Dievi un karotāji

23

- Gars mani brīdināja, Hīlass elsoja, abiem klupšus krišus traucoties lejā. Viņš visu laiku sita ar asti.

- Cik kuģu tur ir? Pirra jautāja.

- Divi. Bet pārāk tālu, lai redzētu, vai tie ir Vārnu. Šī ir tā ala? Viņi bija nokļuvuši pie asfodeliem.

- Es pirmā, Pirra sacīja. Iespraukusies iekšā pa alas muti, viņa nolēca uz akmeņiem. Sirdi sažņaudza bailes. Viņa iztēlojās kuģus piebraucam pie salas un vīrus brie­nam krastā. Māte bija neatlaidīga; viņa pārmeklēs visu salu…

- Ķer! Hīlass pameta ūdens maisus un tad nolēca lejā viņai blakus.

Viņš bija paņēmis līdzi divus pie apmetnes uguns­kura aizdedzinātus milzu fenheļa stublājus. Pirra izbrīnī­jās par tādu tālredzību un vēl vairāk par to, ka zēns, šķiet, nebaidījās no alas. Viņai pašai šķita, ka raustīgā gaisma tikai padziļina apkārt valdošo tumsu. Kas zina, vai tepat apkārt nepulcējas spoki, vai tie nečum un nemudž šajā ēnainajā ejā starp dzīvo un mirušo pasaulēm? Vai tad Hīlass nejuta to pašu?

Zēns ložņāja apkārt, izpētīja visas spraugas un nome­tās ceļos, lai nogaršotu melno ūdeni, kas plūda viņiem pie kājām. Labi gan, viņš nomurmināja. Mēs te varētu slēpties vairākas dienas.

- Nevarētu vis, Pirra žigli sacīja. Te ir par maz vietas un nav gaisa.

- Ir gan te velk caurvējš. Zēns paošņāja gaisu.

- Smaržo pēc sāls. Te noteikti ir kāds ceļš uz Jūru. Viņš uzsita knipi. Tikko atcerējos kad tiku uz salas, es redzēju alu, kuras izeja bija taisni uz Jūru. No turienes nāk gaiss.

- Hīlas…

Zēns pašlaik iebāza galvu starp diviem slaidiem mikla akmens pīlāriem. Šķiet, esmu to izeju atradis. Iekams Pirra paguva viņu aizkavēt, Hīlass sāniski iespraucās spraugā un nozuda.

- Hīlas! viņa iešņācās.

- Nāc, te tālāk eja paplašinās!

Meitene sakoda zobus un līda viņam pakaļ.

Viņa iznāca šaurā alā, kur griesti bija par zemu, lai iztaisnotos pilnā augumā, un telpas tik maz, ka gaiss jau bija pieelpots. Mēs apmaldīsimies! viņa elsa.

- Nē, neapmaldīsimies. Tu tikai ielāgo tās slaidās klin­tis pie ieejas un to sarkano, kas izskatījās pēc rokas un kam mēs pagājām garām pie pagrieziena…

- Bet kāpēc vispār jālien dziļāk?

- Tāpēc, ka mums ir jāredz tie kuģi. Ja mēs tos nere­dzēsim, tad nezināsim, vai tie ir prom vai arī brauc taisni pie mums… Zēna balss kļuva arvien klusāka, viņam pagriežoties līkumā.

Pirra salīkusi skrēja viņam pakaļ, ar pūlēm vilkdama elpu. Fenheļa kāta drebelīgā gaisma izrāva no tumsas klintis un padzina ēnas. Viņa sadzirdēja ūdens pilienu atbalsi un tālāk akmens stingo klusumu.

Kaut kas pieskārās potītei. Pirra apspieda kliedzienu.

Tā izrādījās ziedu vītne tik veca un sačokurojusies, ka sabirza putekļos, kad Pirra to pabakstīja ar sandali. Meitenes roka nevilšus aizzagās pie viņas zīmogakmens. Sienas atbalsoja Pirras baiļu skaņu. Mijkrēslī viņa saska­tīja izkaltušas miežu vārpu grīstes no sen aizgājušām vasarām un olīvkoku lapas nāves pelēkumā. Pirms viņas te bija bijuši citi. Meitene iedomājās par Pazudušajiem: tiem ļaudīm, kas salu bija apdzīvojuši senos laikos un tad noslēpumaini izgaisuši.

