Dievi un karotāji

22

Pirrai bija šķitis, ka viņas un Hīlasa attiecības sāk uzlaboties, taču iepriekšējā nakts bija visu mainījusi. Ja viņš patiesi bija vadoņa dēla draugs kas gan šķita neie­spējami -, tad, jo mazāk viņa runās, jo labāk.

Meitene nolēma izturēties pazemīgi un palīdzēt Hīla­sam būvēt plostu; pēc tam kad viņi būs nokļuvuši Akejā, viņa aizlavīsies prom.

Viņa tikai miglaini iztēlojās, kas notiks pēc tam. Tur­klāt Pirrai bija daudz nopietnākas raizes. Meitene sāka uztraukties, ka Hīlass varbūt plāno pamest viņu tepat.

Pirra sev iegalvoja, ka noteikti kļūdās. Viņš nevarētu būt tik cietsirdīgs kaut arī bija likonietis. Bet ja nu viņai bija taisnība?

Plosta būvēšana izrādījās ļoti nogurdinoša. Hīlass rāpās pāri improvizētajam tiltam, bet Pirra tikmēr gai­dīja turpat klintīs; tad viņš ar tilpnē atrastu cirvi nocirta gabalu koksnes, apsēja tam virvi un pameta viņai virves otru galu. Tas bija visļaunākais, jo viņa ļoti nopūlējās noķert virvi, to nespēja, un tad viņu nolamāja. Kad viņa beidzot noķēra virves galu, Hīlass atkal šķērsoja bīstamo tiltu un palīdzēja izcelt koku krastā.

Abi saglāba no kuģa arī trīs vaska tāfelītes tās varēs izkausēt un ar tām aizdrīvēt spraugas un četrus

aizzīmogotus podiņus, kuros, kā Pirra sprieda pēc aizda­res, bija olīvas.

Kad iestājās nakts, abi bija pārāk noguruši, lai strī­dētos, un truli sēdēja pie ugunskura, vilkdami ārā ādā sadūrušās skabargas.

Nākamajā dienā viņi aizstiepa visu uz nometni, jo Hīlass uzstāja, ka plosts jābūvē aiz lielajiem klintsbluķiem, kur to nevarēs redzēt no Jūras puses. Visu laiku pastāvēja draudi, ka uzradīsies Vārnas. Bērni bez mitas pārbaudīja, vai pie apvāršņa nav redzami kuģi.

Hīlass strādāja drūmā apņēmībā, pārtraukdams darbu, tikai lai izliktu pa kādam zivju tīklam vai putnu lamatām. Viņš pat neprasīja, lai Pirra parāda, kur ņem ūdeni, un, kad viņa pieminēja alu, zēns tikai pamāja un atstāja to viņas ziņā.

Pirra vēlējās, kaut viņš tā nedarītu. Viņai derdzās ala. To sargāja baltās asfodeles ceri, kam ērkšķi bija garāki par viņu pašu, iekšā bija jāspraucas atmuguriski, piespie­žot rokas pie krūtīm, un tad jākāpj lejā saltā, miklā, čalo­jošā tumsā. Griesti arī bija pārāk zemi, lai iztaisnotos, un Pirrai bija sajūta, ka klintis teju vai spiežas virsū. Bet viņa nevarēja lūgt Hīlasu smelt ūdeni viņas vietā, jo tas bija vienīgais, par ko viņa zināja vairāk.

Tomēr kopumā abi satika gluži labi, un Pirrai sāka šķist, ka varbūt aizdomām nav pamata. Reiz Hīlass pameta meitenei sandales, ko bija atradis vrakā un apgriezis, lai viņai tās derētu. Un viņš iemācīja Pirrai peldēt, liekot lēkt klinšu baseinā un saucot, lai viņa kustina rokas un kājas. Meitene sarijās tik daudz ūdens, ka sametās slikti, bet peldēt beigu beigās tomēr iemā­cījās.

Un tad iepriekšējā naktī viņu mocīja murgi; zēns spār­dīja savu būdu un kliedza: Izi! Škic! Škic, kur tu esi? Kad Pirra viņu uzpurināja no miega, Hīlass izskatījās apstulbis un ne tik skarbs kā parasti. Meitene apvaicā­jās par Izi, un viņš samirkšķināja plakstus un pateica, ka Izi esot viņa mazā māsa, kas pazudusi pēc Vārnu uzbru­kuma, un Škics esot viņa suns, ko tie nogalinājuši. Pirrai bija viņa žēl, un vienlaikus meitene viņu apskauda par to, ka viņam bija bijis suns. Bet viņa priecājās, ka Hīlass bija pastāstījis par Izi. Tas viņu ari intriģēja meitene prātoja, kā tas varētu būt, ja ir māsa.

Trešajā dienā abi būvēja plostu. Viņi bija dabūjuši deviņus iegarenus koka gabalus, divus baļķus kuri, kā apgalvoja Hīlass, noderēšot par veltņiem, lai kas tas arī būtu, un četrus īsākus dēļus. Zēns nolika divus dēļus trīs soļu attālumā vienu no otra, un tad abi ar Pirru uzlika virsū visus deviņus lielos kokus rindā. Viņi plānoja uzlikt atlikušos dēļus pa virsu un tad galos sasiet abas dēļu rindas kopā, iespiežot garos kokus vidū.

