Dievi un karotāji

34

No Jūras pacēlās kaut kas mirdzošs; Telamons iztrū­kās.

Mirkli delfīna skatiens sastapās ar viņējo. Tad dzīv­nieks apvēlās uz sāna un nozuda viļņos.

Telamona sirds sāka sisties straujāk. Vai tā varētu būt laba zīme? Vai tas nozīmētu, ka Hīlass vēl ir dzīvs?

Tālāk Jūrā zēns pamanīja izliecamies spīdīgu muguru. Delfīns peldēja gar krastu uz ziemeļiem. Mirkli Telamons prātoja, ka svētā radība viņam varbūt dod kādu zīmi, varbūt pat rāda ceļu pie drauga.

Divi karotāji paceltiem šķēpiem skrēja šurp pāri klin­tīm. Mēs redzējām spuru! Vai tā bija haizivs?

- Delfīns, Telamons pateica.

Abi nolaida šķēpus, un viens ar plaukstu paberzēja seju. Laime, ka nemēģināju mest, viņš klusi nomur­mināja.

- Patiesi laime, Telamons vēsi piekrita.

Zēns nogaidīja, līdz karotāji atgriezās apmetnē, un atsāka vērot viļņus. Delfīns bija nozudis. Jūra izskatījās pēc kaltas bronzas plāksnes.

Telamonu pāršalca bezcerības vilnis, un viņš paslēpa galvu rokās. Nekas nebija izdevies tā, kā gribēts, un viņš nesaprata, kā lai visu atkal vērš par labu. Viņš bija

apsolījis Hīlasam atrast Izi, bet tad viņu pievīlis. Derdzās domāt par to, kā meitene viena pati klīst kalnos, un viņš ienīda sevi par to, ka nebija darījis vairāk, lai to atrastu. Viņš bija pievīlis Izi un pievīlis Hīlasu. Viņš neko nebija panācis tikai aizdevis dusmas un sagādājis vilšanos tēvam un piemānījis tēvoci.

Bet ko viņš būtu varējis darīt citādi? Krātoss viņu bija galīgi pārpratis. Hīlasam nevarēja būt nekāda sakara ar dunča nozagšanu. Viņš nevarēja būt tas pats ārpusnieks, ko pieminēja Orākuls.

Varētu gan būt, Telamons skumīgi apcerēja, bet tas viss tagad vairs varbūt nav svarīgi. Iespējams, jau ir noti­cis pats ļaunākais un Hīlass ir pagalam.

Acu priekšā atkal un atkal atausa tas brīdis, kad stūr­manis ceļā no Likonijas atrada airu laivas atlūzas. Zvej­nieks, kuru viņi bija paņēmuši līdzi, bija tās aplūkojis un atpazinis savas laivas takelāžu; tad viņš pamanīja hai­zivi, kas peldēja līdzās kuģim, un iesmējās: Izskatās, ka tā būs šo noķērusi! Ha! Tā viņam arī vajag!

Telamons, it kā visu redzētu pats savām acīm, iztēlo­jās, kā haizivs uzbrūk draugam: Jūra krāsojas sarkana, Hīlasam cīnoties briesmones žokļos…

Viņš bija pārliecies pār reliņiem un vēmis, līdz sāka sāpēt vēders.

Vīri to bija uzskatījuši par jūrasslimību, bet tēvocis uzmeta brāļadēlam domīgu skatienu, it kā prātodams, vai tikai tur neslēpjas kas vairāk.

- Viņš vēl ir dzīvs, aiz muguras sacīja kāda balss. Vārdi izskanēja klusi, bet tik salti, ka Telamons notrīsēja.

Krātoss bija noņēmis savas bronzas bruņas, bet tas viņu nepadarīja pieejamāku ne tā kā citus vīrus. Krūtis

un melnos ādas svārkus klāja pelnu svītras, un acis bija pieplūdušas asinīm no zīmju meklēšanas kvēlošās oglēs. Viņš vērās Telamonā ar neizdibināmu skatienu.

- K-ko tu teici? Telamons izstomīja.

- Tas ārpusnieks ir dzīvs, Krātoss atkārtoja. Es to redzēju pelnos. Viņš ir te uz šīs salas.

Telamons norija siekalas. Bet… pat tad, ja tas ir tiesa, viņš nav tas, kuru tu meklē. Viņam dunča nevar būt par to es esmu pārliecināts.

- Tā tu saki.

- Viņš ir tikai kazu gans, viņš nevarētu par to neko zināt… Zēns apklusa. Nedrīkstēja izklausīties tā, it kā viņš aizstāvētu Hīlasu.

Tēvocis ļāva pauzei ieilgt nepatīkamā klusumā.

Lai to aizpildītu, Telamons viņam izstāstīja par del­fīnu. Varbūt tā ir laba zīme, viņš uzdrošinājās minēt.

- Varbūt, Krātoss piekrita. Vai arī mūsu upuris ir pieņemts un drīz mēs saņemsim atalgojumu.

- Es… es tā ceru, Telamons sameloja.

Tēvocis atieza zobus smaidā. Viņš bija biedējoši līdzīgs Telamona tēvam, ar tādiem pašiem augstiem vaigukauliem un spurainu, melnu bārdu. Taču Krātosā bija izdegusi visa laipnība.

