Dievi un karotāji

41

- Hīlas! Pirra čukstēja. Vai tu tur esi?

Noliekusies tik tālu pāri klintīm, cik vien saites atļāva,

meitene skatījās, kā Gars papeld garām. Turpat netālu skatījās arī kuģa sargs; viņš virpināja savu amuletu un murmināja burvestību. Pirra uzmeta vīrietim saltu ska­tienu un uzgrieza muguru.

Zemāk, tajā zemesraga pusē, kuru sargs neredzēja, no kadiķu audzes iznira gaišmataina galva. Pirra atvieg­lojumā saguma. Tu esi dzīvs! Es atradu oli ar zīmi un spriedu, ka esi to atstājis par zīmi, bet nebiju pārlieci­nāta. Vai viss kārtībā?

- Un tev? Tevi ir piesējuši pie koka!

- Tas tāpēc, lai es nemēģinātu bēgt.

Zēns jau grasījās kāpt augšā, bet Pirra pamāja, lai tā nedara. Paliec, kur esi, no kuģa skatās!

- Viņi mani neredzēs, es varu…

- Nopietni! Nav vērts riskēt.

Zēns sarauca uzacis. Viņa krūtis bija kailas; tunikas atliekas bija sasietas ap gurniem. Viņš izskatījās pārgu­ris. Pirra prātoja, kas gan bija noticis ar Krātosu uz vraka un, ja viņa pajautātu, vai Hīlass to izstāstītu.

Abi pārmija skatienus, un Pirra sajuta mulsumu starp viņiem. Bija tā, it kā viss, ko viņi bija pārdzīvojuši, īste­nībā nebūtu noticis.

Es atkal esmu turpat, kur sākumā, viņa rūgti nodo­māja. Priekšmets, ko mana māte var stumdīt apkārt kā tādu kauliņu spēlē.

Vai Hīlass saprastu, ja viņa to izstāstītu, vai arī tikai noņurdētu, lai priecājas, ka ir gana ēdamā? Piepeši viņš šķita kā svešinieks vien likonietis ar skarbām acīm un domām tikai par sevi.

- Vai tu biji viena, kad atradi oli? viņš pajautāja.

- Nē. Pirra izstāstīja viņam, kā abi ar Telamonu atraduši asiņaino tunikas skrandu un kā viņa uzminē­jusi, ka Hīlass to atstājis speciāli; tad viņa pamanījusi turpat netālu akmentiņu ar adataino zīmi. Tu cerēji, ka es zināšu, ka tas ir ezis, viņa sacīja.

- Vai Telamons to redzēja?

- Nē, par to es parūpējos.

- Viņš tātad domā, ka esmu pagalam.

Pirra pamāja. Kad Telamons ieraudzīja tuniku, viņš apsēdās un apraudājās. Visdīvaināk, ka tas, manuprāt, bija no sirds.

Grumbas Hīlasa pierē iegula dziļāk. Tad viņš bilda:

- Zemes Drebinātāju atmodināji tu. Vai ne?

Meitene vilcinājās. Nespēju iedomāties, kā tas glie­mežvāks no alām tika līdz šejienei. Tad atskārtu, ka to noteikti atnesa Gars.

Abi skatījās, kā delfins atkal papeld garām un pagrie­žas uz kuģa pusi, kur vīri kārstījās pār reliņiem un kra­tīja dzīvniekam priekšā ziedotās zivis. Pirra atcerējās to dienu, kad bija turējusies pie Gara spuras un kopā ar viņu lidojusi Jūrā. Tagad tas viss ir beidzies, viņa nodomāja. Viņai bija nelabi.

- Viņi atdabūja dunci, Hīlass caur zobiem izgrūda.

- Bet tevi ne. Kamēr tu esi dzīvs, tu viņus apdraudi. Orākuls…

- Man vienalga, ko saka Orākuls. Es tikai gribu atrast

Izi.

