Gausīgie ierāvēji

Augstākais amats

«Provencāno» restorāna kaktā pāri abām mūsu spageti porcijām Džefs Pīterss man izskaidroja trīs ierāves veidus.

Katru ziemu Džefs ierodas Ņujorkā pamieloties ar spa­geti, vērot no sava šinšillas kažoka dziļumiem kuģu kus­tību Īstriverā un kādā no Fultona ielas veikaliem sagādāt Čikāgā šūtu drēbju kārtu. Pārējos trijos gadalaikos viņu var atrast tālāk uz rietumiem — viņa darbības lauks snie­dzas no Spokanas līdz Tampai. Ar savu profesiju Džefs lepojas, viņš augstu tur tās godu un aizstāv to ar no­pietnu un vienreizēju ētikas filozofiju. Viņa profesija nav nekāda jaunā. Viņš ir nekapitalizēts, neierobežoti aptve­rošs patvērums savu līdzcilvēku nemierīgajiem un neprā­tīgajiem dolāriem.

Akmens tuksnesī, kurā Džefs ik gadus meklē vientulīgo atpūtu, viņš ar tādu pašu prieku tērzē par savām daudza­jām dēkām, kā zēns mēdz svilpot mežā pēc saulrieta. Tālab es savā kalendārā atzīmēju viņa ierašanās laiku un «Provencāno» restorānā sāku sarunas par priekšrocību aizņemt mazo, ar vīna traipiem izraibināto galdiņu starp panīkušo gumijkoku un ielogoto palazzo della vilksviņu-zina pie sienas.

— Ir divi ierāves veidi, — Džefs sacīja, — ko vaja­dzētu izdeldēt ar visu likuma bardzību. Es domāju Volstrītas spekulācijas un ielaušanās zādzības.

— Gandrīz katrs piekritīs jums attiecībā uz vienu no tām, — es smiedamies teicu.

— Nu nē, ielaušanās zādzības arī vajadzētu izdel­dēt, — Džefs sacīja, un es gudroju, vai mani smiekli nav bijuši nevietā.

— Pirms apmēram trim mēnešiem man bija tas gods iepazīties ar iepriekšminēto nelikumīgo amatu pārstāv­jiem — pa vienam paraugam no katras nozares. Vienlaikus biju sine qua grata ar kramplaužu apvienības biedru un kādu no finansu Dž. D. Napoleoniem.

— Interesanta kombinācija, — es žāvādamies sacīju. — Vai es jums teicu, ka pagājušajā nedēļā pie Ramapo upes ar vienu šāvienu nokniebu pīli un alu vāveri. — Es labi zināju, kā izvilkt no Džefa stāstus.

— Papriekš es jums pastāstīšu par tiem pielipteņiem, kuri bremzē sabiedrības mehānismu, ar savu nāvējošo skatienu saindēdami krietnuma avotus, — Džefs sacīja ar tiklo dubļiem apmētātajā kvēli acīs.

Kā jau teicu, pirms trim mēnešiem es nokļuvu sliktā sabiedrībā. Cilvēka dzīvē tā notiek divos gadījumos — kad viņš ir galīgi bešā un kad viņš ir bagāts.

Šad un tad veiksme pamet pat pašu likumīgāko pasā­kumu. Man tāda reize pienāca Arkanzasas štatā, kur es krustojumā nogriezos pa nepareizu ceļu un aiz pārskatī­šanās iebraucu tajā Pīvainas pilsētiņā. Izrādās, ka pēr­najā pavasarī es to biju jau apstrādājis un izķēmojis. Tiku tur pārdevis par sešiem simtiem dolāru augļu ko­ciņus: plūmes, ķiršus, persikus un bumbieres. Pīvainieši neizlaida no acīm lielceļu cerībā, ka es atkal varētu uzrasties šai pusē. Aizbraucu pa galveno ielu līdz pat Kristālpils aptiekai, pirms atskārtu, ka esmu iegrūdis lamatās pats sevi un savu baltiņu Billu. Pīvainieši, saņēmuši Billu aiz pavadas un mani gūstā, uzsāka sarunu, kas nebija pilnīgi bez jebkāda sakara ar augļu kokiem. Turieniešu komisija izvēra caur manas ves­tes roku izgriezumiem iejūgķēdes un eskortēja mani cauri saviem dārziem.

Nopirktie augļu kociņi nebija attaisnojuši birku uz­rakstus. To vairākums bija izrādījies par hurmām un grimoņiem ar vienu vai divām Mērilendas ozolu un papeļu audzēm. Vienīgais, pie kā bija manāmas jebkādas zīmes, ka tas vispār varētu kaut ko nest, bija slaida balzamapsīte, kurā karājās lapseņu pūznis un puse no veca ņie­bura.

Pīvainieši izstiepa mūsu neauglīgo pastaigu līdz pilsē­tiņas robežai. Viņi paņēma iemaksai manu pulksteni un naudu un paturēja ķīlā Billu un ratus. Viņi sacīja, ka, tiklīdz kādā no grimoņiem izaugs Amsdena jūnija persiki, es varu atgriezties un dabūt atpakaļ savas lietas. Tad viņi noņēma man važas un pameta ar īkšķiem Klinšu kalnu virzienā; un es, uz augšu palēkdamies, metos Lūisa un Klarka cienīgā ekspedīcijā uz pārplūdušām upēm un necaurejamiem mežiem.

