Dievi un karotāji

28

- Kas te noticis? Pirra brīnījās, mirkšķinādama acis rietošās saules sarkanajā atspīdumā.

Bērni bija izkāpuši virszemē ielejā ar stāvām malām, kur neauga itin nekas zaļš. Zemi zem Pirras kājām klāja nodeguļi, un rīklē iestrēga pelnu smirdoņa. Viņa aplūkoja savādos, melnos kokus ar lapām sakaltušu asiņu krāsā.

- Te laikam būs plosījies mežu ugunsgrēks, sprieda Hīlass. Tikai tas nelīdzinās tiem, kādus man ir gadījies redzēt. Zēns nolauza lauru koka zaru. Lapas bija gluži neskartas, bet apsvilušas dīvaini spīdīgā tumšsarkanā krāsā.

- Kā bronza, Pirra ievēroja.

Tas Hīlasu, šķiet, satrauca. Bronzas koki, viņš nomurmināja.

-Ko?

- Man nepatīk sajūta, kādu rada šī vieta. Mēs kalnos vairāmies no vietām, kur ir bijis meža ugunsgrēks, jo tās pievilina tos… viņš pieklusināja balsi, tos, ko mēs saucam par Niknajiem.

Pirrai pārskrēja tirpas. Mēs viņus saucam tāpat.

Abi pārmija skatienus.

Hīlass aizmeta zaru. Drīz satumsīs. Mums jātiek no šejienes prom. Man šķiet, ka mūsu apmetne ir kaut kur uz rietumiem, aiz tās kalnu grēdas.

- Tā nav nekāda grēda, tā ir klinšu krauja. Mēs nemū­žam neuzrāpsimies tur augšā.

Zēns rūpīgi nopētīja apkārtni. Izskatās, ka vienīgais ceļš, pa kuru varam iet, ved uz dienvidiem.

- Un tā mēs aiziesim vēl tālāk no apmetnes.

- Zinu. Bet mums nav nekādas lielās izvēles.

Pirrai bija nelāga sajūta, ka tieši to sala bija gribē­jusi jau no sākta gala. Vispirms tā bija ievilinājusi viņus alās; un nu tā kāda tumša, pašai vien zināma mērķa dēļ izspļāva laukā šajā izpostītajā ielejā.

Nekādu dzīvības pazīmju nebija, taču ceļā bērni gāja garām to radību nomelnējušajām atliekām, kam nebija izdevies izglābties. Pirra atrada kāda putniņa pārogļo­jušos ķermenīti. Viņa juta tā sīciņo garu un nabaga sadegušo koku un citu mirušo radību garus -, kas lūdzās, lai viņa noskaidro, kāpēc tā noticis. Sala bija ievainota. Uguns to bija plosījusi pašā sirdī.

Saule pazuda aiz kraujas, un gaisma sāka izdzist. Bērnu kājas ar klusiem būkšķiem grima dziļos, mīkstos pelnos. Skaņa tikai pastiprināja apkārt valdošo klusumu.

Hīlass gāja noliektu galvu un mazliet piekliboja; vietā, kur stilbam bija pieskārušies jūrasčūskas zobi, bija redzams zilgans plankums. Pēc brīža viņš apstājās.

- Satumst. Mums vajadzēs atrast vietu, kur apmesties.

Pirru pārņēma šausmas. Ne jau šeit! Tad, kad uzlēks mēness, noteikti…

- Pirra, nekāds mēness neuzlēks. Pašlaik ir jauns mēness.

Abi zināja, ko tas nozīmē. Jauns mēness ir laiks, kad ļaudis visu nakti atstāj degam lampu, baidoties no spo­kiem un ļauniem gariem.

- Kur mēs dabūsim ūdeni? Pirra pajautāja.

Hīlass noplātīja rokas. Meitene ar ilgošanos iedomā­jās par alās atstātajiem ūdens maisiem.

Debesīs jau mirdzēja dažas agrīnas zvaigznes, kad abi pienāca pie ēnaina grāvja, kas veda uz rietumiem. Tā malās auga tumšas cipreses, un tālāk Pirra pamanīja vientuļu papeli, kas it kā sargāja ceļu.

