Dievi un karotāji

16

Pirra nekad nebija redzējusi kādu putnu peldam, patiešām peldam zem ūdens. Tas bija melns ar zaļām acīm. Vai tas bija burvju putns, jo dzīvoja šajā salā, vai arī zem ūdens peldēja daudzi putni, tikai viņai to neviens netika teicis?

Meitene skaudīgi skatījās, kā lidonis iznirst ar zivi knābī un norij savu laupījumu. Ierūcās vēders. Bija aizri­tējusi vesela diena un nakts, kopš zvejnieks viņu pameta šeit ar ūdens maisu un pāris žāvētām kefalēm. Kopš tā laika Pirra bija apēdusi tikai sauju putekļainas salvijas.

Keftiu nekad nebija jādomā par ēdienu. Kad Pirra bija izsalkusi, meitene tikai sasita plaukstas un vergs atnesa visu, ko vien viņa vēlējās: gardas, ceptas sezama sēklās apvārtīta siera bumbiņas, grilētu astoņkāji ar skābeņu pildījumu, ar valriekstiem apkaisītas un ar medu pārlie­tas vīģu kūkas.

Bet šeit klinšu ielokos peldēja zivis, taču ik reizi, kad meitene noliecās kādam dīķītim pāri, tās nozuda. Pirra nemūžam nebūtu iedomājusies, ka zivis kustas. Tās viņa bija redzējusi tikai zīmējumos un šķīvī.

Sala viņu negribēja. Jūrasputni uz viņu kliedza, un pēdās dūrās asi akmeņi. Jūra nelielajā līcītī nerimtīgi cēlās un plaka, apšļakstot viņu ar šļakatām, kas sūrstēja

uz apdedzinātā vaiga. Pirra neuzdrošinājās apmesties lielajā līcī zemesraga otrā pusē. Bija jāslēpjas, lai paliktu nepamanīta, ja māte vai Vārnas dzītos pakaļ. Pietrūka Jūzerrefa; vergam gan Pirras droši vien netrūka, jo viņam meitenes bēgšanas dēļ noteikti bija sanākušas lielas nepatikšanas. Pirrai derdzās būt tik bezpalīdzīgai un izbiedētai. Viņai nebija ne sandaļu, ne apmetņa, un tas nozīmēja, ka dienā nebija glābiņa no svelmes, bet naktī no aukstuma. Un viņai nebija ne jausmas, kā iekurt uguni. Gulēt zem klajas debess bija biedējoši; visapkārt skanēja dažādi trokšņi. Debesis bija milzum plašas, un zvaigznes no augšas glūnēja uz viņu. Tām priekšā lai­delējās baisas ēnas varbūt putni, varbūt sikspārņi vai varbūt kaut kas vēl ļaunāks. Bija ala, kurā meitene gāja piepildīt savu ūdens maisu, bet nekas nespētu viņu pie­spiest tur nakšņot. Alas veda uz pazemi. Tajās varēja ieiet tikai uz savu risku.

Drīz pēc tam, kad zvejnieks bija viņu izsēdinājis, bija sākusies vētra. Pirra bija žēli sakņupusi zem kadiķa un izmirkusi līdz pēdējai vīlei. Tad viņa pieredzēja to, no kā baidās ikviens keftietis: sāka drebēt zeme. Sarāvusies zem koka, meitene lūdzās Zemes Drebinātāju, lai tas mitējas. Vai viņš dusmojās tāpēc, ka Pirra bija šeit, kur viņai nav vietas?

Drebēšana neturpinājās ilgi, bet Pirra palika nomodā visu nakti, gaidot, kad Bullis Jūras dzelmē atkal piecirtīs kāju. Rītausmā viņa iemeta seklumā savus auskarus, vei­cot ziedojumu, un satraukta apzinājās, ka to būtu vaja­dzējis izdarīt jau agrāk.

Pirrai nevajadzēja atrasties uz šīs salas. Tas nemaz nebija pareizi. Viņa bija likusi zvejniekam vest sevi uz

Keftiu, bet tas bija atteicis, ka tas esot par tālu, un izsē­dinājis viņu šeit par spīti protestiem. Vīrs bija nobijies un steidzās tikt prom. Kāpēc tā, to viņa uzzināja tikai nākamajā rītā, kad atpazina kalnāja veidolu tas bija redzēts simtiem keftiešu gleznojumos.