Kad atjēdzos, atklājās, ka biju sasniedzis kādu nepa­zīstamu pilsētiņu pie Ačisonas—Topīkas un Santafe dzelzceļa līnijas un atrados jau tās robežās. Pīvainieši manās kabatās nebija atstājuši nekā cita kā vienīgi stienīti zelējamās tabakas — viņi nebija tīkojuši pēc ma­nas dzīvības —, un tas to izglāba. Nokodis kumosu, apsēžos uz gulšņu kaudzes pie sliedēm, lai, prātā tās pārcilājot, pārbaudītu savu domu un izjūtu asumu.

Un tad šurp drāžas ātrais precinieks, kas pirms pil­sētiņas mazliet palēnina gaitu; no tā izveļas melna pauna un noripo putekļu mākulī divdesmit jardus, tad pieceļas kājās un sāk spļaut ogļu smalkumus un izsauksmes vār­dus. Redzu, ka tas ir jauns cilvēks ar vairāk salona nekā preču vagonam piemērotu apģērbu un saulainu smaidu platajā sejā, par spīti visam tam, kas viņu padarījis līdzīgu skursteņslauķim.

«Izkritāt?» es apvaicājos.

«Nāa,» viņš saka. «Izkāpu. Sasniedzu savu ceļamērķi. Kas tā ir par pilsētiņu?»

«Neesmu vēl apskatījies kartē,» es saku. «Ierados šeit apmēram piecas minūtes pirms jums. Kāda jums tā lie­kas?»

«Cieta,» viņš saka, grozīdams vienu roku. «Šķiet, ka šis plecs... Nē, tas ir kārtībā.Viņš pieliecas, lai notīrītu no drēbēm putekļus, un viņam no kabatas izkrīt pamatīgs tērauda deviņcollu kramplauža mūķis. Viņš to paceļ un aizdomīgi paskatās uz mani, tad pavīpsnā un sniedz man roku.

«Brāli,» viņš saka, «sveicināts. Vai pagājušajā vasarā es tevi neredzēju Dienvidmisūri štatā pārdodam par pusdolāru tējkaroti krāsainu smilšu, ko iebērt lampā, lai no­vērstu petrolejas eksploziju?»

«Petroleja,» es saku, «neeksplodē. Gāze, kas attīstās, ir tā, kas eksplodē.» Bet roku es viņam tik un tā paspiežu.

«Mani sauc Bills Besits,» viņš stādās priekšā, «un, ja tu to uzskatīsi nevis par iedomību, bet lepnumu uz savu profesiju, es tev darīšu zināmu, ka tev ir tas gods iepa­zīties ar labāko kramplauzi, kāds jebkad spēris kāju uz zemes, kas savu lieko valgmi atdod Misisipi upei.»

Un tā mēs ar šito Billu Besitu apsēžas uz gulšņiem un sacenšas lielībā, kā jau mēdz darīt radniecīgu nozaru meistari. Izrādās, ka arī viņam nav pie dvēseles ne centa, un mēs noturējām slēgtu partijas sapulci. Viņš paskaid­roja, kādēļ spējīgam kramplauzim dažkārt jāceļo preci­niekos, pastāstot, ka Litlrokā viņu iegāzusi kāda kalpone un viņam steigšus bijis jālaižas lapās.

«Manā amatā, ja negribu atpalikt ķērienā no Raflza,» Bills saka, «pieder pie lietas aptekāt apteksnes, kas aptīra tos dzīvokļus, kurus gatavojos aptīrīt es. Mīlestība ir stip­rāka par atslēgu. Parādi man namu ar glītu istabeni un kaut ko pievākšanas vērtu, un tu vari uzskatīt, ka sudrabs ir tikpat kā izkausēts un uzsists gaisā un salvete zem mana zoda notriepta ar trifelēm un Sato vīnu; savukārt policija šo zādzību uzskata par iekšēju padarīšanu tikai tāpēc vien, ka vecās lēdijas krustdēls svētdienas skolā māca bībeles klasi. Vispirms es atstāju iespaidu uz meiču,» Bills saka, «un, kad viņa ielaiž mani iekšā, es iespaidu atslēgu caurumos vasku. Bet tā tur, Litlrokā, piešmauca mani,» viņš saka. «Viņa redzēja mani tramvajā vizināmies ar citu skuķi, un es, atnācis tai vakarā, kad viņai vajadzēja atstāt durvis vaļā, atradu tās ciet. Un es biju iztaisījis atslēgas tikai augšstāva durvīm. Bet tas vēl nav viss. Viņa nodeva mani. Viņa bija gatavā Dalila,» Bills Besits saka.