- Tas varētu būt ceļš uz Jūru, viņa nedroši ieteicās.

- Tad mēs varētu apiet apkārt pa krastu.

- Man nepatīk, kā tur izskatās, iebilda Hīlass. Man šķiet, ka jāturas pie galvenās takas.

- Bet tā ved uz nepareizo pusi.

- Ja sekosim dzīvniekiem, viņi mūs varbūt aizvedīs pie avota.

- Kādiem dzīvniekiem? Viņi visi ir pagalam!

- Nē, dažiem izdevās izglābties. Paskaties uz pēdām.

- Kas ir pēdas? Pirra pikti noprasīja. Slāpes padarīja viņu viegli aizkaitināmu.

- O, tu taču noteikti zini, kas ir pēdas! Tie ir kāju nospiedumi no tiem visu ko var uzzināt. Hīlass nepa­cietīgi norādīja uz nospiedumiem, kuri, kā viņš apgal­voja, esot zaķa pēdas, un tad uz čūskas atstātu cilpu virkni; viņš paskaidroja, ka spraugas starp līkumiem esot tās vietas, kur čūska ir savilkusies gredzenā.

- Pēdas tātad ir tas pats, kas raksts, Pirra nosprieda.

- Nu, ja tu man uzreiz tā arī būtu pateicis, es būtu sapra­tusi.

- Kas ir raksts?

- 0, tu taču noteikti zini, kas ir raksts? viņa mēdī­jās. Tās ir līnijas, kas visu ko nozīmē. Viņa ar ogles gabalu uzvilka uz oļa dažas svītras. Re. Tas tev te teikts “kaza”.

- Kā to saprast tur “teikts”? Tas ir olis, tas neprot runāt.

- Ai, nu vienalga! Iešu paskatīties to grāvi, varu derēt, ka tas ved uz Jūru.

- Labi. Dari, ko gribi.

- Labi.

Meitene aizslāja prom, ar kājām sperdama pelnus. Hīlass palika uz vietas, pētīdams savas dārgās pēdas.

Grāvī bija vēl tumšāks. Sacēlās vējš un savērpa pelnu stabus, kas tā vien šķita sekojam Pirrai. Mirušie koki gra­bināja bronzas rokas, un meitene nodrebēja. Viņa aizies līdz papelei un tad griezīsies atpakaļ.

Pēkšņi sirdij pārslīdēja ēna. Viņa izdzirda čaboņu kaut kur augstu virs galvas, it kā tur sistos lieli spārni. Kaut kas tumšs noplīvoja un aizsedza zvaigznes.

Pirra skriešus metās atpakaļ uz grāvja sākumu; tur stāvēja Hīlass un lūkojās debesīs. Pustumsā viņa redzēja, cik bāls kļuvis zēns.

- Kas tas bija? viņa čukstus jautāja.

Viņš pakratīja galvu. Man šķita, ka redzu kaut ko tupam zemē. Tas pacēlās spārnos. Sākumā es domāju, ka tas ir maitasputns…

- Kas ir maitasputns?

- Tāds liels putns, kas ēd miroņus. Bet kaut kas šķita ne tā, kā vajadzētu. Un es nekad neesmu redzējis maitasputnu, kas tik ātri lidotu.

Nevienam negribējās ieminēties par to, kas rosījās domās, taču šoreiz viņi devās ceļā, turēdamies cieši kopā.

Bērni vēl nebija tikuši tālu, kad Hīlass pamāja, lai Pirra paliek klusu.

Tad viņa sadzirdēja: no kaut kurienes neskaidri atbal­sojās ūdens čala. Paldies Dievietei, Pirra klusītēm

nomurmināja, abiem klupšus krišus dodoties tālāk tumsā.