Tas izrādījās ļoti grūti paveicams. Lai varētu saspiest katra dēļu pāra galus kopā ap kokiem, uz tiem bija jāsa­krauj akmeņi, un Hīlasam nācās iegrebt dēļos gropes, lai saites nenoslīdētu. Ari plosta vadīšana sagādāja grūtī­bas, līdz Pirra atcerējās mātes istabās redzētu ēģiptiešu laivas gleznojumu un ierosināja uz sakrustotu zaru trij­kāja nostiprināt airi.

Beidzot plosts bija gatavs.

- Izskatās labi, Pirra lepni nosprieda.

- Iztikt varēs, Hīlass piekrita. Viņš rosījās, vācot kopā ceļam sagatavotās kaltētās kefales un sienot pie plosta citus krājumus. Pirra ievēroja, ka viņš ir nostip­rinājis divus kuģī atrastos podiņus ar olīvām, bet abus

pārējos atstājis turpat kopā ar otro ūdens maisu, kas ari bija atrasts vrakā.

Pirra sajutās tā, it kā kristu no liela augstuma; viņa atskārta, kam šie krājumi ir paredzēti. Meitenei bija tais­nība jau no paša sākuma. Hīlass tiešām bija nolēmis viņu pamest.

Meitenē cīnījās izmisums, dusmas un aizvainojums. Uzvarēja dusmas. Plaukstas sāka kņudēt. Ausīs šalca asi­nis. Gribējās sist Hīlasu ar dūrēm un bļaut: tu pūstošais, smirdīgais melū

- Padod man auklas gabalu, ja? viņš klusi bilda.

- Paņem pats! Pirra atņurdēja.

Zēns paskatījās apkārt. Kas lēcies?

- Vai, es pat nezinu, Pirra mīlīgā balsī atsaucās. -Varbūt es vienkārši jūtos mazliet aizkaitināta par to, ka te dienām ilgi raujos kā tāda verdzene, un tu sacīji, ka ņemsi mani līdzi, bet meloji.

Hīlass nosarka.

- Tā ir, vai ne?

- Jā, viņš atzinās.

- Jā? Vai tas ir viss, ko tu vari pateikt?

-Jā.

Meitene samirkšķināja acis. Vai tad tev nemaz… nemaz nav goda?

Viņš nošņaukājās. Gods ir domāts cilvēkiem, kas dabū gana ēdiena.

- Un kā būtu ar pateicību? Es palīdzēju izglābt Garu! Es palīdzēju uzbūvēt to nolāpīto plostu!

Hīlass piecēlās kājās un ielūkojās meitenei acīs; ska­tiens bija rimts, un tajā nebija nojaušams nekāds kauns.

- Piedod, viņš vienkārši sacīja, bet man ir jāatrod māsa. Tu tikai maisītos pa kājām.

- Maisītos pa kājām? viņa uzsprāga. Ja es tev nebūtu palīdzējusi…

- Paklausies, Pirra. Varētu paiet vairākas dienas, līdz mēs sasniegtu Likoniju. Ja mēs uz plosta būtu divi kā tad sagādātu ēdienu? Es nevarētu samedīt gana ēdamā mums abiem, bet tu neproti makšķerēt. Tāpēc mēs vai nu abi nomirtu, vai arī man būtu tevi jāizmet pār bortu apēšanai haizivīm. Es labprātāk atstātu tevi te, lai vari izmēģināt savu laimi. Te tev būs drošāk.

- Vai! Tad jau man laikam būtu tev jāpateicas?

- Nē. Tev ir jāsamierinās, ka tieši tā viss notiks.

- Tu esi drausmīgsl viņa kliedza. Tev nerūp neviens cits, tikai tu pats!

- Pat tad, ja tu tiešām brauktu līdzi, viņš uzsauca meitenei nopakaļ, ko tu darītu, kad mēs nonāktu galā? Likonija ir tā pati vieta, no kuras tu aizbēgi! Un uz Keftiu tu atpakaļ netiktu. Kurp tu dotos?

- Es tevi ienīstu! viņa kliedza un, paķērusi ūdens maisus, aizskrēja prom uz iekšzemes pusi.

Pirra bija tā pārskaitusies, ka gandrīz vai piemirsa baidīties no alas.

Zobus griezdama, meitene iespraucās iekšā un nozuda tumsā, kur iemērca straumē ūdens maisus un turēja tos zem ūdens tā, it kā žņaugtu kaķēnus.

Taču, kad viņa jau rāpās augšā zemesragā, apkrāvu­sies ar diviem smagiem ūdens maisiem, dusmas pārgāja un dūša saskrēja papēžos. Nu protams, Hīlass viņu negri­bēja. Kāpēc lai gribētu? Viņa bija nekam nederīga. Un kliegšana neko nebija devusi tikai parādījusi, ka Pirra nespēj savaldīties un tātad viņu nav vērts ņemt līdzi.

Un viņam ari bija taisnība par to, ka Pirrai nav, kurp iet. Meiteni pārņēma izmisums. Visā plašajā pasaulē nebija neviena, kam viņa būtu vajadzīga.

Kaut kur no augšas nobira akmentiņu straume, un Pirra, pacēlusi acis, ieraudzīja Hīlasu steidzamies šurp.

- Kas tad nu? viņa truli pajautāja.

Saķēris meitenes rokas locītavu, Hīlass rāva viņu līdzi lejā pa nogāzi. Ātri! viņš izdvesa. Kur ir tā ala?

-Ko?

- Ala, ala mums jāslēpjas! Kuģi!