Izrādās, ka Bills tomēr mēģinājis ielauzties ar savu mūķi, bet meiča laidusi vaļā tādu bravūrīgu trokšņu sēriju kā braucēji uz četrjūga izpriecu karietes jumta, un Billam vajadzējis tikt pāri visiem šķēršļiem starp turieni un staciju. Tā kā viņš bijis bez bagāžas, viņa aizbraukšanu visādi centušies aizkavēt, taču viņam izdevies ieklupt vilcienā, kas uzņēmis gaitu.

«Un nu,» Bills Besits saka, kad esam apmainījušies ar memuāriem par aizgājušo dzīvi, «derētu kaut ko ieēst. Šī pilsētiņa neizskatās pēc tādas, kas tiktu turēta aiz patentatslēgas. Kā būtu, ja mēs pastrādātu nelielu cūcību, kura ienestu naudu pagaidu izdevumiem? Tev taču nav līdzi matu spēcinātājs, apzeltītas pulksteņķēdes vai tamlīdzīgas nelikumīgas blēņas, ko tirgus laukumā varētu pārdot pie­sardzīgajiem pircējiem no parēzes piemeklēto pilsētnieku pulka, vai ne?»

«Nē,» es atbildu, «es atstāju elegantu Patagonijas di­mantu auskaru un saulveida brošu klāstu savā koferī Pīvainā. Bet tam tur jāpaliek tik ilgi, kamēr kāda no tām nišām sāks pārplūdināt tirgu ar dzeltenajiem persi­kiem un japāņu plūmēm. Manuprāt, mēs ar to nevaram rēķināties, ja vien nepieņemam par līdzdalībnieku Luteru Bērbenku.»

«Ļoti labi,» Besits saka, «darīsim visu, kas vien mūsu apstākļos iespējams. Varbūt es, kad satumsīs, aizņemšos no kādas lēdijas matadatu un attaisīšu ar to «Fermeru un lopu tirgotāju kuģniecības banku».»

Kamēr mēs tā sarunājamies, tepat blakus esošajā sta­cijā pienāk pasažieru vilciens. Peronam pretējā pusē no vagona izkāpj radījums ar cilindru galvā un tipina pa uzbērumu mūsu virzienā. Tas bija mazs, tukls vīrelis ar lielu degunu un žurkas acīm, ģērbies dārgās drānās, un nesa rokā somu tik vārīgi, it kā tajā būtu olas vai dzelz­ceļa obligācijas. Viņš paiet mums garām un gar sliežu malu turpina attālināties no pilsētiņas, kuras esamību nemaz neliekas pamanījis.

«Ejam,» Bills Besits man saka, mezdamies viņam pakaļ.

«Kur?» es jautāju.

«Ak tu tētīt!» Bills saka. «Vai ta tu ir aizmirsis, kad tu ir tuksnesī? Vai ta tu neredzēji pulkvedi Mannu nākam zemē taisni tavā acu priekšā? Vai ta tu nedzirdi ģene­rāļa Kraukļa spārnu švīkstus? Es ir pārsteigts par tevi, Elija.»

Panācām svešinieku, kolīdz viņš iegāja kokaudzē, un, tā kā saule bija jau norietējusi un vieta klusa, neviens neredzēja mūs viņu apturam. Bills noņem no vīreļa galvas cilindru, apslauka to ar piedurkni un uzliek at­pakaļ.

«Ko tas nozīmē, scr?» vīrelis jautā.

«Kad es vienu no šitiem valkāju,» Bills paskaidro, «un jutos apmulsis, es vienmēr tā darīju. Tā kā man pa­šam tagad tāda nav, man vajadzēja lietot jūsējo. Es, ser, gandrīz nezinu, ar ko lai sāku izskaidrot, kādas mums darīšanas ar jums, bet, pēc manām domām, mēs vispirms pārbaudīsim jūsu kabatas.»

Izčamdījis tās visas, Bills Besits izskatījās sašutis.

«Nav pat pulksteņa,» viņš saka. «Vai ta jums pašam no sevis nemaz nav kauns, jūs mānīgais divdabi? Staigā apkārt izģērbies kā tāds virssulainis, bet rocība kā grā­fam. Jums pat nav ar ko nopirkt tramvaja biļeti. Kur jūs likāt savu akreditīvu?»

Vīrelis pacel balsi un apgalvo, ka viņam neesot ne naudas, ne vērtspapīru vai dārglietu. Bet Besits paņem viņa somu un atver to. Kļūst redzamas dažas apkaklītes, zeķes un avīzes izgriezums puslapas lielumā. Bills to uzmanīgi izlasa un sniedz aizturētajam roku.«Brāli,» viņš saka, «esi sveicināts! Neturi uz draugiem ļaunu prātu. Es esmu Bills Besits, kramplauzis. Mister Pīters, atļaujiet man jums stādīt priekšā misteru Elfredu E. Rikšu. Sarokojieties. Misters Pīterss,» Bills saka, «no­ziedzības un nekrietnības nozarē atrodas kaut kur vidū starp mani un jums, mister Rikss. Viņš par to naudu, ko paņem, vienmēr dod kaut ko pretī. Priecājos iepazīties ar jums, mister Rikss, — ar jums un ar misteru Pītersu. Šī ir pirmā reize, kad piedalos Parazītu nacionālās padomes pilnsapulcē, kurā pārstāvētas visas specialitātes: kramp­lauži, krāpnieki un finansu mahinatori. Mister Pīters, lūdzu, pārbaudiet mistera Rikša mandātu.»

