Dievi un karotāji

4

Hīlass tikko paspēja paslēpties pakalnā, kad cieminieki pienāca pie kapa.

Zēnam par atvieglojumu, nācēji nepamanīja, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, viņi jau krāva ieejai priekšā akmeņus. Bariņā viņš pamanīja to pašu pagājušajā naktī sastapto suni stāvam blakus vienam no ciema puikām. Hīlass priecājās, ka dzīvnieks ir sveiks un vesels, taču bija sāpīgi noskatīties, kā tas grūž purnu puikam saujā. Škics arī mēdza tā darīt.

Bēglis skriešus devās pāri pakalnam, pa ceļam lasī­dams krūkļa lapas, lai atvairītu keftieša rēgu; mirušā matu cirtu viņš līdz ar dunci iebāza maisā. Vēlāk uztaisīs tam maksti, bet pagaidām ierocim jāpaliek paslēptam. Bronza nebija domāta ārpusniekiem. Ja kāds viņu pama­nīs ar tādu nazi… tikpat labi varētu skaļi bļaut: zaglis!

Mēģinādams atsaukt atmiņā pilnīgi visu, ko Telamons jebkad bija sacījis par Lapitosu, zēns nogriezās uz austrumiem zemākajos pauguros Kalna pakājē. Sīkās priedītes nebija nekāds aizsegs, un dadži krietna vīra augumā skrāpēja garāmgājēju ar ērkšķiem mežakuiļa ilkņu garumā; bet no melnajiem karotājiem vai citiem cilvēkiem nebija ne vēsts. Hīlass pašlaik tieši par to domāja, kad, iegriezies ceļa līkumā, gandrīz uzskrēja virsū kaujas ratiem.

Vienā šaušalīgā mirklī zēns pamanīja abus zirgus un kareivi jēlādas bruņucepurē. Karotājs bija uzgriezis viņam muguru, taču, kad zirgi iegrudzinājās, viņš pagrie­zās. Hīlass negaidīja, kad ieraudzīs vēl kaut ko, viņš ņēma kājas pār pleciem un uzskrēja augšā pa piekalni, kur rati viņam nevarēja sekot.

Pārrāpies pāri virsotnei, zēns nobrāzās lejā pa nogāzi un šāvās uz ielejā tekošo upi. Apkārt pauguram putekļu mākonī tuvojās rati, un karotājs troksnī kaut ko kliedza. Hīlass ielēca ūdenī, ūdens un ēdiena maisiem atsitoties pret muguru.

Aiz muguras noskanēja būkšķis, iezviedzās zirgi, un nākamajā brīdī karotājs metās viņam pakaļ kājām. Hīlass meta cilpas. Karotājs sekoja. Kāda roka saķēra bēgļa plecu, parāva atpakaļ, un abi ar plunkšķi ievēlās ūdenī. Karotājs saķēra viņu zem rokas, bet Hīlass viņu apgāza un turēja galvu zem ūdens. Karotājs neganti atvēzēja dūri un trāpīja pa ievainoto roku. Hīlass iebrēcās un parā­vās sāņus. Uzbrucējs izlocījās no viņa tvēriena un spraus­lādams iznira. Hīlass ar celi iespēra viņam pa kājstarpi. Pretinieks iekaukdamies krita atpakaļ, bet uzšāvās kājās ātrāk nekā Hīlass un iespēra tam pa zodu. Hīlass sagrīļo­jās. Karotājs nogāza viņu no kājām, ar ceļiem uzmetās uz krūtīm, ar abām rokām saķēra viņa matus un sapurināja zēnu tā, ka tam noklabēja zobi.

- Hīlas, tas esmu es! Telamons! Tavs draugs!

- Nespēju noticēt, ka tu mani nepazini, Telamons izdvesa.

- Es taču teicu, Hīlass elsa. Es tevi ar to tur galvā nevarēju pazīt.

Abi sēdēja pie upes un apslacīja zilumus ar aukstu ūdeni. Zirgi bija piesieti turpat netālu un klusi dzēra.

- Piedod, ka tev iespēru, Telamons nomurmināja.

- Piedod, ka gandrīz tevi noslīcināju, Hīlass atsau­cās.

Telamons nosprauslājās smieklos. Kas lēcies tavai rokai?

- Mani sašāva, Hīlass atzinās. Improvizētais apsējs bija nošļucis, un brūce nejauki sūrstēja.

- Vai sāp? Telamons apjautājās.

Hīlass iešļakstīja draugam sejā ūdeni. Un kā tev šķiet?

