Dievi un karotāji

5

Zirgi bija neticami spēcīgi. Hīlasam vajadzēja visu spēku, lai noturētu grožus un paliktu ratos.

Pametot skatienu pār plecu, zēns saprata, ka tā nekas nesanāks: aiz viņa sacēlās tāds putekļu mākonis, ko spētu izsekot pat aklais. Tad viņš priekšā ieraudzīja ceļa sazarojumu. Labajā pusē ceļš bija gana plats, lai pa to varētu braukt ar ratiem, bet pa kreisi šaura taka veda taisni niedrēs; zēns sprieda, ka tā noteikti ved uz upi.

Hīlass no visa spēka parāva grožus, pagrieza zirgu galvas sāņus un piespieda strauji apstāties; tad viņš nolēca zemē un sāka drudžaini izjūgt Lāstu. Zirgs dīžā­jās un mēģināja iekost, bet Hīlass viņu kaut kā atbrīvoja no iejūga, pat nesamudžinot grožus. Ratos palika iejūgts Dūms. Viens pliķis pa rumpi lika viņam mesties prom pa platāko ceļu, tukšajiem ratiem lēkājot aiz muguras. Ja paveiksies, Vārnas sekos putekļiem un atklās, ka ir pie­mānīti, tikai tad, kad būs jau par vēlu.

Zēns uzrāpās mugurā Lāstam, un zirgs tā iztrūkās, ka metās auļot. Hīlass agrāk bija jājis ar ēzeļiem, bet ar zirgu nekad un Lāstam derdzās, ka ar viņu jāj. Hīlass saķēra saujās zirga krēpes un drūmā apņēmībā turējās. Niedres šaustīja seju, un maiss ar ēdienu būkšķēja uz muguras. Lāsts mēģināja zēnu notraukt, aizķerot aiz

zemu nolīkuša vītola. Hīlass pieliecās un sasita vaigu pret zirga kaulaino skaustu.

Pēc cīņas, kas šķita ilgstam veselu mūžību, Lāsts spēji apstājās kā iemiets un atteicās kustēties tālāk. Hīlass ieņurdējās, noslīdēja zemē un aizvilka dzīvnieku līdz upes krastam padzerties.

Niedres veidoja saules piekarsētu, zaļu tuneli, un cikā­des sisināja tik skaļi, ka, ja Vārnas uzkluptu, Hīlass viņus nemūžam nesadzirdētu. Viņš raizējās par Telamonu. Es viņus aizvedīšu nepareizajā virzienā… Kā draugam tas izdosies tā, lai viņu nenogalinātu?

Noskatīdamies, kā Lāsts gremo milzu fenheli, Hīlass attapās, ka ir izbadējies. Telamona pārtikas krājumus viņš bija atstājis ratos, bet vēl bija viņa paša maiss. Zēns paķēra olīvas un gabalu siera un, drusku apēdis pats, pie­dāvāja arī Lāstam. Zirgs pieglauda ausis un atieza zobus.

Dzīvnieka sāni bija tumši nosvīduši, un tos izraibi­nāja šauru, melnu rētu režģis. Hīlasam arī bija rētas no Neleosa sitieniem. Nabaga Lāsts, viņš pažēloja.

Zirgs viņam uzmeta piesardzīgu skatienu.

Hīlass nolika sieru un pāris olīvu zemē. Lāsts aprija olīvas, bet sieram uzmina ar kāju.

Zēns pastiepa roku, lai noglāstītu kūpošo kaklu. Tu nemaz neesi tik slikts, ko? Tev tikai nepatīk, ka tev sit.

Lāsts saslējās pakaļkājās un spēra ar priekškājām. Hīlass palēca malā, groži izslīdēja viņam no rokām, un Lāsts, niedrēm lūstot, metās prom.

Hīlass joza pakaļ, bet Lāsts bija aizbēdzis.

Vispirms Izi un Škics, tad tas suns, tad Telamons un nu Lāsts. Kāds ļauns gars negribēja, lai Hīlasam būtu draugi.

