Dievi un karotāji

8

Ērkšķainā krūmā sēdošā vārna blenza Hīlasā ar spo­žām, nedraudzīgām acīm.

- Pazūdi, zēns noelsās.

Vārna pasmējās par viņu. Tajā laikā, ko zēnam vaja­dzēja, lai noslaucītu no sejas sviedrus, putns varēja aiz­lidot tikpat tālu, cik bēglis bija nācis visu dienu. Krasts bija vieni vienīgi brikšņi no ērkšķainām, dzeltenām irbu­lenēm un mastikas kokiem, kas dvesa sīvu piķa smaku, un saule kveldēja bez žēlastības. Hīlass jau sen bija iztuk­šojis savu ūdens maisu. Jūra viņu ķircināja: tik daudz ūdens, bet ne lāses, ko padzerties.

Zēns skaitās uz sevi par to, ka bija pazaudējis plostu. Viņš to bija atstājis tikai uz mazu brītiņu, lai izpētītu liedagu, bet, kad atgriezās, Jūra jau bija plostu pievākusi un aiznesusi neaizsniedzami tālu viļņos. Kopš tā brīža viņš ar pūlēm virzījās uz priekšu, ik pēc laika rāpdamies pāri kārtējam akmeņainajam zemesragam.

Sameklēsim laivu un brauksim gar krastu, Telamons sacīja, tad piestāsim krastā otrā pusē un dosimies iekšzemē tur.

Atrast laivu? Kā? Te nekur nemanīja neviena cilvēka; vien attālāk pakalnos vīdēja dažas aitu ganu būdas. Un ritēja jau trešā diena, kopš Izi bija viena kalnos.

Vārna atkal iesmējās. Hīlass meta putnam ar akmeni. Vārna pacēlās debesīs un aizlidoja mērķtiecīgi, it kā nesot kādu ziņu.

Hīlass vēlējās, kaut nebūtu metis to akmeni.

Milzīgais kuģis iepeldēja līcī. Tas bija desmitreiz lie­lāks par visām laivām, kādas Hīlass savā mūžā bija redzē­jis. Kuģim bija knābim līdzīgs priekšgals ar tam uzkrā­sotu lielu, dzeltenu, visuredzošu aci. No sāniem kā milzu simtkāja taustekļi rēgojās airi, un no muguras auga koks ar lieliem, zaļiem spārniem. Telamons reiz bija ieminē­jies, ka esot tādi kuģi, kam ir spārni, lai varētu lidot pa priekšu vējam, bet Hīlass nebija draugam noticējis.

Zemāk krastā vīri slēja teltis un devās tuvīnajā priežu silā meklēt malku. Kuģinieki nebija Vārnas tie bija keftieši. Tāpat kā jauneklim kapā, arī šiem nebija bārdu un ap vidukli bija apjozti ar spirālēm apmaloti svārki. Viņu ierod bija lieliski abpusēji bronzas cirvji ar izliektiem, diviem pusmēnešiem līdzīgiem asmeņiem; bet vīri tos nevērīgi atstāja, atbalstītus pret akmeņiem, it kā nedo­mātu, ka tie būs nepieciešami. Vai tad viņi nezināja par Vārnām? Vai tad viņiem nebija bail?

Tad Hīlass ieraudzīja kaut ko tādu, no kā sirds sāka sisties straujāk. Pie kuģa pakaļgala bija piesieta neliela koka laiva. 11 seklumā šūpojās augšup lejup kā teļš, kas turas tuvumā mātei. Līdz tai varētu aizpeldēt.

Kad sāka krēslot, zēns devās lejā pa nogāzi, ielīda krū­mājā, kas šķīra teltis no meža, un iekārtojās nogaidīt.

Keftieši bija atveduši līdzi dzīvniekus; Hīlass noska­tījās, kā nokauj un nodīrā aitu. Kamēr tā čurkstēja uz iesma, kuģotāji izķidāja savā tīklā ieskrējušās zivis un ielika tās cepties oglēs, salēja no krūkām vīnu, sajauca

to ar ūdeni, apcepa miežus un sadrupināja sieru. Drīz Hīlass sajuta skurbinošu ceptas jērgaļas un čurkstošu tauku smaržu.

