Dievi un karotāji

20

Delfins šķita mazliet atdzīvojamies pēc tam, kad Pirra bija izlējusi tam virsū maisu ūdens, bet nu viņš vairs nekustējās. Dzīvnieka acis bija aizvērtas un āda zaudē­jusi sudrabaino spožumu un kļuvusi nedzīvi pelēka.

- Vai viņš ir beigts? meitene čukstus jautāja.

Zēns pagriezās pret viņu. Aizveries! Bet Pirra

redzēja viņa acīs izbailes un nojauta, ka arī viņš ir iedo­mājies to pašu.

Hīlass nokrita ceļos un pielika ausi pie delfīna elpo­šanas atveres.

- Vai kaut kas dzirdams? Pirra izdvesa.

Viņš pamāja, lai meitene klusē.

Viņa ieskrēja ūdenī atkal piepildīt ūdens maisu. Kad Pirra atgriezās, Hīlass vēl klausījās. Viņš stīvi pavērās uz meitenes pusi. Tad vaibsti sakustējās. Viņš ir dzīvs. Bet tik tikko.

Pirra drebošām rokām uzšļakstīja ūdeni delfīnam uz muguras. Mazliet notecēja gar pašu elpošanas atveri, un viņa pielika priekšā plaukstu bet pavisam piesardzīgi, jo pieskārās Dievietes radībai. Viņa apbrīnā ievēroja, ka atvērtā stāvoklī atvere ir pilnmēness formā, bet aiz­vērtā kā nevainojams pusmēness; miesa zem viņas plaukstas bija nevis mīksta kā cilvēka āda, bet gluda un cieta kā pulēts marmors.

- Uzmanīgi, zēns brīdināja. Neļauj ūdenim ietecēt elpošanas atverē, citādi viņš aizrīsies.

- Zinu, es taču neļauju.

- Es pats. Hīlass ar elkoni pastūma meiteni nost.

- Tu atnes vēl ūdeni.

- Es jau to arī taisījos darīt, viņa klusītēm atcirta.

Hīlass neklausījās. Viņš glāstīja delfīna sānu un mur­mināja: Tu nevari padoties, es tev neļaušu. Mēs tevi iedabūsim atpakaļ Jūrā. Tu tikai nepadodies!

Klupšus krišus steberēt uz Jūru un atpakaļ bija grūts darbs. Delfīns bija izmests krastā vien nedaudzus soļus no ūdens, bet smiltis bija karstas, un Pirras kājas iegrima tajās līdz potītēm. Kad viņa sāka pagurt, zēns paķēra ūdens maisu un stājās viņas vietā, visu laiku mudinā­dams delfīnu turēties.

Saule pacēlās augstāk. Pirra juta, kā svelme spiež galvu, un iztēlojās, ka delfīnam noteikti klājas daudz, daudz ļaunāk. Meitene lūkojās uz radības pastāvīgo smaidu un šausmās nodomāja: viņš taču nesmaida. Viņš mirst.

- Saule pieņemas spēkā, viņa bilda.

Zēns nikni paglūnēja. Un tad?

- Es gribu teikt, ka mums delfīns kaut kā jāpasargā, citādi viņš nomirs.

Hīlass jau grasījās kaut ko atcirst, bet tad pikti aiz­vēra muti. Tev taisnība. Kā?

Iestājās klusums. Abi domāja.

- Bura, viņi kopā sacīja.

- Es atnesīšu, zēns pieteicās. Paliec tepat un gādā, lai viņš ir slapjš.

Viņš apbrīnojami ātri bija atkal atpakaļ pāri zemesra­gam, uzmetis plecā virvi un rokās paņēmis nešļavu: buru

un kaudzīti izskalotu koku no savas būdas. Viņš nometa visu nesamo lejā pa nogāzi, un Pirra aizrāpās tam pakaļ. Hīlass sāka sliet nojumi, bet Pirra tikmēr atsāka samit­rināt delfīnu.

Pirra pajautāja, vai delfīnam ir vārds, un zēns atbil­dēja, ka saucot to par Garu; viņš uzmeta tai tādu ska­tienu, it kā gaidītu, ka viņa paņirgāsies, bet Pirra sacīja, ka tas delfīnam esot labs vārds.

Jau pavisam drīz Hīlass bija iespraudis kokus kruste­niski smiltīs abās pusēs Garam un sasēja tos kopā, izvei­dojot balstu. Pirra palīdzēja pārklāt būvei buraudeklu, un viņi izveidoja ļodzīgu telti. Tā nebija tik liela, lai pil­nībā nosegtu Garu gabals astes apmēram rokas garumā palika laukā -, bet grodi austā vilna neļāva saulei piekļūt tā galvai un lielākajai daļai ķermeņa, un dzīvnieks viņus atalgoja, vārgi pakustinot spuras.

