Dievi un karotāji

29

Vīrs, kas iznira no aizas, gāja, viegli pieklibodams, un turējās ēnā, it kā negribētu, lai viņu pamana.

Svešiniekam bija basas kājas un nodriskāta tunika no sāls saēstas jēlādas, pār plecu viņš nesa pustukšu ūdens maisu, bet aiz virves grīstes, kas kalpoja par jostu, viņam bija iebāzts vienkāršs krama nazis. Tumšie mati bija gari, tātad svešais nevarēja būt vergs, un, kaut ari viņš izskatī­jās pēc klaidoņa bez pajumtes, viņam bija karotāja stāvs. Vīrietis bija par tālu no Hīlasa, lai saskatītu vaibstus, bet seja šķita saspringta un vērīga; to redzot, zēnam bija sajūta, ka savelkas āda.

Hīlass no savas paslēptuves starp sakritušajiem kokiem palūkojās lejā uz klajumu. No Pirras nebija ne vēsts. Zēns cerēja, ka viņa bija izdzirdusi tuvojamies svešo un noslēpusies.

Joprojām turēdamies ēnā, vīrietis apstājās pie Vārnu bultu uzgaļu kaudzītes. Viņš stāvēja un lūkojās lejup uz tiem. Roka aizslīdēja pie naža. Svešais lēni pārlaida ska­tienu klajumam. Hīlass juta skatiena spēku tuvojamies sev kā zvērojošu ogļu svelmi.

Vīrietis piekliboja pie pārogļotajām upura atliekām tieši zem Hīlasa. Viņš pieliecās un pacēla māla lausku. Paostīja. Nolika zemē. Viņš atrada klintsbluķi un atspie­dās pret to, ar rokām spaidīdams labo augšstilbu tā, it

kā tas sagādātu sāpes. No tāda kā maciņa svešais izpuri­nāja dažas lapas un samīcīja tās plaukstā. Ar lapām viņš ierīvēja pieri un atlikumu sakošļāja, noskalojot ar malku ūdens no sava maisa un noslaukot muti ar plaukstas virs­pusi.

- Tu tur augšā, viņš rāmi ierunājās. Man šķiet, ka tev būtu labāk nākt lejā.

- Zinu, ka tu tur esi, svešinieks turpināja. Un mēs abi zinām, ka vienīgais ceļš, kā tikt laukā no tās koku kaudzes, ir kāpt lejā.

Hīlasam uz kājas uzrāpās vabole. Viņš neuzdrošinājās to notraukt.

Vīrietis sakrustoja rokas uz krūtīm un nožāvājās. Es varu gaidīt visu dienu. Un tu?

Vabole aizrāpoja, bet tās vietā parādījās skudras.

- Nu labi, svešais noteica. Es pagaidīšu.

Saule cēlās augstāk. Hīlass juta, kā pa sāniem līst sviedri. Sacēlās vējš un pūta acīs pelnus. Mute bija izkal­tusi. Jaunais ūdens maiss bija pie Pirras.

- Diez ko jautri tur augšā nevarētu būt, vīrietis spriedelēja. Viņa balss ritēja glaudeni kā medus, bet tajā jautās spēcīga zemstraume, kura otram lika vēlēties ieklausīties tajā un pakļauties. Tu noteikti esi izslāpis. Un izsalcis. Tādi puikas kā tu vienmēr ir izsalkuši.

Hīlasam aizcirtās elpa. Kā svešinieks zināja, ka viņš ir puika, ja viņu nemaz neredzēja?

- Ā, es par tevi daudz ko zinu, vīrietis sacīja tā, it kā Hīlass būtu runājis balsī. Tu esi kārns. Noguris. Mazliet pieklibo ar kreiso kāju. Kas notika vai uzmini uz ērkšķa?

Hīlasam sāka reibt galva. Vai būtu iespējams, ka tas nemaz nebija cilvēks, bet kāds nomaskējies nemirstī­gais?

Un tomēr ja tas bija nemirstīgais, tad tas taču noteikti varētu viņu piespiest kāpt lejā?

Bet, ja nebija, kāpēc tad nekāpa augšā un nenovilka Hīlasu lejā. Ja nu vienīgi… ja nu vienīgi viņš nevarēja uzkāpt augšā, jo…

- Tev taisnība, svešinieks piekrita. Ar to skrambu kājā es īsti negribētu nekur līst. Kā tevi, starp citu, sauc?

Jautājums bija tik negaidīts, ka Hīlasam gandrīz paspruka atbilde.

Vīrietis paraustīja plecus. Nu ko, tad es pats došu tev vārdu. Saukšu tevi par Blusu, jo tikai blusa spētu uzlēkt tur augšā. Tātad, Blusa. Ja tu nekāpsi lejā, man būs jānodara pāri skuķim…

- Nē, nevajag! Hīlass iekliedzās.

