Dievi un karotāji

24

Hīlass atvēra acis. Aizvēra. Atvēra. Nekādas starpības. Visapkārt valdīja piķa melna tumsa.

Zēns gulēja, izstiepis rokas virs galvas, un juta ķer­menī trīsam Zemes Drebinātāja dusmu pēdējo izskaņu. Viņš bija galīgi noputējis un kāsēja, līdz sāka asarot acis, tomēr brīnumainā kārtā nebija ievainots. Un makstī pie guma joprojām glabājās nazis.

Kad rūkoņa beidzot mitējās un iestājās klusums, Hīlass piecēlās kājās. Telpa, kurā viņš atradās, bija gana augsta, lai pieceltos kājās, ja vien mazliet pieliecās. No mugurpuses viņš sajuta nākam gaisa pūsmu un pama­nīja uzspīdam gaismu. Priekšā nekā.

Zēns strauji pukstošu sirdi aptaustīja klintis. Tajās nebija ne spraudziņas. Zemestrīcē laikam bija iebrukuši alas griesti.

Viņš pasauca Pirru. Atbildes nebija. Tikai attāla ūdens čala un akmens vērīgā klusēšana.

Hīlass sauca vēl un vēlreiz. Balss izklausījās nobiju­sies. Viņš pārstāja saukt. Klusums bija vēl ļaunāks.

Viņš nespēja aptvert notikušo. Vēl nupat Pirra bija tepat un bārās uz viņu. Tagad tajā vietā bija tikai akmeņu krāvums un šķebinoša tukšuma sajūta. Pirra bija pelnījusi

labāku likteni nekā nāvi zemestrīcē. Hīlass cerēja, ka viss notika ātri un meitene nejuta sāpes.

Zēns samirkšķināja plakstus, izspļāva gružus un pagriezies klupšus krišus devās pretim gaismai.

Viņš nebija necik tālu ticis, kad izdzirda klusu, vibrē­jošu pīkstienu.

Gars.

Zēns mēģināja iesvilpties, lai atbildētu, bet sanāca tikai sēciens; viņš mēģināja vēlreiz.

Mokošas gaidas.

Tad tālumā atskanēja atbildes sauciens.

Hīlass norija siekalas. Viņš nebija viens kamēr viņam bija Gars. Viņš iztēlojās, kā delfīns peld šurpu turpu pie alas mutes un varbūt pat uzdrošinās iepeldēt straumē, kas no alas plūda Jūrā, un visu laiku dzidrā balsī sauc, kā ar sudraba pavedienu vedot Hīlasu uz gaismu.

Ja vien tiktu līdz Jūrai, tad ar Gara palīdzību varētu aizpeldēt atpakaļ uz līci. Un tad varētu…

Kas būs ar Pirru? kāda balss viņam prātā jautāja.

Nu, un kas tad būs? Hīlass cirta pretī. Tagad es viņas labā neko nevaru darīt. Viņa ir pagalam.

Bet ja nu nav? Viņa varētu būt dzīva kaut kur tepat, aiz klintīm. Iesprostota. Ievainota. Pārbijusies.

Gara svilpieni zvanīja tumsā, vilinot viņu drošībā.

Hīlass ar dūri iesita pa akmeni. Viņam bija jārūpējas par sevi. Ja viņš to nedarīs, tad būs pagalam un Izi tāpat.

“Tavs ļaunākais murgs ir neatrast māsu,” Pirra bija sacījusi. “Mans -, ka mani apraks dzīvu.”

Pat bez ēdiena un ūdens viņa varētu palikt dzīva vēl vairākas dienas. Mirt lēnā nāvē. Viena un tumsā.

Pirra gulēja, saritinājusies uz sāna. No tā, kā čerkstēja elpa un sejā sitās tās karstums, viņa zināja, ka atrodas briesmīgi šaurā telpā. Viņa neuzdrošinājās pat noskaid­rot, cik šaura tā ir.

Pakausis sāpēja, un arī rēta uz vaiga sūrstēja, bet mei­tenei nešķita, ka būtu guvusi vēl kādus ievainojumus. Bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt pat dūri tepat pie sejas. Visa pasaule bija pazudusi. Viņa bija palikusi viena pati.

