Dievi un karotāji

6

Delfins juta nemieru.

Viņam jau kādu laiku bija sajūta, it kā vajadzētu kaut ko izdarīt, taču viņš nezināja, ko. Dīvainākais bija tas, ka pārējais bars nejuta to pašu.

Parasti, ja delfins kaut ko sajuta, to pašu juta arī pārē­jie. Tāda bija delfīna esība: peldēt vizuļojošu klikšķu un svilpienu, un šaudīgu delfīnu domu tīklā tā, ka, visiem lecot un nirstot kopā, bieži šķita: ir nevis daudzi delfīni, bet tikai viens.

Taču šoreiz tā nebija. Kad delfins mēģināja pārējiem pastāstīt par savu nojautu, neviens viņu nesaprata, pat māte ne. Tāpēc nu viņš izlēma uz brīdi atstāt baru un paraudzīt, vai varēs kaut ko noskaidrot pats saviem spēkiem.

Sākumā delfins turējās pie Malas tur, kur Jūra skaļi krāca un ņirbēja spožā gaismā. Viņš ieklausījās griezīga­jos jūrasputnu kliedzienos un putu šņākšanā un čūkstēšanā pie krasta. Viņš izšāvās cauri jūraszāļu mežam, ar patiku izbaudīdams to kutinošo slīdīgumu, un saausījās, izdzirdis plaužu baru, kas ar deguniem urķējās seklumā, meklēdami tārpus. Lai apskatītu ceļā trāpījušos salu, delfins izlēca no Jūras un ar vienu spuras vēzienu atra­dās Augšā, kur ik skaņa grieza ausīs un saule izskatījās

dzeltena, nevis zaļa. Tomēr, lai kas arī viņam būtu jāpa­veic, te tā nebija.

Ar plunkšķi ielēcis atpakaļ Jūrā, delfins pameta Malā valdošo nemierīgo kņadu un ienira lejup skaistajā Zildzelmē, kur sijājās maiga un vēsa gaisma un viņš varēja saklausīt savus klikšķus. Viņš izdzirda astoņkāja pie­sūcekņu paukšķus, radījumam slīdot tepat garām, un sajuta kārdinājumu mesties tam pakaļ, jo astoņkāji bija viņa iemīļotais medījums un viņam ļoti patika tos izurķēt no alām. Bet sajūta, ka kaut kas ir jāizdara, bija ieķēru­sies viņā kā jūraszīle un neparko neatstājās.

Peldot dziļāk, Jūra kļuva tumšāka un aukstāka. Del­fins klikšķināja ātrāk, ieklausīdamies ķeburainajās, ar koraļļiem aprepējušajās klintīs. Kefales šausmās bēga, un jūras asari nomurdēja cits citam briesmu vēsti. Delfins ignorēja zivis. Viņš peldēja lejup, klikšķinādams arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot nokļuva Melndzelmē, kur nevarēja redzēt neko, tikai dzirdēt jūras dibena kores un ielejas un tumsā peldošas aklas radības. Šeit Jūra plūda smagi un lēni, sniedzot atvieglojumu pēc pabūšanas plosīgajā, nemierpilnajā Malā. Bet, lai kas viņam bija jāatrod, arī te tā nebija.

Steidzoties atpakaļ uz Malu ieelpot, delfins prātoja, kā rīkoties tālāk. Lēmumu pieņemšanai viņam nekad nevajadzēja ilgu laiku, lai arī dažreiz viņš kļūdījās, un arī tagad viņš vienā šļakstā jau zināja, kas darāms. Pateicis baram, ka drīz atgriezīsies, delfins uzgrieza tam asti un drosmīgi devās prom atklātā jūrā.

Kāds brīdis pagāja, kamēr delfins sašķiroja visas samudžinātās skaņas un izgaršoja straumes. Te bija lie­lāks plašums, un viņš lieliski pavadīja laiku, šaudīdamies

viļņos augšup un lejup. Bara svilpieni attālinājās, bet delfīnam nebija bail; viņš jutās priecīgi satraukts. Viņš bija viskārākais uz piedzīvojumiem no visiem jaunajiem delfīniem savā barā, un viņam ļoti patika visu ko izpētīt.

Viņam patika arī satikt jaunas radības, lai arī vairums no tām nepriecājās satikt viņu. Pēc vairākiem neveiksmī­giem mēģinājumiem delfīns bija noskaidrojis, ka medū­zas dzeļ un krabji kniebj un ka nav nekādas jēgas spē­lēties ar zivīm, jo viņš vienmēr aizmirstas un tās apēd. Visburvīgākās rotaļas reiz bija sanākušas ar kādu roni, bet tad tas atcerējās, ka ir ronis, un aizpeldēja prom. Vis­nelāgāk izgāja toreiz, kad delfīns mēģināja sadraudzēties ar sugasmāsu no cita bara; viņa bija iebadījusi viņam vēderā un ļoti sāpīgi iecirtuši zobus degunā.

Pēkšņi viņš izdzirda Malā šūpojamies lielu, neveiklu radījumu.

Sākumā delfīns nodomāja, ka gausā radība ir kāds valis, bet, peldot tuvāk, viņš sadzirdēja, ka tai nav astes un ka tā ir taisīta no kokiem. Cilvēki!

Delfīnam cilvēki patika. Tie radījumi bija tik jocīgi. Viņiem nebija elpošanas atveres, un viņi sarunājās, izdo­dot skaņas ar muti; un, īsti neprazdami peldēt, viņi tikai plunčājās Malā. Delfīnam cilvēku bija arī žēl, jo viņiem bija jāvada savas dienas Augšā uz šausmīgiem, sausiem zemes pleķīšiem.

Tomēr cilvēki bija arī drosmīgi un gandrīz tikpat gudri kā delfīni. Un labākais bija tas, ka, peldot tieši pa priekšu kādam no viņu peldošo koku kaudzēm, Jūra pati stūma asti tā, ka varēja peldēt ātrāk pat nepiepūloties. Tas bija taisni tāpat kā peldēt deguna priekšā valim, tikai te nebija jāriskē sakaitināt to.

Bridi delfins priecīgi šaudījās iekšā un ārā no viļņiem cilvēkiem priekšā, bet tie tikmēr liecās pār malu, kaut ko sauca un tirināja savas spuras. Viņš gan nesaprata savādo, aizsmakušo runu, bet juta, ka tie ir draudzīgi un priecājas viņu redzēt.

Delfīnam ienāca prātā, ka viņš par daudz attālinās no sava bara un būtu jāgriežas atpakaļ, bet tajā pašā brīdī sajuta, ka viens no cilvēkiem nav laimīgs.

Meitene nebija redzama, viņa bija paslēpta kaut kur kaudzes iekšienē, bet delfins juta, ka viņa ir pusaudze un jūtas nobijusies un dusmīga. Delfīnam bija viņas žēl un gribējās palīdzēt, bet viņš nezināja, kā.

Klusi un tālu bars svilpa viņa vārdu, aicinot atgriez­ties.

Delfins sajuta dziļu nožēlu. Gribējās palikt pie cilvē­kiem. Viņš nebija atradis to, ko meklēja, un spurās mita sajūta, ka tas viņu kaut kur gaida un ka tam ir kaut kāds sakars ar cilvēkiem.

Bet bara vilkme bija spēcīga.

Uz atvadām delfins izlēca no Jūras un uzsita ar asti; cilvēki tikmēr māja viņam ar rokām un rādīja zobus.

Tad viņš ieplunkšķēja savā daiļajā Zildzelmē un aiz­steidzās uzmeklēt baru.