Dievi un karotāji

26

Viņa te bija jau tūkstošiem vasaru un būs vēl tūksto­šiem citu. Diženā Dieviete. Dabas pavēlniece. Tā, kurai pieder vara.

Dievietes rokas bija sakrustotas zem smailajām akmens krūtīm un gludā, ovālā seja vizēja balta kā mēness. Cilvēku rokas bija iegleznojušas Viņas pārcilvēclgo skatienu ar senām asinīm. Ļaudis bija novietojuši Viņas veidolu te, lai reizēs, kad Viņa viesosies šajā dzie­došajā alā, Viņa varētu iedvest dzīvību marmora miesā.

Pirra stāvēja, un viņai acīs sūrstēja asaras. Dievietes Namā meitene vēl ne reizes nebija sajutusi Viņas klāt­būtni tik spēcīgi. Pirra nolieca galvu, nespēdama panest tik drausmu pilnību.

Hīlass viņai blakus stāvēja kā noburts.

- Neskaties pārāk ilgi, meitene pačukstēja. Paliksi akls tas ir tāpat kā skatīties saulē.

Zēns aplaizīja lūpas. Tad viņš norādīja uz plaisu gries­tos. Kā mēs tur tiksim?

Pirra izbīlī pablenza. Mēs to nevaram! Tas ir pārāk tuvu!

- Mums ir tas jādara! Kā lai citādi tiekam laukā? Tas pīlārs tur tas, kas ir vistālāk no… no Viņas. Ja tiksim tur, varēsim izkāpt ārā.

Pirra norija siekalas. Dievietei, kura stāvēja uz augsta izbalojušu kaulu kalna, pie kājām locījās akmens čūskas. Varbūt kauli bija atliekas no sen mirušu lūdzēju ziedo­jumiem; varbūt tie bija paši lūdzēji. Lai tiktu līdz plaisai griestos, Pirrai un Hīlasam būs jārāpjas tiem kauliem pāri sargu un pašas Dievietes vērīgo acu priekšā…

Bet Hīlasam bija taisnība. Izvēles nebija.

- Vispirms mums ir jādod ziedojums, meitene klusī­tēm sacīja, citādi Viņa mūs nemūžam nelaidīs laukā. Pirra jau sāka raut nost savas rotas. Rokassprādzi neva­rēja nostīvēt pār plaukstas locītavu, bet meitene norāva no savas tunikas tik daudz vizuļu, cik vien varēja aiz­sniegt. Ņem, viņa sniedza pusi Hīlasam. Atstāsim tos pie tās akmens čūskas. Lūdz Viņu laist mūs ārā, bet tikai domās… un neskaties Viņai acīs.

Bērni sāka kāpt; zem kājām nokrakšķēja kauli. Pirra juta, kā viņā urbjas Mirdzošās skatiens. Viņa apspieda vēlēšanos pacelt galvu un paraudzīties pretī.

Meitene ievēroja, ka starp kauliem mētājas arī magoņu pogaļas, gliemežvāki un trausli putnu spārni. Zeme, ūdens un gaiss, viņa nodomāja. Cilvēki, kas šos ziedojumus bija atstājuši, pavisam noteikti zināja, ko dara.

Zelts salti nošķindēja, kad abi nolika to zemē. Ūdens dziesma pieņēmās spēkā. Pār akmens čūskām, kas vijās ap Dievietes mirdzošajām kājām, noviļņoja zila gaisma. Vienu mirkli Pirrai šķita, ka viens no rāpuļiem sakustas.

Hīlass pieskārās meitenes rokai, un abi piegāja pie tā sarga, kurā būs jākāpj. Pirrai sažņaudzās vēders. Sargs bija grubuļains un norasojis mitrs kā sasvīdusi miesa. Meitene iztēlojās, kā akmens roka atraujas no pīlāra un

ieskauj viņu tvērienā, no kura viņa vairs nekad nespēs atbrīvoties.

Viņas ceļabiedrs jau bija saāķējis pirkstus, izveidojot pakāpienu. Tu pirmā. Ātri! Kāp!

Zēns pacēla Pirru tik augstu, ka viņa tik tikko pieskā­rās sargam. Plaisā meitene atrada klintsradzi un uzrā­pās uz tās, apžilbusi no tālās virszemes gaismas. Vai tur, taisni rokas stiepiena attālumā, nebija vēl viena klintsra­dze? Un vai tur tālāk klintī nebija iedzīts āķis? Meitene izbrīnījusies ieraudzīja vēl citus āķus un radzes, kas vijās spirālē līdz pat augšai: varbūt tie bija izveidoti, lai kāda senlaiku priesteriene varētu iekļūt alā.

- Te ir pakāpienil viņa čukstēja lejā Hīlasam.

Zēns neatbildēja. Viņš nekustīgi stāvēja Dievietes

priekšā.

- Hīlas, pasteidziesl

Viņš uzmeta meitenei skatienu, un viņa izbijusies ieraudzīja viņa sejā nelokāmu apņēmību. Tu ej, viņš klusi mudināja. Man ir jāuzzina.

- Ko? Ko tu dari?

- Man ir… man ir Viņai jāpajautā.

Pirra šausmās noskatījās, kā Hīlass tuvojas Dievie­tei un pieiet tai šaušalīgi tuvu. Viņš nometās ceļos pie Viņas mēness baltajām kājām. Pastiepa drebošu roku. Ar rādītājpirkstu pieskārās marmora celim. Tad viņš ielika pirkstu mutē un nolaizīja.

Zēns pacēla galvu un uzrunāja Dievieti: Vai Izi vēl ir dzīva?