- Hīlas? viņa pasauca. Hīlas!

Klusums. Vai nu viņš bija pagalam, vai arī mēģināja atrast ceļu atpakaļ uz Jūru. Viņa bija viena: iesprostota kā skudra zem klinšu kalna.

Pirru sagrāba izbailes. Viņa cieši turēja savu zīmogakmeni, ar pirkstu vilkdama pa pazīstamā putna kon­tūru. Viņa mēģināja domās ieraudzīt īstu piekūnu, tādu pašu, kādu kopā ar Jūzerrefu bija redzējusi no kuģa. Viņa mēģināja likt tam nirt ātram un brīvam nebeidzamās debesīs…

Viņa to nespēja. Piekūns viņas domās bija iesprostots tāpat kā viņa pati. Viņa gandrīz vai dzirdēja, kā tas izbīlī plivina spārnus, triecoties pret klintīm.

Meitene neveikli pagriezās uz vēdera, un mati aizķē­rās aiz akmens , vien pirksta platuma attālumā virs gal­vas. Viņa mēģināja izstiept vienu roku sev priekšā. Pirksti atdūrās pret akmeni. Viņa salieca vienu kāju un sasita kājas pirkstus. Sirds strauji sitās. Piekūns domās kļuva nevaldāms.

Aizmiegusi acis, Pirra cīnījās ar vēlēšanos kliegt un sist, un spert. Elpo. Elpo. Lēnām. Ieelpo, izelpo.

Sirds mazliet pierima. Piekūns domās drusku nomie­rinājās.

Nelielā uzvara lika Pirrai sajusties nedaudz stiprākai. Viņa nolēma pārlaist plaukstas visiem akmeņiem apkārt ja nu gadījumā izdotos atrast kādu izeju.

Viņa akli virzīja rokas pār grubuļainajiem akmeņiem tieši pie sejas. Atrada iedobi apmēram savas dūres lie­lumā. Tur iekšā kaut kas nograbēja. Tas bija… tā bija krūzīte? Trauks bija saplēsts; Pirra sajuta māla zemjaino smaržu. Viņa dziļi ieelpoja. Šo krūzīti bija taisījuši cilvēki. Pasaule tur augšā joprojām eksistēja.

Taustīdamās aiz muguras, viņa iztrūkās, atradusi priekšmetu, kas šķita kā pulēta kaula adata; tad viņa uzgāja ovālu māla gabaliņu ar caurumu to viņa uzreiz atpazina. Tas bija steļļu atsvars. Dievietes Namā sievie­tes tādus piesēja pavedieniem, lai vilna stellēs turētos nostiepta taisni. Vējainās dienās atsvaru rindas sausi klakstēja. Pirra bija uzaugusi, pastāvīgi dzirdot šo skaņu.

Bet ko steļļu atsvars dara te lejā? Steļļu atsvarus cil­vēki nemēdza ziedot dieviem.

Kaut kur prāta dziļumos uzplaiksnīja aizdomas, bet Pirra aizstūma tās prom.

Viņa ar plaukstām iztaustīja visu virs sevis un apkārt. Nebija nevienas plaisiņas. Sirds atkal sāka joņot kā neprātīga. Norijusi bailes, viņa sāka taustīties ar kāju pirkstiem.

Sprauga. Vai tā ir gana liela, lai izsprauktos ārā?

Pirra izlocījās kā čūska un stūmās atmuguriski. Tuni­kas vizuļi noskrāpēja akmeni, un vienā šaušalīgā mir­klī, kas gandrīz lika apstāties sirdij, viņa bija iestrēgusi. Nākamajā brīdī izdevās tikt cauri, un meitene pa pusei

nokrita, pa pusei noslīdēja pa dārdošu, drūpošu akmeņu nogāzi.

Viņa nokrita pakājē, savilkusies kamolā; straumēm lija sviedri, un meitene tvēra pēc gaisa.

Vieta, kurā Pirra bija nonākusi, šķita lielāka un nebija gluži tik necaurredzami tumša. Un viņa varēja redzēt.