Telamons plati pasmaidīja un uzšļakstīja pretī. Tad viņš pielēca kājās. Nāc! Mums jātiek prom no šejienes. Šķita, ka viņš uztver kā pašu par sevi saprotamu, ka ar ķezu jātiek galā kopā. Hīlasam gribējās draugam pateik­ties, bet viņš nespēja atrast īstos vārdus.

Viņi bija draugi jau četras vasaras, bet vienmēr paslepus, jo Telamona tēvs bija aizliedzis dēlam draudzēties ar ārpusnieku. Neraugoties uz aizliegumu, Telamonam dažreiz izdevās aizmukt un satikties ar Hīlasu un Izi tā, ka neviens par to neuzzināja, kaut arī pašam nācās mocī­ties nožēlā par to, ka māna savu tēvu.

Sākumā Hīlass bija aizdomu pilns. Ko tas bagātais puika no viņa grib? Drīz viņš atskārta, ka Telamons negrib neko tikai draudzību. Abi bija ļoti atšķirīgi, bet var­būt tieši tāpēc draudzība bija veiksmīga. Ja Telamonam bija jāpieņem lēmums, viņš, iekams kaut ko darīt, rūpīgi izsvēra iespējamo iznākumu; Hīlass turpretī domāja ātri un rīkojās vēl ātrāk viņam tā bija jādara, citādi viņš neizdzīvotu. Telamons dzīvoja saskaņā ar karotāju goda

kodeksu, par kuru Hīlass tikai pasmējās, klusībā tomēr juzdamies ieintriģēts. Vispirmām kārtām Telamonam bija tēvs, kuru viņš mīlēja un no kura bijājās. Hīlass nespēja iztēloties, kā tas ir. Viņš nekad nebija pazinis savu tēvu un nekad ne no viena nebija bijājies.

Četrus gadus viņi bija draugi un neviens to nezināja izņemot, protams, Izi, kura gluži vai dievināja Telamonu. Visi kopā viņi uzbūvēja savu pirmo plostu un mācījās peldēt. Telamons bija izglābis Hīlasu no saniknota buļļa, bet Hīlass izvilcis Telamonu no aizkaitinātas lauvenes midzeņa. Telamons bija gadu vecāks un lielāka auguma, jo dabūja vairāk gaļas, toties Hīlass zināja vairāk paņē­mienu kautiņos. Telamonam riebās tas, ka Hīlass zog, viņš sacīja, ka tas neesot godājami; tomēr nodot viņš Hīlasu nekad nenodeva un nekad arī nepievīla.

Bet tagad, kad Hīlass noskatījās, kā Telamons pār­bauda ratus, meklējot bojājumus, viņš no jauna atskārta, cik milzīga plaisa viņus šķir.

Telamons bija vadoņa dēls un pēc tāda ari izskatī­jās. Viņa tunikas piedurknes un apmali rotāja sarkans audums un pusgarie zābaki mirdzēja no eļļas tāpat kā pie jostas piestiprinātā maksts, kurā viņš turēja savu smalko krama nazi. Garie, tumšie mati bija sapīti kā karo­tājam ar nelieliem māla aplīšiem galos, lai ne atristu, un uz plaukstas locītavas draugam karājās zīmogakmens no pulētas, sarkanas jašmas, kurā bija iegravēts sīciņš mežakuilis ar sarainu muguru. Tēvs to dēlam bija uzdā­vinājis pavasarī, kad tam bija apritējuši trīspadsmit gadi un viņš bija sācis medīt mežakuiļus. Bija jāsavāc gana ilkņu, lai uztaisītu sev bruņucepuri, un tas nozīmēja, ka jānogalina divpadsmit kuiļi. Līdz šim viņam bija izdevies

dabūt tikai vienu, bet viņš neļāva Hīlasam palīdzēt, jo, lai kļūtu par karotāju, viss bija jāpaveic pašam.

- Telamon, kas te notiek? Hīlass spēji pajautāja.

- Kāpēc Vārnas medī ārpusniekus?

- Vārnas? Telamons izskatījās iztrūcināts.

- Uzbrucēji, melnie karotāji! Kāpēc viņi vajā ārpus­niekus, bet nevienu citu ne?

Telamons sarauca uzacis. Nezinu. Tiklīdz padzirdēju par notiekošo, devos tevi brīdināt. Es… es atradu jūsu apmetni.

- Viņi nogalināja Škicu.

