Dievi un karotāji

32

Vārnas soļoja tieši zem viņiem: Pirra saskaitīja pie­cus vīrus un zēnu; katram pie gurna bija bronzas duncis.

Karotāji gāja mērķtiecīgi, noliektām galvām. Pirra izelpoja. Viņi nedzina pēdas. Viņi vāca izskalotos kokus.

Hīlass viņai blakus bija gluži sastindzis. Tas ir Tela­mons, viņš aizsmakušā čukstā sacīja.

-Ko?

- Telamons. Viņš ir Vārna.

Meitene samiedza acis un palūkojās nopakaļ vīriem, kuri attālinājās uz liedaga pusi. Tātad tas bija tas zēns, kas viņai bija jāprec.

- Vārna, Hīlass atkārtoja. Telamons ir Vārna.

Pirra izbrīnījās. Nu protams! Viņš pieder pie Koro­nosa dzimtas. Nāc, mums jātiek prom no šejienes! Kā tev šķiet, vai mēs varēsim tikt pāri tam zemesragam?

- Kāpēc tu man nepateici? viņš klusi jautāja.

- Ko es tev nepateicu?

- Ka viņš ir Vārna.

- Hīlas, mums ir jātiek prom no šejienes!

- Kāpēc tu man nepateici?

Viņa balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Pirrai atskatīties. Zēna lūpas zem pelnu un netīrumu kārtas bija kļuvušas gluži pelēkas. Dzeltenbrūnās acis tumsa gandrīz melnas.

Reiz Pirra Dievietes Nama dižsētā bija redzējusi buļļu lēcēju, ko bija sabadījis bullis. Viņu iznesa no sētas dzīvu, bet seja bija tikpat nobālusi un satriekta kā pašlaik Hīla­sam.

- Kāpēc? viņš prasīja.

- Es, protams, domāju, ka tu to zini! Nāc taču!

Krasts bija biezi apaudzis ar kokiem, un bērni atrada

ceļu pāri zemesragam nepamanīti. Nekādu pakaļdzīša­nos nemanīja, bet Pirra ik mirkli baidījās, ka ieraudzīs karotājus metamies viņiem pakaļ.

Abi ienira kastaņu un platānu pudurī, kur trokšņoja zvirbuļu bars. Paslēptuve bija laba, un meitene uzelpoja mierīgāk. Neviens joprojām nedzinās pakaļ.

Pēc brīža viņi uzgāja strautu. Nometusies ceļos sūnās, Pirra atskārta, ka vairs nespēs paspert ne soli. Es esmu pagalam, viņa elsa. Neatceros, kad pēdējo reizi gulēju. Cik vēl tālu līdz apmetnei?

- Man šķiet, ka vēl ir labs gabals. Jāiet varbūt pusi dienas.

- Vai būtu droši uz brīdi apstāties te?

- Droši nav nekur, Hīlass nomurmināja.

Pirra vilcinājās. Par Telamonu man tiešām šķita, ka tu zini. Tu galu galā sacīji, ka viņš esot tavs labākais draugs.

- Bija, Hīlass caur zobiem izgrūda. Viņš bija mans labākais draugs.

Bērni atrada guļvietu jaunaudzē, un Hīlass nomas­kēja to ar zariem, lai viņus nevarētu redzēt. Pirra aizgāja meklēt ēdamo, drīz atgriezās un pastāstīja, ka koki augot līdz pašam krastam un ka esot riskējusi ātri iebrist ūdenī.

Viņa atnesa pilnus svārkus jūrasežu, kurus abi apēda jēlus, izķeksējot sātīgo ķēpu ar pirkstiem. Meitene visu laiku meta uz Hīlasu dīvainus skatienus; zēnu tas sadus­moja. Negribējās, ka viņu redz šādu.

Beidzot Pirra bilda: Man jau no sākta gala likās jocīgi, ka viņš ir tavs draugs. Tāpēc, ka viņš ir Vārna.

Hīlass nikni paglūnēja.

- Kad tu pateici, ka viņš esot tavs draugs, es nezināju, vai varu tev uzticēties. Nezināju, ko lai domā. Tāpēc neko neteicu. Protams, vēlāk alās es tev uzticējos; bet tad viss notika tik ātri, ka nebija laika par to aprunāties.

Hīlass iedūra dunci zemē un skatījās, kā tas nodreb un paliek mierā. Viņam bija nelabi, un iekšā vārījās dus­mas un žēlums, un neticība. Vai viņi vispār jebkad bija bijuši draugi vai arī tas viss bija meli? Bet kāpēc?

Viņš atcerējās to dienu pēc uzbrukuma, kad Telamons tēva kaujas ratos brauca viņu meklēt. Viņš sacīja, ka nezi­not, kāpēc Vārnas vajā ārpusniekus. Tiklīdz par to padzir­dēju, devos tevi brīdināt… es atradu Škicu… es viņu apraku…

Vai kaut kas no tā vispār bija tiesa? Bet ko gan Tela­mons varētu iegūt no tādiem meliem?