- Ā Blusa prot runāt, svešinieks sausi noteica.

- Un pēc akcenta es teiktu, ka tā ir no Likonijas…

- Nedari viņai pāri!

- Nu, tas nu ir atkarīgs no tevis, vai ne?

Hīlass kodīja lūpu. Viņam iešāvās prātā ja jau sve­šinieks tiešām bija sagūstījis Pirru, kur tad viņa bija? Vai tās būtu tikai tukšas runas?

Tad zēns saprata. Pēdas. Svešinieks bija sadzinis viņa pēdas un tāpat arī Pirras.

Vīrietis pagrāba sauju pelnu un noskatījās, kā tie izbirst caur pirkstiem. Labs jūrnieks, viņš bilda,

- vienmēr zina, kas vējam padomā. Tev gan tas neko daudz neizteiks, tu jau esi no līdzenumiem.

- Es ne, es… Hīlass aizvēra acis.

- Tu esi kalnu puika? Jā, protams, to man būtu vaja­dzējis uzminēt no tavas paslēptuves. Tu gan esi aizklīdis krietni patālu no Līkasa kalna, ko, Blusa?

Hīlass neatbildēja. Viņš jutās kā pele, ko iedzinusi slazdā biedējoši gudra lapsa.

Svešinieks atgrūdās no klintsbluķa un sāka vākt žaga­rus un kraut tos vēja pusē no Hīlasa. Kas viņam nu bija padomā?

Hīlass sadrūvējies vēroja, kā vīrietis aizklibo līdz aizai un gandrīz uzreiz atgriežas ar riekšu pūkainu zāļu pogaļu. Nometies ceļos kustēdamies mazliet neveikli ievainotās kājas dēļ -, viņš izvilka nazi un veikli iešķīla posā dzirksteles.

- Tu prāto, ko es daru, viņš bezrūpīgi tērgāja. Nu ko, es tev to pateikšu. Vai zini, ko dara pēc ziemas, kad būdā tā vien mudž no utīm? Ko tad dara? Iemet ugunī vērmeles un kukaiņus izsvēpē. Viņš uzpūta iekuram un pakāpās malā, ļaujot tur vējot gaisam. Tas iedarbojas arī pret blusām.

Necik ilgi, un vējš jau pūta augšup pa nogāzi melnu dūmu vālus. Drīz vien Hīlass vairs nespēja paelpot. Kle­podams un rīdams dūmus, zēns akli rāpoja ārā, zaudēja pamatu zem kājām un pakrita.

Vienā acumirklī svešinieks pastiepās un norāva viņu lejā, nometa ar seju pret zemi un pielika pie zoda sava naža asmeni. Kur viņi ir? vīrietis noprasīja balsī, kas šķita tik cieta kā granīts.

- Kas? Hīlass izdvesa.

- Koronosa dēli! Ātri! Nemelo!

- Es nezinu, ko tu domā!

Spēcīgas rokas sasēja Hīlasam delmus ar viņa paša jostu, uzrāva zēnu kājās un turēja tik ciešā tvērienā, ka

gandrīz salauza viņam atslēgkaulus. Kur ir Vārnas? svešinieks noprasīja. Tev taču tas jāzina tu esi viens no viņu spiegiem!

- Neesmu vis!

- Tas nebija gana labi. Ja gribi dzīvot ilgāk par to zaru, ko nupat iemetu ugunī, klāj vaļā!

- Es neesmu spiegs, zvēru!

Vīrietis apgrieza Hīlasu apkārt un turēja izstieptā rokā. Zēns lūkojās augšup robustajā, vēja aprautajā sejā. Viņš redzēja durstīgu, tumšu, sāls piedzītu bārdu un dziļi iegrimušas acis, kas izskatījās dīvaini gaišas, it kā tās būtu izbalojušas, gadiem ilgi veroties tālumā. Acis vērās viņā bez jebkādas līdzjūtības tā lūsis varētu lūkoties uz savu medījumu.

- Ja tu neesi spiegs, svešinieks uzrēja, ko tad tu te dari?

- Mēģinu no viņiem aizbēgt!

Vīrietis uzmeta zēnam skatienu, kas ieurbās pašās viņa gara dzīlēs. Tu esi gudrs, viņš beidzot sacīja.

- Bet viens tev ir jāpatur prātā es esmu vēl gudrāks.

Hīlass norija siekalas. Es… es esmu gana gudrs, lai būtu to jau sapratis.

Grumbas ap svešā vīrieša muti iegula dziļāk, it kā viņš gribētu smaidīt, ja nebūtu aizmirsis, kā tas darāms.