- Zinu. Es viņu apraku. Tas bija drausmīgi. Man šķita, ka viņi ir nogalinājuši arī tevi. Tad atradu tavas pēdas. Tās es pazaudēju, bet atradu Izi ceļu…

- Viņa aizbēga? Hīlass iesaucās.

- Viņa devās uz rietumiem, bet es pazaudēju arī viņas pēdas.

- Uz rietumiem! Un es gāju uz austrumiem! Es do­māju, ka viņa noteikti dosies uz ciemu vai arī mēģinās atrast tevi.

- Mēs viņu sameklēsim, Hīlas. Viss būs labi.

- Viņai ir tikai deviņas vasaras!

- Neviens nepūlēsies dzīties pakaļ meitenei.

- Bet kāpēc mūs vispār jāmedī?

- Es taču teicu, ka nezinu!

- Kā tad tas jāsaprot tu nezini? Hīlass uzsprāga.

- Tavs tēvs taču ir varenākais vīrs visā Likonijā!

- Hīlas…

- Viņš ir vadonis! Viņam būtu jācīnās ar uzbrucējiem. Kā viņš var pieļaut, ka tie vajā viņa ļaudis?

Telamons samiedza tumšās acis. Vai tu apšaubi mana tēva lēmumus?

- Vai ari viņš aizsargā tikai cieminiekus, bet ārpusnie­kus pamet likteņa varā?

- Vai tu šaubies par manu tēvu? Telamons nopra­sīja. Zēna izskatīgā seja bija sastingusi, un viņš žņaudzīja naža spalu.

Ar Telamonu bija tā, ka viņam gods nozīmēja pilnīgi visu. Viņš nevilcinātos sodīt ikvienu, kas mestu kaut mazāko ēnu uz viņa radiem.

- Nē! Hīlass atcirta. Es nešaubos par tavu tēvu.

- Tas labi, Telamons strupi noteica.

Iestājās saspringts klusums. Telamons piegāja pie zir­giem pārbaudīt, vai tiem pakavos nav ieķērušies akmeņi, un Hīlass palika turpat, kur bijis, pie upes. Viņš zināja, kā draugs spēj sadrūvēties. Telamons nebūs pirmais, kas pārtrauks klusumu. Hīlass iedomājās, ka varētu parādīt draugam bronzas dunci; bet tad būtu jāpaskaidro, ka tas ir zagts un ka viņš kapā paslēpa mirušu svešinieku, un Telamonu pārņemtu šausmas.

Iā nu Hīlass neko nestāstīja, bet pasauca Telamonu, lai aizņemtos viņa nazi. Telamons, ne vārda neteicis, to pameta, un Hīlass no savas tunikas nogrieza jaunu apsēju ievainotajai rokai. Viņš sameklēja pērkonamoliņu un sakošļāja dažas lapas, ko uzlikt kā kompresi, kuru nostiprināja vietā ar apsēju. Piegājis pie ratiem, viņš pasniedza atpakaļ nazi. Telamons to paņēma, joprojām neteikdams ne vārda.

Kad klusums bija ildzis gana, Hīlass ierunājās: Tie tātad ir zirgi.

Telamons kaut ko noburkšķēja.

Kalnā zirgu nebija, un Hīlass tos bija redzējis tikai no attāluma. Tuvāk stāvošais bija milzu briesmonis ar

spīdīgu, kastaņbrūnu spalvu un piķmelnām krēpēm. Zēns pasniedzās dzīvnieku noglaudīt, bet tas atglauda ausis un mēģināja iekost.

Otrs zirgs bija draudzīgāks, paberzēja degunu Hīla­sam pret krūtīm un šņākuļoja zēnam ausī. Lielās, tum­šās acis izskatījās maigas kā plūmes, bet kakls zem zēna plaukstas bija ciets un muskuļots. Vai tie ir tavējie? viņš jautāja Telamonam.

- Kā tad! Telamons nosprauslājās. Zirgi ir tēva. Es nedrīkstu tos vest laukā.

Hīlass iesvilpās. Tikai nesaki, ka tu tos nozagi, viņš sausi sacīja.

Telamons pietvīka. Aizņēmos.

Draugs ķimerējās ap savu zīmogakmeni kā dažubrīd, kad pārdomāja kādu problēmu. Tie karotāji nav nekādi iebrucēji, Hīlas. Viņi ir no austrumiem, viņus sūta Mikēnu virsvadonis. Un viņus nesauc par Vārnām. Viņi ir diža dzimta Koronosa dzimta. Viņu pusē cīnās ļoti daudz karotāju. Tikai tumsoņas zemnieki samet pašu dzimtu un viņu karotājus vienā katlā un saukā visus par Vārnām.

