Dievi un karotāji

27

Kas šī ir par vietu? delfins prātoja, peldēdams pa līku­moto kanālu. Dvaša no viņa elpojamās atveres izklausījās biedējoši skaļa, un, kad delfins pabāza ārā galvu, viņš dzirdēja dziedošās atbalsis un daudzu klikšķu attālumā spoku čalu. Tomēr viņš peldēja uz priekšu, apņēmies atrast zēnu.

Sākumā, kad Dzelmē Mītošais sita ar asti, delfins bija drudžaini peldējis šurpu turpu alas ārpusē. Jūra trakoja, un viņam bija jāizvairās no klintsbluķiem, kas krita lejā no kraujas. Kā gan cilvēki to pārdzīvos?

Milzīgās astes sitieni pierima līdz drebuļiem, tad trī­sām un visbeidzot vieglām tirpām. Delfins raižpilni mēģināja uztvert skaņas, kādas zēns radīja, skrienot vai plikšķinot pa ūdeni ar savām nožēlojamām spuriņām. Nekā. Bija dzirdama tikai Jūras balss un dusmīga akmens ņurdi.

Delfins bija izdvesis garus, skanīgus saucienus un beidzot kaut kur dziļi zemes iekšienē izdzirdis zēna atbil­des saucienu. Delfins sauca vēl un vēl, vedot viņu ārā no alas. Bet pēc kāda laika atbildes vairs nebija.

Delfins nevilcinājās. Kad viņš bija izmests Augšā, zēns bija viņu izglābis. Tagad bija delfīna kārta glābt zēnu.

Viņš bezbailīgi metās alas žokļos. Tās pašas alas, kurā vēl neviens delfins nebija uzdrošinājies doties.

Eja šausminoši strauji sašaurinājās nieka kanālā. Del­fīns dzirdēja, cik tas līkumains, cik atskabargaini ir tur saaugušie mīkstmiešu čaulu čemuri un koraļļi, tomēr turpināja ceļu.

Tas bija pirms kāda brīža. Nu delfīns peldēja dziļāk un kanāls sadalījās daudzos atzarojumos, veidojot samudži­nātu mezglu kā brūnaļģu meža biezoknī. Klikšķu atbalss izklausījās mulsinoši. Pa kuru ceļu peldēt?

Viņš devās turp, kur ūdens šķita visaukstākais un izklausījās visdziļākais, bet tā eja bija briesmīgi šaura. Purns pinās ūdenszālēs, un koraļļi skrāpēja spuras. Ik pa brīdim tik tikko varēja izspraukties, un divreiz ūdens kļuva tik sekls, ka viņš gandrīz uzsēdās uz sēkļa. No iedobes pabāza galvu zutis un iekampa delfīnam astē. Kāds astoņkājis noturēja viņu par akmeni un piesūcās pie elpojamās atveres. Kad beidzot izdevās to notraukt, delfīns bija galīgi pārbijies un palicis bez elpas.

Vēl ļaunāk bija tas, ka ūdens kļuva kaut kāds dīvains. Tā bija Jūra un tomēr nebija. Ūdens šķita savādi šķidrs un nenesa viņu tik labi, kā vajadzētu. Tas pat negaršoja pēc Jūras.

Dziedošās atbalsis piepeši kļuva skaļākas, un aiz tām delfīns izdzirda guldzošus smieklus.

Izbāzis degunu virs ūdens, peldētājs ieraudzīja, ka priekšā kanāls turpinās vēl dažu astes vēzienu attālumā, bet tad izbeidzas plašā līcī, virs kura izliecas mirguļo­jošas, zilas akmens debesis. Visapkārt redzēja trauslus cilvēku spokus, un rāmajā ūdenī slējās augsti akmeņi, brīdinot viņu doties atpakaļ. Līča vidū pacēlās sala izklausījās, it kā tā būtu no jūrasputnu kauliem un zivju asakām -, un no tās slējās šaušalīgs balts akmens, kas dega salti zilās ugunīs.

Delfīnam dūša saskrēja astē. Viņš nemūžam neatradīs zēnu. Bija jādodas atpakaļ.

Kanāls bija par šauru. Viņš nespēja apgriezties.

Viņš ienira dziļāk un mēģināja vēlreiz, neveikli cenz­damies pagriezt purnu tur, kur atradās aste, bet klintis sagrāba viņa sānus kā krabja spīlēs.

Delfīns drudžaini rāvās laukā. Klintis turēja viņu ciet.

Viņš sajuta ūdeni viegli notrīsuļojam, kad spoki pie­slīdēja tuvāk, noliecās viņam pāri un ar garajām, tieva­jām spurām pieskārās viņa mugurai. Viņš dzirdēja Mir­dzošās guldzošos smieklus.

Viņš izmisīgi iesvilpās, saucot zēnu.

Zēns nenāca.

Atnāca kaut kas cits.