Dievi un karotāji

2

Hīlass, pa pusei slīdot, pa pusei krītot, novēlās līdz pašai upei. Viņu apbēra oļu krusa taču bultas nesekoja.

Zēns piezemējās ar seju irbuleņu krūmā, bet pie­spieda sevi palikt nekustīgi, zinot, ka mednieki ātrāk par visu citu pamana kustību. Šķita, ka miesa ir sadauzīta un saskrāpēta, bet kauli gan laikam nebija lauzti, un arī amulets vēl bija turpat kaklā.

Ausīs spindzēja mušas, un muguru svilināja saule. Beidzot Hīlass pacēla galvu un nopētīja aizu. Melnie kareivji bija nozuduši.

Toties Skīross gan bija apstājies mazu gabaliņu augs­tāk nogāzē. Vismaz lielākā daļa. Iekšas bija izstaipījušās uz klintīm kā tāds izžauts zvejas tīkls. Apkārt jau lidinā­jās maitasputni, bet mirušā galva bija pagriezta, it kā viņš mēģinātu paskatīties.

Skīrosa rēgam vajadzēs palīdzību, lai būtu vieglāk aiziet, taču Hīlass nedrīkstēja riskēt viņu aprakt vai veikt vajadzīgos rituālus. Piedod, Skīros, viņš nomurmi­nāja. Izdzīvošanas likumi. Nepalīdzi tam, kas nevar palīdzēt tev.

Pār upi līka vītoli un kastaņas; bija atvieglojums atras­ties koku ēnā. Hīlass klupšus ieklupa seklumā, nokrita ceļos un padzērās. Viņš apslacījās, iesprauslādamies, kad saltās lāses skāra sakarsušo, saskrāpēto ādu. Ūdens ņirbā

zēns pamanīja savu atspulgu. Šauras acis, sasprindzinā­jumā savilkta mute; garie mati nokārās lejup.

Ūdens nomierināja, un Hīlass pirmo reizi pēc uzbru­kuma spēja skaidri domāt. Bija vajadzīgs ēdamais, drēbes un nazis. Vispirms jātiek līdz ciemam. Izi noteikti zināja, ka tur ir visdrošāk, un nu jau viņa būs klāt. Viņa noteikti tur būs, zēns sev izmisīgi iegalvoja.

Aizu pieskandēja maitasputnu ķērcieni; Skīross bija nozudis zem snaicīgu kaklu un pieputējušu spārnu mudžekļa. Lai mirušā rēgs viņam nesekotu, Hīlass steig­šus salasīja savvaļas ķiploka lapas un izkaisīja tās aiz sevis; rēgi barojas no ēdiena smaržas, un, jo tā smirdī­gāka, jo labāk. Tad Hīlass skriešus metās prom pa aizu, sekojot upes straumei.

Viņš juta, ka koki un klintis vēro. Vai tie viņu nodos? Viņš bija uzaudzis šajos kalnos. Pazina visas slepenās takas un šejienes savvaļas radību paražas: katra vanaga saucienu, katra lauvas rēcienu. Viņš zināja, kur atrodas izdegušās ieplakas, no kurām jāvairās Nikno dēļ. Bet tagad viss bija mainījies.

Šis nav pēdējais tā sacīja tas kareivis. Viņš zināja, ka Hīlass vēl ir dzīvs. Bet kas jāsaprot ar “viņiem”?

Hīlass izbīlī attapās, ka Skīross nebija tikai kazu gans. Viņš bija ārpusnieks.

Arī Hīlass bija ārpusnieks. Tāpat Izi. Abi bija piedzi­muši ārpus ciema; tā vecākais Neleoss viņus vēl maziņus bija atradis Kalnā un pielicis pie darba. Vasarās bērni ganīja ciema vecākā kazas kalnu virsotnēs, bet ziemā aprūpēja tās lejā, aizā.

Bet kāpēc melnie karotāji vajā ārpusniekus? Tas bija gluži nesaprotami. Ārpusnieki visiem ir vienaldzīgi viņi ir pēdējās pabiras.

Saule tuvojās rietam, un ēnas līda augstāk pa aizas malām. Kaut kur tālumā rēja suns. Rejas izklausījās raižpilnas. Hīlass vēlējās, kaut dzīvnieks rimtos.

