Dievi un karotāji

7

Pirra dzirdēja plunkšķi kuģa korpusa otrā pusē un iztēlojās, kā delfins metas atpakaļ Jūrā. Meitene zināja, ka tur ārpusē ir delfins, jo bija dzirdējusi jūrnieku saucie­nus, bet viņa to neredzēja. Viņa nedrīkstēja.

Tilpnē bija karsti un oda pēc mandelēm un vēmek­ļiem. Meitene nevarēja pakustēties. Krava bija sablīvēta viņai visapkārt, un klājs atradās tikai plaukstas platuma attālumā no viņas sejas.

Rīkle panikā aizžņaudzās. Pirra tvēra pēc gaisa, bet nespēja ieelpot pietiekami dziļi. Ja kuģis grims, viņa noslīks.

Nedomā par to. Jūra ir mierīga. Mēs negrimsim.

Meitene gulēja, žņaudzīdama plaukstā savu zīmogakmeni, un ieklausījās buru plakšķos un dēļu čīkstos. Viņi burāja uz priekšu jau veselu mūžību, un kuģis šķebinoši zvalstījās no vienas puses uz otru. Pirra bija izvēmusies uz linaudekla baķa. Viņa cerēja, ka tas bija no mātes labā­kajiem baķiem, bet bija par tumšu, lai pārliecinātos par to. Tā viņai ari vajadzēja par to, ka ieslēdza Pirru kravas tilpnē.

Līdz pat vakardienai Pirra vēl ne reizes nebija redzē­jusi Jūru un, ja viss būtu noticis pēc virspriesterienes prāta, tā ari nebūtu redzējusi, jo pie soda pienācās acu

aizsiešana brīdi, kad Jūzerrefs viņu uznesa uz klāja. Bet mirkli pirms meiteni ieslodzīja tilpnē, puisis bija pār­kāpis noteikumus un atsējis Pirrai acis, lai viņa varētu paskatīties.

Pirra bija uzaugusi ar Jūras attēliem. Ar tiem bija apgleznotas viņas istabas sienas: rūpīgi izzīmēti zili vil­nīši tur meta līkločus dzeltenā saules gaismā, smaidīgi delfīni ar deguniem bikstīja mazas, glītas zivtiņas, bet lielacaini astoņkāji tikmēr ložņāja dzelmē starp jūrasežiem un krokainām, zaļām ūdenszālēm.

istā Jūra nemaz nelīdzinājās redzētajiem attēliem. Pirra nekad nebija iztēlojusies, ka tā būs tik nemierīga un tik plaša.

Visu savu mūžu viņa bija klausījusies stāstos par ārpasauli, bet nekad nebija tur bijusi. Viņa bija uzaugusi Dievietes Namā: ar kambariem, pagalmiem, pieliekama­jiem, ķēķiem un darbnīcām nosētā piekalnē, kur cilvēki čumēja un ņudzēja kā bites stropā. Meitene to bija iesau­kusi par akmens stropu; viņai ne reizes nebija atļauts iziet ārā.

No savas istabas, kuras logs bija vērsts uz ēnainu gaiteni, Pirra neko nevarēja redzēt, bet reizēm izdevās izbēgt no saviem vergiem, un tad viņa pārskrēja pāri Dižpagalmam un uzbrāzās pa kāpnēm uz pašu augšējo balkonu. No turienes varēja lūkoties lejup pāri olīvu birzīm un vīnogulāju dārziem, pāri miežu tīrumiem un mežiem līdz pat varenajam Zemes Drebinātāja kalnam ar tā dubulto smaili.

Kad tev paliks divpadsmit gadu, Pirra sev sacīja, tu tiksi laukā. Tad tu brauksi kaujas ratos un uzkāpsi Kalnā un tev būs pašai savs suns.

lāda apziņa padarīja dzīvi paciešamu. Jasasara bija apsolījusi: kad meitai apritēšot divpadsmit gadu, viņa būšot brīva.

Naktī pirms divpadsmitās dzimšanas dienas meitene tā uztraucās, ka nevarēja aizmigt.

Nākamajā rītā viņa uzzināja patiesību.

- Bet tu apsolīju viņa kliedza uz māti. Tu apsolīji, ka es būšu brīva!

- Nē, Jasasara rimti atbildēja. Es apsolīju, ka izlai­dīšu tevi ārā. Un tā arī būs. Šodien tu atstāsi Dievietes Namu lai kuģotu uz Likoniju un tur apprecētos.