- Vai Izi vēl ir dzīva? Hīlass jautāja, un viņa vārdi atbalsojās alā. Dzīva?… Dzīva?…

Pirksta gals tajā vietā, kur bija pieskāries Dievietei, kņudēja, un mēle dega. Ūdens dziesma zvanīja galvā kā allaž, gandrīz saprotama, tomēr sveša.

Piepeši visa pilēšana un guldzēšana mirkli norima. Šķita, ka Hīlasa krūtis atveras, un viņš sajuta asu rāvienu, it kā kāds gaismas pavediens būtu apvijis viņa sirdi un vilktu to ārā no ķermeņa.

Viņā kaut kas sakustējās, un pēkšņi zēns brīnumaini skaidri apzinājās visu, kas notika apkārt. Ezers liesmoja saltās, zilās ugunis, un viņš saklausīja, kā straumes tā dzīlēs slīd cita citai pāri. Hīlass dzirdēja, kā dzelmē skru­binās zivis un kā gultnes pamatam klusītēm piesūcas mīkstmiešu pēdas. Viņš pamanīja, kā pazib un uzmirdz ūdens gari ar jūraszaļiem matiem un gludeniem sudraba locekļiem. Zēns saoda salu sargājošo zvēru muskusa smaržu, kas nāca no virszemes. Uz ādas viņš juta vēso, sāļo Dabas pavēlnieces elpu…

Ūdens dziesma bija viņā iekšā, un tās savijušies trokšņi nogludinājās kā ūdenszāles, kam pāri plūst spē­cīga straume. Dievietes balss dvesa viņa prātā. Tava māsa ir dzīva…

Hīlass sagrīļojās.

Viņš lēnām pacēla galvu un aizsedza acis ar delmu. Marmora dieviete liesmoja spožā gaismā.

- Vai v-viņai viss labi? zēns stomījās. Vai es viņu atradīšu? Kāpēc mani vajā Vārnas?

Alu pieskandēja nemirstīgi smiekli. Tu meklē patie­sību… Bet sargies… patiesība dzeļ…

Pavediens, kas saistīja viņa sirdi, pārtrūka.

Hīlass notrīsēja. Viņš atkal bija turpat uz kaulu kalna, un ausīs atkal šalca ūdens čala.

- Hīlas! augšā iesaucās Pirra. Uzmanies!

Uz ziedojumu kaudzes kaut kas sakustējās. Noklikstēja gliemežvāki, un aizvēlās kauli; zēnam tuvojās gara, slaida ēna. Viena no akmens čūskām atdzīvojās.

Hīlass ar grūtībām uzrausās kājās. Čūskas šķeltā mēle pazibēja, nomēģinot viņa smaržu. Viņš drudžaini atsprāga atpakaļ. Čūska acumirklī metās uzbrukumā. Zēns rāvās sāņus. Zobi noslīdēja gar apakšstilbu. Viņš iekliedzās un rāva ārā nazi, bet spals aizķērās makstī un viņš nespēja izdabūt to laukā. Čūska atkal klupa virsū. Viņš paķēra kaulu un iebelza pa rāpuļa plakano galvu. Tas šņākdams parāvās atpakaļ.

Klupdams krizdams uz kauliem, zēns nonāca sarga pakājē un sāka rāpties augšā. Čūska zemāk apvijās pīlā­ram apkārt, bet iešņākusies atkrita atpakaļ.

- Kāp! Kāp! Hīlass izdvesa Pirrai melnam apvei­dam pret spožo gaismu.

Izbailes dzina viņu uz priekšu; zēns atrada āķus un klintsradzes un kāpa, līdz muskuļi dega kā ugunīs. Zemāk dzirdamās šņācienu atbalsis pagaisa tālumā. Uz galvas bira putekļi tik raupji un rūgti kā pelni. Nu viņš dzirdēja vairs tikai Pirras sandaļu skrapstus un paša saspringto, čerkstošo elpu.

Pirra nozuda virszemē un parādījās atkal, pasnieg­damās lejup, lai. palīdzētu Hīlasam izkāpt. Viņš pievilkās pie malas un izkāpa laukā, un palika guļam un elsojam, nespēdams noticēt, ka ir izglābies. Augstu vējā zēns izdzirda piekūna kliedzienu. Virs galvas viņš saskatīja melnu kalnu grēdu un spilgti sarkanu sauli.

Sarkanu sauli? Bet saule taču bija pie apvāršņa tad, kad abi iegāja alās; kā gan tā tagad joprojām varēja būt

turpat? Vai nu viņi bija pavadījuši alās veselu nakti un veselu dienu, vai arī… vai arī alās nepastāvēja laiks.

Hīlasa domas šaudījās apjukumā. Viņš nespēja to visu aptvert. Bet Izi vēl bija dzīva. Viņš pieķērās šai vienai domai.

Pirra viņu savādi uzlūkoja. Tur lejā alā tu sarunājies ar kādu balsi, ko es nedzirdēju.

Zēns saminstinājās. Tā sacīja, ka mana māsa esot dzīva. Tā teica: “Patiesība dzeļ.” Ar to laikam bija domāta čūska.

- Varbūt, Pirra piekrita. Kaut gan Dievietes vār­diem var būt daudzas nozīmes.

Bērni piecēlās kājās un palūkojās apkārt.

Hīlass saoda sīvu, šaušalīgi pazīstamu smaku.

Pirra pārlaida pirkstus zemei un pacēla roku; no tās nobira smalku, pelēku pelnu pārslas. Kas šī ir par vietu? viņa jautāja.