- Hīlas, tie ir Dievietes vārdi tie kaut ko nozīmē. Viss sākas ar viņu. Viņa tevi atsūtīja šurp…

- Kamdēļ? viņam paspruka tik spīvi, ka meitene uz­šņāca, lai uzvedas klusāk; bet sargi bija aizņemti, skato­ties, kā Gars tiesā makreles.

- Kamdēļ? Hīlass neganti čukstēja. Es atkal esmu turpat, kur sāku, man nav ne māsas, ne drauga, nekā] Pat ja es varēšu tikt prom no salas, ko tad? Es būšu viens uz plosta Jūras vidū tieši tāpat kā iepriekš!

Pirra noņēma savu pēdējo zelta rokassprādzi un nometa to lejā viņam. Ņem, viņa pikti sacīja. Ja te atbrauks kāds kuģis, tu ar to varēsi samaksāt par ceļu un tad tev nevajadzēs tavu nolāpīto plostu.

Zēns šaubīgi pagrozīja rokassprādzi pirkstos. Bet vai tā es tikšu līdz pašai Likonijai?

- Hīlas, tas ir zelts, ar to tu tiksi līdz pašai Ēģiptei, ja gribēsi, un vēl paliks gana, lai nopirktu visu kuģi! Saskaldi to gabalos. Līdz Likonijai tu varēsi aizbraukt par kripatu olīvas lielumā.

- Ā… Nu paldies.

- Nav par ko, Pirra īsi attrauca. Kāds labums no zelta? Par to nevar nopirkt brīvību. Meiteni pāršalca nomāktības vilnis.

Pāri klintīm pie viņas devās divi kareivji. Kopā ar tiem nāca Jūzerrefs, kurš nupat bija pamanījis, ka Pirra ir sasieta, un izskatījās ļoti sašutis.

- Man nāk pakaļ, Pirra sacīja. Labāk paslēpies.

- Ko tu darīsi? Hīlass pajautāja.

Meitene norija siekalas. Mēģināšu izvairīties no tā, ko māte ir iecerējusi ar mani pasākt. Centīšos aizbēgt. Vēlreiz. Un tu?

- Atradīšu ceļu atpakaļ uz Likoniju. Sameklēšu Izi. Uziešu kādu vietu, kur būšu brīvs no Vārnām.

- Tev nu gan būs ilgi jāmeklē, Pirra noteica.

Zēns greizi pasmaidīja. Tev arī.

- Slēpies, viņa mudināja.

Viņš nevis mēģināja nozust, bet sāka kāpt klintīs viņai pretī. Nupat atcerējos es atradu šo. Ņem, ātri!

Pirra nostiepa savas saites un, pasniegusies lejup, paņēma piedāvāto: tā bija neliela, šīferpelēka spalva ar zilganpelēku malu.

- Tā ir piekūna spalva, Hīlass paskaidroja. Atradu to kādā līcī. Un man šķita, ka no tās sanāktu labs amulets.

- Tas ir labākais, kas man jebkad ir piederējis, mei­tene neskaidri nomurmināja. Bet man tev nekā nav.

Zēns uzsmaidīja. Pirra, tu man tikko iedevi gabalu zelta!

- Nē, es domāju amuleta. Briesmīgākais bija tas, ka patiesībā viņai kaut kas bija, bet šī lieta bija palikusi apmetnē. Jūzerrefs no izdedzinātās ielejas bija atnesis vienu no lauvas nagiem, un Pirra bija nodomājusi to atdot Hīlasam: bet nu bija par vēlu.

Meitene paskatījās lejup un ieraudzīja, ka Hīlass veras viņā caur pinkainajiem, gaišajiem matiem. Tu jau vienreiz aizbēgi, viņš sacīja. Gan izdosies atkal.

Pirra mēģināja atbildēt, bet viņai aizžņaudzās rīkle.

- Esi drosmīga un nepadodies! Gan tev sanāks.

Viņa izspieda smaidu. Lai tev veicas, Hīlas!