Lielākās telts aizkari pašķīrās, un iznāca kāda sie­viete; piepeši nozagt laivu kļuva daudz, daudz grūtāk.

Nācēja nebija parasta sieviete, viņa bija priesteriene. Ciešais, zaļais ņieburs bija apgriezts, atklājot krūtis, un ap kaklu viņai bija rota no sarkaniem akmeņiem baloža olas lielumā. Svārki sniedzās līdz pat potītēm un līdzi­nājās Jūrai, kur cits citam pāri klājās violeti un zili viļņi; tajos kā sīki saules krislīši vizuļoja sīciņas zivis. Zeltainas bija arī čūskas priesterienei ap delmiem un viņas sprogai­najos, melnajos matos. Smailie nagi bija dzelteni kā vana­gam, un augstprātīgā seja bija nokrāsota pilnīgi balta.

Hīlass juta viņas spēku pat divdesmit soļu attālumā. Ko nu? Zagt no priesterienes būtu pats ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt. Kas zina, kādus lāstus tā sūtītu viņam pakaļ?

Kāds vergs pasniedza priesterienei akmens bļodu; tā bija tik plāna, ka šķita pildīta ar gaismu. Kaut ko skan­dēdama savā savādajā, klikšķošajā valodā, priesteriene uzšļakstīja vīnu ugunij, tad iebrida ūdenī un iemeta viļ­ņos tauku piciņas. Kad ziedošana bija pabeigta, vīri apsē­dās ēst, bet priesteriene palika pie ūdens, lūkodamās Jūrā.

Vārna paķēra no ūdens gabalu tauku un aizplanēja sievietei garām. Tā vērīgi uzlūkoja putnu. Hīlasu pār­ņēma drausmīga sajūta, ka tā ir tā pati vārna, ko viņš bija redzējis pirmīt, un ka tā izstāsta priesterienei par viņu.

Un patiesi priesteriene pagriezās turp, kur zēns slē­pās. Hīlass sastinga. Sievietes tumšais skatiens slīdēja uz viņa pusi. Viņš juta tās gribasspēku. Viņš cīnījās ar vēlēšanos pielēkt kājās un padoties.

Tai mirklī no telts izbrāzās kāda meitene un kaut ko nikni nokliedzās keftiešu valodā.

Visas galvas pagriezās. Hīlass uzelpoja. Priesterienes skatiens bija novērsts.

Meitenei bija tādas pašas tumšas acis un sprogaini mati, un Hīlass nosprieda, ka viņas ir māte un meita; bet priesteriene atgādināja izskatīgu vanagu, turpretī mei­tene salīdzinājumā ar viņu bija tikai kusls, jauns put­nēns. Viņai mugurā bija ar sīciņām zelta bitēm rotāta purpura tunika un sejā kā negaisa mākonis drūma izteiksme. Slādama pa oļiem, viņa kaut ko nesaprotami brēca uz savu māti.

Priesteriene ar vienu vārdu un plaukstas kustību pār­trauca kliegšanu. Meitene palika stāvam, vārīdamās dus­mās un uzrāvusi plecus teju līdz ausīm. Priesteriene atkal pagriezās pret Jūru. Meitene bija sakauta.

Kāds jauneklis vergs? pienāca meitenei klāt un pieskārās viņas rokai, bet tā nokratīja tvērienu. Jauneklis neizskatījās pēc keftieša; Hīlass nezināja, kas viņš tāds ir. Jauneklim bija sarkanīgi brūna āda un ar melnu līniju apvilktas acis. Viņš bija ģērbies nebalinātu linu svārkos, un puisim ap kaklu bija amulets pētoša acs. Viņam, tāpat kā keftiešiem, nebija bārdas; bet vēl dīvaināk šķita tas, ka gludā, brūnā galva bija gluži kaila.

Viņš vēlreiz pieskārās meitenes rokai un pamāja uz telti. Meitenes cīņas gars noplaka, un viņa sekoja.