Tagad bija viņš jāaizstiepj atpakaļ uz Jūru.

Nepārmijuši ne vārda, bērni nostājās tam abās pu­sēs, satvēra katrs vienu peldspuru un pavilka. Tas bija tāpat, it kā viņi mēģinātu vilkt kalnu. Gars pat nesakus­tējās.

Zēns paķēra atlikušo virvi un apsēja to delfīnam ap asti. Viens, divi, trīs velkam!

Nekā.

- Mēs darām viņam pāri, Pirra pūlēdamās elsoja un norādīja uz vietu, kur virve noberza dzīvnieka ādu jēlu.

- Tā nekas nesanāks.

Zēns neatbildēja. Viņš bija atraisījis virvi delfīnam no astes un nu sarauktām uzacīm lūkojās savos pēdu nospiedumos smiltīs. Tuvāk Garam tie bija sausas iepla­kas, bet tuvāk viļņiem pildījās ar Jūras ūdeni…

Pirra vienā acumirklī saprata, ko viņš domā. Mēs viņu izraksim, viņa iesaucās, un… un tad Jūra plūdīs šurp un izskalos, un atbrīvos viņu.

Paķēruši nūjas, abi sāka rakt smiltis zem Gara astes, pēc kārtas aizskriedami līdz ūdenim un piepildīdami maisu, lai delfins paliktu mitrs, un tad traukdamies atpa­kaļ rakt grāvi uz Jūru. Beidzot viņiem tas izdevās, un ūdens putodams un šļakatas šķiezdams ieplūda zem del­fīna astes spurām. Pirra redzēja, kā dzīvnieka ķermenis nodreb. Viņa nodomāja, cik brīnum labai vajadzētu būt sajūtai, ja vismaz kādai viņa ķermeņa daļai nu ir vēsi.

Pirra paskatījās uz zēnu un uzsmaidīja, taču viņš neatbildēja smaidam. Viņam tas viss bija pārāk svarīgi, lai smaidītu. Tas bija svarīgi līdz sāpēm.

Izrādījās, ka aste bija tas vieglākais: rakt zem Gara vēdera bija daudz grūtāk. Delfins bija daudz par smagu, lai viņu paceltu, tāpēc zēns mēģināja viņu pavelt uz vienu pusi, lai Pirra varētu parakties apakšā, bet no tā nekas neiznāca, turklāt Hīlass raizējās, ka saspiedīs dzīv­nieku un tam kļūs vēl grūtāk elpot.

- Uzmanīgāk ar to nūju, viņš dvesa. Vēl ierausi viņam skabargu.

- Kas ir skabarga? Pirra elsa pretī.

- Au! viņa pēc brītiņa iebrēcās, vienu tādu dabūjusi īkšķī.

Nu jau bērni bija nometušies ceļos un grāba smiltis ar kailām rokām. Bet, kaut arī bija izdevies izrakt kādu trešdaļu delfīna vēdera, nekur tālāk viņi netika. Zem dzīvnieka sūcās ūdens, bet ar to ne tuvu nebija gana, lai viņu izskalotu brīvībā.

Notupies uz papēžiem, zēns noslaucīja no pieres sviedrus. Nesanāk, viņš ir par smagu.

Pirra pamāja. Abi lūkojās viens otrā pāri delfīna mugurai.

Meitene uzmeta skatienu buraudeklam, kas sargāja dzīvnieku no saules. Ja… ja mēs varētu pavilkt to buru gana tālu viņam apakšā, viņa prātoja, tad varbūt varētu viņu ievilkt mazliet tālāk grāvī.

Zēns gausi pamāja. Tad viņš gan atkal būs saulē, un ir jau gandrīz pusdienas laiks. Mums vajadzēs citu paēnu. Viņš uzsita knipi. Kadiķis! Viņš izrāva no maksts nazi, bet tad saminstinājās. Pirra uzminēja, ka viņš negrib atstāt Garu un cirst kadiķi pats, bet, paliekot te, nāktos nazi uzticēt viņai.

- Hīlas, viņa steigšus sacīja, Garam vajag tevi tuvumā. Dod nazi man!

Zēns samiedza acis, bet pameta nazi viņai. Pirra to noķēra ar vienu roku pati par šādu veiksmi sajuzdamās visai apmierināta -, bet Hīlass to nepamanīja. Viņš jau apšļakstīja Garu ar ūdeni un smēla dubļus ārā no grāvja, lai tas neaizsērētu ar smiltīm, vienlaikus sarunādamies ar dzīvnieku klusā, uzmundrinošā balsī.