- Tev tāpat.

Pirrai gribējās pajautāt, vai viņam šķiet, ka abi vēl satiksies, bet Jūzerrefs un karotāji bija jau gandrīz klāt; un, kad bija droši atkal paskatīties atpakaļ, Hīlass jau bija prom.

Hīlass vēl ilgi pēc tam, kad kuģis bija aiznesis Tela­monu un Pirru prom, palika stāvam krastā un skatījās tam pakaļ.

Viņus bija aiznesis spirgts ceļavējš, taču tagad tas bija pierimis un salā valdīja klusums. Pat kaijas nelidinājās pār ūdeni. No Gara nebija ne vēsts. Droši vien viņš medīja kopā ar savu baru.

Hīlass sev sacīja, ka tas ir labi, tas nozīmē, ka Gars ir laimīgs; bet viņš tā nevarēja justies. Zēns zināja, ka abi ar Garu nevar būt kopā. Niršana bija to pierādījusi. Gars bija mēģinājis viņam parādīt savu mīļoto Jūru, bet tā bija viņu gandrīz nogalinājusi.

Vai Gars to arī zināja? To nevarēja pateikt. Delfins nebija tuvojies izņemot īso parādīšanos pie kuģa.

Telamona sagādātās mantas Hīlass atrada tieši tur, kur viņš bija sacījis, zem platānas ar nolauzto zaru. Tur bija pilns ūdens maiss, tunika, josta un pat vien­kāršs bronzas nazis; turpat atradās ar olīvām piebāzta kazādas tarba, ciets siers un sālītas skumbrijas. Telamons tomēr bija turējis doto vārdu. Hīlasam negribējās par to domāt.

Soļojot uz ziemeļiem, zēns nonāca pie plaisas, ko Zemes Drebinātājs bija izplēsis krastā. No vraka nebija ne ziņas, ne miņas. Tur, kur tas bija atradies, tagad nerim­tīgi plīsa viļņi.

Domās Hīlass sadzirdēja Krātosa drausmīgos gārdzo­šos smieklus. Ko viņš tur izkliedza tai savādajā, skarbajā valodā? Kāpēc viņš sauca: Tagad tev nemūžam neizdosies?

Pārmetis plaisai laipu no izskalotiem kokiem, Hīlass pārrāpās pāri uz zemesraga un pagāja garām vrakam, kur abi ar Pirru bija vākuši mantas. Viņam negribējās domāt par meiteni; negribējās domāt arī par to, kas gai­dāms turpmāk: būs vienam pašam jādodas Jūrā ar plostu un jāatvadās no Gara.

Izrādījās, ka ar plostu viņš nekur vis nebrauks tas pašlaik mundrā gaitā peldēja prom Jūrā. Zaglis bija uzslē­jis uz tā mastu un piesējis tam gabalu kaut kur atrastas buras tā gan bezvējā ļengani nokarājās. Vīrietis stāvēja izplestām kājām un ar vienu roku turēja stūrējamo airi, ļaujot straumei sevi nest garām klintīm. Viņš bija nogrie­zis matus, lai nomaskētos no Niknajiem, taču Hīlass viņu uzreiz atpazina.

- Akastos! viņš uzsauca un, šļakatām šķīstot, ieskrēja ūdenī.

Akastoss pagriezās, un viņa vaibsti uz mirkli sastinga; tad viņš iekliedzās, bet varbūt tie bija smiekli. Blusa! Tu izdzīvoji!

Hīlass bija pārskaities. Ne jau pateicoties tev! Tas ir mans plosts! Ved to atpakaļ!

Akastoss atkal gandrīz iesmējās un papurināja galvu.

- Bet tas ir mans! Hīlass auroja. Es to uzbūvēju!

- Taisnība, Akastoss piekrita. Bet tu izmantoji manu kuģi. Tomēr pastrādāji tīri labi, kaut ari esi no kal­niem; buru gan tu piemirsi.

