Dievi un karotāji

21

Hīlass visu dienu nebija domājis par ēšanu, bet nu piepeši sajutās izbadējies kā vilks.

Abi ar Pirru devās meklēt barību, un sala atmaksāja par viņu pūliņiem. Hīlass klinšu dīķītī noķēra krabi un ar lingu notrieca kaiju, bet Pirra klintīs sameklēja jocīgu augu, ko nodēvēja par jūras sparģeli; Hīlass nodomāja, ka tas izskatās pēc tukla, zaļa mazuļa pirkstiem.

Pat Gars palīdzēja viņš izmeta oļainajā pludmalē kaut kādu glumu, pelēku kunkuli, kas palika guļam, vārgi cilādamies: tas bija astoņkājis. Hīlass grasījās mest to atpakaļ, bet Pirra viņu pierunāja to nobeigt. Viņa ari gri­bēja, lai Hīlass to neradījumu iztīra, bet viņš atcirta, lai tīra pati, un tā meitene to izkasīja ar žagaru, visu laiku viebdamās tā, it kā nekad mūžā nebūtu redzējusi iekšas. Tad viņi izcepa astoņkāji uz ugunskura.

Zēns iedeva Pirrai šo to no sava guvuma, un viņa tam no savējā. Viņa pastāstīja, ka astoņkāji esot svēti, jo tiem ir zilas asinis, un tas Hīlasu gandrīz atturēja no pamēģināšanas, bet neradījums izrādījās gards, ļoti sīksts un salds. Ari jūras sparģelim nebija ne vainas. Mei­tene to bija izsautējusi saplēstajā traukā, un augs bija tikpat kraukšķīgs kā mārdadži; tas garšoja pēc Jūras.

Kad viņi bija paēduši, saule jau laidās uz rietu un no klintīm sāka snaicīties ēnas. Hīlass sēdēja un ar ērkšķi

bakstīja zobus, bet Pirra sarauktām uzacīm šķetināja matos savēlušos mezglus. Viņai no tunikas bija nokrituši vēl daži no zelta cirvīšiem, bet meitenei vēl atlika kakla­rotas un rokassprādzes. Rēta uz vaiga dega koši sarkana. Hīlass nodomāja: savādi, ka viņa tā viebjas par mezgliem matos, bet vispār nesūdzas par apdegumu.

Viņš iedomājās, ka varētu sadabūt kādu drusku altejas saknes, lai uztaisītu kompresi, taču nolēma tomēr to nedarīt. Meitene bija palīdzējusi izglābt Garu, bet tāpēc vien jau nekļuva par draudzeni. Hīlass nebija aizmirsis, ka viņas ļaudis bija uz vienu roku ar Vārnām.

Turklāt kā lai viņi iedraudzējas, ja Hīlasam būs viņa jāpamet te? Zēns tāpēc jutās arvien nelāgāk, bet izskatī­jās, ka citas izejas nemaz nav. Nevarēja ņemt meiteni līdzi uz Likoniju. Bija jāatrod Izi. Hīlass sev iegalvoja, ka ar svešo meiteni viss būs labi. Viņš tai atstās daudz ēdamā, un te noteikti piebrauks kāda laiva un viņu paņems. Ja laiva sagadīšanās pēc būs Vārnu kuģis, tad viņš tur neko nevarēs darīt.

Kad sāka sabiezēt krēsla, meitene kļuva nemierīga, un Hīlass uzminēja, ka viņa raizējas par ežiem. Tur gan viņš kaut ko varēja vērst par labu. Zēns sāka tai stāstīt, kādi eži ir patiesībā, bet Pirra izskatījās tik iztrūkusies, ka viņam paspruka smiekli. Drīz vien Hīlass jau vārtījās pa oļiem, bet viņa plati smaidīja un piesedza ar plaukstu vaigu, lai pasargātu kreveli.

- Nespēju noticēt, ka tu to izdomāji, viņa skumīgi pārmeta.

Viņš izslaucīja acis. Tev būtu vajadzējis redzēt savu seju.

Meitene knibināja rokassprādzes. Tu patiesībā neesi karotājs, vai ne?

- Bet tu neproti burt.