Uz avīzes gabala, ko Bills Besits man pasniedza, bija redzama pamatīga šī Rikša fotogrāfija. Tas bija izgriezts no kāda Čikāgas laikraksta, un Rikss tajā bija apriets katrā rindkopā. To izlasot, man kļuva zināms, ka minētais Rikss visu to Floridas štata daļu, kas atrodas zem ūdens, sadalījis pilsētas gruntsgabalos un savos lepni iekārtota­jos birojos pārdevis lētticīgiem naudas ieguldītājiem. Pēc tam kad Rikss bija ieņēmis tā ap simt tūkstošiem dolāru, viens no tiem sīkumaini piekasīgajiem pircējiem, kuri vienmēr sagādā nepatikšanas (tādi man jau arī tika pār­baudījuši pat ar skābi manis pārdotos zelta pulksteņus), aizbrauca par pazeminātu dalības maksu ekskursijā uz šo zemi, kur nekad nav tālu līdz vakariņām, lai apskatītu savu īpašumu un noskaidrotu, vai tam nav jāpielabo žogs, un pie reizes iepirktu citronus pārdošanai ziem­svētku dāvanu sainīšos. Viņš nolīgst mērnieku, lai tas sameklētu viņa apbūves gabalu. Viņi nosprauž dabā ne­pieciešamās līnijas un atklāj, ka plaukstošā Paradīzes Iemuldas pilsētiņa — tā šī vieta bija tikusi dēvēta sludi­nājumos — atrodas apmēram trīssimt jardu uz dienvidaustrumiem no Okīčobī ezera vidus. Šī cilvēka grunti sedza trīsdesmit sešas pēdas dziļš ūdens, turklāt to ar pirmīpašnieku tiesībām jau sen apdzīvoja aligatori un līdakas, un viņam kļuva skaidrs, ka pats bija uzķēries uz makšķeres. Piekrāptais, protams, atgriežas Čikāgā un sakur Elfredam E. Rikšam tādu pirti, ka tas jūtas kā tajā rītā, kad prognožu birojs solījis sniegu. Rikss gan atvairījās no pircēja uzbrukumiem, taču nespēja aizgainīt aligatorus. Kādurīt ziņa par tiem iekļuva avīzēs, un Rikss izkļuva drošībā pa ugunsdzēsības kāpnēm. Tomēr izrādījās, ka pie depozītseifa, kurā viņš glabāja savu guvumu, pirmie bija piekļuvuši attiecīgo iestāžu pārstāvji, un Rikšam vaja­dzēja — spudūks — uz rietumiem! — ar tiem apaviem, kas tobrīd bija kājās, un duci piecpadsmitā ar pusi lie­luma stāvo apkaklīšu iepirkumu somā. Laimīgas nejaušī­bas dēļ viņa dzelzceļa biļešu grāmatiņā bija palikuši daži taloni, kuru pietika, lai nokļūtu līdz pilsētiņai, kur viņu mums ar Billu Besitu uzgāza virsū kā Eliju III, bet nekur nebija manāms krauklis kaut vienam no mums.

Tad šis Elfreds E. Rikss sāk čīkstēt, ka arī viņš ir iz­salcis, un noliedz mūsu pieņēmumu, ka viņš spētu mums sagādāt maltīti, kur nu vēl samaksāt par to. Un tā nu mūsu trijotne te pārstāvēja — ja vien mums būtu bijis prātā noņemties ar parabolām un alerģijām — darbu, tirdzniecību un kapitālu. Nu, bet ja tirdzniecībai trūkst kapitāla, nesanāk pat ne piparbodniecība. Un, kad naudas nav kapitālam, bifšteka ar sīpoliem patēriņam pienāk pil­nīgs pārtraukums. Tad ir situsi cilvēka ar mūķi stunda.

«Biedri krūmubrāļi,» Bills Besits saka, «vēl nekad es nav pametis čomus nelaimē. Tepat tuvumā, tajā tur mežiņā, man šķiet, ka redzu nemēbelētu dzīvokli. Aiziesim uz tu­rieni un nogaidīsim līdz tumsai.»

Koku pudurī bija veca, atstāta būda, un mēs visi trīs pārņēmām to savā rīcībā. Kad satumst, Bills Besits, licis mums pagaidīt, uz pusstundu aiziet. Viņš atgriežas, nes­dams pilnu klēpi ar maizi, cūkas ribiņām un pīrāgiem.

«Izdiedelēju to kāda fermera mājā Vošita avēnijā,» viņš saka. «Ēdiet, dzeriet un esiet glaimīgi!»

Spožs uzlēca pilns mēness; tā gaismā mēs sēdējām būdā uz grīdas un ēdām. Un tad šitas Bills Besits sāk plātīties.

«Reizēm,» viņš saka, piestūķējis muti ar lauku labu­miem, «man zūd visa pacietība ar jums, ļautiņiem, kas domā, ka jūsu amats ir augstāks par manējo. Nu, ko viens vai otrs no jums būtu varējis izdarīt pašreizējā kri­tiskajā stāvoklī, lai nostādītu mūs atkal uz kājām? Vai tu, Riksīt, varētu to izdarīt?»