Izmisīgi vēlēdamies viņu piespiest turpināt sarunu, Hīlass pajautāja, kā viņam izdevies paslēpties no Vārnām.

Akastoss stīvi saslējās. Vārnām? Viņi bija te? Uz salas?

- Tur tālāk krastā! Liedagā bija kauja. Tad Pirra… viņa pamodināja Zemes Drebinātāju. Bet tagad viņi ir prom.

- Un es nemaz nezināju, Akastoss pie sevis noteica.

- Rādās, ka dievi mani atkal ir piemānījuši. Tad viņš uzrunāja Hīlasu: Bet par Zemes Drebinātāju tev gan nav taisnība, Blusa. Viņš nepamodās. Tur jau tikai miegā noraustījās viņa aste. Kad Zemes Drebinātājs mostas, veseli kalni pārplīst pušu un vemj uguns upes, un Jūra uzbrūk zemei… Kad Zemes Drebinātājs tiešām modīsies, tu to pamanīsi. Viņš atkal pievērsās stūrei.

- Ņem mani līdzi! Hīlass sauca. Akastoss bija ciet­sirdīgs, taču nebija Vārna, un pat vīrs, kuru vajā Niknie, bija labāks par izredzēm palikt vienam pašam. Lūdzu! viņš diedelēja.

- Nevaru, Blusa. Tu nes nelaimi, un tās man jau tāpat ir atliku likām.

Gluži kā no nekurienes sacēlās vējš un piepūta nelielo buru. Paskat, tas tik ir pārsteigums, Akastosa balss noskanēja pār ūdeni. Vēja zutnis darbojas. Un man likās, ka tas ir viltojums. Viņš pacēla roku sveicienā. Lai tev veicas, Blusa. Neļauj Vārnām sevi notvert!

Hīlass ienira ūdenī un metās peldus, bet vējš jau nesa plostu tālāk. Mani nesauc Blusa! zēns uzkliedza.

- Mani sauc Hīlass! Bet Akastoss bija pārāk tālu, un Hīlasam šķita, ka viņš nedzird.

Plostam attālinoties, zēnam likās, ka saredz nopa­kaļ slīdam tumšu ēnu, kas līdzinājās traipam Jūrā. Viņš prātoja: nez vai Akastoss zina, ka viņam seko un cik ilgi viņam vēl izdosies bēguļot.

Sabiezēja krēsla, un Hīlass ieturēja vientuļnieka mal­tīti olīvas un sieru.

Jūrasčūskas vieglais kodiens stilbā vairs nesāpēja, un arī ievainojums rokā beidzot sāka sadzīt. Kopš Vārnu uzbrukuma bija aizritējusi jau puse mēness cikla. Izi šķita ļoti tālu.

Hīlass nevarēja iemigt, tāpēc aizgāja līdz ūdenim un apsēdās skatīties, kā lec augošais mēness. Jūra izskatījās kā pulēts obsidiāns, un mēness tilts līdzinājās trīsuļojo­šam sudraba pavedienam.

Tālu līcī mēness tiltu šķērsoja tumša bulta.

- Gars! Hīlass iesaucās.

Taču delfīns nepeldēja tuvāk, bet piesardzīgi turē­jās pa gabalu; nekāda svilpšana un viļņu plikšķināšana nespēja viņu pārliecināt tuvoties.

Hīlasam ienāca prātā, ka varbūt Gars joprojām jūtas nelāgi tās niršanas dēļ. Tas nekasi zēns sauca, kaut ari zināja, ka Gars nesapratīs. Zinu, ka tu tikai mēģināji man parādīt savu pasauli! Es tiešām zinu!

Bet viņš sarunājās ar viļņiem. Gars jau bija tālu prom un nozuda pa mēness sudraba tiltu.

Delfīns jutās nelaimīgs. Viņš kaut ko bija izdarī­jis nepareizi jau atkal un nezināja, kā lai vērš to par labu.