- Nu labi, labi, zēns nomurmināja. Tikšu galā pats.

Visu dienu viņš sekoja upes straumei cauri zemiem

pakalniem. Zēns ātri sāka ienīst niedres. Tajās visu laiku skanēja kaut kāda slepena čaboņa, un tās neļāva redzēt, kur viņš iet un kas ir priekšā.

Tad viņš nonāca klajumā un tas bija vēl ļaunāk.

Saule izskatījās pēc asiņainas, degošas lodes un grima aiz melnajiem kalniem. Līkasa kalna trīskāršie ilkņi rēgo­jās biedējoši tālu. Hīlass domāja par takām, kur bija klīdis kopā ar Izi un Škicu, un par Senču smaili, kurā viņi ar Telamonu viens otru izaicināja uzkāpt. Debesis virs kalnu virsotnēm tumsa draudīgi pelēkas, un Hīlass izdzirda pērkona dārdus. Debesu tēvs mala mākoņus, gatavojot vētru. Hīlass iztēlojās Izi vējā un lietū.

Līdz šim viņš pat nebija iedomājies, ka viņam Izi īpaši patiktu. Izi bija tikai viņa kaitinošā māšele, kas mūždien uzdeva jautājumus un maisījās pa kājām. Pirmo reizi viņam meitenes pietrūka.

Līkasa kalna zemākajās nogāzēs zēns pamanīja sīku, sarkanu atspīdumu. Vai tā bija Lapitosa? Vai tur iededza lāpas? Vai Telamons bija drošībā sava tēva cietoksnī? Vai ari Vārnas to nodedzinās un nolīdzinās līdz ar zemi?

Piepeši Hīlasu pārņēma drausmīga nojauta, ka viņš vairs nekad neredzēs ne Izi, ne Telamonu.

- Nozagt manus ratus! Telamona tēvs ierēcās.

- Sakropļot manus zirgus! Vai tad man jau bez tavas palīdzības nav gana nepatikšanu?

Telamons atspiedās pret sienu, lai nepakristu. Viņš bija pārguris un zināja, ka dabūs kāvienu: tēvam rokā bija vēršādas pātaga. Telamons vienīgi cerēja, ka spēs paciest sitienus, neizdvešot ne skaņas.

Bet vēl ļaunāk bija tas, ka tēvs bija atklājis dēls slepeni draudzējies ar Hīlasu. Viens no viņa aitu ganiem bija pamanījis abus zēnus kopā braucam kaujas ratos.

- Melot man, tēvs rūca, soļodams šurpu turpu kā saniknots lauva. Melot gadieml Vai tas bija godājami?

- Nē, Telamons nomurmināja.

- Kāpēc tad tā darīji?

Telamons ievilka elpu. Viņš ir mans draugs.

- Viņš ir ārpusnieks un zaglis!

- Bet kāpēc tie karotāji vajā ārpusniekus? Tas nav pareizi!

- Nestāsti man, kas ir pareizi! tēvs uzsprāga. Vien­kārši pasaki man, kurp viņš devās!

Telamons izslēja zodu. Es… es nevaru.

- Nevari vai negribi?

- Negribu.

Vadonis uzmeta dēlam pētošu skatienu. Tad viņš noplātīja rokas. Telamons noskatījās, kā tēvs aizsoļo līdz tālākajai sienai un atgāžas savā zaļajā marmora sēdeklī. Tam abās pusēs viņu sveica krāsoti lauvu tēli.

Telamons ar tēvu Lapitosas dižzālē bija vieni paši. Oda pēc veca vīraka un dusmām. Pat spārēs mītošās peles bija apklusušas. Palaikam pagalmā atbalsojās sandaļu plak­šķi, taču neviens neuzdrošinājās nākt tuvāk. Testors bija laipns vīrs, kurš reti pacēla balsi. Kad tas tomēr notika, tas nebija tāpat vien.