Abi mulsi uzsmaidīja viens otram.

- Bet es esmu virspriesterienes meita. Par to es ne­meloju.

- Kāpēc tad tu aizbēgi?

Pirras seja apmācās. Man bija tas jādara.

- Nebija vis! Tu esi bagāta. Tev ir viss.

- 0 jā, es esmu bagāta, viņa pārsteidzoši rūgti atcirta. Vai redzi šo tuniku? Tā ir krāsota ar keftiešu purpuru to taisa no tūkstošiem gliemju. Tas maksā vai­rāk par zeltu.

Zēns nošņaukājās. Tu tikai tā saki.

Viņa ziņkārīgi pavērās. Tu daudz ko nezini, vai ne?

- Es zinu vairāk nekā tu.

- Bet ne jau par Keftiu, to ne. Varu derēt, ka tu pat nezini, kur tā atrodas.

Hīlass neatbildēja.

- Tas ir tālu dienvidos, un Keftiu ir tikpat liela kā Akeja, bet mums nav karotāju, tikai zemnieki un amat­nieki, un jūrnieki. Divpadsmitā daļa no visa iegūtā ražas, lopiem, precēm visiem ir jānes uz Dievietes Namu. Tur es dzīvoju. Nams ir desmit reižu lielāks par jūsu vadoņa cietoksni…

- Nevar būt. Tik liels nav nekas.

- Ir gan.

Hīlass uzmeta meitenei nedrošu skatienu. Kāpēc visiem tur ir kaut kas jādod?

Pirra saminstinājās. Reiz uz ziemeļiem no Keftiu bija kāda sala. Tā bija bagātāka un skaistāka par jebkuru citu, kas jelkad pastāvējusi, taču tās ļaudis sadusmoja Zemes Drebinātāju, un viņš piespēra kāju tik stipri, ka

tā uzsprāga. Tad pāri Jūrai traucās liels vilnis. Tas triecās pret Keftiu. Saule satumsa, un zemestrīce sagrāva Die­vietes Namu. Meitene pieklusa un vērās liesmās. Tas notika sen pirms manas dzimšanas, un nu viss ir uzcelts no jauna, bet mēs neesam aizmirsuši. Jūra dod dzīvību, bet tā arī nes nāvi.

Hīlass izurbināja no zobiem gaļas kripatu. Mums kalnos šad un tad ir zemestrīces, bet nekā tāda, kā tu stāsti. Jocīgi. Tu viņu sauc par Dievieti, mēs viņu dēvējam par Dabas pavēlnieci; bet gan tu, gan es pazīstam Zemes Drebinātāju.

Pirra uzmeta lūpu. Pat akejieši šo to uztver pareizi.

- Es esmu likonietis.

Meitene paraustīja plecus. Tas pats vien ir Likonija ir Akejas daļa.

Hīlass iemeta ugunī vēl dažus izskalotus kokus. Tas Dievietes Nams. Kāds tas ir?

- Tas ir… tur ir pilns ar cilvēkiem. Kā bišu stropā. Es to saucu par akmens stropu. Tur tevi vienmēr kāds uzrauga. Meitene turpināja stāstīt, un Hīlass iztēlojās ciemu no spoža, balta akmens. Acu priekšā viņš ierau­dzīja milzīgus, abpusēji asus pulētas bronzas cirvjus un kalnu kristāla un zelta ziedojumu traukus; salda, melna vīna krūkas desmit olekšu augstumā un vīrus ar kailām krūtīm, kas met kūleņus pāri uzbrūkošu buļļu mugurām. Tas viss lai pielabinātu dievus un novērstu katastrofu.

- Tāpēc es esmu bagāta, Pirra pabeidza. Esmu visu mūžu pavadījusi akmens cietumā.

- Izklausās drausmīgi, Hīlass ironizēja. Siltas drē­bes. Mīkstas aitādas, uz kā gulēt. Katru dienu gaļa. Kā tu to varēji izturēt?

Viņa sarauca uzacis. Es nemaz negaidīju, ka tu to sapratīsi.

- Kāpēc tu apdedzināji vaigu?

Meitene uzmeta viņam skatienu. Vai zini, no kā ir tavs nazis?