Viņš tikai gribēja parādīt zēnam savu skaisto Jūru, bet tā vietā bija draugu gandrīz nogalinājis. Zēns kļuva pavisam šļaugans, un delfīnu pārņēma šausmas. Ko viņš bija izdarījis? Bija liels atvieglojums iznest viņu atkal seklumā; bet, kad delfīns mēģināja atvainoties, zēns viņam iespēra.

Vēl dažas reizes delfīns gribēja salabt, bet ik reizi zau­dēja drosmi un aizpeldēja prom.

Bars juta, ka viņš ir nelaimīgs, un darīja, ko varēja, lai Garu iepriecinātu, bieži berzējot degunus un sānus. Mazā māsa dāvināja viņam jūraszāles un krabjus. Bet viņš nešķita ieinteresēts. Delfīns nespēja piespiest sevi ne spēlēties, ne medīt.

Zēns bija viņa draugs. Kaut arī viņi varēja peldēties kopā tikai pašā Malā un nevarēja sazināties tā, kā saru­nājas delfīni, abi juta to, ko juta otrs, un ar to pietika.

Delfīnam ļoti trūka zēna. Viņš baidījās, ka zēns drīz dosies tālu prom pāri Jūrai tā kā meitene. Un tad viņi vairs nekad neizlīgs, nekad, nekad.

Pēc divām dienām Hīlass stāvēja svešinieku kuģa pakaļgalā un vēroja, kā Spuru ļaužu sala lēni attālinās.

Viņš bija pētījis Jūru, meklējot delfīnus, līdz sāka sāpēt acis, bet pagaidām neko nebija ieraudzījis. Šķita, ka viņa ķermenis iekšienē ir auksts un tukšs. Ja nu Gars neatpeld?

Kuģa kapteinis pienāca piedāvāt sauju kaltētu anšovu. Hīlass tos paņēma un pateicās ar galvas mājienu, taču nespēja piespiesties ēst.

Kapteinis turpat blakus ar jūrnieka nemierīgo ska­tienu nopētīja viļņus. Viņam mugurā bija tādi paši svārki ar jostu kā keftiešiem, bet āda bija tumsnējāka un no cau­rumiem ausīs nokarājās divas mazītiņas, no pulēta kaula izgrebtas zivis. Hīlass nezināja, no kurienes svešinieks ir un kurp dodas viņa kuģis tikai to, ka tas peld uz zieme­ļiem, uz Likonijas pusi; ar to viņam pietika.

Kapteinis kaut ko pateica savā nesaprotamajā valodā un pielika pie lūpām kopā saspiestus pirkstus. Ēd. Hīlass

atkal vienkārši pamāja, un vīrietis paraustīja plecus un aizgāja.

Komandai pārskrēja saviļņojuma trīsas… un piepeši viņi bija klāt gludās muguras izliecās viļņos mīklainā, vienotā ritmā, un sudrabainie ķermeņi kā bultas traucās uz priekšu zaļajā ūdenī. Hīlasam iesūrstējās acis. Viss bars bija atpeldējis no viņa atvadīties. Lai kur grieztos, visur viņš redzēja delfīnus tie peldēja vilnī kuģa priekš­galā, skrējās ar kuģi un bez piepūles to uzveica. Tad zēna sirds salēcās. Tur bija Gars.

Neņemdams vērā airētāju ziņkārīgos skatienus, Hīlass noliecās zemu pāri malai, un Gars nogriezās pie viņa, viegli turēdamies blakus kuģim. Tumšās acis sastapa Hīlasa skatienu un novērsās. Zēns nodomāja, ka tas gandrīz vai izskatās tā, it kā dzīvnieks viņam jautātu: Vai tu piedod?

Hīlass mēģināja atbildēt domās kā delfīns. Nav nekā, par ko atvainoties. Tad viņš sacīja skaļi: Nav nekā, par ko atvainoties! Es nemaz nedusmojos. Tikai… es nespēju dzīvot tavā pasaulē. Bet tu manējā mirtu. Tā vienkārši ir. Viņam rīklē sažņaudzās kamols. Tā vien­kārši ir.