Hīlass uzmeta draugam asu skatienu. Tu, šķiet, daudz par viņiem zini.

- Es esmu vadoņa dēls, Telamons atcirta. Protams, es par viņiem kaut ko zinu.

- Nu, ciktāl tas attiecas uz mani, vārnas paliek vār­nas. Viņi nogalināja Škicu un mēģināja nonāvēt mūs ar Izi.

- Zinu, bet… Telamons pietvīka stiprāk. Mans tēvs… viņam ar tiem nav nekāda ienaida.

Hīlass blenza draugā. Nav ienaida7 Ar ļaundariem, kas iebrūk viņa zemēs un medī viņa ļaudis?

»

- Hīlas… Telamons vilcinājās. Tēvs ir vadonis. Tas nozīmē, ka viņš ne vienmēr var izvēlēties, ar ko… ar ko viņam ir darīšanas.

Hīlass nelikās to dzirdam. Kā ar tevi pašu? viņš noprasīja. Vai tev arī ar viņiem “nav ienaida”?

Telamons sarauca uzacis. Es nezinu, kāpēc viņi vajā ārpusniekus, bet darīšu, ko varēšu, lai to noskaidrotu. Viņš palūkojās Hīlasam acīs. Es esmu tavs draugs, viņš uzsvērti sacīja. Mēs atradīsim Izi. Es tevi izdabūšu no šīs ķezas. Zvēru pie sava goda. Tagad aizveries un ejam.

Saņēmis grožus, draugs ielēca ratos. Zirgi sacēlās pakaļkājās, un viņš pūlējās tos nomierināt.

- Vai tu zini, kā ar tādiem ratiem braukt? Hīlass jautāja, ielēkdams Telamonam blakus.

- Turies stingri, Telamons nomurmināja, un saliec ceļus.

Zirgi lēca, ratus parāva līdzi, un Hīlass gandrīz aizli­doja pa gaisu.

- Es teicu turies! Telamons uzbrēca.

Kratoties pāri akmeņiem, paplānais klūgu rāmis

tā ļodzījās, ka Hīlasam šķita tas tūlīt salūzīs. Jēlādas pinums zem kājām bīstami ieliecās, un bija jāsamiedz acis, lai tajās nelidotu gruži, ko meta gaisā zirgu pakavi. Bet zirgi bija ātri, ātrāki par visu, ko viņš līdz šim bija pazinis. Lauki zibēja garām, karstais vējš purināja matus, un zēns skaļi iesmējās.

Telamons uzmeta draugam skatienu un pasmaidīja.

Hīlass iztrūcies atskārta, ka viņi brauc nepareizajā virzienā. Saķēris grožus, viņš rāva, un dzīvnieki, putek­ļiem šķīstot, apstājās. Mums jāgriežas apkārt! Mums jābrauc uz rietumiem!

Telamons pārskaitās. Kāpēc tu tā izdarīji? viņš ārdījās, cīnīdamies, lai savaldītu zirgus. Mēs nevaram braukt ar ratiem kalnā! Turklāt pāreju apsargā, mums nemūžam neizdotos tikt tur garām! Mums ir jābrauc apkārt kalniem! Es par visu esmu padomājis. Mēs brauk­sim uz dienvidiem uz Jūru, un tad mēs…

- Uz Jūru? Hīlass iekliedzās.

- Sameklēsim laivu, airēsimies gar krastu un tad izkāpsim krastā otrā kalnu pusē un dosimies iekšzemē no turienes. Nav nemaz tik tālu. Mēs atradīsim Izi. Es apsolu.

Jūra, Hīlass nodomāja.

Un, kad tu nonāksi pie Jūras, sacīja keftietis… Kad. Viņš bija pilnīgi pārliecināts.

- Pa kuru ceļu tad tu gribi doties? Telamons nopra­sīja. Pasteidzies, Hīlas, es vairs ilgi nevarēšu noturēt.

Hīlass košļāja lūpu. Tev taisnība, viņš piekrita.

- Mums būs jābrauc uz dienvidiem un jābrauc apkārt pa Jūru.

- Paldies, Telamons pateicās. Viņš uzcirta ar gro­žiem pa zirgu rumpjiem, un viņi devās tālāk, auļojot lejā pa taku putekļu mākonī.