- Ko? Hīlass iztrūkās. Protams, zinu! Tas ir bron­zas.

- Bet kas ir bronza? Tā ir varš un alva. Tos izrok zemes dzīlēs un ugunī sapāro.

- Kāds tam sakars ar tavu apdedzināto vaigu?

- Lūk, kāds, viņas balss pēkšņi kļuva spīva. Akejiešiem vajag bronzu, lai taisītu ieročus. Viņiem ir daudz vara, bet nav alvas. Keftiu ari vajag bronzu, un, kaut ari mums nav ne vara, ne alvas, mēs varam dabūt alvu no tuksnešiem tālu austrumos. Tātad. Mana māte noslēdza vienošanos ar kaut kādu akejiešu vadoni. Mēs viņam iemainīsim alvu pret varu. Tādējādi gan Keftiu, gan Akeja dabūs bronzu.

- Kas tur slikts?

- Es vēl neesmu beigusi. Ugunskura gaismā meite­nes sejiņa izskatījās tik plēsonīga kā vanagam. Lai vie­nošanos nostiprinātu, māte piekrita izdot mani pie vīra. Bet es neprecēšos! Tāpēc iedomājos ja sabojāšu savu seju, tad būšu neglīta un viņi mani negribēs. Es kļūdījos. Tā, redz! Tāpēc es aizbēgu.

Hīlass pastiepās pēc žagara un sabikstīja ogles. Tu nepaņēmi līdzi neko ēdamu. Tas bija muļķīgi.

- Ēdamu? Pirra nicīgi iesaucās. Vai tu par to vien domā?

Zēns rimti pavērās viņā. Tu nekad neesi bijusi izsal­kusi.

- Esmu gan, šeit pat uz šīs salas…

- Neesi vis. Tas zvejnieks tev atstāja kefales. Tas nav nekāds izsalkums. īsts izsalkums sāp.

- Nu, ja tu biji kazu gans, tad tu arī nevarēji būt izsal­cis, jo jebkurā laikā varēji dabūt pienu un gaļu.

Hīlass skaļi iesmējās. Tās nebija manas kazas! Un pienu var zagt pavisam nedaudz, citādi kāds var pamanīt un tevi noslānīt.

Meitene pamirkšķināja acis. Tevi sita?

Tagad viņš paraustīja plecus. Nu un tad? Tā nu tas

ir.

- Bet… kāpēc tu neaizbēgi?

Zēns sapīka. Protams, mēs bēgām! Bet ik reizes, kad to mēģinājām, mums pakaļ sūtīja suņus. Un pēdējo reizi, kad mūs noķēra, tad… tad nesita mani. Toreiz sita Izi.

- Kas ir Izi?

Viņš aizmeta žagaru. Drīz būs tumšs, viņš strupi noteica. Jāsalabo būdas, citādi nebūs kur gulēt.

Pēc tam kad viņi bija pabeiguši darboties ar būdām, Hīlass aiznesa krabja čaulu ūdenī Garam.

Viņš dusmojās uz sevi. Viņš bija ļāvis Pirrai apvārdot sev zobus ar visām tām pļāpām par Dievietes Namu. Par Vārnām viņa nebija pat ieminējusies.

Patiesībā Hīlass bija tā iegrimis Gara glābšanā, ka gandrīz piemirsa, kāpēc te atradās. Nu bet tagad viņš atcerējās. Viņam bija apriebies bēgt, apriebies tikai vilkt dzīvību. Vārnas nemedīja ārpusniekus tāpat vien. Hīlass bija nolēmis noskaidrot, kāpēc viņi to dara.

Gars negribēja krabja čaulu viņš pāris reižu to pamē­tāja, bet tad vairs nelikās ne zinis. Delfins bija atguvies

no pārciestā, tomēr šķita vienaldzīgs un nomākts. Kad Hīlass iebrida ūdenī, dzīvnieks piešķieba galvu sāņus un skumīgi lūkojās zēnā.

Hīlass pirmo reizi sāka prātot, kā Gars vispār bija nokļuvis krastā. Kāpēc tu tā darīji? viņš klusītēm jau­tāja. Kāpēc tu mēģināji tikt uz zemes?