«Man jāatzīst, mister Besit,» gandrīz nedzirdami ru­nādams caur pīrāga gabalu, Rikss saka, «ka šajos kon­krētajos apstākļos manos spēkos nebūtu veikt pasākumus situācijas uzlabošanai. Liela mēroga operācijas, kādas es vadu, protams, prasa rūpīgu iepriekšēju sagatavošanos. Es...»

«Zinu, Riksīt,» Bills Besits viņu pārtrauc. «Tālāk vari nestāstīt. Tev vajadzīgi piecsimt dolāri iemaksai par gaiš­matainu mašīnrakstītāju un četrām istabām, pilnām ar četrdaļīgi zāģēta ozola mēbelēm. Un vēl pieci simti tev vajadzīgi reklāmas izdevumiem. Un tad tev vajadzīgas divas nedēļas laika, kamēr zivis sāks kosties. Tava pa­veida palīdzība kļūmīgā gadījumā būtu apmēram tikpat derīga kā mēģinājums ar municipalizācijas propagandu izārstēt cilvēku, kas saindējies ar astoņdesmitcentu gāzi. Un tavējā ierāve, brāli Pīters, jau arī nedarbojas daudz ātrāk,» viņš nobeidz savu runu.

«O,» es saku, «neesmu vēl redzējis tevi kaut ko pārvēr­šam par zeltu ar savu brīnumzizli, mister Labā Feja. Gandrīz katrs varētu paberzēt burvju gredzenu, lai tiktu pie pārtikas palieku mazumiņa.»

«Tā bija tikai ķirbja sagatavošana,» Besits lielīgi un līksmi saka. «Kariete ar sešiem zirgiem priekšā piebrauks pie durvīm, pirms jūs to pamanīsiet, mis Pelnrušķīt. Var­būt tev zem cepures ir paslēpts kāds plāns, kas mūs dabūs uz kājām?»

«Dēls,» es saku, «esmu piecpadsmit gadus vecāks par tevi, tomēr vēl pietiekami jauns, lai izņemtu ilgtermiņa dzīvības apdrošināšanas polisi. Esmu bijis uz sēkļa jau arī agrāk. Es mācījos pie Montegjū Silvera, dižākā ielu tirgotāja, kāds jebkad ir uzrunājis ļaudis no ratiem. Mēs varam saredzēt pilsētiņas ugunis nepilnu pusjūdzi no še­jienes. Šajā mirklī pa tās ielām staigā simtiem cilvēku ar tauku traipiem uz apģērba. Dodiet man benzīna lampu, tukšu kasti un balto Marseļas ziepju gabalu par diviem dolāriem, sagrieztu mazos...»

«Kur tev ir tie divi dolāri?» Bills Besits ķiķinādams pārtrauca manu runu. Nebija jau nekādas jēgas strīdē­ties ar šo kramplauzi.

«Nē,» viņš turpina, «abi jūs esat mazuļi mežā. Kapitāls ir aizslēdzis savu sarkankoka rakstāmgaldu, un tirdznie­cība ir aiztaisījusi aizvirtņus. Jūs abi gaidāt, lai darbs iekustina riteņus. Nu labi. Jūs tam piekrītat. Šonakt es jums parādīšu, ko spēj izdarīt Bills Besits.»

Besits man un Rikšam piekodina neaiziet no būdas, pirms viņš nav atgriezies, pat ja būtu jau uzaususi diena, un tad, priecīgi svilpodams, viņš dodas ceļā uz pilsētiņu.

Šitas Elfreds E. Rikss novelk kurpes un svārkus, pārklāj pār cilindru zīda mutautiņu un noliekas gulēt uz grīdas.

«Domāju, ka pielikšu pūles, lai nodrošinātu sev nelielu snaudienu,» viņš pīkst. «Diena ir bijusi nogurdinoša. Ar labunakti, manu dārgo mister Pīters.»

«Nododiet Morfejam sveicienus no manis,» es saku. «Domāju kādu laiciņu vēl pasēdēt nomodā.»

Ap pulksten diviem naktī — cik nu pareizi es spēju noteikt pēc sava pulksteņa Pīvainā — mūsu darbavīrs pār­nāk mājās, uzjunda Rikšu un pasauc mūs pie spožās mēnesgaismas svītras, kas iespīd pa būdas durvīm. Tad viņš izliek uz grīdas piecus banknošu sainīšus pa tūkstoš dolāriem katrā un virs šī padēkļa sāk kladzināt kā vista.