Telamons stāvēja tēvam pretī aiz milzīgā, apaļā cen­trālā pavarda: zvērojošas ogļu jūras divu soļu platumā, ko sargāja četri melniem un dzelteniem zigzagiem rotāti, saniknotām lapsenēm līdzīgi stabi.

Uguns kurējās jau daudzās paaudzēs, un tai ne rei­zes nebija ļāvuši nodzist. Ap pavardu bija uzgleznotas

liesmas, un Telamonam mazotnē bija paticis rāpot tur apkārt, kamēr Testors dzēra ar saviem vīriem, sievas aug­šējā kambari auda un pļāpāja un lielie suņi laiski sita ar astēm pa grīdu.

Puisēnam arī ļoti patika grīda, un viņš bija izpētījis ikvienu no sarkanajiem un zaļajiem rakstiem, kas atvai­rīja ļaunos garus. Nu tie paši raksti šķebinoši griezās acu priekšā.

- Dabūjiet zēnam sēdekli, kamēr nav noģībis! Tes­tors ieaurojās.

Iesteidzās vergs, nolika prasīto Telamonam priekšā un pa galvu pa kaklu izskrēja ārā.

Telamons lepni ignorēja sēdekli. Es izdarīju to, kas bija jādara, viņš paziņoja.

Tēvs pavērās dēlā ar zvērojošu skatienu.

Bet tas bija tiesa. Viņš bija palīdzējis Hīlasam aizbēgt un bija aizvilinājis karotājus projām. Viņš pat bija dabūjis atpakaļ ratus cik nu no tiem bija palicis pāri līdz ar nabaga Dūmu, kuru bija atradis sērīgi stāvam zem tamariska koka ar pakavā ieķērušos akmeni. Lāsts joprojām nebija atgriezies. Telamons cerēja, ka tas nozīmē Hīlass ir ceļā uz Jūru.

- Kāpēc viņi vajā ārpusniekus? viņš vēlreiz jautāja.

- Kāpēc viņš ir tavs draugs? tēvs cirta pretī. Vai viņš ir svarīgāks par taviem paša radiem?

- Protams, ne!

- Tad kāpēc?

Telamons iekoda lūpā. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņi ar Hīlasu bija tik atšķirīgi. Viņš pats spēja dienām ilgi pārdomāt kādu apvainojumu, bet Hīlasam gluži vienkārši bija vienalga, ko par viņu domā: un kāpēc lai viņam tas

rūpētu, ja visi tik un tā skatījās uz viņu no augšas? Hīlass bija nežēlīgs un prata paļauties uz paša spēkiem; viņam piemita īpašības, par kurām Telamons klusībā baidījās, ka pašam to trūkst.

Bet to visu nebija iespējams paskaidrot Testoram.

Telamons noskatījās, kā vadonis atbalsta rokas pret ceļiem un ar plaukstām paberzē seju. Koši sarkanā tunika bija noputējusi, un viņš pats izskatījās noguris un rūpju sagrauzts.

Zēns sajuta spēji uzliesmojam mīlestību pret tēvu un vieglu dusmu adatiņu uz Hīlasu par to, ka tas bija nostājies starp viņiem. Hīlass bija viņa draugs, bet viņš nekad nesaprastu, ka, esot vadoņa dēlam, draudzība un asinssaites vienmēr rauj katra uz savu pusi.

Hīlass neko nezināja par Telamona pasauli. Viņš nekad nebija redzējis apgleznotās sienas, kur Senči ar šķēpiem nogalināja mežakuiļus un uzveica ienaidniekus. Viņš nekad nebija redzējis ar bronzas kniedēm rotātas durvis, marmora vai zelta kausus. Viņš pat nekad nebija redzējis kāpnes vai vannu. Un zēns pat nenojauta, ka rei­zēs, kad Telamons bija kopā ar viņu, viņš vienmēr ņēma līdzi tikai savu otro labāko nazi, jo rādīt bronzas nazi būtu plātīšanās.