Zēns pienāca pie neliela, triskājaina, zem koka iekār­tota upurgalda Kalna dievam. Galdiņam bija pārklāta appelējusi zaķāda; Hīlass paķēra ādu un apsēja to ap gur­niem. Kāda ķirzaka viņu uzlūkoja saltām acīm, un viņš nomurmināja atvainošanos ja nu tas gadījumā būtu maskējies gars.

Bija patīkami nebūt kailam, bet no izsalkuma gan reiba galva. Vīģēm vēl bija par agru, bet skrienot izdevās salasīt dažas peļu apskrubinātas zemenes. Zēns pama­nīja ērkšķu krūmu, kur savu ēdamo bija nobēdzinājusi čakste: uz ērkšķiem bija uzdurti trīs circeņi un zvirbu­lis. Žigli atvainojies čakstei, zēns aprija visu krājumu, izspļaudams spalvas un circeņu čaulas gabaliņus.

Ceļā sāka parādīties olīvkoki un nogāzēs izcirsti līdze­nas zemes gabaliņi. Mieži bija nobrieduši pļaujai, bet tuvumā nevienu nemanīja. Visi noteikti bija aizbēguši uz ciemu ja vien melnie karotāji to nebija nodedzinājuši.

Zēnam par atvieglojumu, ciems vēl atradās turpat, kaut arī tajā valdīja nelādzīgs klusums. Nededzināto ķieģeļu būdas aiz ērkšķainu krūmu dzīvžoga spiedās kopā kā izbiedētu aitu bars. Hīlass saoda pavardu dūmu smārdu, taču balsis nedzirdēja. Ārpusē vajadzētu manīt ēzeļus un dubļos urķējošās cūkas. Nekā. Un garu vārti bija ciet.

Vārti bija apmesti ar sarkanu okeru, un no šķērsko­kam piesietajiem savvaļas buļļa ragiem lejup lūkojās Sen­cis. Tas bija iemiesojies žagatā, bet neapšaubāmi piede­rēja Senču pulkam kaut ari ne Hīlasa Senču.

Zēns izkaisīja zemē pa ceļam nozagtos miežus, bet Sencis par viņa ziedojumu nelikās ne zinis. Tas saprata, ka zēnam te nav vietas. Garu vārti bija paredzēti ciema aizsardzībai un ārpusnieku noturēšanai ārā.

Vārti čīkstēdami pavērās, un spraugā pazibēja nosmu­lēti ģīmji. Hīlass pazina cieminiekus visu mūžu, bet nu tie glūnēja pretī tā, it kā viņš būtu svešinieks. Daži turēja sprakstošas lāpas no milzu fenheļa stublājiem; visiem rokās bija cirvji, sirpji un šķēpi.

Izcēlās kņada, atskanēja rejas, un pa vārtiem ņigu ņegu izbrāzās suņi un metās uz Hīlasa pusi. Uzbrucēju barvedis bija aitusuns, vārdā Dārts, tas bija tik liels kā mežakuilis un apmācīts pēc pavēles pārplēst cilvēkiem rīkli. Suns nostājās Hīlasam priekšā ar saslietu spalvu un draudīgi nolaistu galvu un ar acīm iezīdās zēnā. Dzīv­nieks zināja, ka Hīlasam nav ļauts ieiet ciemā.

Hīlass palika stāvam. Ja viņš spers kaut soli atpakaļ, Dārts uzbruks. Laidiet mani iekšā! zēns uzsauca.

- Ko tu gribi? norūca virsaitis Neleoss. Tev jābūt Kalnā un jāpieskata manas kazas!

- Laidiet mani iekšā! Es meklēju savu māsu.

- Viņas te nav. Kāpēc tu domā, ka šī ir te?

Hīlass samirkšķināja plakstus. Bet… kur tad viņa ir?

- Vai es zinu manis pēc beigta.

- Tu melo! Hīlass iebrēcās. Bet dziļi sirdī viņu sagrāba bailes.

- Tu atstāji manas kazas! Neleoss ierēcās. Tas sku­ķis neuzdrošinātos atgriezties bez tām un tu arī neat­grieztos, ja vien tev nav sakārojies, lai noslānu tevi tā, ka āda atlēks!

- Viņa drīz būs klāt. Laidiet mani iekšā! Man dzenas pakaļ!

Neleoss samiedza acis un ar vienu aprepējušu roku paieskāja bārdu. Viņam bija līkas kājas kā zemniekiem un mugurā no arkla vilkšanas iemeties kupris, bet prāts bija ass kā zebiekstei; viņš nekad nemitējās lēst, kā atdot mazāk, bet izspiest vairāk. Hīlass zināja, ka Nele­oss nespēj izšķirties sodīt viņu par to, ka pametis kazas, vai arī atstāt pie dzīvības, lai varētu likt strādāt tālāk.