Pirra aiznesa pēdējo jūrasezi atpakaļ uz krastu kā ziedojumu. Viņus nekur nemana, meitene atgriezu­sies sacīja, bet man šķiet, ka es tālumā saskatīju mūsu vraku. Tev bija taisnība līdz tam jāiet vismaz pusi die­nas. Vai varam atpūsties līdz tumsai?

Hīlass neatbildēja. Viņš ar pirkstu vilka pa krustu un apli uz dunča spala. Kaujas ratu ritenis, bija sacījis Akas­toss, kas saspiedīs viņu ienaidniekus.

Nešķita iespējams, ka šis pats duncis viņa priekšā šis vienkāršais bronzas nazis iemiesotu Koronosa dzim­tas varu. Taču dziļi sirdī zēns apzinājās, ka tas ir tiesa.

Viņš atminējās to, ko bija stāstījis Akastoss: Vārnas ir pazaudējuši savu dunci un grib to atgūt, un varbūt tāpēc viņi vajā ārpusniekus. Vai viņi kāda iemesla dēļ domā, ka nazi ir nozadzis kāds ārpusnieks un ka šis ārpusnieks varētu būt Hīlass?

- Kāpēc tu visu laiku skaties uz savu nazi? Pirra klusiņām jautāja. Meitenes vaibsti bija saviebti aiz nogu­ruma, bet tumšās acis vērīgi lūkojās ceļabiedrā.

Zēns viņai izstāstīja. Par to, kā atradis kapā mirstošo jaunekli, kā viņam iedots nazis un kā tas palīdzējis palikt dzīvam tad, kad dreifējis Jūrā, un par to, ko bija stāstījis Akastoss.

Kad Hīlass beidza runāt, iestājās klusums. Koki stinga pusdienas svelmē. Pat zvirbuļi bija pieklusuši. Tikai sie­nāžu čirksti sanēja un sanēja.

Pirra ierunājās pirmā. Vai tu esi pārliecināts, ka šis ir īstais nazis?

- Tam virsū ir kaujas ratu ritenis tieši tā, kā Akas­toss sacīja. Hīlass pavērās meitenē. Tas jauneklis kapā, tas keftietis. Vai tu zini, kas viņš tāds bija?

Viņa papurināja galvu. Man nav ne jausmas un es arī nezinu, kāpēc lai viņš būtu zadzis to nazi. Un to droši vien glabāja Mikēnās kā tas tika līdz Likonijai? Un kāpēc? Viņa kodīja lūpu. Līdz šim es pat nebiju dzirdējusi par tādu dunci un nedomāju, ka Keftiu kāds par to zinātu. Tas gan laikam ir gluži saprotami. Vārnas negribētu, lai kāds zinātu, ja… Pirra strauji ievilka elpu.

- Nupat atcerējos. Tāpēc viņi noteikti prasīja Orākulam.

- Kādam Orākulam?

- Kad atbraucām uz Likoniju, mēs dzirdējām, ka Testors un Krātoss esot devušies lūgt padomu savam

Orākulam. Varbūt tā atbilde, ko Orākuls sniedza, varbūt tai bija kāds sakars ar to, ka ārpusnieki nozaguši nazi.

- Bet es taču teicu es to nenozagu!

- Zinu, bet tas ir pie tevis. Tas atnāca pie tevis; tas ir svarīgākais. Un varbūt ja Orākuls tiešām pateica kaut ko par ārpusniekiem, un Krātoss tad jau zināja, ka tu Likonijā esi atlicis vienīgais, viņš varbūt nosprieda, ka tu esi to paņēmis.

- Bet es nekad neesmu bijis Mikēnām pat tuvumā!

- Zinu. Bet tas, kurš nazi nozaga tas jauneklis kapā -, viņš to noteikti atveda no Mikēnām uz Likoniju; tad duncis nonāca tavās rokās, tā ka beigu beigās tas pats vien sanāk.

Hīlass izvilka dunci un pacēla to gaisā. Pie asmens nebija pielipis ne kriksītis netīrumu. Tas bija nevaino­jams. Skaists.

Zēns bija sācis uzskatīt, ka nazis ir viņa draugs. Tas bija kā ceļabiedrs, kad viņš dreifēja Jūrā, un vētrā tas bija aptinis savu saiti ap dēli un noturējis viņu virs ūdens. Hīlass bija uzskatījis, ka duncis viņam palīdz, taču tagad saprata, ka tas tikai glābās pats. Tātad duncis bija vēl viens draugs, kas patiesībā tāds nekad nebija bijis.

Viņš nolika dunci zemē un noslaucīja pirkstus pret stilbu. Tikšu no tā vaļā, viņš sprieda. Iemetīšu to Jūrā. Tad viņi to nedabūs nekad.

Pirra sarauca uzacis. Es domāju, ka tas nelīdzēs. Man šķiet, ka tas zina, kā par sevi parūpēties.

- Kā tu to domā?