Vīns darīja savu, un nometnē kļuva skaļi; vīri palai­kam aizstreipuļoja uz silu un nedrošiem soļiem atgrie­zās pie ugunskuriem. Uzlēca mēness. Beidzot viss sāka noklust un teltis satumsa. Pie uguns palika sēžam viens sargs. Drīz ari viņš sāka krākt.

Hīlass aizturētu elpu pazagās garām teltīm un ierā­vās aiz klintsbluķa nedaudzus soļus no ugunskura. lālāk nāca bīstamākais oļiem klātais krasts. Zēns vēlējās, kaut mēnesnīca nebūtu tik spoža.

Viņš jau taisījās kustēties, kad no priesterienes telts izslīdēja ēnains stāvs un sāka zagties uz viņa pusi. Zēns sapīcis atpazina to pašu meiteni.

Ej prom, viņš tai domās uzbrēca.

Vienu baisu mirkli svešiniece bija tik tuvu, ka zēns izdzirdēja noklikstam viņas rokassprādzes. Nonākusi pie ugunskura, meitene apstājās un sarauktu pieri nolūkojās lejup liesmās. Viņas dūres bija sažņaugtas un augums nostiepies kā loka stiegra.

Kas tad šitai būtu, ko raukt pieri? Hīlass prātoja. Izi kaut kur kalnos cīnījās par izdzīvošanu, bet te bija šī bagātā skuķe, kam bija viss vergi, siltas drēbes, tik daudz gaļas, cik vien var apēst. Ko vēl viņa varētu gribēt?

Pēkšņi meitene paķēra no uguns žagaru. Viņa uzpūta tā galam, lai ogle sarkani kvēlotu, un biedējoši cieši nolū­kojās gailošajā nodegulī, kaulainajām krūtīm smagi cilā­joties. Hīlass pamanīja, ka vizuļi uz viņas tunikas nebija nekādas bites, kā viņam bija šķitis, bet gan mazītiņi abpusēji cirvīši. Viņa joprojām raudzījās uz žagaru. Zēns iedomājās, vai tikai šī nav traka.

Pēkšņi meitene strauji ievilka elpu… un piespieda degošo zaru sev pie vaiga.

Atskanēja kliedziens, un viņa to aizmeta. Hīlass iztrū­cies nevilšus sakustējās. Meitene pamanīja kustību un ieraudzīja zēnu. Viņas acis iepletās. Meitene iebrēcās. Sargs pamodās, pamanīja Hīlasu un nokliedza trauksmi. No teltīm izbrāzās vīri.

Mežmalā iznira karotāji. Vārnas. Hīlass šausmās atskārta, ka tur biezoknī viņiem noteikti ir apmetne: vesela tumša, klusumā slīgstoša Vārnu nometne, par kuras esamību viņš pat nebija nojautis.

Pirmais karotājs sasniedza krastu un pamanīja zēnu. Viņš ieraudzīja robu Hīlasa auss ļipiņā un ieaurojās: Tas ir viens no viņieml

Hīlass klupšus krišus paskrēja garām meitenei un metās Jūrā.

Viņš nogrima zem ūdens un sprauslādams iznira. Aiz muguras skanēja saucieni un bija dzirdama soļu dipoņa. Maisi ar ēdienu un ūdeni vilka uz leju. Zēns nopurināja abus nost. Garām aizspindza bultas. Bēglis ienira un uz labu laimi peldēja turp, kur vajadzēja būt laivai.

Roka atsitās pret koksni. Zēns kaut kā ierausās laivā, atsēja to, sameklēja airus un sāka neveikli airēties prom līcī. Viņš bija pieradis airēt vieglas niedru laiviņas, bet šī bija daudz smagāka tā grima viļņos kā izbiedēts ēzelis.

Pār plecu viņš pamanīja vīrus iestumjam ūdenī vēl vienu laivu; no kurienes tā uzradās? Vajātāji jau salēca iekšā un sāka cilāt airus, un priekšgalā loka šāvējs jau pietupās nomērķēt. Hīlass pieliecās. Bulta trāpīja laivai sānā un trīcēdama palika tur iedūrusies.