Šur tur plaisās un spraugās bija redzami iestumti mazāki ziedojumi: sīks māla putns, bullis, čūska. Keftiu ļaudis darīja tāpat viņi devās uz svētnīcām kalnu vir­sotnēs vai alās, kur atstāja pirmo novākto ražu un mazus savvaļas dzīvnieku atveidus mālā vai bronzā.

Uz kādas dzegas meitene pamanīja māla delfīniņu. Tas gulēja uz sāna, un iekrāsotā acs bija no vecuma izba­lojusi, tomēr dīvainā kārtā izskatījās gluži vai modra.

Priekšā redzamā Hīlasa lāpas gaisma bija satumsusi līdz nespodram atspīdumam.

Pirra nolika delfīnu taisni un aizsteidzās pakaļ Hīla­sam.

Gūsts uz salas bija šaušalīgs, un delfīns vairs nekad nebūtu tai tuvojies, ja neraizētos par baru. Viņi bija pazuduši kaut. kur salas iekšienē, un pēc kliedzieniem delfīns nojauta, ka tie zaudē spēkus.

Un tagad sala bija aprijusi arī zēnu un meiteni.

Delfīns nedrīkstēja viņus pamest. Ne tikai tāpēc, ka abi bija viņu izglābuši. Bērni viņam rūpēja vairāk nekā jebkurš cits cilvēks, ko viņš kādreiz bija saticis. Viņš negribēja, ka bērniem atgadās kaut kas ļauns.

īpaši zēnam. Pat būdams aizņemts, tas allaž, kad tuvumā bija delfins, paplikšķināja viļņus ar savu peldspuru, un, kad delfins piepeldēja tuvāk, zēns viņu glāstīja un sarunājās ar viņu savā savādajā valodā, kas izklausījās pēc oļu grabēšanas.

Un dažreiz, kad Augšā bija satumsis un meitene gulēja, zēns nonāca lejā un klusēdams stāvēja seklumā, bet delfins meta lokus viņam apkārt. Tad nebija nekādas vajadzības sarunāties, un zēns un delfins varēja būt vien­tuļi kopā; abiem trūka savējo.

Bet cik briesmīgi bija būt cilvēkam! Būt spiestam dzī­vot tajā drausmīgajā, spīvajā speltē! Tur nebija šūpīgu, vēsu, zaļu brūnaļģu mežu, kur peld trekni plauži. Tur nebija dziļu, tumšu medību lauku, kur jāklikšķina ātri un saspringti, lai atrastu smiltīs paslēpušās rajas. Delfī­nam gribējās saķert zēnu aiz peldspuras un ienirt kopā ar viņu cauri vizuļojošajai Zildzelmei līdz Melndzelmei, lai parādītu viņam, ko nozīmē būt delfīnam, būt vienotam ar Jūru.

Tāpēc delfīnam bija jāpaliek salas tuvumā: viņu ar to vienoja raižu, žēluma un mīlestības saites. Viņam bija jāatrod savs bars un bija jāpieskata cilvēki.

Bet kāpēc viņi bija nozuduši tajā caurumā?

Delfins jau ilgāku laiku nojauta, ka gan zēns, gan mei­tene no kāda slēpjas, jo abi bieži pētīja Jūru, un viņš juta ūdenī sprakšķam to bailes. Viņš bija spriedis, ka bērni slēpjas no citiem cilvēkiem, un nu zināja, ka tā arī ir, jo pēc tam, kad viņš bija zēnu brīdinājis par peldošajiem kokiem, tas bija meties bēgt.

Bet kāpēc līst alā kā tādam zušu pārim? Un kāpēc no visām iespējamajām alām izvēlēties šo?