«Pastāstīšu jums šo to par šito pilsētiņu,» viņš saka. «To sauc par Rokispringsu, un tur tiek būvēts masonu templis; izskatās, ka demokrātu kandidātu mēra amatam ņems pušu populists un tiesneša Takera sievai, kas guļ ar pleirītu, ir mazliet labāk. Man bija saruna par šīm punduru tēmām, pirms es varēju iedabūt šifonu to zinā­šanu avotā, kuras es gribēju izdabūt. Un tur ir banka ar nosaukumu «Mežstrādnieku un arāju krājaizdevu insti­tūts». Vakar tas beidza darbu ar divdesmit trim tūksto­šiem dolāru skaidrā naudā. Šorīt, to atsākot, tā kasē būs astoņpadsmit tūkstoši vienā sudrabā — šī iemesla dēļ es neatnesu vairāk. Lūdzu, ņemiet, Tirdzniecība un Kapitāl! Nu, vai jūs taisāties uzvesties nerātni?»

«Mans jaunais draugs,» rokas pacēlis, Elfreds E. Rikss saka, «vai tad jūs esat aplaupījis to banku, vai? Vai dieniņ, vai!»

«Tā tīri to nevarētu teikt,» Besits saka. ««Aplaupīt» skan skarbi. Man nebija jādara nekas cits kā vien jāuz­zina, uz kuras ielas tā atrodas. Šī pilsētiņa ir tik klusa, ka es, stāvot uz stūra, varēju dzirdēt seifa atslēgas stūmēj-izciļņus klikšķinām: «Pa labi līdz četrdesmit pieci; divreiz pa kreisi līdz astoņdesmit, vienreiz pa labi līdz sešdesmit; pa kreisi līdz piecpadsmit,» — tikpat skaidri kā Jēlas universitātes komandas kapteinis dod norādījumus futbola dialektā. Nu, puiši,» Besits saka, «šajā pilsētiņā ceļas agri. Man stāstīja, ka iedzīvotāji esot augšā un rosoties jau pirms gaismas. Es jautāju, kādēļ, un man atbildēja, ka tajā laikā esot gatavas brokastis. Un kā būtu, ja mēs tagad sekotu jautrā Robiņa Huda paraugam? Aidā! — un kokos ar visu draudzi! Naudu es jums aizlikšu. Cik jums vajag? Runā, Kapitāl!»

«Mans dārgais, jaunais draugs,» saka šī Rikša izskata alu vāvere, stāvēdama uz pakaļkājām un ķepās žonglē-dama riekstus, «man Denverā ir draugi, kas man palī­dzēs. Ja man būtu simt dolāru, es...»

Besits atrauj vaļā banknošu sainīti un pasviež Rikšam piecus divdesmitniekus.

«Cik Tirdzniecībai?» viņš jautā man.

«Bāz vien, Darbs, savu naudu kabatā,» es saku. «Nekad vēl neesmu izmānījis no godīgā rokpeļņa viņa sūri grūti iegūtos nabaga grašus. Dolāri, kas krīt manā makā, de­dzina muļķu un zaļknābju kabatas un ir tiem lieki. Kad es, stāvēdams uz ielas stūra, pārdodu kādam ausainim par trim dolāriem masīvu zelta gredzenu ar dimantu, es uz to iesitu tikai divus dolārus sešdesmit. Un es zinu, ka viņš to uzdāvinās kādam skuķim un saņems pretī visus tos pašus labumus, kādi pienākas par gredzenu, kas maksā simts divdesmit piecus dolārus. Viņa peļņa ir simts div­desmit divi dolāri. Kurš no mums tad nu ir lielākais spe­kulants?»

«Un, kad tu pārdod nabadzīgai sieviņai šķipsniņu smilšu par piecdesmit centiem, lai pasargātu viņas lampu no eksplozijas,» Besits saka, «cik tad, pēc tava rēķina, liels ir viņas kopienākums, ja smilšu cena ir četrdesmit centi par tonnu?»

«Paklau,» es saku, «es pamācu viņu turēt lampu tīru un uzpildītu. Ja viņa to dara, tā nevar sprāgt. Un viņa zina, ka nevar, ja iekšā ir smiltis, tāpēc viņai prāts ir mierīgs. Tas savā ziņā ir kristīgās zinātnes rūpniecisks paveids. Sieviņa samaksā piecdesmit centu un par tiem izkalpina tiklab Rokfelleru, kā arī misis Ediju. Ne jau katram ir pa spēkam likt pie darba šos zelta smilšu dvī­ņus.»

Elfreds E. Rikss gandrīz laiza Billa Besita kurpes.

«Mans dārgais, jaunais draugs,» viņš saka, «es nekad neaizmirsīšu jūsu augstsirdību. Debesis jūs par to atal­gos. Bet es jūs dedzīgi lūdzu atgriezties no vardarbības un nozieguma ceļa.»

«Pelīt,» Bills saka, «lien savā alā aiz sienas paneļa. Tavas dogmas un sprediķošana man izklausās kā velosi­pēda pumpja pirmsnāves vārdi. Ko tu ar savu tikumiski augsto, tikai liftā aizsniedzamo piesavināšanās sistēmu esi panācis? Trūkumu un nabadzību. Pat brālis Pīterss, kurš par visu vari grib apgānīt laupīšanas mākslu ar savām veikala un tirdzniecības teorijām, atzina, ka viņam ir pienācis gals. Jūs abi dzīvojat pēc apzeltītā likuma. Brāli Pīters,» Bills saka, «labāk jau paņem vien kādu balzamēto banknošu porciju. Laipni lūdzu.»