Iegriezušies likumā, bērni uzdūrās murdošam savva­ļas dzīvnieku baram: tur bija stirnas, lūši un vilki, un visi skrāpēja zemi; viņus vienoja izmisīga vēlme pēc ūdens. Debesīs pacēlās kraukļi. Kāds briedis metās taisni virsū Pirrai, bet pagriezās un, nagiem dipot, aizdārdināja prom tumsā. Viņa ieraudzīja, kāpēc dzīvnieki ir tik izmisuši, Zemes Drebinātājs bija apracis avotu zem klinšu nogru­vuma. Zvēri netika tam klāt.

- Nekusties, Hīlass brīdināja un, izvilcis nazi, nostā­jās meitenei priekšā.

Lauva atradās četru soļu attālumā; tas bija milzīgs tēviņš ar pinkainām krēpēm un neskaitāmu cīņu rētām uz deguna. Lauvas acis atstaroja zvaigžņu gaismu, un dzīvnieks steberēja tuvāk, dvešot rupjus, sēcošus ņurdienus.

Lielais kaķis elsodams apstājās; no mutes stiepās slie­nas. Tad dzīvnieks ar gurdu nopūtu saļima uz sāna un nolika lielo galvu zemē.

Hīlass iebāza nazi atpakaļ makstī. Viņu moka sā­pes, viņš rādīja. Paskaties uz ķepām.

Pirrai sametās nelabi. Lauvas pēdu spilventiņi bija apdeguši jēli. Ikviens solis tam noteikti sagādāja nāves mokas.

Aizmirsusi slāpes, meitene metās turp, kur burbu­ļoja apraktais avots, un sāka celt nost akmeņus. Ja mēs viņam varētu iedot ūdeni…

Nepagāja ilgs laiks, kad bērni jau bija attīrījuši gana lielu spraugu, lai pasmeltu dažas saujas dubļaina ūdens. Lauva gulēja un cīnījās pēc elpas, lūkodamies bērnos ar

gurdu pacietību acis; bet tad, kad abi ielēja dzīvniekam mutē ūdeni, zvērs izrādījās par vārgu, lai to noritu.

- Tas neko nelīdz, Hīlass sacīja.

- Mēs taču noteikti varam kaut ko darīt?

- Nē, Pirra. Ir par vēlu.

Viņa skatījās, kā zēns uzliek plaukstu uz dzīvnieka sāna, kas cilājās smagos elpas vilcienos. Dusi mierā, viņš maigi teica. Kaut tu atrastu spēdgu jaunu ķermeni un kaut tu vairs neciestu sāpes.

Zeltainās acis kļuva nespodras. Pirra sajuta mirklīgu siltumu, lauvas garam aizlaižoties prom naktī.

Pirra sēdēja, ar muguru atspiedusies pret klintsbluķi, un piespieda sevi norīt pēdējo kripatu sīkstās, rūgtās lau­vas gaļas.

Hīlass nebija gribējis tā darīt; viņš apgalvoja, ka cita mednieka miesas ēšana esot pretrunā ar vecajām para­žām, taču to varot darīt, ja mirsti badā. Pirra pajautāja, kas tās par vecajām paražām, bet viņš neatbildēja.

Abi bija apmetušies gana tālu no avota, lai viņus nenomītu izslāpušie zvēri. Nakts bija karsta, tāpēc bērni nepūlējās sliet būdu. Hīlass bija iekūris uguni no ogļu kaudzes vismaz to te netrūka un tad sācis drūmā apņēmībā velt prom akmeņus. Pirra ierosināja pagaidīt līdz rītam, taču zēns atcirta, ka neesot spējis izglābt ne Škicu, ne lauvu, bet netaisoties ļaut nomirt vēl kādai dzī­vai radībai, ja vien to novērst būšot viņa spēkos.

Bērni atraka avotu tik tālu, ka Hīlass apgalvoja, ka nu to spēšot atrast pat akls ezis; tad viņš daļēji nodīrāja lauvu un izgrieza gabalu ribu. Gaļu abi izcepa un mēģi­nāja paēst. Pēc tam viņi aizvilka atliekas krūmos, lai no

tām varētu paēst citi, bet sirdi un asti atstāja uz akmens Dievietei.