Pirra ārdījās un koda, un brēca bet dziļi sirdī zināja, ka viss ir velti. Virspriesterienei Jasasarai piemita akmensciets gribasspēks. Viņa pārvaldīja Keftiu jau septiņpa­dsmit gadus un upurētu jebko, lai tikai šī zeme paliktu stipra, pat savu vienīgo meitu.

Beigu beigās Pirra mitējās. Sapīkusi un klusa viņa ļāva sievām ietērpt sevi purpurkrāsas linu tērpā ar zelta vizuļiem, bet, kad ienāca Jūzerrefs, meitene nelikās vergu redzam. Pat tas, kaut bija Pirrai kā vecākais brālis, bija viņu nodevis. Viņš bija piedalījies melos.

- Piedod, viņš klusītēm sacīja. Man nebija atļauts tev izstāstīt.

- Cik ilgi tu jau zināji? viņa jautāja, uz puisi pat nepaskatīdamās.

- Kopš aiziepriekšējās ražas.

- Tie ir divi gadi. Viņš neatbildēja.

- Tad tāpēc tu tik ļoti gribēji, lai mēs iemācāmies akejiešu valodu, meitene rūgti sacīja. Tu teici, ka būšot jautri to iemācīties no tā sirmgalvja audēju nojumē; tu teici, ka tas mums būšot “kāds darbiņš”.

- Man šķita, ka tev būs vieglāk, ja pratīsi viņu mēli.

- Tu ļāvi man turpināt ticēt, ka būšu brīva.

Jūzerrefs sarauca uzacis un nogludināja svārkus pāri

ceļiem. Tev vajadzēja kādu cerību, viņš klusītēm nomurmināja. Tādu vajag ikvienam. Cerība liek dzīvot tālāk.

- Pat tad, ja tā ir nepatiesa?

-Jā. Pat tad.

Pirra dzestri aizsūtīja vergu prom, bet tad, kad puisis aizgāja, meitene atskārta, ka viņš bija runājis pats par sevi. Viņu desmit gadu vecumā bija nolaupījuši Ēģiptē un pārdevuši verdzībā Dievietes Namā. Tas bija noticis pirms trīspadsmit gadiem, taču ēģiptietis nekad nebija pārstājis vēlēties nokļūt mājās.

Pirra sajutās neērti un iekārtojās tilpnē citā pozā. Jūzerrefs bija iedevis ādas maisu ar ūdeni, tāpēc lielumu vēmekļu bija izdevies noskalot; tomēr nāsis joprojām cir­tās smaga dvaka un starp zobiem visu laiku uzradās kaut kādi krikumi.

Pustumsā meitene saskatīja dāvanas, kas bija domā­tas Likonijas vadonim kā viņas līgavas pūrs: krūkas krietna vīra augstumā ar stipru, melnu vīnu un koši linaudekla baķi; alabastra pudelītes ar smaržīgu, pēc mandelēm dvakojošu eļļu; tik nepieciešamās alvas stieņi. Pirras sirds dusmās notrīsēja. Viņa bija iespiesta starp visiem labumiem tā, it kā būtu daļa no kravas.

Pirras māte skaidri zināja, ko dara, kad sodīja meitu par uzdrošināšanos protestēt. Meitenei bija šauri, un viņa jutās pazemota, taču nekādas briesmas viņai nedraudēja; un māte bija pavēlējusi pēc nokļūšanas Likonijā piestāt nomaļus no krasta apmetnēm, lai Pirru varētu izlaist un krietni noberzt, pirms viņu uzlūkos vadonis.

Pirms aizbraukšanas no Keftiu Jūzerrefs bija mēģinā­jis meiteni mierināt. Es ari tur būšu, viņš sacīja. Tu nebūsi viena.

Viņa pieķērās šai domai. Bet, iedomājoties par nākotni, viņa nespēja pat paelpot.

Viss, ko Pirra zināja par Akeju, bija tas, ka šī zeme atrodas tālu uz ziemeļiem no Keftiu un to apdzīvo karei­vīgi mežoņi, kuriem nedrīkst uzticēties, un ka likonieši mitinās dienvidos un ir visskarbākie no visiem akejiešiem. Akejieši nebūvē Dievietes Namus, un pār viņiem nevalda priesterienes; viņiem ir vadoņi un cietokšņi. Tādas būs Pirras mājas cietoksnis. Māte sacīja, ka Pirra mitināšoties cietoksnī visu atlikušo mūžu un atstāšot to tikai tad, kad viņu nesīšot uz kapu.

Rīklē sakāpa panika. No viena akmens cietuma uz nākamo…

- Laidiet mani ārā! viņa kliedza, ar dūrēm dauzī­dama dēļus. Laidiet mani ārā!