- Viņi nogalināja Skīrosu, Hīlass pastāstīja. Mani arī nogalinās. Tev jāpārkāpj likumi un jāielaiž mani iekšā!

- Sūti to kverpi prom, Neleos! iespiedzās kāda sieva.

- Viņš jau kopš tās dienas, kad šamo atradi, ir sagādājis vienas vienīgas nepatikšanas!

- Uzrīdi tam zeņķim suņus I sauca cita. Ja viņu noķers te, sprukās būsim visi!

- Viņai taisnība, uzrīdi suņus! Viņš noteikti ir kaut ko pastrādājis, citādi tak šim neviens pakaļ nedzītos!

- Bet kas tie tādi ir? Hīlass iebrēcās. Kāpēc viņi vajā ārpusniekus?

- Nezinu un negribu zināt! Neleoss ierēcās; taču Hīlass ciema vecākā acīs pamanīja plaiksnāmies bailes.

- Zinu tikai to, ka viņi ieradušies šurp kaut kur no austrumiem un medī ārpusniekus. Nu lai tik medīl Lai dara, ko grib, ka tikai liek mierā mūs!

Cieminieku vidū uzšalca piekrišanas saucieni.

Hīlass aplaizīja lūpas. Bet kā tad ar to likumu par patvēruma došanu? Ja kādam draud briesmas, viņš ir jāielaiž!

Neleoss mirkli vilcinājās. Tad viņa seja nocietinājās.

- Uz ārpusniekiem tas neattiecas! viņš izspļāva. Tai­sies, ka tiec, citādi uzrīdīšu tev suņus!

Drīz iestāsies tumsa, bet viņam nav kurp iet.

Nu labi, labi, Hīlass domās sunīja cieminiekus, ja jau jūs man nepalīdzat, pats tikšu galā.

Pagriezies atpakaļ cauri silam, zēns devās uz ciema otru malu. Tur viss bija tukšs: visi joprojām drūzmējās pie garu vārtiem.

Ja viņi domāja, ka Hīlass vēl nekad nav bijis ciemā, tad kļūdījās. Ja esi ārpusnieks, tu zodz, lai izdzīvotu.

Zēns ieslīdēja iekšā pa spraugu ērkšķainajos krūmos un pielavījās pie tuvākās būdas tā piederēja kādai izma­nīgai atraitnei, vārdā Tairo. Pavards bija sabikstīts tā, lai lēni gruzdētu, un piedūmotajā, sarkanīgajā mijkrēslī zēns nejauši pagrūda mājas čūskai noliktu piena šķīvīti. Guļvietā būdas stūri iekunkstējās kāds lupatu vīstoklis.

Hīlass uz mirkli sastinga. Tad viņš klusītēm nocēla no āķa kūpinātu cūkas kāju.

Tairo savā gultā sakustējās un iekrācās.

Hīlass pievāca sijai pārmestu tuniku, bet sandales atstāja turpat, jo vasarā vienmēr staigāja basām kājām. Tairo atkal iekunkstējās. Zēns metās bēgt, pa ceļam vēl sakārtodams mājas čūskas trauciņu; čūskas sarunājas savā starpā, un, ja kāds aizdod dusmas vienai, apskaišas visas.

Nākamā būda piederēja Neleosam; tā bija tukša. Hīlass paķēra ādas maisu ūdenim, gabalu jēlādas virves, ko izmantot kā jostu, un no zāles stiebriem austu maisu, kurā iekrāmēja asinsdesas luņķi, aitas piena sieru, plā­ceni un vairākas riekšas olīvu. Vēl viņš iztecināja dze­ramo nū veča vīna krūkas un atlikušajā iebēra pelnus, lai atmaksām'parjgaau gafKā saņemtajiem sitieniem.

Tuvojās balsis; garu vārti čikstot aizvērās. Zēns aizla­vījās prom pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, un pārāk vēlu attapās, ka aizmirsis nozagt nazi.

Kad Hīlass nonāca ēnainajā mandeļkoku birztalā tālāk aiz ciema, jau bija uzlēcis mēness un sāka čirkstēt cikādes. Zēns steigšus uzvilka tuniku un apjoza ap viduci virvi.