Hīlasam nebija laika mainīt domas. Pēkšņi viņi iegrie­zās līkumā, un acu priekšā iepletās līdzenumi: plaši, līdzeni, mežiem apauguši klajumi, ko šur tur izraibināja zeltainu miežu lauki un sudrabaini olīvkoki. Tālāk biedējoši tālu slējās kalni: virsotne pie virsotnes, kā debesu balsts.

Hīlass nekad nebija bijis tik tālu uz austrumiem, un mirkli viņam dūša saskrēja papēžos. Līkasa kalns bija viss, ko viņš savā mūžā bija iepazinis tā virsotnes, aizu,

ciemu. Viņam bija tikai miglaina nojausma par to, kas atrodas tālāk.

Viņš zināja, ka Telamona tēvs savu bagātību iegūst no līdzenumu tīrumu bagātīgās ražas un ka Likonija ir vistālāk uz dienvidiem esošais valdījums milzīgā zemē, ko sauc par Akeju. Viņš neskaidri apzinājās, ka kaut kur tālumā ir vēl citi Akejas valdījumi Mesēnija, Arkādija, Mikēnas un ka aiz Jūras atrodas visādas tālas zemes, ko apdzīvo briesmoņi; bet viņš nekad nebija tā īsti par to visu domājis. Līdz šim nebija. Pasaule ārpusē bija neie­domājami milzīga. Tā lika viņam justies nenozīmīgam kā skudrai un tikpat viegli saspiežamam.

Zēni piebrauca pie upes, pār kuras krastiem pārkā­rās milzu niedres, un Telamons apstādināja zirgus, lai ļautu tiem padzerties. Abi ar Hīlasu nolēca zemē. Tela­mons atgāzās uz kāda akmens un ņurdēdams ņēmās spaidīt sev plecus. Hīlass, pat stāvot uz zemes, vēl juta ratu līgošanos. Niedres bija tik garas kā trīs vīri un labi viņus paslēpa, bet Hīlasam tās nepatika. Zēns iztēlojās, kā melnie karotāji viņam piezogas nemanīti.

Telamons izņēma no ratiem teļādas maisu un pameta draugam gabalu žāvētu aitas aknu un govsraga blašķi ar koka korķi.

- Kas tas ir? Hīlass vaicāja.

- Valriekstu sula. Tavi mati, Hīlas. Nevienam nav dzeltenu matu, tevi var pamanīt pa gabalu kā tādu bāku. Tev jāizskatās tāpat kā visiem pārējiem, citādi tevi noķers.

Norijis gaļas gabalu, Hīlass iesmērēja matos valriek­stu sulu; tie zaudēja slapju smilšu toni un kļuva raibi tumšbrūni.

- Nu jau ir labāk, Telamons noteica. Viņš aizgāja izlūkot apkārtni, bet Hīlass tikmēr palika pie zirgiem.

Draudzīgāko sauca par Dūmu, nejaukais bija Lāsts. Dūms stāvēja rāmi, viegli piešķiebis vienu pakaļējo pakavu, bet Lāsts sprauslāja un svaidīja galvu. Viņš nebija tik skaists kā Dūms. Šim zirgam bija kaulains deguns un niknas acis, bet Hīlass sprieda, ka viņš ir gudrāks. Bija saprotami, ka jādusmojas. Zirgam droši vien riebās, ka jāvelk rati.

Hīlass viņam to pateica, un Lāsts pagrieza ausis kā ieklausīdamies, bet tad mēģināja iekost zēnam rokā. Hīlass plati pasmaidīja. Neuzticies nevienam! Gudrs zirgs.

Tajā brīdī abi zirgi saslēja ausis un spalgi iegrudzinājās.

Tālumā atskanēja atbildes grudzināšana.

No niedrēm klupšus izbrāzās Telamons. Tie ir viņi! zēns elsoja. Ātri! Tālāk ir taka!

Hīlass ielēca ratos un pasniedzās lejup, lai palī­dzētu iekāpt Telamonam, bet draugs, viņam par izbrīnu, pameta ēdamā krājumus un iegrūda grožus viņam rokās.

- Brauc uz dienvidiem, viņš piekodināja. Seko upei un sameklē laivu…

-Ko? Bet tu arī brauksi!

- Es viņus aizvedīšu nepareizajā virzienā, tad došos pāri pārejai un satikšos ar tevi otrā pusē…

- Telamon, es tevi nepametīšu!

- Tev jābrauc prom, tā ir vienīgā iespēja!

- Man vienalga!

- Viņi nemedī mani, viņi medī tevi! Brauc!