- Cik tev gadu, Blusa?

- Ēe. Divpadsmit.

- Divpadsmit. Skarbajiem vaibstiem pārslīdēja žēluma ēna. Vai tas būtu iespējams? viņš nomurmi­nāja. Es bēguļoju ilgāk, nekā tu esi šai pasaulē.

- No Vārnām?

- Un citiem. Mirkli tumšās acis izskatījās kā vajā­tam zvēram. Tātad, Blusa, ko tu zini par Vārnām?

Hīlass ievilka elpu. Mēs bijām kalnā ar kazām, un viņi uzbruka mūsu apmetnei. Mēs tie bijām es un Izi viņa ir mana māsa. Mūs izšķīra. Vārnas nogalināja Skīrosu Skīross arī bija ārpusnieks. Testors tas ir mūsu vadonis viņiem bija ļāvis ienākt savā zemē, nezinu, kāpēc. Es aizbēgu un beigās nokļuvu te. Mēģinu tikt atpakaļ un sameklēt savu māsu. Tas ir viss, ko es zinu. Tie bija meli viņš nebija pieminējis keftiešus, bet tas novestu līdz stāstam par Pirru, un zēns cerēja, ka sveši­nieks ir par meiteni piemirsis.

- Cik daudzi uzbruka jūsu apmetnei? Kā viņi izska­tījās?

Hīlass aprakstīja uzbrucējus, cik labi prazdams.

- Viņu v-vadonis, zēns izstomīja. Kas viņš tāds ir?

Svešinieks nospļāvās. Viņu sauc Krātoss. Krātoss Koronosa dēls.

- Kas tas tāds koronoss?

- Nevis tas, bet viņš. Koronoss ir Mikēnu valdošās dzimtas galva. Reiz viņi bija cienīti un izslavēti, bet tad apskurba no varas un sagrāba to, kas viņiem nepiederēja. Vārnas, kā tu viņus sauc, ir vārds, kādu ļaudis viņiem deva aiz bailēm; laika gaitā tas sāka apzīmēt visu dzimtu un karotājus, kas cīnās viņu pusē. Svešinieks pieklusa.

- Būdams gūsteknis, tu gan uzdod varen daudz jautā­jumu. Uzdošu tev arī vienu. Kāpēc Krātoss tevi medī?

- Nezinu. Viņš vajā visus ārpusniekus. Varbūt es esmu vienīgais, kas vēl ir palicis. Un vēl Izi.

Svešinieks to noklausījās klusējot, un Hīlass juta, kā asais prāts reibinošā ātrumā sijā iespējamos iznākumus. Viņš saņēma drosmi. Vai tu… vai tu esi dievs? viņš pajautāja.

Grumbas ap svešā vīrieša muti atkal iegula dziļāk.

- Varbūt. Kā tu to zinātu?

- Tev būtu liesmojoša ēna.

- Tiesa. Kaut gan, ja es būtu dievs, es varētu likt tev noticēt, ka tā nav. Viņa balss atkal plūda gludi, bet ar tādu pašu spēcīgu zemstraumi. Šis vīrs spētu likt noticēt, ka uguns ir ūdens.

- Vai tu esi ādmijējs? Hīlass prašņāja. Tāds kā jūrcilvēks? Vai kāds cits maskējies gars?

- Ak, es māku maskēties. Man ir liela pieredze.

Uguns uzsprakstēja. Hīlass iztrūkās. Zars bija gandrīz

sadedzis.

Svešinieks arī to pamanīja. Ko lai es ar tevi daru, Blusa? Man gribētos tev ticēt, bet vai varu riskēt? Vārnas jau agrāk ir izlikuši man slazdus un es esmu izdzīvojis tik ilgi ne jau tāpēc, ka izturos pret citiem laipni.

Hīlass mērķēja uz labu laimi. Es zinu, kur ir tavs kuģis.

Svešinieks sastinga. Cik parocīga sakritība. Mazliet par parocīgu.

- Au. Lūdzu. Tas ir tiesa. Tam ir… ēe… nekrāsotas buras, un tur ir olīvu krūkas un… un vēja zutnis ar visā­diem mezgliem!

Tvēriens uz zēna atslēgkauliem atlaidās. Vai bija kāds izdzīvojušais?

- Es nevienu neatradu.

- Kā nevienu pašu?

Hīlass papurināja galvu.

Svešinieka sejā notrīsēja kāds vaibsts, un Hīlass redzēja kaut arī vīrietis ir nežēlīgs, viņam nebija vien­aldzīgi viņa biedri jūrnieki.

- Varu tevi aizvest uz vraku, Hīlass piedāvāja.

- Tu vari jau tagad pateikt, kur tas ir, un aiztaupīt man pūliņus.