Bet viņš ir radinieks, Telamons sev atgādināja. Tev pret viņu jābūt tikpat uzticamam kā pret savu tēvu.

Viņš to apzinājās, taču nejuta. Kā var būt uzticams vīram, kas grib nogalināt tavu labāko draugu?

- Mēs atradīsim arī meiteni, Krātoss piebilda, jo­projām vērodams brāļadēlu.

-Ko?

- To keftieti. Virspriesterienes meitu. Tēvocis sarauca lūpu. To meiteni, kas tev jāprec.

- Ā… Jā… Zvejnieks sacīja, ka esot viņu atstājis te, vai ne? Tad jau laikam viņš tā ari izdarīja.

- Ak, es nedomāju, ka viņš būtu man melojis, Krā­toss nepatīkami uzsvērti noteica.

Telamons atkal norija siekalas. Neviens neuzdrošinā­tos melot Krātosam. Izņemot kā izrādījās viņa paša brāļadēlu.

Pagaidām Telamonam veicās. Kaut arī viņa tēvs un Krātoss bija brāļi, viņi diez ko nesatika, un Testors nebija Krātosam izstāstījis, ka ārpusnieks ir dēla draugs un ka Telamons viņam palīdzējis aizbēgt.

Bet nu, lūkojoties augšup uz tēvoci, Telamons sāka prātot, vai radniecība viņu paglābs, ja Krātoss to kād­reiz uzzinās. Viens skatiens uz cietsirdīgo mutes apveidu viņam pauda, ka atbilde uz šo jautājumu ir “nē”.

- Es ar dažiem vīriem paiešos uz dienvidiem, Krā­toss sacīja. Gribu pirms tumsas iestāšanās papētīt krastu. Vai nāksi?

Telamons aplaizīja lūpas. Nē. Palikšu tepat. Ja nu tas delfins atgriežas. Viņš piespieda sevi ielūkoties tēvocim acīs un klusībā lūdzās, kaut tas nepamanītu melus.

- Kā vēlies, Krātoss noteica. Viņš joprojām smaidīja, taču balsī izskanēja kaut kas tāds, kas lika Telamonam nojaust viņš izdarījis nepareizo izvēli.

Tiklīdz tēvocis bija nozudis skatienam, Telamons devās uz ziemeļiem. Nebija daudz laika necik ilgi, un jau krēslos, un apmetnē bija jāatgriežas pirms Krātosa -, bet viņš nespēja atgaiņāt nojautu, ka delfins bija rādījis viņam ceļu. Pat tad, ja tas tā nebūtu, nevarēja sēdēt uz klintīm klēpi saliktām rokām, kamēr pārējie medī viņa draugu.

Svelme bija smacējoša, un, kamēr Telamons tika pāri zemesragam, viņam jau aumaļām lija sviedri. Nogāze, kas pavērās priekšā, bija biezi noaugusi ar platānām tieši tādās vietās Hīlasam patika slēpties.

Sajuties cerīgāks, zēns sāka kāpt lejā. Koku paēnā bija vēl sutīgāk. No sienāžu čirkstēšanas sāpēja deniņos.

- Hīlas? viņš čukstus pasauca. Vai tu te esi?

Atbildēja tikai sienāži.

Iegājis dziļāk, Telamons mēģināja vēlreiz: Hīlas, tas esmu es! Es esmu viens. Atnācu palīdzēt!

Nekā.

Izspraucies caur durstīgu kadiķu ceru, Telamons iznāca nelielā klajumā, kur starp dadžiem vīra augumā lidinājās bālas kodes.

Viņš atrada zemē papēža nospiedumu un pietupās to apskatīt. Vai tas bija pēdas nospiedums vai arī tikai kāda akmens atstāta iedobe? Hīlass to būtu pateicis, tikai uzmetot tam aci.

Uzvilnīja skumjas. Telamonam pietrūka drauga. Viņš atminējās visas tās reizes, kad bija aizlavījies no Lapitosas un sameklējis Kalnā Hīlasu, vispirms uzrāpjoties līdz pārejai, lai pārbaudītu, vai pie tikšanās akmens nav atstāta kāda zīme, tad izdzirdot Hīlasa rejošos smieklus, tam izmetoties no krūmiem un apgāžot viņu augšpēdus, un tad viņi vārtījās un cīkstējās krūmājā…

Stāvot dadžu audzē, Telamons atskārta, ka nekad neva­rēs atgriezties tajos laikos. Pat tad, ja viņš tiešām atradīs Hīlasu, nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Labākajā gadījumā varēja cerēt palīdzēt Hīlasam aizbēgt uz kādu tālu zemi un piespiest viņu apzvērēt, ka viņš vairs nekad nespers kāju Likonijā. Un tas nozīmētu atvadas uz visiem laikiem.

Iedobe zemē neizskatījās tāda, kā vajadzētu. Tas tomēr nebija papēža nospiedums. Telamons to nikni izdzēsa. Ko viņš te vispār dara, tā steberēdams pa kaut kādiem krūmiem?

Kāda roka apvijās viņam ap kaklu un atmuguriski nogāza no kājām.