Dievi un karotāji

30

No koku pazarēm līda ēnas, un Hīlasa rīkli aizžņau­dza bailes. Svešinieks viņam blakus visu laiku meta nemierīgus skatienus uz apdegušajiem kokiem un ošņāja gaisu kā briedis, kas saož briesmas. Kāpēc uz šo pusi, Blusa? viņš ieņurdējās.

- Tas ir ceļš uz tavu kuģi, Hīlass meloja.

- Skaties, lai tā būtu.

Svešinieks turēja degošo zaru augstu paceltu, it kā lai atvairītu nakti. Reižu reizēm viņš pakošļāja pa lapai no sava maka vai nomurmināja zem deguna burvestību. Lapas bija no krūkļa, un pat tad, ja Hīlass to vēl nebūtu uzminējis, burvestība būtu viņam pavēstījusi iemeslu, kāpēc svešiniekam nebija ne amuleta, ne zīmogakmeņa. Viņš negribēja sevi nodot tiem, kas viņu vajāja: Niknajiem.

Debesis bija apmākušās un krāsojās sarkanīgas. Ielejā valdīja klusums; tā it kā aizturēja elpu. Tepat netālu bija apsēstais grāvis. Hīlass iedomājās par tumsu, kas kustē­jās zem melnajām cipresēm. Viņš spicēja ausis, vai nesa­dzirdēs spārnu vēdas. Viņam draudēja nāves briesmas tāpēc vien, ka bija kopā ar šo vīru.

Sabiezēja krēsla; gājēji nonāca pie avota. Izslāpuši zvēri bija to izmīdījuši, atstājot dubļainu ieplaku, bet nu avots bija pamests un vienīgā dzīvības zīme bija odu mākoņi.

Nav sikspārņu, Hīlass nodomāja. Tur, kur bija tik daudz odu, vajadzētu būt sikspārņiem.

- Ilgi neapstāsimies, svešinieks nomurmināja.

- Mums jātiek prom pirms tumsas.

Piesējis Hīlasu pie koka stumbeņa un atbalstījis lāpu pret klintsbluķi, vīrietis ātri padzērās, no jauna piepildīja savu ūdens maisu un apslacīja ar ūdeni vāti savā ciskā. Tad viņš, Hīlasam par pārsteigumu, atnesa ūdens maisu un iedeva padzerties arī viņam.

- Paldies, zēns pateicās.

Svešinieks, šķiet, nedzirdēja. Lāpa bija gandrīz izde­gusi; viņš staigāja riņķī, meklēdams citu zaru.

Hīlass nespēja viņu saprast. Svešinieks bija cietsirdīgs un biedējošs, un noteikti bija izdarījis kaut ko šaušalīgu, ja jau viņu vajāja Niknie, tomēr reizēm īsu mirkli parā­dīja laipnību; un Hīlasam gluži neviļus gribējās, lai viņam vīrietis iepatiktos. Bija tā, it kā spēcīgajā stāvā mājotu divi vīri viens, kas negribēja darīt Hīlasam pāri, un otrs, kas būtu gatavs uz visu, lai tikai izdzīvotu.

Vēja brāzma sagrieza putekļus virpuļos. Svešinieks strauji kā ķirzaka paķēra lāpu un griezās ap savu asi, pārmeklējot ēnas. Sejā plaiksnījās neprāts, un bārdā pazi­bēja atņirgti zobi.

Vējš mitējās. Svešinieks nolaida lāpu. Piere spīdēja sviedros. Vīrs pamanīja, ka Hīlass skatās. Jocīgi ir ar tām bailēm, viņš sacīja. Sadzīvo ar tām gana ilgi, un tās kļūs par sabiedrotajām. Bet to tu zini, vai ne, Blusa? Tu zini, kas šai ielejai kaiš.

Hīlass pamāja. Ko tu tādu izdarīji, ka tie tevi vajā?

Svešinieks palūkojās lejup uz zēnu. Tu esi par jaunu, lai to saprastu. Par jaunu visiem šiem notikumiem. Tev vajadzētu būt mājās un kopt savas kazas.

- Tās nogalināja Vārnas. Viņi nogalināja manu suni.

Vīrietis sarauca uzacis. Tad viņš iztrūcināja Hīlasu,

pajautājot, kur palicis tā nazis. Kad zēns neatbildēja, sve­šinieks jautāja vēlreiz: Tev pie jostas ir tukša maksts kur tad nazis?

- Es… es to pazaudēju.

Svešinieks apsvēra dzirdēto. Vai zini, kāpēc Vārnas nodedzināja šo ieleju? viņš klusi vaicāja.