Gars piepeldēja tuvāk, un Hīlass izdzirda klusi šņākuļojošo delfīna elpu. Viņš pasniedzās, cik vien tālu varēja, un viņa pirksti vienu mirkli skāra delfīna muguru; zēns sajuta dzīvnieka vēso, gludo ādu. Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?

Delfīns pašāvās sāņus un pazuda dzelmē. Tad viņš augstu palēcās no ūdens un gaisā pagriezās, smagi iekrizdams atpakaļ ūdenī ar tādu plunkšķi, ka izmērcēja Hīlasu no galvas līdz kājām. Zēns izpurināja no matiem

ūdeni un atplauka platā smaidā. Viņš gan nebija par to īsti pārliecināts, taču domāja, ka tas nozīmē “jā”.

Lai parādītu, ka ir sapratis, Hīlass pārmeta pār bortu anšovu, un Gars to noķēra un aprija.

Tu vienmēr būsi mans draugs, Hīlass viņam domās sacīja.

Tumšā acs vēlreiz ieskatījās viņējās, un zēns sajuta, ka delfīns saprot un jūtas laimīgs.

Bet bars jau griezās prom.

īsu brīdi Gars turējās blakus kuģim, bet tad pagrie­zās un aizpeldēja pie sava bara. Viņš pēdējo reizi ielūko­jās Hīlasam acīs, tad izlieca muguru, pasita gaisā asti un nozuda, izgaisdams savā dziļajā, zilajā pasaulē, kur Hīlass viņam nekad nevarēs sekot.

Zaļā bura piepūtās, un čīkstošais kuģis peldēja uz priekšu pāri viļņiem. Hīlasam uz vaigiem žuva asaras.

Kapteinis pienāca un pasniedza māla krūku. Hīlass pateicībā pamāja un iedzēra. Tas bija ar medu un grauz­dētiem miežiem sajaukts ūdens un vīns: biezs, veselīgs un spēcinošs. Kad Hīlass pasniedza krūku atpakaļ, kap­teinis norādīja uz viļņiem, izrakstīja ar plaukstu gaisā loku, pielika pie krūtīm dūri un norādīja uz Hīlasu.

- Jā, Hīlass pamāja. Tas delfīns ir mans draugs.

Kapteinis atgriezās pie stūres, un Hīlass apdomāja tikko pateikto. Tad viņš apēda atlikušos anšovus, pēdējo izmeta pār bortu kā ziedojumu un sajutās mazliet labāk.

Viņam iešāvās prātā, ka varbūt Pirrai bija taisnība un viss tiešām sākās ar Dievieti. Pirms daudzām dienām Līkasa kalnā Viņas vārdi Orākula mutē bija kalpojuši par dzirksteli, kas aizdedza posu, lika Vārnām uzbrukt Hīlasa apmetnei un aizsūtīja viņu ceļā, kas atveda uz šo salu.

Šeit viņš bija atradis Garu; un nu Gars atkal bija pie sava bara, un Hīlass un Pirra bija palīdzējuši tam notikt. Un varbūt tas nozīmēja, ka Hīlass kādu dienu atradīs Izi.

Sala saruka līdz tumšai, izplūdušai līnijai pie apvār­šņa. Tai priekšā Hīlass pamanīja pavīdam sudrabainu zibsni. Sirdī viņš zināja, ka tas ir Gars vienā no saviem augstajiem, virpuļojošajiem lēcieniem.

Pacēlis roku, Hīlass uzsauca ardievas. Tad viņš iesmē­jās jo saule apžilbinoši vizuļoja ūdenī, un viņš bija dzīvs un brīvs, un viss bija iespējams.

Tad zaļās buras piepūtās, kuģis saslējās un metās mir­dzošajās putās, un Hīlass noskatījās, kā Spuru ļaužu sala lēni nogrimst Jūrā.