenca haizivi un bakstīja nezvēru no visām pusēm. Hīlass triumfējoši iekliedzās. Haizivs izlauzās no ielenkuma un metās bēgt, un delfīni traucās tai pakaļ, to mirdzošajam ceļam uzplaiksnījot un satumstot naktī.

Bet daudz vairāk delfīnu bija palikuši tepat, un Jūra mutuļoja no tiem: dzīvnieki lēkāja un dauzīja degoši zilos viļņus ar astēm; nu Hīlass izdzirda tos sasaucamies augstos, pārpasaulīgos saucienos. Viņš dzirdēja, kā klusi šņākuļo to elpa un redzēja, kā atveres tiem uz galvas paveras un izšļāc mirdzošas šļakatas; zēns pamanīja, kā mirdz delfīnu gudrās, tumšās acis.

Zēns aizmirsa savas bailes un izmisumu. Viņš apbrīnā nolūkojās, kā delfīni šaudās apkārt, radot zaigojošu bur­buļu takas, un izlec, izmērcējot viņu aukstā, zilā ugunī.

Un viņi atnāks pakaļ manam garam, keftietis bija viņam sacījis. Tu redzēsi viņus lecam pāri viļņiem… tik stip­rus, tik skaistus…

Haizivs bija prom.

Bija ieradušies Spuru ļaudis.