Zvejnieks bija viņu atstājis Dievietes salā.

Keftiu stāstīja teikas par ļaudīm, kas te senos lai­kos esot dzīvojuši. Runāja, ka viņi esot kļuvuši lepni un sadusmojuši dievus. Tad cilvēki pazuduši, un neviens viņus vairs neesot redzējis. Tagad sala bija pamesta, svēta vieta, kuru apsēduši Pazudušo gari. Tikai priesterie­nes laiku pa laikam brauca šurp ziedot un veikt slepenus rituālus, lai pielabinātu Dievieti.

Saule cēlās augstāk, un Pirrai arvien vairāk un vai­rāk gribējās ēst. Beidzot viņa nolēma pamēģināt iekarot lielo līci. Kad zvejnieka laiva pietuvojās salai, viņa maz­liet tālāk krastā bija pamanījusi kuģa vraku. Varbūt tur atradīsies kaut kas ēdams.

Meitenes prāts vairījās no domām par to, kas notiks, ja ēdiens tomēr neatradīsies. Ceļu uz iekšzemi aizsprostoja klintis; ciktāl Pirra varēja spriest, viņa spēja tikt tikai līdz otram līcim līdz zemesragam, kurā bija uzskrējis kuģis.

Krietni saskrāpējusies un kukaiņu sakosta, Pirra pēc krietna kāpiena sasniedza zemesraga augšpusi. Elso­dama un caurcaurēm nosvīdusi, viņa palūkojās lejup uz plašo līča loku.

Liedagā gulēja līķis.

Pirra pietupās un paslēpās aiz klintsbluķa.

Līķis gulēja uz vēdera, un tam pie papēžiem skalojās putas. Tas droši vien bija kāds vētras izskalots noslīcis jūrnieks.

Pirra ātri domāja. Aplaupīt mironi būtu drausmīgi. Bet… tam mugurā bija tunika. To varētu izmantot, lai naktī sasildītos. Un vai tur pie sāna nerēgojas nazis?

Kaut kur prāta dziļumos ausa vēl riebīgāka doma. Viņai bija vajadzīgs ēdamais. Vai viņa varētu ēst cilvēku? Jēlu?

Saņēmusi drosmi, Pirra paskatījās vēlreiz.

Līķis bija pazudis.

Vienu šaušalīgu mirkli meitene iztēlojās, kā mironis viņai piezogas no aizmugures. Tad viņa to pamanīja tālāk pludmalē.

Tas nebija nekāds līķis; tur pa oļiem klupdams kriz­dams soļoja kāds zēns. Pirra iztrūkusies pazina gājēju. Tas bija tas pats likoniešu zemnieks, kas vērās viņā tajā naktī, kad meitene apdedzināja vaigu. Zēna mati dīvainā kārtā izskatījās gaišāki nekā iepriekš, taču tas pavisam noteikti bija viņš: tās pašas šaurās acis un taisnais deguns, kas veidoja vienotu līniju ar pieri.

Pirrai sāka strauji sisties sirds. Tam zēnam dzinās pakaļ Vārnas. Viņi teica, ka tas esot mēģinājis nogalināt Testora dēlu. Pirrai bija nelāga nojauta, ka tas nav tiesa, ka tas ir tikai iegansts, ko pateica Jūzerrefam, lai viņu nomierinātu. Un tomēr. Tas zēns bija bīstams. Un viņš kluburēja taisni uz viņas līča galu.

Meitene ar strauji pukstošu sirdi sarāvās aiz klints­bluķa.

Noskrapstēja akmeņi; viņš pienāca tuvāk. Klusums. Viņš bija apstājies zemesraga pakājē.

Tik tikko uzdrošinādamās kustēties, Pirra paglūnēja gar klintsbluķi lejā pa nogāzi.

Zēns stāvēja tieši zem viņas. Savādajos smilškrāsas matos pinās jūraszāles, un tunika bija nodriskāta un sāls traipu izraibināta. Stiegrainos locekļus klāja zilumi, un

uz viena augšdelma rēgojās nejauka brūce. Dūrē viņš žņaudzīja lielu bronzas nazi. Pirra aizturēja elpu.

Zēns sāka kāpt.