Pie stropiem sanēja dažas aizkavējušās bites, un zālē Hīlass pamanīja galdiņu ziedojumiem. Cerēdams, ka tas tur sabijis jau gana ilgi, lai visas dievu sūtītās radības būtu pieēdušas pilnus vēderus, zēns aprija divas medus kūkas un aunazirņu pankūku ar gardu lēcu, kaltēta asara un drupināta siera pildījumu. Mazliet ēdamā viņš atstāja bitēm un lūdza tās sargāt Izi. Bites nodūca atbildi; zēns nesaprata, vai tā nozīmē “jā" vai “nē”.

Viņam iešāvās prātā, ka Izi taču noteikti nevarēja būt nākusi pa šo ceļu, citādi būtu notiesājusi to pankūku. Vai vajadzētu gaidīt māsu te vai arī labāk mēģināt atrast ceļu uz Lapitosu un cerēt, ka viņa devusies turp uzmeklēt Telamonu? Bet Lapitosa bija kaut kur Kalna otrā pusē, un ne Hīlass, ne Izi nekad nebija tur bijuši. Par turieni viņi zināja tikai no Telamona aptuvenajiem nostāstiem.

Kaut kur tālumā joprojām rēja tas pats suns, ko Hīlass bija dzirdējis iepriekš. Rejas izklausījās bezcerīgas, it kā dzīvnieks vairs neticētu, ka kāds vēl atnāks. Hīlass vēlē­jās, kaut tas mitētos. Rejas viņam atgādināja par Škicu.

Viņš negribēja domāt par Škicu. Viņa prātā bija uzcelts mūris, un aiz mūra glūnēja nelāgas atmiņas, tā vien gaidot, kad tās atcerēsies.

Kalnos, kad noriet saule, svelme ātri mitējas, un Hīlass nodrebinājās, kaut arī zēnam bija vilnas tunika. Viņš nolēma pamest ciemu un atrast vietu, kur pārnakšņot.

Zēns vēl nebija ticis necik tālu, kad apjauta, ka suns ir pārstājis riet. Tagad tas izdvesa garus, kaitinošus kau­cienus.

Kad Hīlass pagāja garām takas līkumam, kaucieni pēkšņi pieņēmās skaļumā.

Suns nebija tik liels kā Škics, bet tikpat pluskains gan. īpašnieks to bija piesējis pie koka blakus savai priežu zaru būdai un atstājis bļodu ūdens, ko suns bija izdzē­ris sausu. Dzīvnieks bija jauns un nobijies un, ieraugot Hīlasu, kļuva nevaldāms, celdamies pakaļkājās savā virvē un kuldams gaisu ar priekšķepām, pārmērīgā sajūsmā sveicot nācēju.

Hīlasam bija tāda sajūta, it kā kāda roka būtu iesnie­gusies viņam krūtīs un sažņaugusi sirdi. Acu priekšā atplaiksnīja Škica tēls: Škics guļ beigts ar bultu sānā.

Suns dedzīgi rēja uz zēnu un luncināja visu dibengalu.

- Aizveries! zēns uzsauca.

Krancis piešķieba galvu un iesmilkstējās.

Hīlass žigli atraisīja savu ūdens maisu un ielēja ūdeni bļodā, tad pasvieda sunim desu. Dzīvnieks izstrēba ūdeni un vienā kampienā aprija desu, tad nogāza zēnu zemē un sāka laizīt tam vaigu. Hīlasa sirdī uzjundījās skumjas. Viņš paslēpa seju kranča kažokā un ieelpoja silto suņa smaržu. Iekliegdamies viņš atgrūda dzīvnieku un pavir­zījās tālāk, kur viņu nevarēja aizsniegt.

Suns luncināja asti un lūdzoši ķilkstēja ūu-vaūuu-ūu!

- Es nevaru tevi atsiet, Hīlass sacīja. Tu man sekotu un tad mani noķertu!

Dzīvnieks žēli uzlūkoja zēnu.

- Būs jau labi, Hīlass apgalvoja. Tas, kurš tevi pie­sēja, bija gana rūpīgs, lai atstātu ūdeni; gan drīz atnāks.

Tā taču bija, vai ne? Viņš nekādi nevarēja ņemt suni līdzi ne jau tādā brīdī, kad pašam dzenas pakaļ melnie karotāji. Suņi neko nesaprot no slēpšanās. Tādam nevar pateikt, lai tevi nenodod.

Bet ja nu šo suni nobeidz tāpat, kā nogalināja Škicu?