Kadiķis bija sīksts, un Pirra pamatīgi saskrāpējās, bet viņai izdevās nocirst dažus zarus un pamest tos zēnam. Viņš, šķiet, nemaz nemanīdams durstīgās skujas, veikli sapina no zariem jumtiņu, kas nelaidīs cauri lielumu saules gaismas. Tad Pirra viņam palīdzēja pabāzt buru pa pusei zem Gara vēdera, paveļot delfīnu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, abiem tikmēr bīdot audumu tālāk pa gabaliņam vien. Kad tas bija tik tālu, cik vien varēja, bērni nostājās abās pusēs, atspērās ar papēžiem smiltīs un saķēra katrs savu stūri.

Ja vien bura nesaplīsīs, Pirra vēl nodomāja.

- Velkami Hīlass iesaucās.

Stingrais audums nostiepās un izturēja. Gars mēģi­nāja palīdzēt, izliecot muguru.

Vieglas trīsas.

- Vai tu juti? Pirrai aizcirtās elpa.

Hīlass bija tā sasprindzinājies, ka pat neatbildēja.

Abi atkal un atkal vilka buru. Gars atkal un atkal locīja muguru.

Pēc katra rāviena Pirra juta, kā nasta kļūst mazdrus­ciņ vieglāka, jo delfīna pakaļgals iegrima viļņos, un Jūra sāka palīdzēt.

- Tas iedarbojas, Hīlass novilka.

Pēkšņi Gars spēcīgi sakustējās, astei aizķerot Pirru un aizlidinot viņu pa gaisu.

Meitene piecēlās sēdus, saķērusi sānu. Hīlass pa pusei vilka, pa pusei stūma ķepurojošos delfīnu ūdenī. Iekšā ir! viņš iesaucās. Pirra izbrīnā noskatījās, kā Gars nove­ļas no buraudekla un pazūd viļņos.

Iestājās pēkšņs, nemierpilns klusums, ko pārtrauca tikai viļņu šalkas un nopūtas. Putas pārskaloja smiltis, nogludinot tikko notikušās izmisīgās cīņas pēdas.

Hīlass atkāpās līdz Pirrai, lūkodamies Jūrā. Viss kār­tībā? viņš nepagriezies apjautājās.

- Mhm, viņa nomurmināja un, viebdamās sāpēs, piecēlās kājās. Kā tu domā, vai Garam viss ir labi?

Hīlass neatbildēja.

Abi kopā pētīja viļņus. Žilbinoši saules atspīdumi un tirkīzzils ūdens. Delfīnu nemanīja.

Ja nu bija par vēlu? Pirra šausmās iedomājās. Ja nu viņš bija saulē pārāk ilgi un nākamais, ko mēs ieraudzī­sim, būs beigts delfīns, kas uzpeldēs viļņos ar vēderu uz augšu?

Hīlass sarauktu pieri kratīja galvu. Viņš acīmredzot domāja tieši to pašu.

Zēns ielika mutē divus pirkstus un iesvilpās.

Nekas nenotika.

- Gar! zēns iesaucās un, iebridis ūdenī līdz viduk­lim, paplikšķināja viļņus ar plaukstu. Viņš vēlreiz ieklie­dzās.

Pirra aizturēja elpu.

Vējš skumīgi virpuļoja līcī. Garām, ar spārnu galiem skarot ūdeni, aizlaidās kaija.

Pēkšņi Jūra gluži vai uzsprāga un gaisā ar griezīgu saucienu izlēca Gars.

Pirra noslīga ceļos. Hīlass nekustējās. Viņš stāvēja ar muguru pret meiteni, taču viņa redzēja, kā tas paslēpj seju rokās.

Gars pa to laiku peldēja šurpu turpu pa līča tālāko galu, pavēlās uz sāna, izbāžot vienu spuru ārā, tad atkal ienira atpakaļ un patirināja astes spuras, izbaudot to, ka atkal ir savā īstajā vietā.

Hīlass ātri atguvās. Viņš iegavilējās, ienira un papel­dēja zem ūdens, un izšāvās ārā, uzsprakstot veselu šļa­katu mākoni. Nāc atvēsinies! viņš aicināja Pirru.

Meitene paberzēja rokas un uzlūkoja Jūru to pašu Jūru, kuru visu mūžu bija pielūgusi, bet kurā nekad nebija bijusi, izņemot to vienīgo reizi, kas gandrīz beidzās ar nelaimi, kad viņa mēģināja iedraudzēties ar Garu, bet beigās norija tik daudz ūdens, ka vēders bija pilns.

- Nevaru! viņa atsaucās. Es neprotu peldēt!

- Tas nekas! Es tev neļaušu noslīkt. Viņš atplauka platā smaidā. Man tevi vajag, lai tu man palīdzētu būvēt to plostu vai tad jau aizmirsi?