Delfins iegrima zem ūdens, atstājot viļņos šūpoja­mies zvaigžņu gaismu.

Kāpēc viņš ir viens? Hīlass prātoja. Kur ir viņa ģimene? Vai viņš mēģina tos atrast? Vai tāpēc viņu izmeta krastā?

Vai varētu būt, ka delfins meklē savu mazo māsu gluži tāpat kā Hīlass meklē Izi?

- Viņš noteikti jūtas vientuļš, aiz muguras ierunājās Pirra. Viņa stāvēja seklumā smalks augumiņš tumsā.

- Vai tad viņam nav bara? Ģimenes?

- Viņi ir aizpeldējuši. Nezinu, kurp.

- Tāpēc viņš skumst. Delfīni nav radīti vienatnei.

- Ko gan tu zini par delfīniem? viņš strupi atcirta.

Meitene pasmaidīja. Ikviens keftietis šo to zina par

delfīniem; viņi ir Jūras sargi. Tāpēc nodarīt pāri delfīnam nozīmē nāvi.

- To es zināju, Hīlass sameloja.

Pirra iebrida dziļāk un pastiepa roku; Gars papeldēja garām un ļāvās noglāstīties. Runā, ka delfīni nekad nepārstājot kustēties, viņa sacīja. Tie spēj sadzirdēt visu, kas ir Jūrā. Un viņi redz tumsā. Viņi arī spēj redzēt cauri lietām. Delfins spēj ieraudzīt smiltīs paslēpušos pleksti un delfīnu mazuli tā mātes vēderā. Tie saskata sirdi cilvēka krūtīs. Viņa apklusa. Bet es vēl nekad neesmu satikusi nevienu, kas spētu ar viņiem sarunāties.

- Patiesībā jau es to neprotu, Hīlass atzinās. Ne tā, kā viņi sarunājas cits ar citu. Bet dažreiz spēju uzminēt, ko viņš jūt. Un, kad delfins uz mani paskatās, tad ir tāda sajūta… it kā viņš spētu ielūkoties manā dvēselē… Zēns nokaunējies apklusa.

Gars appeldēja loku un ar peldspuru uzšļakstīja Pirrai ūdeni. Meitene iesmējās.

Hīlass gluži neviļus sāka stāstīt par to, kā dreifējis Jūrā, un par haizivi, un par to, kā delfīni viņu izglābuši. Tas bija atvieglojums viņai to izstāstīt; bet, kad viņš pieminēja zilo uguni, meitene strauji ierāva elpu.

- Tu redzēji zilo uguni?

- Kāpēc tu jautā? Ko tas nozīmē?

Pirra saminstinājās. Dažreiz Dieviete sauc delfīnus izdarīt to, ko viņa vēlas. Viņi piepeld tik tuvu, ka viņus apšļaksta Dievietes degošā, zilā ēna. Viņas ēna, Hīlas. Tā ir zilā uguns. Tas ir tas, ko tu redzēji.

Hīlass izbrida krastā; nakts vējš salti apdvesa ādu. Viņš atsauca atmiņā pirmo reizi, kad bija ieraudzījis Garu, tam paceļoties no Jūras mirdzoši zilā strūklakā. Zēnam aizrāvās elpa un sametās bail. Viņš negribēja, lai Gars būtu svēts. Hīlass gribēja, lai delfīns būtu viņa draugs.

Pirra brida viņam pakaļ, pa ceļam izgriezdama tuni­kas malu. Zilo uguni ir redzējuši tikai pavisam nedau­dzi, viņa klusiņām teica. Interesanti, kāpēc tu to ieraudzīji?

Zēns iedomājās par mirstošo keftieti kapā un viļņos peldošo matu cirtu. Viņam radās biedējoša sajūta, ka ir iesaistīts kādos lielos notikumos, par kuriem pašam nav nekādas nojausmas. Kāpēc viņš bija nokļuvis te Dievie­tes salā? Kas atradās aiz tām klintīm, kas neļāva nokļūt iekšzemē?

- Hīlas, kas tu esi? Pirra jautāja. Kāpēc Vārnas tevi vajā?