Es vēlreiz teicu Billam Besitam, lai viņš bāž to naudu kabatā. Nejutu tādu cieņu pret kramplauzību kā viens otrs cits. Par naudu, ko paņēmu, es allaž devu kaut ko pretī, kaut vai kādu nieka suvenīru, kas cietušajam atgā­dinātu neiekrist no jauna.

Un tad Elfreds E. Rikss vēlreiz zemojas pie Billa kājām un saka mums ardievas. Viņš noīrēšot kādā fermā pajūgu un aizbraukšot uz nākamo staciju un no turienes ar vil­cienu uz Denveru. Pēc tā nožēlojamā pogaļtārpa aizieša­nas gaisotne kļuva veselīgāka. Viņš bija apkaunojums ik­vienai neražojošajai profesijai šajā zemē. Ar visiem saviem iespaidīgajiem plāniem un lepnajiem birojiem viņš galu galā izrādījās nespējīgs tikt godīgā ceļā pat pie maltītes citādi kā tikai no sveša un varbūt pat nekrietna kramp­lauža žēlastības. Priecājos, redzot viņu aizejam, kaut arī tagad, kad viņš bija izputināts uz visiem laikiem, man viņa bija drusku žēl. Ko gan šāds cilvēks varēja iesākt bez liela rīcības kapitāla? Skaidrs, ka Elfreds E. Rikss, kad mēs viņu pametām, bija bezpalīdzīgs kā uz muguras apvelts bruņurupucis. Viņš pat nebūtu varējis izstrādāt plānu, kā no mazas meitenes izmānīt viencenta grifeli.

Kad mēs ar Billu Besitu bijām palikuši vieni, es galvā izdariju nelielu prāta akrobātikas vingrinājumu ar amata noslēpumu tā beigās. Klusībā nodomāju: parādīšu šim mis­teram Kramplauzim atšķirību starp tirdzniecību un darbu. Viņš maķenīt bija aizskāris manu profesionālo pašizdabi, mezdams ēnu uz komerciju un veikalnieciskiem darīju­miem.

«Neparko es neņemšu jūsu naudu, mister Besit,» es viņam saku, «bet, ja jūs kā ceļabiedrs samaksātu manus izdevumus, kamēr mēs izkļūstam no bīstamās joslas, ko radījis jūsu šonakt izraisītais neķītrais iztrūkums šīs pil­sētiņas finansēs, es būtu jums ļoti pateicīgs.»

Bills Besits tam piekrita, un mēs taisījāmies, ka tiekam uz rietumiem, tiklīdz bez riska varējām iekļūt piemērotā vilcienā.

Kad nonācām pie kādas Arizonas štata pilsētiņas, ko sauca Losperosa, es liku priekšā vēlreiz izmēģināt laimi uz izkaltušas zemes. Te mājoja Montegjū Silvers, mans vecais skolotājs, kurš tagad bija aizgājis atpūtā. Zināju, ka Montijs man neliegs naudu zirnekļa tīklam, ja varēšu viņam parādīt mušu, kas tepat tuvumā lido sīkdama ap­kārt. Bills Besits apgalvoja, ka viņam visas pilsētiņas iz­skatoties vienādas, jo viņš strādājot galvenokārt tumsā. Tāpēc mēs izkāpām no vilciena Losperosa — jaukā maz­pilsētiņā sudraba ieguves apvidū.

Man bija padomā spīdošs, drošs pasākumiņš, sava veida komerciāla kaķene, ar ko trāpīt Billam Besitam aiz auss. Netaisījos atņemt viņam naudu, kamēr viņš gulēja, bet gatavojos viņam atstāt tās vietā loterijas biļeti, kas dotu viņam uzskatāmu mācību par četri tūkstoši septiņi simti piecdesmit pieciem dolāriem — liekas, tāda summa viņam vēl bija, kad mēs izkāpām no vilciena. Bet jau pirmo reizi, kad es ieminējos par naudas ieguldīšanu, viņš man uzbrūk un izgāž pār manu galvu sekojošas frāzes un izteicienus.

«Brāli Pīters,» viņš saka, «atvērt kādu uzņēmumu, kā tu to iesaki, nav slikta doma. Laikam jau es tev paklau­sīšu. Bet, ja es to izdarīšu, lieta būs tik droša, ka cienīgs atrasties valdes priekšgalā nebūs neviens cits kā tikai Roberts E. Pīrijs un Čārlijs Fērbenkss.»

«Tu, domājams, gribētu apgrozīt savu naudu,» es saku.

«Es jau to daru,» viņš saka, «bieži vien. Nevaru taču visu nakti nogulēt uz vieniem sāniem. Zini ko, brāli Pīters,» viņš saka, «es atvēršu pokera salonu. Nerādās, ka mani interesētu vienmuļa krāpšana, tāda kā tirgošanās ar olu putotājiem vai kukurūzas pārslu pārdošanu Bārnumam un Beilijam, ar ko zāģu skaidu vietā izkaisīt viņu cirku arēnas. Bet kāršu spēļu uzņēmums no galda iene­sīgā gala ir labs vidusceļš starp sudraba karošu speršanu un spalvasslauķu pārdošanu Voldorfa—Astorijas labdarī­bas tirdziņā.»