Hīlass papurināja galvu, prātodams, uz ko gan sve­šais mērķē.

- Padomā, Blusa! Cilvēki ziedo tad, kad kaut ko grib. Vārnas noteikti kaut ko ļoti, ļoti gribēja, ja jau nodedzi­nāja veselu ieleju. Vīrietis uzmanīgi aizdedzināja jaunu lāpu ar veco un, pienācis pie Hīlasa koka stumbeņa, apsē­dās zēnam blakus. Es sev vaicāju, kāpēc lai Krātoss no­pūlētos ar ārpusnieku medīšanu, viņš prātoja. Čūska uzbrūk tad, kad jūtas apdraudēta. Tāpēc pajautā sev, Blusa, kāpēc viņi jūtas apdraudēti? Kā gan sīks, kārns ārpusnieks varētu apdraudēt Vārnas visvarenos Mikēnu valdniekus?

- Nezinu, Hīlass atbildēja.

- Es tev pateikšu. Lai apdraudētu Vārnas, ir jāatņem viņiem tas, kas notur viņus pie varas. Vai zini, kas tas ir?

Hīlass vēlreiz papurināja galvu.

- Vārnu vara sakņojas duncī. Svešinieks apklusa, lai paskatītos, kā Hīlass to uztvers. Savādi, vai ne? Nevis kādā alabastra kausā vai vistīrākā zelta kaklarotā. Tikai vienkāršā bronzas duncī. Trīs kniedes un vienkārša zīme uz spala: kaujas ratu ritenis, kas saplacinās viņu ienaidniekus. Ar to dunci viņi ir neuzveicami. Bez tā ne.

Zēns nopūlējās neļaut vaibstiem sevi nodot, taču iek­šienē viņam reiba galva. Domas lidot aizlidoja uz to kapu,

kur mirstošais keftietis bija mudinājis paņemt dunci. Tas ir vērtīgs. Es to nozagu. Turi to paslēptu.

- B-bet kā tas var būt? viņš izstomlja. Kā viņu vara var slēpties duncī?

- Es tev pateikšu, svešinieks atsaucās, joprojām pētīgi vērdamies viņā. Pirmais Koronosa dzimtas vado­nis izcīnīja lielu uzvaru pār saviem ienaidniekiem. Viņš nogalināja to vadoni ar triecienu, kas pāršķēla uz pusēm gan bruņucepuri, gan galvu. Vēlāk viņš no pāršķeltās bru­ņucepures izkala dunci. Uzkarsēto bronzu atdzesēja asi­nīs no paša kaujā gūtajiem ievainojumiem. Tad upurēja septiņus vēršus un piesauca Debesu Tēvu iedvest duncī viņa dzimtas spēku un dot tiem bronzas stiprumu un izturību. Debesu Tēvs sūtīja ērgli par zīmi, ka lūgšana ir uzklausīta. Kamēr vien Koronosa dzimtai būs duncis, viņi būs neuzveicami.

Vīrietis apklusa, ne mirkli nenolaizdams dziļi iegri­mušās acis no Hīlasa sejas. Kad es ielejas galā ieraudzīju to lielo, sadedzināto upuri, tas man kaut ko pavēstīja. Tas man sacīja, ka Vārnas ir pazaudējuši savu dunci. Tāpēc viņi atbrauca uz šo salu. Tāpēc viņi veica to ziedojumu. Lai izlūgtos no dieviem atdot to atpakaļ.

Vējš bija pilnīgi norimis. Vienīgā skaņa bija avota čala.

Pēkšņi svešinieks pieliecās Hīlasam pavisam tuvu.

- Vai tāpēc viņi vajā ārpusniekus, Blusa? Vai ārpusnieks nozaga viņu dunci? Vai to izdarīji tu?

Hīlass ielūkojās viņam acīs. Es to nenozagu. Zvēru pie savas māsas dzīvības.

- Bet tu par to zini.

-Jā.

- Kur tas tagad ir?

- Nezinu.

- Kā tu par to vispār uzzināji?

- Tikai tagad, kad tu man pastāstīji.

- Kad tu to pēdējo reizi redzēji?

Zēns saminstinājās. Pirms dažām dienām. Tas ir pazudis, tas iekrita Jūrā… Viņš mēģināja novērsties, bet svešinieka skatiens to neļāva. Viņš redzēja, ka Hīlass melo.

- Vai tas ir pie tavas meitenes? Tās meitenes, kuras pēdas es atradu klajumā?