Pirra tumsā saskatīja garu, šauru alu ar dīvainiem, vizošiem dzeltenīga akmens kunkuļiem klātu grīdu un tik zemiem griestiem, ka varēja tiem pieskarties. Griesti bija tumši sarkani un roboti kā milzīga mute. Pašā galā, kādus trīsdesmit soļus tālāk, iespīdēja šaurs putekļainas gaismas stars.

Meitene aplaizīja lūpas. Ja jau gaisma tika iekšā-var­būt viņa varēja tikt ārā?

Elsodama un cerību pilna, meitene devās turp. Ala bija par zemu pat rāpošanai, tāpēc viņa līda uz elkoņiem un atspērās ar kāju pirkstiem. Saķērusi vienu no dzeltenī­gajiem kunkuļiem, viņa pavilkās uz priekšu. Akmens bija glums, un Pirrai paslīdēja pirksti. Viņa pieķērās stingrāk pie izciļņa, kas izskatījās pēc rokas…

Pirra sastinga.

Tā bija roka. Akmenī pārvērtusies roka.

Meitene iekliedzās un parāvās atpakaļ un attapās aci pret aci ar galvu.

Akmens bija pārklājis galvaskausu kā biezi dubļi, uz visiem laikiem ieslēdzot miesu un kaulus. Tieši pretī rēgojās mēmā kliedzienā atplesta akmens mute. Pārak­meņojušās acis glūnēja drausmīgā izsalkumā.

Vienā stindzinošā mirklī Pirrai atausa patiesība par dzeltenajiem kunkuļiem. Viņa rāpoja pa mirušiem, akmenī pārvērstiem cilvēkiem.

Tie drūzmējās alā visur, kur vien viņa palūkojās: vīrieši, sievietes un bērni gulēja turpat, kur bija nokri­tuši, lienot cits citam pāri, lai sasniegtu gaismu; visi bija uz mūžu sastinguši pēdējā agonijā.

Tāds bija ilgi glabātais noslēpums par Pazudušo lik­teni. Viņi noteikti bija glābušies šajās alās tāpat kā Pirra un Hīlass. Bet Zemes Drebinātājs bija sagrāvis jumtu un ieslodzījis viņus.

Varbūt tad, kad zemestrīce sākās, viņiem pietika laika paķert līdzi dažas mantas, kas pagadījās pa rokai; tas izskaidrotu, kāpēc te atradās krūzīte, adata un steļļu atsvars. Un te lejā bija gaiss un ūdeni noteikti varēja dabūt, laizot klintis. Varbūt viņi izdzīvoja vēl vairākas dienas. Bet šie cilvēki noteikti apzinājās, ka nekad netiks laukā.

Pirrai sažņaudzās vēders. Lai sasniegtu to plaisu, bija jāpārrāpjas mirušajiem pāri, mēģinot tos neatmodināt no ilgā miega.

Apņēmīgi sakostiem zobiem Pirra sāka taustīties pāri gulošajiem. Šur tur gaisma atklāja murgainus skatus pa kādai izstieptai rokai, pie krūtīm pievilktam celim. Meitene pamanīja akmenī ieaustus izplestus pirkstus. Akmens krājās mutē, kas vairs nekad neaizvērsies.

Lienot garām, šķita, ka viņas ēna iedveš tiem dzīvību. Vai tur tā akmens roka jau nestiepās pēc viņas potītes? Meitene metās uz priekšu, izspraukdamās starp diviem līķiem, kas gulēja, pagriezušies viens pret otru un izstie­puši rokas. Tunika atkal aizķērās. Viņa netika vaļā un pasniedzās atpiņķēt audumu, lai tiktu tālāk. Rokā ar sausu krakšķi palika akmens pirksts.

Alā atbalsojās čuksts.

Pirrai izkalta mute. Viņa šausmās lūkojās uz pirkstu savā rokā un iekliegusies aizsvieda to prom.

Vai tā akmens roka nupat noraustījās? Vai tā galva atrāvās no akmens un pagriezās, lai vērotu viņu ar aklām, dusmīgām acīm?

Visapkārt sienās redzēja krēslainas iedobes, kur ārpus gaismas loka kluknēja ēnaini stāvi. Čuksti pieņēmās spēkā. Ēnas sāka kustēties.