«Tātad jums, mister Besit,» es saku, «nerūp apspriest manu veikalniecisko pasākumiņu?»

«Nu, vai zini,» viņš saka, «piecdesmit jūdžu rādiusā ap manu dzīvesvietu nav nekādas vajadzības pēc Pastēra institūta. Es kožos ļoti reti.»

Besits noīrē istabu virs kāda krodziņa un sameklē kaut kādas mēbeles un hromolitogrāfijas. Tajā pašā vakarā es aizkāpu pie Montija Silvera uz māju, un viņš man aiz­deva divsimt dolāru mana plāna īstenošanai. Tad es aiz­gāju uz vienīgo Losperosas veikalu, kas tirgojās ar spēļu kārtīm, un nopirku visas, cik tur bija. Nākamajā rītā, tiklīdz veikals bija vaļā, es biju klāt ar visām kārtīm. Sacīju, ka mans kompanjons, kas tika solījies piedalīties pasākumā, ir pārdomājis un es gribu kārtis atdot at­pakaļ. Tirgotājs tās atpirka par puscenu.

Jā, ar šo operāciju es pagrūdu septiņdesmit piecus do­lārus. Bet pa nakti, kamēr kārtis bija pie manis, es ik­vienu no tām iezīmēju. Tas bija darbs. Un tad sita tirdz­niecības stunda, un maize, ko biju iemetis ūdenī, sāka nākt atpakaļ mājpudiņa ar vīna mērci veidā.

Protams, es biju starp pirmajiem, kas iegādājās pie Billa Besita spēļu markas. Viņš bija nopircis vienīgās pilsētiņā dabūjamās kārtis, un katrai no tām es mugur­pusi pazinu labāk nekā pats savu pakausi, kad frizieris pēc matu apgriešanas man to parāda ar divu spoguļu palīdzību.

Kad spēle beidzās, man bija nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem dolāru, bet Billam Besitam tikai viņa klejotprieks un melnais kaķis, ko viņš bija nopircis par laimnesi. Kad es gāju projām, Bills sniedza man roku.«Brāli Pīters,» viņš saka. «Darīšanās ar darījumiem nav mana darīšana. Esmu nolemts darbam. Kad pirmā numura kramplauzis mēģina pataisīt savu mūķi par mū­ķeni, viņš pastrādā muļķību, no kuras cieš viņa muķis. Kāršu spēlē tev ir pamatīgi ieeļļota un iedarbīga veiksmes sistēma,» viņš saka. «Miers ar tevi.» Un pēc tam es Billu Besitu vairs neesmu redzējis.

— Nu, Džef, — es sacīju, kad Autolikam līdzīgais dē­kainis šķita izpaudis būtisko savā stāstā. — Ceru, ka jūs to naudu neizniekojāt. Tas būtu respektab... tas ir, ievērojams rīcības kapitāls, ja jūs kādudien sadomātu uzsākt kaut kādu kārtīgu uzņēmumu.

— Ese? — Džefs svēta sašutumā sacīja. — Varat būt drošs, ka es neesmu tos piecus tūkstošus izniekojis.

Viņš jūsmīgi uzsita krūšu apvidū pa svārkiem.

Ieguldīju zelta raktuvju akcijās, — viņš paskaid­roja, — līdz pēdējam centam. Katras nominālvērtība viens dolārs. Gada laikā tai jāpieaug par piecsimt procentiem. Atbrīvotas no nodokļiem. Zilās alveida raktuves. Atklātas tikai pirms mēneša. Jums pašam arī derētu iegādāties, ja vien jums pie rokas ir kāds lieks dolārs.

Dažreiz, — es sacīju, — tādas raktuves nav..,

O, šīs ir solīda padarīšana, — Džefs sacīja. — Jau apzināta rūda par piecdesmit tūkstošiem dolāru un ga­rantēta peļņa desmit procentu mēnesī.

Viņš izvilka no kabatas garu aploksni un nometa to uz galda.

— Vienmēr nēsāju līdzi, — viņš sacīja. — Lai Kramp­lauzis nevarētu samaitāt un Kapitālists ielauzties un tās atšķaidīt.

Aplūkoju skaisto, estampa tehnikā veidoto vērtspapīru.

Ak tad Kolorado, — es sacīju. — Starp citu, Džef, kā sauca to vīreli, kas devās uz Denveru, — to pašu, ko jūs ar Billu sastapāt stacijā?

Elfreds E. Rikss, — Džefs sacīja, — tāds bija tā dergļa apzīmējums.

Kā redzams no paraksta, — es saku, — šīs zeltraktuvju sabiedrības prezidenta vārds ir E. L. Frederikss. Man ienāca prātā...

Parādiet man to akciju! — Džefs skubīgi sacīja, gandrīz raušus izraudams to man no rokas.

Lai cik necik mazinātu viņa apmulsumu, es pieaicināju viesmīli un pasūtīju vēl vienu Barberas vīna pudeli. Manuprāt, tas arī bija viss, ko es viņa labā spēju darīt.