Pirra vēl vilcinājās. Zēns un delfins lūkojās pretī: divas radības, kas jutās kā mājās tur, kur viņa tā nejutās.

- Kā tevi vispār sauc? Hīlass uzsauca.

- Ēe… Pirra.

- Nu tad nāc, Pirra! Nāc un kārtīgi iepazīsties ar Garu tagad, kad viņam ir labāk!

Pirra minstinājās. Viņa paspēra dažus soļus, un ūdens kārdinoši apskaloja viņas stilbus. Meitene iebrida līdz ceļiem. Tad zeme zem kājām pazuda, un viņa vienā brī­nišķīgā mirklī bija aukstajā ūdenī, Jūra pacēla viņu, aiz­skalojot visu svelmi un skrāpējumus, un nogurumu; tā gariem, vēsiem pirkstiem izķemmēja matus un grimstot dziedāja ausīs.

Hīlass saķēra meiteni aiz plaukstas locītavas un izvilka laukā. Te ir sekls, viņš rādīja, tu vari stāvēt.

Pacilājumā elsodama un sprauslādama ūdeni, mei­tene nostājās kājās, šūpodamās līdzi Jūras ritmam. Viņa juta ap potītēm glaužamies slidenas jūraszāles. Viņas zelta rokassprādzes noskalotas mirdzēja.

Zem ūdens turpat garām papeldēja Gars; slaido, zaļo ķermeni izraibināja saules atspldumi. Meitene pastiepa roku, un dzīvnieka sāns izrādījās vēss un glaudens kā zīds. Viņas sirdi piepildīja lepnums par to, ka ir palīdzē­jusi izglābt delfīnam dzīvību.

- Kad viņš atkal piepeldēs, Hīlass viņai aiz muguras ierunājās, saņem ar abām rokām muguras spuru, un viņš tevi izvizinās.

Pirra uzmeta zēnam šaubu pilnu skatienu.

- Nopietni. Redz, kur viņš ir.

Gars peldēja tieši zem ūdens virsmas; ārā bija izslieta tikai muguras spura.

Pirra saspringa.

- Uz priekšu, nebaidies!

- Es nebaidos, viņa nomurmināja. Bet patiesībā bai­dījās gan kaut arī ne no Gara. Viņa baidījās no Jūras.

Gars atkal peldēja garām, un šoreiz meitene neļāva sev apdomāties; viņa sakļāva vienu un tad otru plaukstu ap viņa muguras spuras priekšpusi. Pirra sajuta spē­cīgu rāvienu, dzīvniekam velkot viņu uz priekšu un līdzi atklātā Jūrā.

- Turies un vienkārši peldi līdzi! Hīlass sauca pakaļ.

- Guli, tev nav jāspārdās un iztaisno rokas, citādi sadau­zīsies!

Pirra pieķērās pie delfīna spēcīgās spuras un juta, kā viņu apņem vēsums. Turpat priekšā viņa redzēja, kā ūdens plūst pār delfīna slaido galvu, kas visu laiku pacē­lās un nolaidās, elpošanas atverei ar klusu šņākoņu atve­roties un aizkrītot ciet. Viņa juta, kā spēcīgā aste skar kāju pirkstus, ritmiski kustoties augšup un lejup. Viņi peldēja arvien ātrāk, un meitene skaļi iesmējās, jo viņa lidoja, lidoja cauri Jūrai.

Izmetis plašu, vizuļojošu loku, no kā meitene palika bez elpas un sajutās pacilāta, Gars aiznesa viņu atpakaļ līcī, kur stāvēja un skatījās Hīlass. Delfīns izpleta sānu spuras, lai nobremzētu, un Pirra palaida vaļā viņa mugu­ras spuru. Meitenes kājas iegrima jūraszālēs, un Jūra palīdzēja noturēties kājās, iekams pēdas atrada zemi.

Hīlass stāvēja līdz viduklim ūdenī un vēroja, kā del­fīns izliec muguru zem viļņiem un nozūd zilajās dzīlēs.

- Mēs to paveicām, viņš klusītēm noteica.

Pirra, aizvien tverdama pēc elpas, palūkojās lejup stiklaini dzidrajā ūdenī. Viņas kājas bija gaiši zaļas un pa

pusei pazudušas šūpīgā purpura mudžeklī. Starp pēdām kaut kas spīdēja.

- Mums vajadzētu kaut ko ziedot, Hīlass ieminē­jās, lai pateiktos Jūrai par to, ka tā ļāva viņam dzīvot.

- Mēs jau ziedojām, Pirra rādīja. Paskaties tur lejā!

Viens no mazajiem zelta cirvīšiem bija atrisis viņai no tunikas un nogrimis dzelmē.

- Ā, tas ir labi, Hīlass pamāja. Jā. Tas ir labi.