Dievi un karotāji

40

Delfins jutās laimīgs. Tas, Kurš Mīt Dzelmē, bija pār­stājis sist ar asti, un delfīna bars bija brīvs!

Vispirms viņš griezās kā vilciņš tikšanās svētlaimē, berzējot degunu pret degunu un sānu pret spuru ar māti, mazo māsu un visiem pārējiem. Visi kopā viņi aiztraucās uz Zildzelmi un kliedza, līdz pieskandēja visu Jūru ar delfīnu prieku, un viņš juta, kā vientulība nolobās un aizpeld prom kā kaitinošs jūraszāles gabals.

Tad viņš ar visu baru uz karstām pēdām steidzās atpakaļ uz malu sargāt zēnu no ļaunajiem cilvēkiem; un nu viņi visi atkal ienira Zildzelmē pēc zivīm.

Un pats labākais viņš ņēma zēnu līdzi! Beidzot del­fīns varēja viņam parādīt savu skaisto Jūru! Viņi kopā medīs mirdzošos zivju barus, un zēns uzzinās, kā jūtas delfīns medībās: sajutīs priecīgo satraukumu, kāds pār­ņem, iesprostojot anšovus sudrabainu burbuļu tīklā, līksmi, ko sajūti, kad zobi samaļ ņudzošus miesas, spuru un asaku kumosus.

Un pēc tam viņi ar zēnu spēlēsies kopā un nirs arvien dziļāk un dziļāk Melndzelmē.

Vienā mirklī Hīlasam vairs nedraudēja briesmas no Vārnām un viņš bija drošībā; viņš kopā ar Garu lidoja maigi zaļas gaismas apmirdzētā pasaulē.

Cieši turēdamies pie delfīna spuras, zēns piespieda vaigu pie dzīvnieka gludās, cietās muguras un juta, kā Gars satver viņa apakšstilbus ar peldspurām, lai viņš nenokristu. Garām aizzibēja sudrabaini zaļi delfīni, laip­nas, tumšas acis mirkli ielūkojās viņa sejā un tad pagaisa zilgmē. Jūra bija atdzīvojusies, svilpienu un klikšķu pieskandēta, un delfīna prieks kļuva par zēna prieku, trīsu­ļojot pāri ādai un atbalsojoties viņā.

Vēl pēc mirkļa Gars traucās lejup gar zemūdens kalna sānu. Hīlass pamanīja viļņainu jūraszāļu mežu un sarkani zeltaini zivju zibu. Tad kalns izgaisa, zilums satumsa un zēnam sametās auksti.

Gana, viņš domās sacīja Garam. Man jāatgriežas.

Bet Gars kaut ko priecīgi klikšķināja pie sevis un nedzirdēja.

Hīlass iebelza pa cieto sānu ar dūri, bet Gars, šķiet, neko nejuta varbūt tikai draudzīgu dunku. Hīlass pūlē­jās izraut kājas, bet delfīna peldspuras bija pārāk spēcī­gas; un Gars domāja, ka tā viņš zēnu sargā.

Apkārt satumsa, un bara klikšķi kļuva straujāki, saplūstot zumošās gaudās un iesprostojot zēnu skaņas tīklā. Dzīvniekiem peldot dziļāk, Hīlasam galvā iedūrās asa sāpe. Viņš norija siekalas un ar pirkstiem aizspieda nāsis. Sāpes mazliet pierima, bet drīz atgriezās.

Viņš vēlreiz iebelza Garam pa sāniem. Nekādas reak­cijas.

Zēns juta uz krūtīm spiežamies baismīgu svaru. Viņam sāka reibt galva. Viņš cīnījās ar izmisīgu vēlēša­nos ieelpot.

Man vajag gaisul viņš domās izmisīgi kliedza. Gars! Man jādabū gaiss!

It kā viņu sadzirdējis, delfīns piepeši pacēla degunu, un ar varenu astes vēzienu viņi traucās atpakaļ turp, no kurienes bija nākuši.

Hīlass dzirdēja, kā bara klikšķi apbrīnojamā ātrumā izgaist dzelmē. Tālu augšā viņš saskatīja mirguļojam gaismu. Mirguļošana pārvērtās spīdumā. Reibonis un sāpes pārgāja. Taču viņš joprojām cīnījās ar neizturamu vēlmi elpot.

Steidzoties augstāk, zēns sadzirdēja rēkoņu un ierau­dzīja virs galvas plīstam baltus viļņus. Nākamajā brīdī viņi jau izšāvās gaismā un viņš elsodams lieliem malkiem dzēra gaisu.

Elsdams un trīcēdams zēns saguma uz Gara muguras, un delfīns viņu saudzīgi nesa uz krastu. Hīlass dzirdēja delfīna kluso, šņākuļojošo elpu. Viņš ar skumīgu nožēlu atskārta, ka mocības, kas viņam gandrīz bija maksājušas dzīvību, Garam bija tikai pavisam īsa ieniršana.