Zēns airēja, kamēr sāka svilt visi muskuļi. Muļķis, viņš sevi norāja. Keftieši nebaidījās no Vārnām -jo viņi ar tiem bija uz vienu roku.

Kad viņš ar pūlēm pabrauca garām tumšam, masīvam zemesragam, straume kļuva stiprāka un zēns sajuta, ka tā velk laivu uz priekšu. Nākamajā mirklī viņš iebrauca baltā miglas vālā, un Vārnu klaigas aiz muguras pēkšņi pieklusa. Jūra viņam palīdzēja.

Cerība deva zēnam spēkus, un viņš airēja dziļāk miglā.

Hīlass palika mierā un ieklausījās.

Balsis nedzirdēja. Airu šļaksti nebija saklausāmi. Bija tikai viļņu plakšķi pret laivas sāniem un paša saraustītā elpa.

- Paldies, viņš nomurmināja gariem, kas varbūt klausījās.

Hīlass airēja, līdz vairs nespēja. Pēdējiem spēkiem viņš ievilka airus un saritinājās laivas dibenā. Miglā viņa tunika pievilga un lipa pie ādas, un Jūra viņu maigi šūpoja pie savas sāļās, čukstošās krūts…

Viņš zina, ka ir iemidzis, un skaišas uz trako keftiešu meiteni par to, ka tā iezagusies viņa sapnī. Viņa stāv krastā, vēcina degošu zaru un ņirgājas par zēnu.

- Kur mana māsa? Hīlass viņai uzsauc.

- Viņas vairs nav! meitene zobojas keftiešu valodā, kuru Hīlass nez kā saprot. Tu brauc uz nepareizo pusi, tu viņu vairs nekad neatradīsi!

Skuķes roka izstiepjas arvien garāka un garāka, un viņa ar zaru iebaksta laivai, izdedzinot tajā caurumu. Pa caurumu ielaužas Jūra. Trakā meitene aizkaucas smiek­los. Izi noķēra Spuru ļaudis un tagad tie notvers arī tevi!

Hīlass uztrūkās.

Migla bija izklīdusi, un debesis sāka kļūt gaišākas. Jūra joprojām maigi šūpoja.

Zēns apdullis piecēlās sēdus. Austrumos modās saule: debesīs sārtojās ausma. Rietumos…

Rietumos vairs nebija redzama zeme.

Zēns panikā pagriezās uz ziemeļiem uz dienvi­diem uz austrumiem uz rietumiem.

Zemes vairs nebija.

Apkārt nebija nekā, tikai Jūra.

Naktī Jūra izklausījās citāda. Pirrai šķita, ka tā zobo­jas par viņas neizdošanos izbēgt savam liktenim. Pirra bija domājusi, ka, sabojājot seju, izvairīsies no laulībām. Viņa bija kļūdījusies.

Vaigs dega kā ugunī. Pirra atkal un atkal pārdzīvoja to mirkli, kurā bija to izdarījusi. Degošas miesas smārds. Mežonīgais zēns, kas lūkojās viņā no tumsas. Un tas viss velti.

- Ņem, mudināja Jūzerrefs. Vergs nometās ceļos pie ieejas Pirras teltī un sniedza meitenei vairākas smalka linaudekla strēmeles un alabastra bļodiņu ar kādu zaļu ķēpu. Uz puiša apmetņa bija sariesušās miglas pērles, viņa pakausi un zodu klāja rugāji. Izskatīgā seja bija savilkta stīvā, nosodošā grimasē. Jūzerrefs, tāpat kā visi ēģiptieši, uzskatīja, ka skaistums ir dievu dāvana. Viņa acīs Pirras nodarījums bija zaimošana.

- Kas ir tajā bļodā? meitene pajautāja.

- Ārstnieciska ziede, Izredzētā.

Izredzētā. Tā Jūzerrefs Pirru sauca tikai tad, kad dus­mojās.

Neteicis ne vārda, puisis iedeva Pirrai bļodiņu un apsēdās, balstīdamies uz papēžiem. Meitene iemērca pirkstu bļodiņā un pieskārās ar to vaigam. Sāpes uzlies­moja asāk. Viņa piespieda sevi nekliegt.