Neviens nenāca.

Tu neesi šeit, meitene spīvi sev iegalvoja. Tu neesi kuģa tilpnē, tu esi ārā, debesīs kopā arpiekūnu.

Aizmiegusi acis, Pirra mēģināja atgriezties tajā mirklī, kad Jūzerrefs bija viņai noņēmis acu apsēju un viņa bija attapusies uz klāja, mirkšķinot acis spožajā saules gaismā.

Pirmais skatiens uz Jūru. Virs zeltainā liedaga laide­lējas baltas dūjas; nebeidzamā debesu zilgmē plīvo zaļas buras.

Un tad viņa ieraudzīja. Viņa staipīja kaklu, lūkojoties mākoņos, un nākamajā mirklī izdzirda stirkšķošu skaņu, kā plīstot zīda audumam, un no saules strauji iznira tum­sas šautra.

Meitene bijīgi noraudzījās, kā tā uzklūp dūjām. Putni pašķīda uz visām pusēm, bet tumšais uzbrucējs bija ātrs kā zibens, un vienā acumirkli viss bija beidzies; plēsoņa graciozā lokā atkal pacēlās gaisā un, laiski vēcinot spār­nus, aizlaidās, vienā ķetnā turot mirušu dūju.

- Kas tas bija? Pirra izdvesa.

Jūzerrefs palocījās tālumā izzūdošajam melnajam punktam. Heru, viņš nomurmināja, aizmirsis visas valodas, izņemot dzimto. Lai viņš dzīvo mūžīgi mūžos.

- Tas parādījās no saules, Pirra stomījās. Kur… kur tas dzīvo?

-Jebkur. Visur. Tas bija piekūns.

Dzīvot, kur vien vēlies. Doties, kurp vien vēlies…

- Vēl nekad nebiju redzējusi nevienu radību, kas tik ātri kustētos, viņa atzinās.

- Un neredzēsi ari. Piekūni ir visātrākās būtnes pasaulē.

Kņūpus sarāvusies tilpnē, Pirra pārlaida pirkstus savam zīmogakmenim. Tas bija ametists ar tajā iegravētu sīciņu putnu, ko viņa agrāk uzskatīja par bezdelīgu; bet tagad meitene zināja, ka tas ir piekūns.

Piepeši Pirra aizturēja elpu. Viņa iztēlojās sevi kā piekūnu sēžam kuģa mastā un tad izplešam spārnus un aizlaižamies prom.

Līdz šim viņa nekad nebija domājusi par bēgšanu. Viņa bija ticējusi mātes meliem, ka drīz būs brīva. Bet ja nu… ja nu varētu izbēgt?

Viņā aizsvilās satraukums. Domas sāka joņot kā plēstas.

Pat tad, ja viņa tiešām aizbēgtu, viena pati svešā zemē viņa nemūžam neizdzīvotu; tātad jātiek atpakaļ

uz Keftiu bet tas nozīmē, ka jāpieliek punkts derībai ar Likonijas vadoņa dēlu.

Bet kā?

Atausa apjausma. Reiz Zaļo miežu svētkos māte vienā no ziedojumiem paredzētajiem traukiem atrada plaisu.

- Tieciet no tā vaļā, viņa toreiz nepatikā pavēlēja, un kāds vergs paņēma trauku un pārsvieda to pār ārējo mūri. Pirra bija uzkāpusi augšējā balkonā un redzējusi suķes mētājamies magoņu cerā. Viņa trauku apskauda. Tas bija bojāts, bet bija ticis prom.

Toreiz viņa par to vairs nedomāja. Bet tagad…

Bojātām lietām Dievietes Namā nebija vērtības. Bojā­tas lietas tika prom.

No plānu kalšanas Pirru atrāva izmaiņas kuģa kus­tībā. Tas vairs ne zvalstījās no viena sāna uz otru, bet šūpojās augšup un lejup. Viņa dzirdēja vīrus sasauca­mies savā starpā, un kaut kas skaļi nožļerkstēja; viņa nosprieda, ka tur ievelk airus. Pēkšņi dēļus Pirrai virs galvas pavilka nost, un viņa malkiem dzēra sāļo gaisu. Jūzerrefs pasniedzās lejup, lai izvilktu viņu ārā.

Žilbinoši spīdēja saule. Pirra dzirdēja viļņu šļakstus un vārnu ķērcienus. Vai mēs… vai te ir Likonija? viņa izstomīja.

Jūzerrefa tvēriens kļuva ciešāks. Drosmi, Pirra, viņš sacīja. Te ir tavas jaunās mājas.