Beidzot abi izpeldēja seklumā, un Hīlass noslīdēja no delfīna un gulēja uz muguras jūraszālēs, juzdams, kā viļņi viņu šūpo. Acis dedzināja sāls. Galva sāpēja.

Kad atgriezās skaidrais saprāts, zēns atcerējās par Vārnām un vārgi paslējās uz viena elkoņa.

Gars bija viņu iznesis krastā nelielā līcītī, kam pāri lie­cās kadiķi. Hīlass to nepazina, taču tas šķita labi paslēpts, un no Vārnām nebija ne miņas. Viņš iedomājās par Krātosu, Telamonu un dunci. Šķita, ka tas viss ir noticis ar kādu citu.

Zēns juta, kā Gars ar degunu vieglītēm biksta viņam kāju pirkstus, un nosprieda, ka tā delfīns atvainojas. Nezināju, ka tu nevari būt zem ūdens tā kā es. Piedod.

Hīlass neveikli pasniedzās ar kāju un arī piebikstīja.

Viņam gribējās pateikt Garam, ka viņš saprot un ka viņam arī ir žēl. Piedod, ka nevaru būt kopā ar tevi zem Jūras.

Bet viņš nepaspēja. Gars bija prom.

Dusi mierā, Telamons klusi atvadījās no Hīlasa, iemez­dams tēvoča bēru sārtā papeles zaru.

Vai tas tiks ņemts vērā, ja izlikies, ka sēro par tēvoci, bet patiesībā apraudāji draugu? Vai dievi tevi tomēr sadzirdēs?

Līdz pat brīdim, kad viņi ar meiteni atrada krastā to asiņaino tunikas strēmeli, Telamons bija cerējis, ka Hīlass vēl ir dzīvs. Pat pēc tam viņam bija grūti noticēt. Hīlass un miris? Viņš nekad neatgriezīsies?

Uguns sprakšķēja un krakstēja, aprijot eļļā izmērcē­tos izskalotos kokus un ķeroties klāt ķermenim.

Debesis pēc vakardienas lietusgāzes bija noskaidro­jušās, un Jūra bija rāma kā piens. Telamons stāvēja un mirkšķināja acis saules gaismā. Viņš juta, kā rīklē iezogas degošas miesas taukainais smārds. Pagriezis galvu, zēns skatījās, kā sīki vilnīši sērīgi apskalo oļus. Viņš domāja par Hīlasa līķi, kas guļ kaut kur Jūrā un neviens neveic rituālus, lai palīdzētu viņa garam ceļā.

Pagrābis riekšu pelnu, Telamons uzsmērēja tos sev uz sejas. Tas bija sāpīgi, bet viņam to vajadzēja. Bija sevi jāsoda. Visā bija vainojams viņš. Ja viņš nebūtu saticies ar Hīlasu pie vraka, Krātoss vēl būtu dzīvs. Un Hīlass arī.

Pa gabalu viņu ar aizvien augošu cieņu uzlūkoja vīri. Tie bija redzējuši, kā Telamons izlauza Koronosa dunci no tēvoča aukstajiem miroņa pirkstiem, un nu redzēja, kā viņš smērē uz sejas pelnus. To viņi atbalstīja. Tā tam vaja­dzēja būt: jaunais radinieks pārņēma vadību no mirušā.

Telamons zināja, ka vajadzētu lepoties. Galu galā viņš bija atguvis dunci savas dzimtas mantojumu. Taču viņš juta kaunu.

Vēl nelāgāk bija tas, ka viņš līdz nonākšanai Likonijā acīmredzot bija galvenais. Zēns zināja, ka nevar uzņem­ties tādu pienākumu, un viņam bija aizdomas, ka arī vīri to zina. Trīspadsmit vasaras redzējis puišelis vadīs divtik vecus karotājus?

Vakar īlārkoss, Telamona tēvoča vietnieks, bija pajau­tājis, vai sadedzināt Krātosa mirstīgās atliekas saskaņā ar tiem rituāliem, kādus ievēroja viņš pats, vai arī vest to atpakaļ uz Likoniju un apbedīt ierastajā veidā Senču Vietā. Telamons nezināja, ko lai dara. Viņam derdzās doma par līķa sadedzināšanu tāpat kā viņam bija rie­bušies tēvoča piekoptie rituāli; bet viņš neuzdrošinājās to atzīt, un beigās īlārkoss pieņēma lēmumu pats.

- Tātad tu tagad esi varonis, aiz muguras ieņirdzās kāda balss.

Telamons sabozās.