Jau pavisam drīz dzīvnieki atklāja, ka avots nu ir atbrīvots, un Pirra no savas vietas visu laiku dzirdēja nagu un ķepu šļūkāšanu. Rūcieni pārauga īsos ķīviņos un norima, pārejot lēnā strēbšanā un ūdens pilēšanā no veldzi guvušo zvēru purniem.

Meitene bija pārgurusi, taču nespēja rast mieru. Viņa baidījās, ka izdzirdēs spārnu vēdas.

Viņa zināja, kāpēc Hīlass uzstāja, ka jānodīrā lauva un jāatbrīvo avots. Viņam vajadzēja novērst domas no tā, kas bija apsēdis šo vietu.

Zēns sēdēja otrā ugunskura pusē un tīrīja lauvas pūsli ar pelniem, lai uztaisītu jaunu ūdens maisu. Sajutis Pir­ras skatienu, viņš pacēla acis. Tur tajā grāvī nedo­māju, ka tas bija maitasputns.

Meitene norija siekalas. Es arī ne.

Abi iztrūkās, sadzirdējuši spārnu šalkas. Garām ar skaņu ķērcienu aizlaidās krauklis.

Hīlass izdvesa ilgu nopūtu. Pirra pētīgi vērās tumsā.

Viņa nespēja atcerēties, ka kādreiz nebūtu baidījusies no Niknajiem. No tiem bijājās visi: priesterienes, zem­nieki, vergi. Niknie bija pastāvējuši un pastāvēs mūžīgi. Viņi ir tā ēna, kas seko cilvēkam pusnaktī, un tās bailes, kas pārvērš sapņus murgos. Kad cilvēks naktī pamostas no šausmām vai arī kad metas zosāda no bailēm, bet cilvēks nezina, kāpēc, tad tuvumā ir Niknie. Viņi nāk no Haosa, kas pastāvēja pirms dieviem, un vajā tos, kas ir nogalinājuši savu asini. Tos var uz laiku atvairīt, izru­nājot senu burvestību: no tiem var kādu brīdi izvairīties, maskējoties vai pametot dzimteni, taču agri vai vēlu viņi

atradīs savu upuri un sadedzinās garu, iedzenot cilvēku ārprātā.

- Kāpēc viņi ir te? Pirra čukstus jautāja. Viņi vajā ļaudis, kas ir pastrādājuši briesmu darbus; bet te neviena bez mums nav.

- Nezinu, Hīlass atsaucās. Bet es vēlētos, kaut mums būtu kāda druska krūkļa, lūr, no kurienes es nāku, runā, ka tas palīdzot viņus atvairīt.

Iestājās klusums, abiem apdomājot teikto. Viņi zināja, ka pat tad, ja pats neesi izdarījis neko sliktu, Niknie vien­alga var tevi iznīcināt, ja nonāc tiem par tuvu.

Hīlass iemeta ugunī vēl ogles; Pirra iztrūkās. Es pieskatīšu, lai uguns deg visu nakti. Cerams, rītausma pienāks drīz.

Kā par brīnumu, bērni nogulēja līdz pat saullēktam un, piepildījuši jauno ūdens maisu, devās ceļā, sajuzda­mies drošāki, jo ieleju pamazām piepildīja pelēka gaisma.

Agrā pusdienlaikā ceļinieki uzdūrās takai, kas izska­tījās pēc tādas, kas varētu vest lejā uz Jūru, bet nebija gājuši ilgi, kad tā izbeidzās klajumā: klajumā, kuru aiz­sprostoja liela apdegušu koku kaudze.

Nogāzes abās pusēs klāja it kā milža rokas nogāztas priedes. Hīlasu darīja uzmanīgu tas, ka stumbri gulēja krustu šķērsu cits citam virsū. Viņš piegāja kaudzei klāt paskatīties tuvāk.