Nē, viņa tam bez skaņas sacīja, te augšā ne.

Šķiet, viņš pārdomāja un nolēca atkal zemē. Zēns aiz­klīda atpakaļ prom pa pludmali.

Pirra satraukti izelpoja.

Viņa noskatījās, kā zēns aiziet līdz klinšu pakājei, uzmeklē tur nūju un sāk rakt bedri. Kāpēc? Tad viņš pameta nodarbi un aizvilkās līdz ūdenim, kur putās atrada kaut kādu dēli. Izstiepis to krastā līdz akmeņu krāvumam, svešais atbalstīja dēli pret tiem. Viņš savāca vēl citus izskalotus kokus. Ak nē! Viņš būvēja mitekli nepilnus divdesmit soļus no vietas, kur slēpās Pirra.

Rīts ritēja uz priekšu; Pirra turpināja vērot. Zēns pabeidza celt būdu, pārklājot izskalotos kokus ar ērk­šķainiem krūmu zariem. Tad viņš sameklēja plakanu koka gabalu un ar nazi izurbināja tajā robu. Kas viņam tagad bija padomā? Pirra izbrīnīta skatījās, kā zēns apsēžas, ar vienu kāju pietur koka gabalu un, paņēmis sprunguli, iestātā to taisni iekšā robā. Viņš sāka to strauji berzēt starp plaukstām. Svešais turpināja tā darboties, virzī­dams rokas augšup un lejup pa sprunguli. Piepeši Pirra pamanīja dūmu strūkliņu. Zēns, turpinādams virpināt, pieliecās un viegli uzpūta. Liesma. Viņš pielika izkaltu­šas zāles kumšķīšus, tad žagarus un visbeidzot lielus zarus. Drīz vien viņam braši kurējās uguns.

Pirra jutās izbrīnījusies un saērcināta. Šis sušķainais likoniešu zemnieks bija paveicis ko tādu, ko viņa nespēja. Viņu bija pārspējis kazu gans.

Meitene apjukusi vēroja, kā viņš nodrāž trīs zarus un veikli piesien tos ar grīstē savītu zāli pie izskalota koka,

izveidojot šķēpu ar trim galiem. Tad viņš nogāja lejā pie klintīm un pietupās.

Svešais ātri dūra ar šķēpu un piecēlās; ieroča galā locī­jās neliela zivs. To viņš apēda jēlu, un Pirrai no šī skata sametās šķērmi. Tad viņš nodūra vēl divas zivis un uzlika tās cepties uz uguns.

Nu jau bija pavēla pēcpusdiena, un Pirrai no izsal­kuma reiba galva. Zēns apēda ceptās zivis līdz pēdējai kripatai, izņemot galvas, kuras nolika dažus soļus no savas būdas, Pirra nosprieda, ka tas ir kaut kāds nemā­kulīgs mežoņu ziedojums, un pievienoja vēl pāris ādas plēksnīšu no saulē apdegušajiem pleciem, kas meitenei likās patiesi pretīgi.

Atgriezies pie iepriekš izraktās bedres, zēns ar sauju pasmēla ūdeni un kāri padzērās. Pirra atskārta, ka ūdens laikam būs izsūcies no zemes un tāpēc viņš acīmredzot bija izracis to bedri. Tas bija viltīgi, taču daudz tur laikam nebija. Vismaz šajā ziņā viņai bija veicies labāk viņš nebija atradis pazemes avotu alā.

Zēns nodūra vēl divas zivis, ielika tās oglēs un, savil­cis savā būdā kaudzi izžuvušu jūraszāļu, ielīda tur iekšā.

Sabiezēja krēsla. Vējš uzvēdīja ceptu zivju smaržu. Pirra nespēja to izturēt. Viņa aizmirsa briesmas. Viņa aizmirsa visu, izņemot tās zivs smaržu.

Meitene zagšus lavījās lejup pa nogāzi. Tuvojoties būdai, viņa izdzirda no tās nākam šņākuļošanu. Labi. Svešais bija cieši aizmidzis.

Karstajā, trīsuļojošajā gaisā viņa pamanīja no pel­niem rēgojamies melni apdegušu zivs asti. Viņa klusītēm paņēma žagaru, lai to izķeksētu.

No būdas izšāvās roka un saķēra viņu aiz plaukstas locītavas.