Tā bija ala, kas veda uz Dziedošo Atbalšu valstību. Visi delfīni par to zināja, bet neviens tur nekad nebija bijis. Delfīniem tur nebija vietas un cilvēkiem arī ne. Tur mita dziedošas atbalsis un tie nabaga vārgie spoki un dažreiz pati Mirdzošā.

Peldēdams viltīgajās straumēs pie alas, delfīns prā­toja, ko lai tagad dara. Salas dziļumā viņš saklausīja cil­vēku slāpētās balsis. Ko viņi dara tik tālu iekšā? Vai tad viņi nezina, cik tas bīstami?

Debesu zilums kļuva dziļāks. Drīz iestāsies tumsa. Bet delfīns joprojām peldēja un sasprindzināja dzirdi, pūlo­ties saklausīt bērnu balsis.

Piepeši viņš sajuta jaunu draudu. Viņš to juta ar spu­rām un kā sāpes apakšžoklī. Sametās bail.

Kāds dusmojās. Un, kad tas dusmojās, Viņš trieca pret Jūru savu milzīgo asti un sagrāva lielus kalnus.

Delfīns baidījās no Viņa vairāk par visu.

No Viņa tur dzelmē.

- Lūk! Hīlass Pirrai pie pleca čukstēja. Divi kuģi. Redzi?

Meitene pamāja.

Pēc alā valdošās tumsas bija brīnišķīgi iznākt šajā pla­šajā klinšu kambarī, kura mute pavērās uz Jūru. Šurpceļš nebija viegls, jo cauri alai plūda pazemes straume, un tas nozīmēja, ka bērniem bija jāvirzās uz priekšu, sāniski piespiežoties pie sienām, un visu laiku jābaidās iekrist ūdenī. Beidzot sasnieguši izeju no alas, abi ieraudzīja Garu tas peldēja šurpu turpu un klakstināja zobus. Delfīns šķita uztraukts; Hīlass nespēja saprast, vai tas ir kuģu vai kā cita dēļ. Pirra to visu gandrīz nemanīja. Kad viņas sirds mitējās joņot, meitene alkaini tvēra sāļo gaisu.

Hīlass viņai blakus gari izelpoja. Kuģi izskatās mazāki nekā pirmajā reizē, kad tos redzējām. Tie brauc prom.

Pirra pielika pie acīm plaukstu, lai aptumšotu sau­les sarkano spīdumu, un samiegtām acīm aplūkoja pie apvāršņa redzamos kriksīšus. Viņu pārņēma atvieglo­jums. Tie nav keftiešu kuģi, viņa sacīja.

- Pēc kā tu spried?

- Buras nav īstajā krāsā, un kuģu priekšgali nav īstajā formā.

- Tu to visu redzi? Tev gan ir vanaga acis.

- Tie nav arī Vārnu kuģi. Man šķiet… man šķiet, ka tie ir feniķieši.

- Kā tas var būt, ka tu tik daudz zini par kuģiem, ja nekad nekur neesi bijusi? Viņš izklausījās aizdomu pilns.

- Tāpēc, viņa atcirta, ka Dievietes Namā ir pār­pilnām gleznojumu, un daudzos no tiem ir attēloti kuģi no visas pasaules no Maķedonijas, Akejas, Obsidiāna salām, Feniķijas, Ēģiptes -, un man kopš trīs gadu vecuma nav bijis nekā cita darāma kā vien aplūkot un ļoti labi iepazīt tos gleznojumus.

Pret klintīm triecās vilnis, un bērni parāvās atpakaļ, sargājot savus fenheļa stublājus no šļakatām.

- Kustēsim nu, Hīlass mudināja.

Pirra uztraukti pameta skatienu atpakaļ, kur rēgojās alas mute, tā vien gaidīdama, kad varēs viņus aprīt. Vai mēs nevarētu atrast citu atpakaļceļu?

- Kā gan? Zēns norādīja uz stāvajām klintīm viņiem virs galvas un Jūru, kas plosījās zem klintīm otrā pusē.