Pirra kunkstēdama rāpās tālāk. Aiz muguras viņa juta badīgo miroņu šaušalīgo salkumu.

Beidzot viņa sasniedza gaismu. Izgaisa pēdējā cerība. Sprauga griestos bija pārāk šaura; tur nevarēja iebāzt pat dūri. Un tālāk alu aizsprostoja vēl viens akmeņu nogru­vums.

Izsalkušie spoki nopūtās. Mēs zinām… āa… mēs zinām.

Pirra sabruka elsās, piespiedusi seju pie akmens.

Vai viņi jutās tāpat? meitene prātoja. Vai viņi jau bija miruši, kad pārvērtās akmenī, vai ari vēl dzīvi?

Viņa iedomājās, kā tas būtu just, ka saltais akmens sakļaujas ap kājām. Iecementē stilbus, aizspiež degunu un muti, un rīkli…

Meiteni sāka pārņemt bailes. Pirra sažņaudza dūres.

- Tu esi virspriesterienes meita, viņa sev stingri sacīja. Tu nepadosies.

Izsalkušie spoki aiz muguras izdvesa drebelīgu nopūtu un ievilkās atpakaļ ēnās.

- Tu nepadosies, meitene atkārtoja.

Pirra ienīda savu māti, taču šobrīd doma par viņu šķita savādi spēcinoša. Virspriesteriene Jasasara nebija tāda kā citas sievietes. Viņa dzīvoja, tikai lai kalpotu Die­vietei, un nekad nebija mīlējusi nevienu dzīvu būtni bet

viņa bija stipra. Varbūt kāda druska no šī spēka plūda arī meitas dzīslās.

Sakostiem zobiem Pirra pieslējās uz ceļiem un palū­kojās aiz muguras.

Pazudušie bija sastinguši mierā. Apkārt redzēja tikai akmeņus.

Tas, kas atradās viņai pie ceļa, atgādināja tritona haronijas gliemežvāku.

Meitene ar drebošu roku pastiepās pēc tā. Tas bija gliemežvāks. Viņa sakļāva plaukstu ap izliekto pamatni, kurā bija mitis lielais gliemis, un aptaustīja vītnes, kas kļuva arvien šaurākas līdz pat smailei. Bet gliemežvāks nebija īsts tas bija izkalts no marmora.

Tieši tāds pats bija arī Dievietes Namā tas bija kalts no balta alabastra. Tas bija ļoti svēts tam drīkstēja pie­skarties tikai Pirras māte. Viņa to izmantoja pirmo miežu rituālā, un dažreiz, sliktos laikos, kad virspriesteriene meklēja dievu palīdzību, viņa pielika gliemežvāka galu pie lūpām un iepūta tajā.

Gliemežvāks Pirras rokā bija nevainojami veidots, tikai vienā malā tam bija sīciņš robs. Tas noteikti bija tai­sīts Keftiu vienīgi tur prata tā apstrādāt akmeni. Saikne ar mājām lika Pirrai sajusties mazliet labāk, taču pūst viņa neuzdrošinājās. Tā varētu iebrukt visa ala.

Cieši turēdama savu atradumu, meitene sāka pētīt nogruvumu, kas bija nobloķējis izeju. Nekādas spraugas nebija redzamas. Nu ko, tad es tādu uztaisīšu, viņa nomurmināja.

Pirra izkustināja nelielu akmeni un nolika to aiz muguras. Tad vēl un vēl vienu. Viņa darbojās arvien ātrāk un aizvēla tos akmeņus, kas bija pārāk lieli, lai tos

paceltu. Alā atbalsojās akmens graboņa, izgaisinot izsal­kušo spoku nopūtas. Pirrai šķita, ka viņa būvē sienu no trokšņa, lai turētu viņus pa gabalu.

Beidzot viņa pārstāja darboties, lai atvilktu elpu. Ar gliemežvāka galu viņa paklaudzināja pa klintīm priekšā un klausījās, vai nesadzirdēs tukšumu, kas liecinātu, ka tūlīt būs atrasta eja.

Nekā.

Viņa piesita vēlreiz.

Otrā klints pusē kaut kas paklaudzināja pretī.