Zēns ieraudzīja uz stumbriem cirvju atstātas pēdas. Atgriezies pie pārogļojušos koku kaudzes, viņš uzraka apdegušus vairāku vēršu kaulus un dažas māla trauku lauskas. Vienu viņš paostīja. Oda pēc eļļas. Hīlass neti­cībā samirkšķināja acis.

- Kāds to izdarīja ar nolūku, viņš sacīja. Kāds nocirta kokus, aplēja ar eļļu un pielaida tiem uguni. Vējš pārtvēra liesmas un aizpūta tās tālāk ielejā.

- Bet… dedzinātājs taču noteikti negribēja nodedzi­nāt visu ieleju, Pirrai aizrāvās elpa. Uguns noteikti kļuva nekontrolējama.

Hīlass apstājās aplūkot granīta plāksni, kas bija nolikta pie koku krāvuma. Uz tās bija kaudzīte spīdīgu bultu uzgaļu. Viņš pagrozīja vienu pirkstos. Tā forma atgādināja papeles lapu. Tieši tādu pašu viņš bija izvilcis no sava delma.

- Vārnas, Pirra skarbi noteica.

- Bet kāpēc? Hīlass nomurmināja.

- Runā, ka viņi upurējot sadedzina ziedoto.

- Domā, ka tā? Ka tas bija upuris? Un ko gan viņi cerēja iegūt?

- Nezinu.

- Nevienam upurim nevajadzētu būt tik lielam. Viņi noteikti ir sadedzinājuši tik daudz koku, ka varētu uzbū­vēt desmit ciemus.

- Un nabaga koku garus.

Hīlass juta sevī briestam dusmas. Tik daudz mirušu radību un neaizsargātu koku. Un to bija izdalījuši Vārnas. Mūždien visur bija iejaukti Vārnas. Kas šai salai kaiš? viņš prātoja. Tā vien šķiet, it kā… it kā viss būtu saistīts.

- Kā tu to domā?

- Kāpēc avarēja tas kuģis? Kas notika ar Gara baru? Kāpēc atmodās Zemes Drebinātājs? Zēns sarauca uzacis. Kopš Vārnu uzbrukuma man visu laiku ir tāda sajūta, ka tam ir kaut kas kopīgs, tikai es nespēju saska­tīt, kas tas ir. Kopš tā brīža jūtos kā tāda zirnekļa tīklā noķerta muša.

Pirra neatbildēja. Viņa staipīja kaklu, aplūkodama sakritušos kokus, kas klāja rietumu puses nogāzi. Kā tev šķiet, vai mēs varētu pa turieni izrāpties laukā?

Zēns sekoja viņas skatienam. Varbūt. Es vispirms pamēģināšu, tu pagaidi tepat.

Koki bija biedējoši grīļīgi, un visur pretī dūrās nolū­zuši zari. Hīlass uzsauca Pirrai, lai pakāpjas nostāk ja nu gadījumā visa kaudze pēkšņi sagrūtu. Pusceļā uz virsotni zēns pamanīja kaut ko tādu, ko nebūtu varējis ieraudzīt no lejas: tālāk bija klinšu pārkare, kuras dēļ tur uzkāpt nebija iespējams. Tā vien šķita, ka sala joprojām nelaiž viņus prom.

Lejupceļš bija grūtāks, jo rokas un kājas bija nozies­tas ar oglēm un slīdēja. Naža maksts aizķērās aiz zara un apgiezās otrādi; nazis izkrita laukā un šķindēdams nokrita zemē. Pirra pieskrēja to paņemt. Dabūju! viņa uzsauca.

Hīlass pameta skatienu pāri plecam un pamanīja kaut ko tādu, ko nebija ieraudzījis augšupceļā aiz atradzes paslēpušos aizu otrā klajuma malā. Viņš redzēja pazibam kaut ko koši zaļu un sajutās mundrāks. Uguns nebija skā­rusi aizu. Tā noteikti veda lejup uz Jūru.

Viņš jau taisījās līksmi pavēstīt labās ziņas, kad aizā augošie krūmi sakustējās.

Zēns sastinga.

Krūmi vēlreiz sakustējās.

Kāds nāca.