Keftiešu meitene izskatījās pēc maza, noplukuša vanaga. Viņa bija netīra. Meitene gan bija ārkārtīgi nopriecājusies, ieraugot to ēģiptiešu vergu, kuru viņas māte bija sūtījusi līdzi, lai meitu pieskatītu, bet attei­kusies pieņemt viņa piedāvāto tīro tuniku; un viņa bija atglaudusi matus atpakaļ, it kā speciāli pievēršot uzma­nību rētai, kas pāršķēla vaigu kā jauna mēness sirpis.

- Vācies, Telamons noņurdēja.

- Kāda ir sajūta? meitene mīlīgi apvaicājās. Tu esi atdabūjis savu dārgo dunci, un Hīlass ir pagalam. Vai tu lepojies ar sevi?

- Lepojos? Zēns paraudzījās apkārt, vai neviens nenoklausās. Viņš bija mans labākais draugs!

Sārts, dzirkstelēm šķīstot, sabruka. Keftiete uzlūkoja Telamonu ar samiegtām acīm. Tu droši vien zini, ka tavi radi nodedzināja visu ieleju?

- Aizveries!

- Aizsūtīju savu vergu paskatīties. Viņš teica, ka tā jau sākot zaļot. Drīz vien tur būs tā, it kā jūsu upura nemaz nebūtu bijis.

Telamons aizsoļoja prom pa krastu, bet meitene, viņam par lielām dusmām, sekoja. Kas ar mani notiks? viņa jautāja.

- Mēs tevi aizvedīsim atpakaļ uz Likoniju, viņš atcirta. Tur ir tava māte lai viņa tiek ar tevi galā.

- Nē, es gribēju teikt…

- Es zinu, ko tu gribi teikt. Man ir vienalga, ka viņa ir noslēgusi vienošanos ar manu tēvu, es ar tevi negulēšu. Viņš zīmīgi pablenza uz rētu. Tu esi pārāk neglīta.

Meitene rejoši iesmējās. Nu ko, tas vismaz ir kaut kas.

Zēns pacēla akmeni un aizmeta to Jūrā.

Pie kuģa īlārkoss pašlaik upurēja cūku Zemes Drebinātājam, cerot uz drošu braucienu līdz Likonijai. Tas atsauca Telamonam atmiņā pašu pirmo upurēšanu, ko viņš bija redzējis. Viņam toreiz bija apritējušas četras vasaras, un viņš izbrīnījās par asins strūklu, kas izšļācās no auna pūkainā kakla. Vai tas iedarbosies? mazais jautāja, un viņa tēvs Testors paspieda dēla roku un atbil­dēja: Tas jāizlemj dieviem.

Tagad, kad Telamons noskatījās, kā debesis vijas taukainu, melnu dūmu grīstes, viņu piepeši kā sitiens ķēra atskārsme. Nu protams, viņš nodomāja. Viss ir dievu griba. Kāpēc viņš to nebija saskatījis jau agrāk? Viņu dēļ mani plosīja izvēle starp radiem un Hīlasu. Viņi noteica to, ko es darīju. Man nebija izvēles.

Nebija izvēles, viņš domāja. Un sajutās mazliet labāk. Tas nozīmēja, ka nekas no notikušā nav viņa vaina.

Viņš domās deva solījumu. Tiklīdz tikšu mājās, es došos uz satikšanās vietu Kalnā. Es upurēšu teļu par Hīlasu un Izi.

-Jā, viņš noteica. Tā rīkoties būs pareizi.

Viņš to bija pateicis skaļi un nu sagatavojās meite­nes izsmieklam; taču viņa neklausījās. Viņa ar plaukstu aizsedza acis un rādīja uz ūdeni, kur bija noenkurots kuģis.

- Paskaties, viņa klusiņām sacīja. Delfins ir atgrie­zies.

Pienāca īlārkoss kopā ar dažiem vīriem. Tas ir tas pats delfins, kas atpeldēja pakaļ ārpusniekam, viņš sacīja Telamonam. Mēs nezinām, ko tas nozīmē.

- Es noskaidrošu, meitene vēsi noteica.

Telamons nošņaukājās. Nekā nebija! Es tevi nelai­dīšu Jūrai ne tuvumā, tu mēģināsi aizbēgt…

- Nu tad sasien mani! viņa atcirta. Piesien mani pie tā koka zemesraga galā un noliec sardzi uz kuģa, ja jau baidies, ka es aizmukšu.

Zēns nosarka. Es nebaidos. Es vienkārši tev neuz­ticos.

Meitene izslējās: viņa bija tikai kaulains skuķēns netīrās skrandās, bet ar tādu autoritāti, ka vīri acis vien nobolīja.

- Tu nevari mani aizkavēt sarunāties ar Dievietes radību, viņa paziņoja. Es esmu keftiete. Mēs protam delfīnu valodu.

Kad Telamons neko neatbildēja, viņa uzrunāja kareiv­jus: Ja jūs man neļausiet aprunāties ar to delfīnu vie­nai -, tad Dieviete būs neapmierināta. Un tad jūs nemū­žam netiksiet mājās.