- N-nē, Hīlass stomījās. Es nezinu, kur tas ir. Tas ir tiesa!

Vēl viens pētošs skatiens. Dīvaini, bet es tev ticu. Tā nu šķiet, ka mēs abi esam neziņā.

Vīrietis paspēra dažus soļus, it kā kaut ko apsvēr­dams kaut ko tādu, kas viņam nepatika. Tad viņš iztais­noja plecus un īsi uzmeta Hīlasam žēluma pilnu skatienu.

- Piedod, Blusa, viņš sacīja. Kāpēc tev bija mani jāat­ved šurp uz šo briesmīgo vietu?

Hīlasam izkalta mute. Ko tu darīsi?

Svešinieks uzmeta plecā ūdens maisu, atsēja Hīlasu un uzvilka viņu kājās. Nāc, viņš klusi nomurmināja.

- Nodarīsim to lietu.

Avots palika aiz muguras, un jau pavisam drīz no tumsas iznira melnās cipreses.

- Nē, Hīlass sacīja. Tas nav pareizais ceļš.

Svešinieks nelikās ne zinis.

Vientuļā papele slējās grāvja vidū kā sargs. Vīrietis iestiprināja lāpu zaru staklē un lika Hīlasam apsēsties uz koka saknēm; tad viņš piesēja zēnu pie stumbra. Viņš

darbojās žigli, bieži pamezdams skatienu uz satumsto­šajām debesīm.

Hīlasam klabēja zobi. Ko tu darīsi?

Svešinieks izvilka nazi un nogrieza savu matu cirtu, ko apsēja Hīlasam ap kaklu. Paķēris gabalu ogles, viņš pieturēja zēnu, lai tas neraustītos, un uzvilka zīmes tam uz pieres un krūtīm.

- Man tas derdzas, Blusa, viņš spīvi sacīja. Nodarīt kaut ko tādu bērnam… Bet man ir tas jādara. Es nevaru pieļaut, ka viņi mani notver. Uz spēles nav likta tikai mana dzīvība vien un citas iespējas nav.

Piecēlies kājās, vīrietis paķēra lāpu un uzsauca grāvī tumstošajām ēnām: Gaisa un tumsas gari! Lūk, zīme viņam uz galvas un krūtīm! Tā ir Akastosa zīme. Nāciet pēc viņa. Ņemiet viņu. Barojieties no viņa!

- Akastoss, Hīlass izdvesa. Tā tevi sauc. Tu mani iezīmēji ar savu zīmi. Tu mani iezīmēji ar saviem matiem. Es esmu… es esmu ēsma. Tu mani te atstāsi Niknajiem.

Vīrietis, vārdā Akastoss, kliboja uz grāvja galu.

- Ja tu mani atstāsi, Hīlass uzsauca, tad nekad neatradīsi savu kuģi!

- Atradīšu gan, Akastoss atsaucās. Tu teici, ka tam ir viegli tikt klāt, ja pārāk nepūš. Kopš mans kuģis avarēja, vējš visu laiku ir bijis no ziemeļrietumiem, un tas nozīmē, ka vraks ir ziemeļrietumu krastā.

- Bet… pat tad, ja to atradīsi, tu būsi iesprostots, kad te ieradīsies Vārnas! Un viņi būs klāt! Es zinu paslēptuvi, es varu palīdzēt…

- Man tava palīdzība nav vajadzīga.

- Lūdzu!

Kaut kas zēna balsī lika vīrietim apstāties.

- Neatstāj mani, Hīlass lūdzās. Es neko neesmu

izdarījis!

- Zinu, Akastoss sacīja citādā balsī. Bet es nedrīk­stu tam ļaut stāties man ceļā. Viņš ar plaukstu paber­zēja seju. Mēs ar tevi esam līdzīgi. Mēs abi esam izdzī­votāji. Varbūt tu izgudrosi kaut ko, kā tiem nokrāpt viņu tiesu.

- Akastos!

Bet viņš bija prom.

Klusums, kas iestājās pēc svešinieka aiziešanas, bija drausmīgs. Caur melnajiem zariem Hīlass redzēja, kā debesīs izgaist pēdējā dienas gaisma. Iemirdzējās dažas bālas zvaigznes. Tad tās apdzēsa mākoņi. Tumsa sabie­zēja. Būs bezmēness nakts.

Hīlass juta koka raupjo mizu graužamies lāpstiņās un Akastosa zīmes ieēdamies ādā. Viņš saoda pārogļojušos koku un pelnu smārdu.

Zēns izdzirda spārnu vēdas.