Tēvs drūmi blenza un plūkāja bārdu. Viss ir ļaunāk, nekā tu domā, viņš piepeši ierunājās. Tad viņš apspieda nopūtu. Ja esi zemnieks, tu vari nodzīvot visu mūžu, neaizejot no sava ciema tālāk, kā var sadzirdēt saucienu. Bet mēs to nevaram, Telamon. Mēs esam vadoņi. Drū­mās rievas sejā iegūla dziļāk. Gadiem ilgi es esmu turē­jis Likoniju atstatu no tā, kas notiek pārējā Akejā. Bet tagad notiek kaut kas tāds. Es vairs nespēju mūs nošķirt.

- Ko tu ar to gribi teikt? Telamons nesaprata.

Tēvs mirkli ielūkojās viņam acīs un tad novērsās.

Telamons sajuta baiļu dūrienu. Tēva acīs viņš bija

pamanījis kaut ko tādu, ko nebija tur redzējis nekad agrāk. Bailes.

- Tēvs, man žēl, viņš strauji sacīja. Bet, lai kas arī notiktu, es tev palīdzēšu!

Testors piecēlās kājās un pacilāja pātagu. Tad viņš lika dēlam atkailināt muguru. Man arī žēl, viņš noteica.

Kad sāka krēslot, Hīlass sameklēja kādu krastā izvilktu zvejnieku plostu. Tā būs daudz labāk. Tagad upe varēs viņu aiznest līdz pašai Jūrai.

Zēns nogūlās uz vēdera un airējās uz priekšu ar rokām. Cilvēkus, viņam par atvieglojumu, nemanīja, kaut ari vienreiz starp niedrēm paspīdēja kāda ciema ugunis. Viņš iztēlojās, kā visi klukn tur iekšā, aizvēruši garu vār­tus, lai atvairītu melnos karotājus. Bet vai līdzenumu cie­miem vispār ir garu vārti? Kalnos runāja, ka līdzenumu ļaudis audzējot melnus miežus un ka turieniešiem neesot kāju pirkstu…

Pēkšņas domas vadīts, Hīlass izvilka no sava pārtikas maisa bronzas dunci. To turot, viņš sajutās spēcīgāks. Nu jau bija par tumšu, lai uzreiz taisītu maksti, tāpēc zēns tikai nogrieza vairākas strēmeles vītola mizas, savija tās virvītē un piesēja dunci sev pie liela zem tunikas, kur tas nevienam nerēgosies acīs.

Jau negribīgāk viņš cieši piesēja pie jostas arī keftieša matus. Viņam derdzās pieskarties mirušā jaunekļa matiem, bet, ja maiss ar ēdamo iekristu upē un mati būtu tur iekšā, būtu vēl ļaunāk: tad viņam pakaļ dzītos sadus­mots rēgs.

Saķēris plosta malu, zēns samiegtām acīm lūkojās tumsā, un upe čalodama nesa viņu tuvāk Jūrai.

Jūra tev sniegs atbildes, sacīja keftietis.

Hīlass nekad nebija redzējis Jūru vienīgi no kal­niem, kā tālu, zilpelēku, neskaidru ņirbu, bet, kad viņš vēl bija mazs, Neleosa sievai Pārijai bija paticis viņu bie­dēt ar stāstiem par dziļjūras briesmoņiem. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās tuvoties Jūrai.

Nakts ritēja, un parādījās savvaļas radības. Garām, smailajai galvai mēnesnīcā nozvīļojot, aizpeldēja odze. Krastā kāda lauvene pacēla pilošu purnu un noskatījās, kā Hīlass aizslīd garām. Niedrēs zēns pamanīja noņir­bam ūdens dievības ēnu. Tās acis bija sudrabainas un pārpasaulīgas, un viņa lūkojās zēnam cauri tā, it kā tas neeksistētu.

Nez kādi spēki bija nodzinuši Hīlasu no kalna?