- Ja mēģināsim tur pārpeldēt, mūs saplosīs gabalos. Tu gan droši vien vēl pirms tam noslīksi.

Neko nevarēja darīt bija vēlreiz jāienirst aukstumā un tumsā. Turklāt šoreiz bija tumšāk, jo fenheļa stublāji bija jau gandrīz izdeguši.

Pirra sev drūmi sacīja, ka ir to jau vienreiz paveikusi un izdarīs arī vēlreiz; taču, kad Jūras balss pieklusa, mei­tene bija pārsteigta, ieraugot, ka ārpasaule ir pārvēr­tusies par nieka blāvu gaismas apli. Tad viņa pagriezās līkumā un arī tas izgaisa.

Hīlasa priekšā nebija.

- Hīlas? meitene iesaucās.

Bija dzirdama soļu dipa skrienot, uzzibsnīja gaisma, un viņš bija klāt, izskatīdamies dīvaini uztraukts. Atradu vēl vienu alu, viņš elsa. Tā ir nevainojama paslēptuve, varam tur pārnakšņot!

- Ko? Pārnakšņot te lejā?

- Tur viss ir! Ūdens, vieta, gaiss.

- Bet kuģi ir prom!

- Tie var atgriezties.

Hīlass redzēja, ka Pirra ir nobijusies, un viņa vaibsti nocietinājās. Varbūt viņi nav aizbraukuši tālu, Pirra. Būtu neprāts nakšņot pludmalē, kur viņi varētu mūs ieraudzīt. Te lejā būs daudz labāk.

- Nu tad uz priekšu, viņa cieti noteica. Es griežos atpakaļ.

- Nemuļķojies, mēs nevaram tagad izšķirties, tā būs vēl lielāka iespēja, ka mūs pamanīs.

- Kāpēc ne? Tu plāno mani rīt pamest.

Zēns nelikās ne zinis par dzēlienu. Paklau…

- Nē, paklausies pats! Tavs ļaunākais murgs ir, ka neatradīsi savu māsu, mans -, ka mani apraks dzīvu. Tā ka dari, ko gribi, bet es lasos no šejienes laukā!

Meitene metās skriet, vienā rokā žņaudzīdama lāpu un ar otru taustīdamās gar klintīm. Hīlass pakaļ neskrēja, un tas viņu sadusmoja vēl vairāk.

Atpakaļceļš šķita īsāks nekā turpceļš, un drīz vien Pirra jau pagāja garām sarkanajai klintij, kas līdzinājās rokai un iezīmēja pagriezienu. Tajā pašā brīdī, kad fenheļa kāts sāka raustīties uz dzišanu, viņa pamanīja mel­nos pīlārus un svētīto gaismu, kas ieplūda pa alas muti.

Aizmetusi lāpu, meitene satvēra akmeni un pievilkās. Akmens nodrupa. Viņa pieķērās pie nākamā. Tas kustē­jās.

īsu mirkli meitene iedomājās: kas gan te notiek? Tad zeme ieņurdējās un Pirra saprata. Vienā acumirklī ņurdoņa pārvērtās rēcienā, klintis sāka drebēt, un dienas gaisma virs galvas raustījās šurpu turpu. Dārdot krita akmeņi, un zeme auroja arvien skaļāk un skaļāk, kliedzie­niem atbalsojoties taisni viņā. Zemjūras Bullis miegā gro­zījās, un Pirra atradās vissliktākajā iespējamajā vietā viņa atradās alā.

- Hīlas! viņa iekliedzās, bet balsi aprija Zemes Dre­binātā] a saniknotie auri.

Meitene uzgāja kādu iedobi un ierāpās tur iekšā. Tad viņa iztēlojās, ka paslēptuve taču varētu sagrūt, un izlīda atkal laukā.

Kaut kas atsitās pret pakausi, un acīs pašķīda dzirk­steles. Pirra ar grūtībām piecēlās, bet zeme tā drebēja, ka viņa nespēja noturēties kājās.

Pēdējais, ko viņa redzēja, bija tas, kā dienas gaisma satumst un acu priekšā aizcērtas alas mute.