- Atceries, kā toreiz alās, kad tev uzklupa tā čūska, duncis ieķērās makstī? Varbūt tas gribēja, lai tev iekož, lai varētu izbēgt. Un toreiz, kad tu uzkāpi tajā koku kaudzē

un nazis izkrita, mirkli pirms tas Akastoss… mirkli pirms viņš tevi notvēra. Ja viņš to būtu pie tevis atradis, nazis tagad būtu pie viņa. Man šķiet, ka ari to duncis negribēja. Nē, Hīlas. Ja tu to iemetīsi Jūrā, tas atradīs ceļu, kā atklā­ties. Kā tikt atpakaļ pie Vārnām.

Hīlass notrīsēja par spīti svelmei. Viņš skatījās, kā uz asmens rotājas saules atspīdumi. Viņam bija neomulīga sajūta, ka duncis klausās.

- Man tikko ienāca prātā vēl kaut kas, Pirra ieteicās.

- Varu derēt, ka Krātoss saviem vīriem nav pateicis, ka tas ir pazudis.

- Kāpēc ne?

-Tā būtu vājuma pazīme. Ja gribi noturēties pie varas, nekad neizrādi vājumu. To man iemācīja māte. Jā. Krātoss droši vien ir pateicis tikai saviem tuvākajiem radiem. Var­būt tikai Testoram un Telamonam un nevienam citam.

Hīlass cieši pavērās Pirrā. Telamonam? Telamons ir tā vīra radinieks?

Meitene pamāja. Testors un Krātoss ir brāļi. Viņu tēvs ir Mikēnu virsvadonis Koronoss. Telamons ir viņa mazdēls. Viņš ir Krātosa brāļadēls. Tāpēc viņš ir Vārna. Viņš ir Vārna jau kopš dzimšanas. Hīlas, vai tev nav labi?

Viņš atkal bija kalnos un turējās uz dzīvību un nāvi zem tās pārkares, kamēr melnās ādās un bronzā tērpts briesmonis pārliecās pār aizas malu. Viņš redzēja spē­cīgu, pelniem nosmērētu roku. Juta skatienu no bruņuce­pures spraugas, kas pārmeklēja nogāzi, lai viņu atrastu…

Krātosa dēļ bija nogalināts Škics. Krātosa dēļ Izi bija pazudusi kaut kur mežonīgos apvidos. Krātoss Koro­nosa dēls. Telamona tēvocis.

- Hīlas?

- Liec mani mierā! viņš uzbrēca. Vienkārši liec mani mierā!

Zēns, neskatīdamies apkārt, aizbrāzās prom biezoknī.

Viņus nesauc par Vārnām, Telamons sacīja. Viņi ir diža dzimta Koronosa dzimta… Mans tēvs… viņam ar tiem nav nekāda ienaida… Viņš ir vadonis tas nozīmē, ka ne vien­mēr var izvēlēties, ar ko ir darīšanas.

Tas viss bija tiesa tomēr cik daudz melu bija tajā, ko viņš atstāja nepateiktu.

Jautājumi joprojām vērpās ap to pašu. Ja Telamons tiešām ir Koronosa dzimtas loceklis kāpēc tad viņš palī­dzēja Hīlasam aizbēgt? Kāpēc nozaga tēva kaujas ratus un atveda pārtiku? Kaltētās aitas aknas, valriekstu sulu. Kāpēc?

Hīlass gluži neapzināti bija atradis ceļu uz mežmalu. Jūra rimti dusēja zem īgni dzeltenām debesīm. Oļi zvē­roja tik spoži, ka sāpēja acis.

Līdz šim, lai ko arī nācās pārdzīvot, Hīlass visu laiku bija cerējis, ka pienāks brīdis, kad to visu varēs izstāstīt draugam. Pagaidi vien, kad izstāstīšu šito Telamonam, viņš bija sev sacījis. Bet nu vairs nebija neviena, kam stāstīt.

Zēns atminējās alā dzirdētos Dievietes vārdus. Hīlass bija jautājis, kāpēc Vārnas viņu vajā, un Dieviete bija atbildējusi: Patiesība dzeļ. Tobrīd šķita, ka ar to domāta jūrasčūska. Tagad zēns atskārta, ka Viņa brīdināja par to, ko viņš uzzinās.

Un patiesība tik tiešām dzēla dziļi. Hīlasam bija tāda sajūta, it kā kāds būtu iedūris viņam krūtīs nazi un vēl pagriezis.

Viņš nevarēja atgriezties pie Pirras. Bija jāpabūt vie­nam.

Nē vienam ne. Viņam vajadzēja Garu. Delfins sa­pratīs.

Krastā nebija ne miņas no Vārnām. Zēns aizskrēja līdz klintīm turpat seklumā un paslēpās. Viņš paplikšķināja viļņus ar plaukstām. Kad tas nelīdzēja, viņš pabāza galvu zem ūdens un sauca Garu, izdvešot burbuļu šaltis.

Bet, lai ko viņš arī darīja, Gars neparādījās.