Līdz šim zēns nekad nebija daudz domājis par Lie­lajiem Dieviem. Tie mita pārāk tālu prom, un kazu gani viņiem bija vienaldzīgi. Bet ja nu Hīlass bija kādu no viņiem aizvainojis? Debesu tēvu vai Zemes Drebinātāju, vai arī Dabas pavēlnieci? Vai arī ēnainos nemirstīgos, kuru īstenos vārdus nedrīkst izrunāt skaļi: Niknos, kuri vajā tos, kas nogalinājuši pašu radus; vai arī Pelēkās Māsas, kas čurn savā alā kā vecīgi zirnekļi, aužot milzu tīklu, kurā katrai dzīvai radībai ir viens pavediens?

Kurš no viņiem bija izlēmis, ka Skīrosam jāmirst, bet viņam, Hīlasam, jādzīvo?

Un kas notiks ar Izi?

Garām, atstājot aiz sevis degoši zeltainus pavedie­nus, aizzibēja jāņtārpiņi. Uz kādas niedres zēns pamanīja vardi, kas bija saēdusies tik daudz jāņtārpiņu, ka vēders zaļgani spīdēja.

Vardes bija Izi mīļākie dzīvnieki. Reiz viņš bija māsai notvēris tādu pašu kā šī un ielicis to žagaru būrī. Izi bija vērojusi vardi, līdz tā pārstāja mirdzēt, un tad saudzīgi aiznesusi atpakaļ uz upi un palaidusi vaļā.

Māšele vienmēr mēģināja sadraudzēties ar visām sav­vaļas radībām: ar zebiekstēm, ar āpšiem un reiz, sev pašai par nelaimi, ar dzeloņcūku. Un viņa dievināja Škicu. Kad Izi bija četri gadi un Škics vēl bija kucēns, Hīlass vienmēr varēja meiteni sasmīdināt, uzsaucot: “Škic! Škic!” un Škics tad nevis laidās lapās, bet, mēli izkāris, joza pie viņiem, ausīm plīvojot. Izi nekad nepagura no tās spē­les. Viņa plaukšķināja rokas un kliedza: “Škic! Škic!”, un smējās tā, ka nokrita augšpēdu.

Domājot par māsu, Hīlass sajutās tik vientuļš kā vēl nekad.

Kopš tā brīža, kad Neleoss viņus atrada Kalnā, ietītus lāčādā, viņi ar Izi bija divatā stājušies pretī visai pasaulei. Hīlasam toreiz bija aptuveni pieci gadi, Izi apmēram divi. Vecis mēģināja paņemt lāčādu, bet Hīlass viņam iekoda. Un Izi smējās…

Zēnu atmodināja acīs spīdoši saules stari. Plosts bija uzskrējis sēklī smilšainā krastā. Upes balss bija pārvērtu­sies tālās nopūtās, it kā milzu radījums tur miegā elpotu.

Norausies nost no plosta, Hīlass attapās, izkāpis žilbi­noši baltiem oļiem klātā krastā. Upi vairs neredzēja. Acu priekšā vizuļoja apbrīnojami zila ūdens klajs, kas snie­dzās līdz pat debesīm. Balti kruzuļoti vilnīši apskaloja zēna kājas. Seklumā ūdens bija tik dzidrs, ka varēja sare­dzēt dibenu, kur auga nevis zaļas, bet violetas ūdenszā­les, un starp tām zēns pamanīja dīvainus, mazus, apaļus

radījumus, kas slaistīja uz visām pusēm melnas adatas kā tādi zemūdens eži.

Pieliecies Hīlass ar vienu pirkstu pieskārās ūdenim. Viņš nolaizīja pirkstu. Garšoja pēc sāls.

Viņi zina, ka tu nāksi, keftietis bija sacījis. Viņi tevi meklē savā dziļajā, zilajā pasaulē…

Hīlass norija siekalas.

Viņš bija sasniedzis Jūru.