- Ja pateikšu tagad, tu… tu mani varbūt nogalināsi.

- Es tik un tā varētu tevi nogalināt. Tas būtu prātīgāk.

Uguns iešņācās, un zars, dzirkstelēm pašķīstot, sa­drupa.

- Cik tālu ir līdz kuģim? svešinieks jautāja.

- Nav tālu, Hīlass meloja. Mēs varētu būt tur klāt vēl pirms tumsas iestāšanās.

- Kur tas ir?

- Klintīs netālu no zemesraga bet to var sasniegt, ja nepūš pārāk stipri.

Svešinieks uzrāva zēnu kājās un paķēra no ugunskura degošu zaru. Uz kuru pusi?

Hīlasa domas šaudījās. Bija ļoti svarīgi, lai izskatītos tā, it kā viņš zinātu, kurp iet, tātad bija izslēgta iespēja iet uz aizu, no kuras svešais bija atnācis. Uz zieme­ļiem, viņš droši atbildēja.

Dodoties atpakaļ izdegušajā ielejā, zēns drudžaini nodarbināja prātu, mēģinot atrast kādu plānu, bet neko neizdomāja. Viņš tikai cerēja, ka Pirra jau sen ir gabalā un būs gana prātīga, lai tur arī paliktu.

Sakņupuši aiz klintsbluķa, Pirra noklausījās, kā abi aiziet. Kas Hīlasam bija padomā? Kāpēc viņš veda to vīrieti atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru viņi bija atnākuši? Vai viņam bija kāds plāns?

No domas par sekošanu viņiem Pirrai sažņaudzās vēders. Ja pienāks par tuvu, svešinieks viņu noķers un izķidās kā tādu zivi. Ja paliks iepakaļ, tad apmaldīsies.

Acu priekšā viņa ieraudzīja sevi vientuļi klīstam pa izde­gušo ieleju; pienākot naktij, paklūpam tajā apsēstajā grāvī un jūtam Nikno drausmo klātbūtni…

Bet Hīlasam viņa bija vajadzīga. Nevarēja zēnu pievilt. Ja nebūtu viņa, Pirra joprojām būtu iesprostota pazemē.

Pirra iedzēra malku ūdens no maisa un saņēma drosmi. Viens bija skaidrs: ja viņa nonāks kaut kur pie tā grāvja, aizsardzībai vajadzēs krūkli. Viņa nezināja, vai Hīlass jau ir aptvēris, ka svešinieks bija vajātais.

Iekāpusi aizā, meitene drudžaini pārmeklēja krūmus. Lauri, akmensozoli bet kur tad krūkļi? Meitenei bija tikai aptuvena nojausma par to, kāds krūklis izskatās, jo pašu koku bija redzējusi tikai attēlos, bet tā lapas bļodiņā; bet visu šo laiku Hīlass un svešais vīrietis gāja arvien tālāk.

Pirra atrada meklēto un triumfā iekliedzās. Ar nazi nogriezusi dažus zarus un iebāzusi tos aiz jostas, viņa izrāpās atpakaļ klajumā.

Tas bija tukšs. Hīlass un svešinieks bija prom.

Meitene metās abiem pakaļ vai, pareizāk sakot, uz to pusi, kur domājās tos aizgājušus; pēdu bija vairāk nekā viņas atmiņā, un to sadzīšana izrādījās daudz grū­tāka, nekā izskatījās no malas.

Domās virpuļoja dažādi neprātīgi glābšanas plāni, bet visi bija bezcerīgi. Svešinieks izskatījās pēc ubaga, bet kustējās kā karotājs; un, ja Pirrai bija taisnība, tad viņš bija vēl bīstamāks par vienkāršu karotāju. Ja viņa nekļūdījās, šis vīrietis bija pastrādājis pašu ļaunāko no noziegumiem.

Nu jau Hīlass to noteikti būs uzminējis pat tad, ja nebija dzirdējis burvestību, ko svešinieks nomurmināja, saberzdams plaukstā tās lapas.

Pirra neatcerējās, kad pirmo reizi bija dzirdējusi to burvestību Dievietes Namā, bet zināja, ka Keftiu to atkārto jau tūkstošiem gadu tāpat kā Ēģiptē to viņai bija pastāstījis Jūzerrefs. Baiļu pārņemti ļaudis to bija čukstējuši jau sen, pirms uzcēla pirmo Dievietes Namu vai akmens kalnus, ko ēģiptieši bija uzbūvējuši tuksnesī. Tā bija senāka par savvaļas ciltīm, kas dzīvoja alās vēl pirms tiem laikiem, kad dievi iemācīja cilvēkiem apstrā­dāt zemi.

Tā bija senākā burvestība pasaulē.

Burvestība pret Niknajiem.