Nedodams sev laiku pārdomām, zēns paķēra ūdens bļodu, atsēja suni un sāka vilkt to sev līdzi. Kad jau varēja redzēt ciemu, viņš piesēja dzīvnieku pie koka, no jauna piepildīja tā bļodu un pārbaudīja, vai virve ap kaklu nav apsieta par ciešu.

- Viss būs kārtībā, viņš apsolīja. Kāds atnāks.

Zēns pameta suni sēžam, klusi smilkstam un nolūko­jamies viņam pakaļ. Kad Hīlass paskatījās atpakaļ, plušķis pielēca kājās un cerīgi ierējās.

Hīlass sakoda zobus un skriešus devās prom naktī.

Mākoņi paslēpa mēnesi, un zēns apmaldījās. Ūdens maiss un ēdamais smagi novilka rokas. Beidzot viņš atrada piekalnē uzbūvētu akmens būdu. No apkārt val­došā klusuma zēns juta, ka tā jau ilgi stāv tukša.

Viņš ielīda iekšā pa zemajām durvīm; zem kājām nokraukstēja suķes, un degunā iesitās mikla zemes smarža. Bija auksti, un oda tā, it kā kaut kas te būtu ielī­dis nomirt bet pajumte bija un palika pajumte.

Zēns notupās tumsā ar muguru pret sienu. Viņš juta, ka ož pēc suņa. Atcerējās pēdējo reizi, kad bija kopā ar Škicu. Viņš bija pagrūdis suņa purnu nost bet vai bija noglāstījis tam ausis un pakasījis zem priekškājas tā, kā dzīvniekam patika?

Viņš nespēja noticēt, ka Škicu vairs nekad neredzēs. Vairs nekad viņam nepiespiedīsies liels, silts, pluskains

ķermenis. Vairs nekad viņu nemodinās ūsains purns, kas ošņājas zem zoda.

Hīlass atrāva ūdens maisu un padzērās. Atvēris maisu ar ēdienu, viņš sameklēja dažas olīvas. Sāka trīcēt rokas. Olīvas nokrita. Zēns pagramstījās pa zemi. Olīvas neva­rēja atrast.

Mūris viņa prātā sagruva. Atmiņas gāzās atpakaļ vienā lielā straumē.

Viņi ar Izi bija ierīkojuši apmetni kādā alā rietumu smailē. Izi bija aizgājusi sarakt asfodelu saknes, bet Hīlass tikmēr nodīrāja vāveri un uzlika to uz uguns cepties.

- Aiziešu līdz upei atvēsināties! viņš uzsauca Izi.

- Skaties, ka cepetis nepiedeg!

- Kad es ko esmu piesvilinājusi? māsa sašutusi atsaucās.

- Aizvakar!

- Nekā nebija!

Hīlass, neko neatbildējis, devās prom pa taku.

- Nekas nebija piededzis! Izi sauca brālim pakaļ.

Pie upes Hīlass nolika uz akmens savu nazi un lingu,

pārvilka pāri galvai tuniku un laidās ūdenī. No kalna vir­sotnes atbalsojās vanaga sauciens: Ai, ai, ai! Zēns izklai­dīgi nodomāja, vai tikai tā nav kāda zīme.

Pēkšņi nikni sāka riet Škics: Nāc ātri! Liela ķeza! Nāc ātri!

Tad iekliedzās Izi.

Hīlass neapstājās uzvilkt tuniku. Paķēris nazi, viņš joza augšā pa taku. Lācis? Vilks? Lauva? Vajadzēja notikt kaut kam tiešām nelāgam, lai māsa tā kliegtu.

Tuvojoties apmetnei, zēns izdzirda klusas, saspring­tas vīru balsis un saoda rūgtu pelnu smaku. Pieliecies aiz kadiķa, viņš palūrēja cauri zariem.

Viņš ieraudzīja četras kazas guļam nokautas; pārē­jās bija aizbēgušas. Viņš ieraudzīja karotājus karotā­jus pārmeklējam apmetni. Viņš ieraudzīja Škicu. Vienā drausmā mirklī zēns pamanīja tā pinkaino, ar dadžiem pielipušo kažoku un lielās, spēcīgās ķepas. Bultu, kas rēgojās Škicam no sāna.

Tad zēns pamanīja alā paslēpušos Izi; māsas šaurā sejiņa pārbīlī bija nobālusi balta kā sniegs. Kaut kas bija jādara, citādi meiteni atradīs.