Savādi, ka meitene tos pieminēja pirmā. Viņi vajā ārpusniekus, zēns piesardzīgi atbildēja.

- Un tu esi ārpusnieks? Ko tas nozīmē?

Viņš izstāstīja. Man šķiet, ka jūs, keftieši, viņus dēvējat par savvaļas ļaudīm.

Meitene apdomāja dzirdēto. Esmu par viņiem dzirdējusi. Keftiu gan viņu nav palicis daudz. Runā, ka viņi turoties savrup augstajos kalnos. Bet es nezināju, ka viņi ir arī Akejā. Un kāpēc tad Vārnas medī ārpusnie­kus?

- Tu labāk pasaki to man tu taču biji ar viņiem vienā apmetnē.

Pirra sabozās. Var jau būt, ka manai mātei ar viņiem ir kādas darīšanas, bet es ar viņiem neesmu uz vienu roku, ja tu tā domā.

- Bet kaut ko taču tu noteikti zini! Kāpēc viņi tai naktī pie krasta metās man virsū?

- Nezinu! Jūzerrefs teica…

- Kas ir Jūzerrefs?

- Mans vergs. Viņš sacīja, ka viņam esot pateikts tu esot mēģinājis nogalināt Testora dēlu, bet mums abiem šķita, ka tas bija tikai…

- Ko? Hīlasu pārņēma šausmas. Tie ir meli!

- Es jau teicu, ka mēs viņiem nenoticējām…

- Es nekad nedarītu pāri Telamonam viņš ir mans labākais draugs!

Pirrai palika vaļā mute. Tu esi draugos ar Testora dēlu? Bet… tas ir galīgi neloģiski.

- Kāpēc? Jo viņš ir bagāts, bet es nabags?

- Nē, tāpēc, ka viņš ir tas zēns, ar ko man bija jāpre­cas, un tāpēc, ka viņš…

- Telamons? Tev ar viņu bija jāprecas? Un tu pat neie­domājies man to izstāstīt?

- Kāpēc lai es to stāstītu? Man pat neienāca prātā, ka jūs varētu būt draugi!

- Kāpēc ne?

Meitene atvēra muti, gribēdama atbildēt, bet tad atkal aizvēra. Viņas seja sastinga. Hīlass redzēja, kā viņa apņemas vairs neteikt ne vārda. Pirra tam uzticējās ne vairāk, kā viņš pats tai.

- Tu kaut ko slēp, viņš pārmeta.

- Tu tāpat, viņa atcirta. Kur tu dabūji to dunci? Kā tas var būt, ka tu zini, kā mēs saucam ārpusniekus, ja pirms manis vēl nebiji saticis nevienu keftieti?

Zēns neatbildēja. Trauslais miers, kas bija radies starp viņiem, nu bija sagrauts. Iesim labāk gulēt, viņš strupi noteica.

- Labi, Pirra tikpat strupi atbildēja.

Tonakt Hīlass gulēja savā būdā un klausījās, kā melni viļņi apskalo oļus.

Telamons ne reizes nebija pieminējis līgumu ar Kef­tiu. Bet viņš arī nekad nerunāja par to, kas notika Lapitosā, Telamons teica, ka tā būtu izrādīšanās. Un viņam noteikti būtu bijis kauns par to, ka jāprecas.

Bet varbūt Pirra meloja. Varbūt viņa to bija izdomā­jusi, lai novērstu uzmanību no Vārnām.

Jūra norima, un debesīs pacēlās dilstošs mēness, bet Hīlass joprojām nespēja iemigt. Sarunas par Vārnām bija viņus satuvinājušas. Viņš iztēlojās šurp traucamies drū­mus kuģus ar melnām burām. Vai Jūra viņus atnesīs uz šejieni? Vai Pirra viņu nodos?

Viņas būdā valdīja klusums, taču pēc meitenes elpas Hīlass nojauta, ka viņa neguļ.

Viņa kaut ko slēpa. Noteikti.

Nu ko, viens tagad bija skaidrs. Viņš nevarēja meite­nei uzticēties. Tiklīdz viņi būs uzbūvējuši plostu, Hīlass viņu pametīs.

/