Linga bija palikusi pie upes. Hīlasam bija tikai krama nazis bet kāds no tā labums? Divpadsmit vasaras pie­dzīvojis puika pret septiņiem līdz zobiem apbruņotiem vīriem.

Iznācis tur, kur bija katram redzams, viņš iebļāvās:

- Šeit!

Pret viņu pavērsās septiņas pelnu pelēkas sejas.

Mezdams līkloču cilpas mežā, Hīlass aizvilināja uzbrucējus prom no māsas. Viņš nevarēja riskēt kaut ko uzsaukt meitenei, bet Izi bija gudra gan viņa izmantos izdevību un manīsies ārā no tās alas.

Nosvelpa bultas. Viena trāpīja rokā. Viņš iekliedzās un nometa nazi…

Sarāvies kņūpus būdā, Hīlass apskāva ceļgalus un šūpojās šurpu turpu. Viņam gribējās plosīties un kliegt, un kaukt. Kāpēc melnie karotāji uzbruka? Ko Hīlass un Izi, un Škics tiem bija nodarījuši?

Acis sūrstēja. Rīklē sariesās kamols. Viņš to nikni norija. Raudāšana Škicu neatsauks. Un Izi arī neatradīs.

- Es neraudāšu, zēns skaļi sacīja. Es neļaušu viņiem man to nodarīt.

Atņirdzis zobus, viņš trieca dūri pret sienu, lai aiztu­rētu asaras.

Hīlasu atmodināja pa durvīm iespīdošā mēnesnīca, un vienu mirkli viņš nemaz nesaprata, kur atrodas. Viņš gulēja uz sāna un cīnījās ar baiļu uzplūdiem. Tad atmiņas atgriezās un kļuva vēl ļaunāk.

Tiklīdz pienāks rītausma, viņš sev sacīja, tu dosies uz Lapitosu un uzmeklēsi Telamonu. Izi noteikti ir pie Telamona. Ja ne, tu viņu atradīsi. Viņa ir sīksta un kalnus pazīst gan līdz tam izdzīvos.

Zēns noslēdza prātu, neļaujot sev domāt par iespēju, ka māsa varētu būt mirusi.

Kad acis aprada ar krēslu, Hīlass netālu no ieejas saskatīja kaut ko, kas līdzinājās māla ogļu pannai; tajā melnēja kaudzīte apdegušu kaulu. Blakus mētājās salauzts krama nazis un rindā sakārtotas bultas; katra bulta bija rūpīgi pārlauzta uz pusēm.

Hīlass sajuta uztraukuma adatiņas un pieslējās sēdus. Tāda rinda ar salauztām bultām te varēja atrasties tikai viena iemesla dēļ.

Mirušais uz muguras gulēja pie pretējās sienas. Viņa seju klāja drāna, bet pēc nekrāsotās tunikas un tulznai­najām kājām Hīlass uzminēja, ka viņš bijis zemnieks.

Droši vien miroņa radiniekus plēsa pušu gan bailes no melnajiem karotājiem, gan nepieciešamība nomierināt sava rada dusmīgo rēgu; bet rituāli nebija atstāti neievē­roti. Mirušo bija noguldījuši uz niedru paklājiņa līdz ar viņa sirpi un šķēpu, iepriekš nonāvējot ieročus, salaužot tos uz pusēm, lai rēgs tos varētu lietot. Šī paša iemesla dēļ bija sadauzīta viņa krūzīte un bļodiņa un nožņaugts suns, kas gulēja turpat netālu, gatavs sekot saimniekam pēcnāves dzīvē. Un tas laikam bija viens no bagātākajiem zemniekiem, jo tālākajā stūrī kluknēja miris vergs. Arī

tas, tāpat kā suns, bija nogalināts, lai varētu apkalpot savu kungu.

Kaps, Hīlass nodomāja. Tu esi atradis pajumti kapā.

Viņš nespēja noticēt, ka nav pamanījis zīmes. Tāpēc cieminieki pie stropiem bija nolikuši ziedojumus: lai bites varētu piedalīties bēru mielastā. Tāpēc kaps bija stāvējis vaļā: lai ļautu garam aiziet.

Un Hīlass bija pārkāpis visus likumus. Viņš nebija tuvojies no rietumiem, piespiežot pie pieres dūri, un nebija lūdzis Senčiem atļauju ienākt.

Neuzdrošinādamies elpot, zēns pasniedzās pēc savām mantām.

Mirušais vergs kaktā atvēra acis un lūkojās viņā.